Autore: Ligija Purinaša

“Vīna”

Cylvāks napīdzymst ryugts. Jis saskuobst kai ols – sova myuža laikā naizdzarts.

**

Ceista sauleite sleidēja puor zemeiti. Kai nikai – syltai eksotisks juļa suokums. Kur ta vairs šmukuok: rūzis tikkū izplaukušs, filadelfi vēļ steidz apbuorsteit sovim zīdenim zemi. Studentu neļkeitis klusai siež muola vāzeitēs, ružovuos begonejis sakļuovušs lapenis. Brone palākā kitelī i ružovuos tapkuos kai lels palāks leita muokuļs īt iz kopim. Kopu teritorejis periferejā kai iz valna paraušonu aug kača mātra.

Vo, valns, cik labi, ka nivīns naredzēja, kai Bronis kačs apmeiza žūgu. Vysi tok aizjimti ar pučem (kaida škierba, nu papeira voi dorza, ka tik puče!), ar apsyunuojušim i žilbynūši speideigim pametnīkim. Ryžais valns valkās leidza, ītu iz sātu pelis giutu, tok nā, juoīt ar saimineicu! Naceisteiba taida!

Verīs, Ļuda atbraukuse ar vysu lupotu – kab tik veiram tys pametnīks teiruoks byutu, tok jau bazneickungu sauks svieteit. Kai ta bez tuo. Jauns pametnīks, speideigs, izaver lobu lobais akmiņs. Moš tys ir japaņu marmors?! Pa teļvīzeri ruodeja, kai nazkaidam tī vaļsts veiram taidu pastatejuši, asūte dyžan durogs. Kazyn, kurs ta tys laimeigais… Tok jau lobs gobols da Japanai, ni tai, kai ite da pogosta centram. Vī, tod gon byutu branga nauda. Ļudka, tu gon esi! Pošā šikuokajā vītā apguļdejuse sovejū, i pošai vīta blokom. Preteimā pošim vuortim! Kab jau Dīvs redziejs, kai tei Ļuda tū Onupri vysu dzeivi maļavuojuse. Nu kai nazkaidu sātys žūgu. I zylu aci staiguojs, i zylu dvēseli, a gadejuos, ka vyss bejs nūzylynuots… I kuo ta… Tik deļtuo, ka paleidziejs tai jaunajai sīvīte, kas apsamatuse, ai, Dīvs, kaids jai beja vuords. Nu, i kū ta, byutu pastaiguojs, pīturiejs, moš i vysu Ļudu ar juos dālānu auzuos byutu aizsyutejs. Nu, voi ta večam pruots bejs, taidu pavacu jimt i vēļ komplektā ar bārnu nu nazkaida tī komunista! Runuoja, ka nu čekista, bet Brone zyna – cylvāki vysakuo sadūmoj. Nu, a voi ta krīvu laiki ir lobi? Vysi tī vuordi iz “b”, “s”, “na”. Kai tymā kolhozā ar tuom buobom… kai vystu klāvā! Pasagrīz pa labi, pa kreisi – a, vot, nikai. Rūka poša leida kluotyn. Slauciejis – tuos jau brangi, nikuo sev naatsaceja. Kombikorma maiss iz trejom, čarkeņa iz divejom, a kū ta Brone, Broneite. Jei jau vysod beja boltuo žogota, kruosainuo vuorna, raibais starks. Vys jau veirs nikuo nabyutu sacejs, bet gon jau pakrateitu ar pierstu i saceitu, kab Brone tai vairs nadorūte. Smīkleigi. Ha-ha-ha. Voi ta koč kod Brone kuo ta sveša jāmuse? Pasorg Dīvs, nikod! Nu, ir saguojs, ka kaids stuods nu kopu īkrits kārmanā. Nui, cylvāki jau sokūte, ka navajagūte jimt nu kopu, bet Brone jau tik paaudzēt sātys zemē, i tod nūness sovam veireņam iz kopa, pīstateis. Pučis – tys ir branguokais pametnīks. Lai tok tei Ļudka ar sovu japaņu marmoru īt… Cik ta reižu Brone beja raudzejuse īskaidruot Ļudai, ka jei, pravoslavnuo, navar gulēt katuoļu kopūs, tok, nā, kaida pravaslavnuo, jei tok ir krīvīte, i tys jau nanūzeimoj, ka jei ite navar gulēt sovu myuža mīgu. Jei sovam veiram gulēs blokus, i točka. Ļudka nav dura, jei zyna, ka piļsātys kopūs sova dūbe ir juopierk, i to – nav garantejis, ka tevi piec godu divdesmit ci treisdesmit naizraks voi naīliks kaidu bolbesu voi žuliku viersā. Kas ta tys byutu! Gulēt ar kaidu svešu viersā! Nagūds. Nā, lobuok blokus Onuprim, lai nu kaids styurs, bet sovejais, redz, veiram blokus zynomā vīteņā. Nui, nui, taida tei Ļuda ir – vysod ar golvu stenderē, kab tik byutu pyrmuo. Atguodoju, atguodoju, kai tu, paskuda, tū gūvi īlaidi munūs runkuļūs. A kaidi runkuļi beja, a Dīvs. Naseņ izreveiti. I vot, valns. Itaidu pūsteibu. A tūlaik cīma klubā? Voi ta tei nabeji tu, kas munam Viktoram īskaidruoja, ka maņ, redz, asūt bryutgons, i deļtuo es cik ilgi pa kolhozu? A Viktors, duraks, kai atguojom iz sātu, tai i lyka maņ ar kulaku pa mugoru, pa golvu, vot, i daguoja skrīt pi muosys par nakti palikt. Nuokušajā dīnā vyss cīms zynuoja, ka es asūt maukuojusēs, tik nivīns ni muna bryutgona, ni munu zylumu naredzēja, napavaicuoja, nu kurīnis to maņ tī puni iz pīris i violetuo alkiune. Tok nimoz i nagribēja zynuot. Ka tikai sensaceja. Maukuošonuos, maukuošonuos. Ak, tu, kruosuotuo žurka! Duorga sukne? Jauns bryutgons? Kauniejusēs byutu, tovā to vacumā! Radzu, radzu, unuks atveds babušku ar duorgu mašyni. Moš vēļ i apleimiejuse byutu ar banknotim? Ha-ha-ha. Vysta, Brone nūšņuoc i kliboj iz prīšku.

