Autore: Ligija Purinaša

“Nakts”

Munā elpā tūnakt beja soldonums. Jis jau seņ beja pīmidzs, es mozguoju traukus, nūmauču iuzys nu juo kuoju, apvylku jam vylnys zečis, i ar tū muni pīnuokumi beja beigušīs. Sok, kačs ari juopaglauda, juosagrīž jam kaida seņ atsoluse akneņa.

Tūnakt gostūs beja atguojs juo korišs (cik tyvs, gryušai saceit, klasifikacejis tūlaik vēļ nabeja ci tei nabeja cīži svareiga) – Andris. Bet es jū vysu laiku sauču par Afiksu. Parkū? Kas tū lai zyna, seņ jau tai. Mož aiztuo, ka jam vysod datryuka stila. Drupeit taids kai putynu bīdāklys, uovāklys. I vysod nu vysu atkareigs. Naizturami, škebeigi, gaužom gryuši munai labdzimteibai beja nūsalaist da taidu elementaru lītu kai pīkluojeiba i etikete. Dreižuok – jūs naasameiba. Munā napavysam eisajā apzynuotuos sīvīteibys myužā nivīns veirīts natyka atsaļuovs naataiseit durovys, napadūt rūku, pyrma es iz sovim kablukim naizkuopu nu mašynys siedekļa kai nu okeana viļņūs dreifejūšys laivys. Nivīns veirīts naīsadreikstēja īsist munā IQ kaidu zuorka noglu, sok, maņ ir taisneiba vysur, vysod i par vysim symts. Bet vysys munys problemys suocēs ar Afiksu. I Skarletys O’Harys dzeivis filosofeja maņ galeigi naderēja. Suokumā Afikss beja piļneigi normals svešinīks munā uztveris diapazonā. Nā, nu, byusim gūdeigi – ruodejuos, frīks kas frīks. Vysod apsaviļcs tai, it kai byutu juoīt iz buļvu tolku, moti sakaseiti iz augšu kai Džastinam Bīberam, iz daguna – Harija Potera okuleri. Vēļ trokuok – jam vysod vajadzēja runuot maņ pa vydu, izstuosteit vysys īspiejamuos versejis par vysim īspiejamajim stulbajim video kanalim, kas tūlaik beja mūdē. Vysi krīvu puiseiši ar leoparda fonim i jūceigū kiču beja juo etaloni ospruoteibys lauceņā. Ak, svātuo bezgaumeiba! Ak, svātuo glupeiba! Muns meilais, kas jau pyrma Afiksa pījimšonys myusu apartamentūs beja izdziers puora symtu mililitru viskeja, dreiži viņ nūguoja dreifēt soldonuo mīga jiurā, viņ maņ beja juosaklausa Afiksa bādu stuosts par kuortejū buobeņu, kas deļ juo beja vysa dzeive, viņ jai jis bejs kuortejais kadrs juos bogotajā seksualajā biografejā. Bādu īleja, skumu upis, tik palojit! Tai i es regulari jutūs piec stuņžu pīcu, kod Afiksa kolega aba muns veirīts, pusleidz izguliejs dzārumu, pīsatrause, kab paluopeitu sova pohmeļa, a es kai svātuo dīvgūsneņa vys vēļ klausejūs Afiksa (kurs i nadūmuoja īt iz sātu) bādu stuostūs.

**

Nasaprūtu deļkuo, bet veirīšim ar veirīšim napateik runuot par sīvītem. Tam laikam ir kaids aizviesturiskys izskaidruojums. Varbyut, ka tys saisteits ar taidim ciļvieciskim fenomenim kai skaudeiba, egoisms, privateipašnīciskums, montkuoreiba, sovys teritorejis aizsorgošonys instinkts i navālama, apgryutynojūši puoruok dzeiva fantazeja, kas palīk aktuala, īsadūmojūt sarunys objektu (vysbīžuok tārptu kaidā bikini voi Īvys tārpā). Andra aba Afiksa dzeivē ir bejušys vairuokys sīvītis, eistyn breineigys i īkāruojamys, viņ ni ar vīnu jam nav bejs pa ceļam. Vysys asūte .. (jius saprotot), tai jis maņ rezumēja, i iz tū maņ beja gryušai napavaicuot, deļkuo jis tai dūmoj.

„Vysa cysa ir sīvīšu oknuos,” jis atsaceja.

„Juos par moz lītuoja alkogola? Ci par daudz paracetamola?” nūsmeignieju poša par sovom farmaceitiskajom zynuošonom.

