Autore: Sandra Ūdre, Mg. philol.

Suleigu nūsalomuošonu, cieškuok pi darbeibys vuordu konjugacejis tabulu, ir pīredziejs na vīns viņ sevkurys volūdys školuotuojs. A kur tei latgalīšu I konjugacejis ā- i ē- calmi, -ēt/-eit nūškieršona, eistyn pruots suoc mestīs kai aiz calmu i īt kiulu vuolu. Latgalīšu volūdys rokstu muociešona (prasme), školā navuiceita i iz poša entuziasma pamatu viņ apgiustama, var izaruodeit pacīts rīksts, kai eilyns nu maisa izlein vaicuojums – parkū latgaliski runuot muokūšs cylvāks navar raksteit, kai jis grib i viņ pats izjiut. Muoksleigi izdūmuotys normys tok viņ saregžejūts dzeivi! Tūmār „eilynus“ lobuok izmontuot lītdereigam dorbam, na vysakuo baksteišonai.

Pa pyrmam, tok nu runuotuo vuorda atškireigū, pīvadumam, angļu ci krīvu pareizraksteibu, latvīšu literaruos volūdys izjāmumus ci cytys logikai atsprieklenejis lītys volūdā pījamam kai pošsaprūtamys. Nu kai raksteitumem i saprostumem, ka vīnam vuordam byutu nazcik pīroksta variantu? Tei ir literarys volūdys normys byuteiba, ka sevkuru vuordu var pasavērt , puorbaudeit juo raksteibu i vajadzeigū gramatiskū formu oficiali apstyprynuotūs olūtūs. Kab pret latgalīšu volūdu byutu taids pats cīns kai pret pīmynātajom volūdom, tekstūs juoaplīcynoj volūdys lītuotuoju variešona īvāruot kūpeju pareizraksteibu. Tys ir taipat kai skapī turēt ļaudīs izejamu driebu kuortu, kas atbylst tamā sabīdreibā pījimtajam. Atlaidit, ar klāva drēbem uorpus sova pogolma naīt.

Pa ūtram, sevkurys volūdys literarais paveids īpretim dabiskai, sātā runuotai volūdai (sovai izlūksnei) ir kai duorzs pret pļovu, koč i vīnam, i ūtram sova vierteiba. A sevkurs duorzs ir juoīkūp, varbyut pat pyrma leidums juonūlein, tok duorznīkim-volūdnīkim i cytim jimā guojiejim vysu laiku byus jis juotur lobā parādā. Juopīzeist, ka, nasavārdamim, ka ir apstyprynuoti latgalīšu pareizraksteibys nūsacejumi (2007), Jura Cybuļa i Lidejis Leikumys saraksteituo latgalīšu volūdys gramatika „Vasals!“ (2003), teksti, nu kuo īsadvasmuot sovim, tūmār reizem da gola nasakuortuotais duorzs teik izmeideits: „Sok, cikom tī volūdnīki izastreideis, kai ir pareizi, najimsim pīrē nikuo!“. Pūsteidami padareitū, iz prīšku natiksim. Jau taipat gona bādu nu molys – to sausums izīt, to solna apdraud. A juorauga izglobuot vuoreigūs stuodeņus – daudzys paruodeibys i vuordi ir senejs indoeiropīšu montuojums, kas cytuos ituos saimis volūduos pagaiss. Patīseibā, dzeivojam unikālā laikā, kod ocu prīškā pa sūleišam iz prīšku veidojās, atsateista latgalīšu rokstu volūda i dasoka variešonu vys jaunuos tematiskuos jūmuos.

Taipat izaruoda, ka tymā duorzā augi tykuši stateiti nu tuos pošys apleicejuos pļavenis – jau pyrmajā zynomajā latgalīšu rokstu pīmineklī „Evangelia toto anno 1753“ īsuoktuo rokstu tradiceja cīš tyva tautys runuotajai volūdai. Par tū var puorsalīcynuot pošā tekstā i Annys Stafeckys veiduotajā vuordu i gramatiskūs formu ruodeituojā 2004. goda jubilejis izdavumā, kas ir puorsteidzūši saprūtami. Taipat skaitoma pyrmuo laiceiguo latgalīšu gruomota – Jezupa Maculeviča „Pavuiceišona un vysaidi sposobi deļ zemnīku latvīšu“ (1850).