Vot, i Pītera vīteņa. Beja gon peļniejs vēļ dzeivot, cīši jauns, daudz par jauns, kab gulātu ite, i Bronei nu ocu kakteņa izaspīž seiks, suolejs strauteņš. Olūteņš. Kur ta, tu, mozais duraks, tūlaik leidi, kū ta guoduoji, ni jai tevis vajadzēja, ni jei tevis gribēja. Sisiņs. Byutu padūmuojs par muoti. Par Ontonu to nā, kaids to nu juo tāvs, vys jau Marceite tevi izvylka. Es jau atguodoju, cik gryušai jai beja iznosuot tevis, myusu dokturka Brandeņa vys saceja, ka byus breinums, ka tys bārns pīdzims, tok Marceite navarēja ni pi gūvu, ni kuo. Kai pacēle kuo ta smoguoka ci molku nese plitys īkūrt, tai i ašneits. Vot, i Brandeņa jū aizsyuteja iz rajona slimineicu. Atgulēja ar tevi, duraks, treis mienešus. Ni kustēja, ni kuo. Kab tevi napazaudātu. A niu… Muoti da durkai daveds! Sisiņs! A tei plikadeida? Cik bārnu saražuojuse, to jai dveineiši, to treineiši, kū gods, tai strods, tik tāvs kotram sovs. Nu zaraza. Tok nā, muotis naklauseji, gribieji tu juos pajimt, tok asūt šmuka (smoka, na buoba!), Marceite tik golvu sagiva, tok i tāvs da infarkta gondreiž datyka. Jezups, drūsais, styprais Jezups, itū veiru, itū dzāruoju da infarkta davest… Vī, kaids tu nagudrs esi bejs, Peceit. Deļkuo tymā dīnā nanūguoji iz gateri, deļkuo palyki pi tuos syudu gubys i juos strodim? Zynu, zynu jau, nivīns nazynuoja, ka tys trokais jau byus izguojs… Ļauds jau tūlaik vysakuo runuoja. Voi tei meituška nu draiskulem, voi nu dzāruojim, voi ta bārnim tāva naasūt, bet Aņneite školā īdavuse aizdavumu koč kū pīraksteit par sovu saimi, vot, i vīns nu bārnu pīraksteejs, ka tāvs asūt cītumā. Vī. Itaidu nuovi, Peceit, es nivīnam nanūvālātu. Naboga mozais rupucs, naboga Marceite. Kab tu byutu redziejs, kai jei raudouoja, kai jei dūbē īlēce, tok tī juos meilais bārns, duorgais dāls, Jezus, Jezus. Aš sirds pamyra. I niu… Nā, naasu redziejuse Marceiti, jau gods riņčī. Vys jau, ka jei tīpat. Tok jei, kai sajuka, tai i palyka. Jezups sīvu iz durku aizpruoveja. Dzer. Uj, kai dzer. Peceit, jiusu sāta vysa nūdzarta, vysi pakši aizdiersti. Zuole napļauta, gūvs puordūtys jau seņ, seņ. Ai, dāls, kai tevis tryukst. Brone pastuov vēļ minotu poša kai lels, palāks japaņu pametnīks, nūlīk puors pučeišu, tok jau Peceišam byus prīceiguoks pruots, i smogi kai Titaniks peļd tuoļuok pa taceņu iz prīšku.