„Nu, munys sīvītis nikod nikuo nasaceja, ka byutu švaki voi kai,” jis zeimeigi samīdze acs. Tai kai es vys nikuo nasaprotu, nūdūmuoju, ka turēt mēli aiz sovu šmukūs zūbu ryndys byus lobuok nakai dūrt jam patīseibys eilynu taišņi juo lobajā sirds prīškkambarī.

„A ite vīnā dīnā – tu naesi munā gaumē, mums nikas navar saīt, vyss piļneigi garum. A es tok i iz kinu vežu, i ar sovu mašynu pavoduoju, Inarai babu iz slimineicu aizvežu. Jai švaki beja. Naudu najiemu, kab jau jai byutu vaira, par slimineicu tok juomoksoj.”

„Nui, nui, tai jau ir, naudys vysod datryukst. Maņ ar, redzi, datryukst dažu symtu, kab nūpierktu šanelis sumceņu. Vyspuor ni dzeive, a nazkaids zooduorzs!”

„Vot, redzi, tu esi normala buoba, tu vysa saprūti, a Inara – es gribu pučis, bučys, grybu ceļuojumā, a tu vys struodoj. Kū ta es jai varieju apsūleit? Zvaigznis nūnest iz zemi? Kuozys?!” Afikss pīpyuš sovus byudus i būlej acs munā vierzīnī, it kai es varātu jam mest gluobšonys riņči, sok, še, universalais problemys rysynuojums, der vysam i vysur (tikpat natycamai kai izsmydzynomais motu taisnuošonys leidzeklis 10in1).

„A deļkuo nā?” nadrūsai jam pavaicuoju.

„Jezus, tok tu padūmoj pate, kai es Inaru ar muoti īpazeistynuošu – jei tok peipej kai škūrstyns, a mamai cīši napateik. Jei vīnu reizi īraudzeja, kai tī nazkaida buobeņa zvēlēja tabaku parkā, byudama īleiduse kuozu suknē, tod i daguoja maņ dzierdēt lekceju. Nā, mamu saryugtynuot navajag. I vēļ Inarys manīris. Kai jei runoj ar vacuokim cylvākim! Tonis tanti napasveicynuoja iz īlys, tu tok saprūti, navar tai – īt pi mums gostūs, a iz īlys Tonis tante kai svešs cylvāks.” Afiksa Inara munā pruotā tikkū palyka legendara. Pyrmais cylvāks, kas sasacēle pret sistemu, revolucionare! Simona de Bovuāra jai daškiertu ordeni, sok, sajam par seviškim nūpalnim feminisma kusteibys atteisteišonā Syla īlā 15, tu esi pyrmuo, kas sasacēle pret tanti Toni, molocs!

„A kai ta Gita? Jū tok nūvedi, sapazeistynuoji…!”

„Tī beja cyta dzela.”

„Kaida?”

„Esi koč kū dzirediejuse par haļavnū seksu?” Afikss nimoz nasajute naūmuleigai, skardams eistyn pikantu temu, kas jau tykuse izrunuota čučumuižys apmaklātuoja i Afiksa trenažiru zala kuortejā sēdē (navaicojit, kai es tuo zynu, deļtuo ka es zynu vysu voi gondreiž vysu vysod i par vysim). Eisu minotu i es siedieju, klusieju kai apāduse ryugtu kivi. Paļdis augstajim spākim, dreiži puorguoja (tys tai, kab nacīstu muna reputaceja).

„Nui. Pādejū reizi, kod maņ Prjaniks itū teoreju raudzeja izskaidruot, jis „popal v damku”. Niu laikam audzynoj sovu meitušku, a moš jau gon dālu, gon meitu, i myusu dzeivūklī jis vaira nasper kuoju. Tys asūt puoruok napareizi – nabyut ar sovu saimi 24/7. Tai, vot, i Prjaniks sleikst pelmeņu zupā i pampersūs, i Baibenis bryunūs ocu bezdīveigajuos dzeļmēs. A tu syudzīs par Inaru, nataisneigais valns. Saleidzynojūt ar Prjanika Baibeņu – mārga iz gūda!”

„Tai nu gon jau nav.”

„Prūtams, Andri, bārnus atnas starki ci atrūn kuopustūs. Možeit i tu pastaigoj pa mamys kuopustu teirumu, atrassi kaidu briekuli. I buobenis navajadzēs. Byus nūtykuse svātuo ījimšona. Vasalu ūtrū reizi pasauļa viesturē.” Smīkleņš īsazūg munā sejā kai Hitlers čekys pogrobūs.