Pa trešam, tok ari duorza īkūpšonu var īvierzeit vysaiži: var raudzeit atlaseit i izceļt vysu eipašū, var paniski beitīs nu vysa slaviskuo, raveit jū uorā i paniski vysu muoksleigi literarizēt. I, redzīs, ka taišni deļ taidu vuordu kai, pīvadumam, atkuoleņ, atspiekleņ, izvierteņ ‘ūtraiži’, sūpluok ‘kluotyn’, breineigs i c. gribīs, mozais, suokt varažeit ar jim ci dareit vēļ kū vaira. Tok bleinu/blīnu (poguonu laiku rytuals iedīņs) i školys (nu latiņu) uorā ravātuojim juoatguodynoj, ka daudzi ar slavim kūpēji vuordi ir ide ciļmis (gosts), latgaļu ciļts sakari ar slavim suokušīs ap 7.–8. g. s., kas nūsacejs daudz senejūs slavu bazneicys terminologeju, kai bazneica, gavēt, grāks, krysts, nedeļa, svāts i c. Latgolys pūļu muižu suodūs (puorejā Latvejā – vuocu) īpazyna vīšnis, slivys, agrytys i c.

Atbyldūt iz cieški aizdūtū vaicuojumu, kai latgalīšu volūdai eisti damāruot terminus dialekts i volūda, tū var izprast kai nakūptys i kūptys volūdys pretstotu. Tūmār vaicuotuojim bīžuok padūmā, voi latgalīšu volūdu vyspuor pīzeit par volūdu. Par pyrmū – latvīšu volūdys augšzemnīku dialekta latgaliskuos izlūksnis ir šaurā teritorejā (pogosta rūbežūs) lītuotī volūdys paveidi. Taidi izaveidova zemnīku dzymtnīceibys deļ 16.–19. g. s., kod jī navarēja puorsavītuot i paaudžu paaudzēs dzeivova vīnys muižys sovumā, piec cylvāka runys varēja pasaceit, nu kurys pusis jis ir. Myusu dīnuos izlūksnis eipatneibys nūsanivelej cīš daudzūs ītekmu deļ. Tai kai latgalīšu rokstu volūdys normys naatsatīc iz mutvuordu tekstim, sevkurs raksteitu tekstu var nūskaiteit pa sovam.

Reizem cylvāki naapsazynoj sovys volūdys sovpateibu, saīt anekdoti, kai itys. Itū vuordu Latgolā izrunoj trejaidi: kai, kei i kuo. Padūmu laikūs, kod deficitys precis sevkurā vītā puordeve viņ vītejim, apleicīnē, kur runoj kuo, vīns gribiejs nūpierkt šņaba. A puordevieja atsacejuse, ka puordūd viņ vītejim. Kerzeiti sajāmušais breinovīs: „A kei tu zini, ka es na vītejais?“

Kū pīzeit par volūdu, vysā pasaulī ir na lingvistisks, a politisks vaicuojums. Volūda voi dialekts – tālaini teik skaidruots tai – volūda asūte dialekts ar armeju, sovutīs dialekts ass volūda bez armejis. Latgalīšu literaruo (rokstu) volūda ir viesturiski izaveidovs latvīšu volūdys paveids. Senejūs ciļšu latgaļu ciļšu (Vydzemē latgaļu ciļts nu Leitovys vyds īguoja 6. – 7. g. s., a Latgolā latgali īguoja 8. g. s. beiguos, 9. g. s. suokuos nu Boltkrīvejis) kūpeibys apziņu naiznycynova Latgolys teritorejis atsarasšona cytā valstī piec 1629. g. Altmarkys pamīra nūsliegšonys, cytys ticeibys i cytu ītekmu īspaids. Fraņcs Kemps 1905. g. izdūtajā pyrmuo „Gaismys“ numera pyrmajā lopā latgalīšus uzrunoj ar vuordim: „Bròli-latwìši!“ Navajadzeigu latgalīšu i latvīšu pretstateišonu roda terminologejis tryukums, kai nūsaukt puorejuos Latvejis latvīšus. Agruokais baltīši dabovs plašuoku nūzeimi, a lejzemnīki nav īsavīss.

Storp kūrzemnīkim, zemgalīšim, vydzemnīkim, reidzuonim latgalīši eipaši teik izcalti deļ rokstu tradicejis. Tei ir kai sovpateigs montuojums, kaida nav cytim nūvodnīkim. Īguoduosim jū kai sovus kuormus kupejā pogolmā. Redz, ar montuojumu var vysakū dareit – var nasalikt saprast, var atsasaceit, var nūdzert ci kartuos nūspēlēt, a var izmontuot i tuoļuok atteisteitūt. Tod breineigi, ka svātkūs var saīt sovā ustobā: pasasiļdeit pi cepļa, pasmeļt soltuos i skaidruo dziļuos okys iudiņa. Viņ svātkūs to pylna sāta, a vajaga i kasdīnā sovu ļaužu, kab puortu tur syltu i daudzejūs koktus pīpylda ar montu, kū kūdis naād, t. i., roksta i runoj pa sovam, kai saceitu itū boguoteibu Sibirī saglobovušī latgalīši. I lai skauž puorejī, ka latgalīši taidi boguoti!

Karteņa: pixabay.com