Vei, a ite nazkaids svaigs kops. Voi ta… Navar byut! Pag, juopasaver iz lentys… Tīsa! A es i naticieju! Cik ta godu… Cik vosoru i cik zīmu jau proguojs. Myusu pošu Brežnevs! Nūbrauci tok iz Moskovu eisi piec pīcdesmit septeituo. Iz koč kaidu tī kara školu i saceji, ka atbrauksi, raksteji muotei, zynu, raksteji muosai, tū ari zynu. Sūleji, ka raksteisi i maņ, a nikuo. Nivīna viesteite nadaguoja da manis. Meļs, volkūtne, pasauļa staiguļs! Kab tu izčybātu! Kū… Tok tev, gadam, vēļ i sīva ir?! I unuki? Kab tu sapelātu! Cik spylvynu izrauduoju, cik mienešu nikuo naiežu, cik ceļu izstaiguoju, kab tevi aizmierstu. A tu, vot, itai, vot, itai… pajiemi i nūmyri…  pyrma kopusvātku! Kab tevi bess parautu, kab ituos pučis mudrai sakolstu i kab nikas naaugtu iz tova kopa! Brone īvalk elpu i jiut, kai puori byudam otkon tak nazkas korsts. Voi ta teišom osora? Par itū gadagolvu? Par itū čirku? Kas ta jimā taids bejs? A nikuo! Tik tys augums i tei ocu bluozme… Taipoš kai Siļvai. Šmuka meitine. Viktors cīši mīļuoja, koč i zynuoja, ka na juo. Siļva gon nikuo nazyna, i navajag. Ituo jau navar saukt par tāvu, nazkaids apendikss! Kū ta lai baba paskaidroj unukim? Vot, veritēs, ite guļ jiusu eistais dzeds?! Vī, voi ta Brone troka?! Reputaceja! Viktora reputaceja! Ni, ni, lai tys nūīt ar jū kopā. Lai svātais Pīters jū paspydzynoj pi paradizis vuortu, vys jau jis tī vydā natiks. Viktors jau tymā saulē, a cytu, kas zynuotu par Siļvu, nav. Brežnevam tok i sīva, i bārni, i unuki – jam vaira i navajag. Lai ar sovim moskovīšim. Vot, māslu vabale. Kuo ta juo ite? Mauzolejā naīlaide, itū lelū šišku?! Nomenklaturists, prīkšnīks nazkaids! Ha! Smīkls. A ite pruotā viņ buobenis beja. Sleižu Īva – tei beja gudruoka, pamete juo, izguoja pi Ontona. Koč i Brežnevs cīši gribiejs precēt. Tod i muote asūt sacejuse, ka juobrauc iz Moskovu par lelu cylvāku vuiceitīs. Da, Brone jau tai tik, izklaide, sok, cytam šmakovceņa, Brežnevam – Brone. Cik ta vokoru nasasatykom, jis vys sūleja precēt, jimt leidza iz Moskovu, raksteit, kod īsakuortuos, a viestuļu, kai nabeja, tai nabeja. Viņ vādars. Kai mogona. Vī. Labi, ka Viktors manis taidys pajēme, a kab nā… Kas tod… Jezus, Jezus. Guli, Brežnev, guli. Guli, guli. Pavei, kaids vacs, guli, guli, Es viņ iz sūleņa pīsamesšu. Sirds kai nagudra. Tok jau naasu vaira mārga. Sovys septenis desmitis jau byus. Seņ vairs naasu ni šmuka, ni jauna, ni gudra, sklerozs, damierstu vysakuo… Nu, tī Siļvys bārni gon ir naškeisti. Pasaver, kai teli – vīns puorsačiuļuojs i niu ar nazkaidu staroverku dzeivoj kazyn cik godu jau grākā. Vī, toļkin bārna iz kokla vēļ nav. A, ka i byutu, nūsauktu par kaidu Anatolij, Vitalij voi Ivan. Vabale, ni pavuorde! Iz kuru pusi tei Siļva vērēs, tok jau tys juos Igorek vaineigs. Kū ta, mām, nā, lobs cylvāks, nu i, ka krīvs, latvīšu vydā tok ari ira švaki ļauds, pavei, kads šmuks i jauns, i jims mani ar div bārnim. Vot, Siļva, naklauseji manis, nūguoji iz zagsu ar tū Igorek. Vaira i unukus naredzieju, viņ iz Krimu, viņ pi Malnuos jiurys, kab atvastu pi babys padzeivuot, tok nā, iz pasauļa molu beja juosadzan. Lai apsaver pasaulis, lai radz, kai izaver plašuo padūmu savīneiba! Lai dzeds ar babu sytās poši, kai muok, tai i lai dzeivoj! Naškeistī! Pornografeja iz div kuojom, tpfu, vot, tū es dūmoju par tū Igorek. Nu, a Aņka? Moza, meila, boltu golvu skraideja pa pogolmu, vot, babeņ, nūīšu piec gazetu, padzirdeišu teleņa, prīca, ni bārns! Kai nūguoja iz tū medicinys iņstitutu, kai guoja tū praksi slimineicā, tai i sasaļūbeja tymā vacejā vecī. Pavei, byutu tagad glauna dokturka, tok nā, pītaiseja sev bārnus i dzeivoj niu laimeiga četruos sīnuos, a tys dokturs tik pa buobom, tik pa buobom. Nu, ka nav pruota, to nav! Kam maņ taidi unuki? Najādz pi babys atbraukt, pavei, baba tok ar vysu golā tiks: i gūvi izslauks, i cyuku pabaruos, i traktoristu sarunuos, kab sīna nūpļautu, i kaidu dzāruoju atrass, kas sīnu savuoks. Dzeive kai šykalads! A nateik baba ar vysu golā. Koč iz kopusvātkim byutu atbraukušs, ka ni iz Juoņa dīnys. Kuo ta tī otomani vyspuor saprūt, nikuo dzeivē ni redziejušs, ni dzierdiejušs, tik Reiga, tik veikali, tik jiuru, tik kino jim podovajte. Ni rikteigys leiguošonys, ni dzeraunis dzeivis. Tpfu. Niu tok jau, ka vuorti vaļā, brauks iz Rītumim, iz Pariž, iz Rim, iz Ispaneju. Nu, i lai brauc, valni taidi. Ka unuku nav, to lai nav. Figu jī dabuos, nūraksteišu sātu pogostam, lai ite līk kaidus bezpajumtnīkus!