„Es ni par tū. Bārni kai bārni, Dīvs ar jim. Es par Baibeņu…”
„Nu, nu?”
„Nikuo. Nu bejom vīnā piļsātā vīnā laikā.”
„Izaklausa kai štuoveiti kuopusti ar maskarponis torta gobolu, tai izaklausa tys, kū tu ite raugi maņ īleimēt ausīs. Baibeņa ir puoruok svāta deļ tevis, parau, Prjaniks puorstuojs dzert, nivīnā acī, a agruok kai – boska piec boskys aiz toskys, kai juosasmej.”

„Nu beja jau i deļkuo.”

„Namaloj, Andri. Taipoš jau tuos kuozys nabyutu saguojušys. Jei tok seņ jau mete acs iz cytu pasauļa molu… Nu, puora godu izsvīsti nu dzeivis, i kuo? Miert nūstyn? Baibeņai lobuok, Prjaniks kai lobs veins – nūstuoviejs pi vīna saiminīka, originals, izturāts, izdresāts.”

„Maņ ruodīs, ka jums, sīvītem, suni vajadzeigi, ni veirīši.”

„Dzeivinīks ir i palīk dzeivinīks, sauc, kai gribi.” Munys mizantropiskuos tīksmis Afiksam beja zynomys jau seņ. I koč jis nabeja muns klasisbīdrs nu pyrmuos klasis da pādejai, es zynuoju, ka Afikss byus kluss kai kops. I tam beja sovs īmeslis. Juo pašdeportaceja. Jis jau seņ beja beidzs dareit lītys, kas juo napadareja par lobuoku cylvāku, nu, kai jis pats tū sauce. Es gon tū nūraksteju iz juo kautreibu i zynomu pasivitati, sok, ka nav cylvāku, to lai nav. Koč kaids maksimalismys jau tymā vysā beja. Ni veļti Afikss ite siedieja ni pyrmū, i ni pādejū vokoru. Nivīns nabeja taida leimiņa klauseituojs kai es. A cylvāki nazkai pīsavalk, nazynu, deļkuo. Partū es ik pa laikam sovus plusus i minusus samainu vītom. Kab leluoka dzirkstele. Kab gobolu tuoļuok atlāktu tī, kas daguojuši par tyuli munam private zone. Sok, fanu klubeņ, jiusu vīta ir fanu zonā, muna – iz skotivis.

Afikss izavēre taids kai apsabižuojs. Ka jamam teoretiski, to par suni tyka apsaukts i muns duorgais, augsti meilamais alkogoliks, kas vys vēļ levitēja nazkur sovuos sapynu soluos ar azarim, putynim i syltim pasātu viejim kūku golūs.

„Tu vysu puorspeilej, pasaver, tev jau dzeivē nikuo natryukst, vyss ir.”

„Kai redzi, dorba nav. ”

„Tu zini, ka es na par tū, pavei, daže Baibeņai jau ir sova dzeive, bārns, Prjaniks, vyss nūteik.”

„Dekrets nūteik i vairuošonuos, nikuo vaira.” Reizem i poša nazynuoju, cik iņdeigs krokuss protu byut.

„Tys tok i ir vyss tys, iz kuo mes vysi īmam, iz sevis turpynuošonu, i… Cylvākam jau nikuo vaira navajag.”

„Nu, apsveicu, tod i dzeivoj sovuos iluzejuos. Kab mani īslāgtu trejuos sīnuos i saceitu, ka vyss, tev byus bārni, veirs i plita, apšauņ mani, nā, es pasakuortu. Nasaprūtu, kur tu ituo esi izdūmuojs! Jius, veirīši, gon varit byut preteigi despoti, kas apleik ir bolti i pūkaini, a īškā jums matrjoška, kurā siež mozs Putins, kuram īškā ir mozs Staļins!” Es beju dusmeiga. Lai tok tys Afikss aizaver. Es tai i navarieju saprast, voi jis gribēja, kab es pasaceitu ka, nui, dzeivē tai ir īkuortuots, ka veirīši nas mamutu, a sīvītis nu juo taisa sardelis, voi jis gribēja, kab maņ nūbrauktu jumts nu tuo, cik cīši tys vyss maņ beja da lyupai. Puorspļaut puori. Mīrs, saceja Karlsons, īveļc elpu. Klusums īsavylka kai malnais čajs. Es siedieju izmatuse lyupu, tik garu kai Iča, jis sēdēja i vērēs pa lūgu iz īdūmuotim Daugovys lūkim. Jis nabeja ni Getsbijs, ni Bonds, pat ni Blaumaņa Edgars. Afikss moz skaiteja gruomotys (maņ tai ruodejuos) i moz zynuoja par pasauli (par tū es beju cīši puorlīcynuota) tī, uorā, uorpus sova zyluo ekrana gunim. Jis beja kai vuots munā kasdīnys teciejumā, i tūmār nazkas mani vylka pi juo. Varbyut juo specifiskais pasauļa redzīņs (kū es kai amatirs uztvieru kai aprūbežuoteibu), varbyut cyts (skaiti – gudruoks cylvāks) tuo sauktu par „bērnišķs naivums”.