Vot, i daguoju da Viktereiša kopa. Nu, meilais, kai ta tovys dzelys? O, begonejis īaugušs. Pavei, kaidys ružovys, tev jau cīši patyktu. Juopajam lupota, juonūslauka žyvrs nu pametnīka. Vacs jau tys pametnīks ir, atlaid, tūlaik jau cytu nabeja. Labi, ka taidu koč dabuojom. Siļva jau īdeve naudu (moš tei beja Igorek nauda?), tys Igorek izlyka. Nu, i labi. Valns, aizamiersa kruosu pajimt, byutu sūleņš juonūkruosoj, cytaiž našmukai, apryusiejs, ehh, byutu jauns juoguodoj, tik, voi ta maņ mašyna ir, kab atvastu nu gorods. Var jau papraseit sābrim, bet tys jau dyžan aizjimts. Tai tu maņ ite guli, Viktereit. Varieji gon vēļ padzeivuot. Labi tok myusim obim beja. Nu i, ka kaidu reizi tu pi tuos Stasis aizkleidi, kas ta par tū. Tu tok lobs beji – vysu dareji, ni syti, ni bižuoji, izjamūt tū vīnu reizi. Eh. Navar jau nu tevis vysa praseit. Par obejim izaudzynuojom Siļvu, nu, a kurs to varēja paredzēt, ka cytu bārnu nabyus. Tova muote maņ saceja, ka vyss var byut, ka Viktereišam piec kara bārnu nabyus, es vys naticieju. Niu tycu. Bet, ka reizem aizadūmoju, ka niu myusim byutu pylns dvors unuku, kas prīceigi skraideleitu apleik, i rausteitu mani aiz rūkys, tod ap sirdi apsamat tai syltai, meikstai, gondreiž kai īkrystu boltā muokulī. Captu uobuļu smuords byutu pa vysu sātu, pīmini, Viktereit, kai tys beja? Atguoji da muna bruoļa, a es tī. Taida kai zyrgs, i tovuos acīs guņtenis aizadedze. Kazyn, tuos guņtenis izdzysa? Kas tuo vaira pasaceis… Nabeja jau myusim švaki, nabeja, Dīvs maņ līcinīks. Mož mozuok šmakovkys byutu bejs, mož i ilguok byutu nūdzeivuojs. Tovu rūku syltums vys iz munys mugorys rauga atrast dzymumzeimeitis. Bet tys puorīs, nūīs, nūkriss kai mygla, es zynu. Niule jau nikuo. Maņ ir vīgļuok. Kai ir, tai ir. Tu guli viņ, es da sātai piec tuos kruosys, vēļ i lupota juopajam – apteireišu akmini, to ļauds reit saceis, ka, pavei, Brone aiz styura dzeivoj, a veira kopu sakuortuot najādz. Vot, tod to byus maņ kauna. Guli, Viktereit, guli. Tyuleņ byušu pi tevis.

Karteņa: pixabay.com