„Vyss, kuo es grybu, ir, kab mani ļūbeitu taidu, kaids es asu. Vīkuorši pījimtu muns atļukušuos auss, lelū dagunu i škeibuos acs. Kab es nasalyktu preteigs i rībeigs i kab mani jei nasauktu par nagleitu tik aiztuo, ka piec godu desmit maņ pasaruodeitu vādars i izkrystu moti. I es nagrybu, kab jei mani muoneitu ar cytu.”

„A es grybu byut kosmonauts! Dīveņ, tev tok jau dreiži byus 25, i tu vēļ tyci Leldīnu začam, cylvāk! Dzeive nav konstanta lineja, dzeivē nav ūtrūs puseišu, kurys dalypynuot tev i kurys nikod tevi napīmuoneis.”

„Es tam natycu,” Afikss jūceigai nūsmeignēja.

„A es tycu, ka cylvāki nūīt. Pazyud, nūmierst, sasadusmoj, nazvona, nūbrauc iz uorzemem ci Reigu, aizmierst ceļu pi tevis gostūs, apsabārnoj, atrūn buobeņu, kas jim naatļaun tū, tū i šū, jī ir tukšpaureigys byutnis, kas nasaprūt, naapjādz. Tuorpi. A es nagrybu byut baravika, kurā jim dzeivuot.”

„Prjaniks… Izaklausa, ka tova suope niu ir leluoka par tevi pošu. Nu tu tod pacel gluozeiti i pastuosti, kas jums tī nasaguoja.”

Reizem es dūmoju – ka veirīši varātu vysys sovys problemys atrsynuot ar alkogolu, to jī tū dareitu. Jī izdzartu cisternu šņaba, vamtu pīcys dīnys, gulātu slimineicā i pat gaideitu jaunu oknu transplantaceju tik aiztuo, ka poši byutu bejuši puoruok slinki, kab vaicuotu cyta rysynuojuma sovom svaigi cierstom vuotim. A reizem es dūmoju, ka ari manī beja drupona nu veirīša, vīna X hromosoma, tei nūteikti ir aizamiersšonys hromosoma. Maņ atmiņā izmaun Jis. Tūlaik es beju napaseņ atbraukuse iz cytu gorods, raudzeju suokt dzeivuot nu jauna. Bejom tusenņā pi draugu, i tī Jis. Seņ pazynu, bet nikod nabeju redziejuse, ka jis TAI byutu pīsasyucs kai ūds ašņa. Niu jis ir īvārojams cylvāks, bet alkogola dulnais, apmygluotais skatīņs munā zemapziņā īsasēde kai lels cegls azara dybynā. I vysod, kod es radzu juo pīcu metru attuoļumā nu seve, mani puorjam skumis. Naizskaidrojami sīviškeigi, i nikaidys tragedejis. Afikss, kab byutu prats skaiteit munys dūmys, byutu smiejīs sovus kautreigūs smīklus. A Prjaniks byutu pasacejs, ka es jau nikuo nasaprūtu, byutu podviļcs mani iz zūba i insceniejs kaidu nu sovom legendarom apsavainuošonys liekmem.

„Ka tevi tys nūmīreis, es napaseņ satyku Prjaniku. Jam iuzys ap stylbim tirinēja viņ, izavēre, ka nūmets puora kilogramu. Nu, tev palyka vīgļuok?”

„Nā.”

„Dūmoj, ka es kaids duraks, ka nikuo nasaprūtu?” Afikss pyrmū reizi pasavēre iz mani nūpītnai.

„Nā, tu zyni vysu, izjamūt, ka, pyrma Baibeņa paziņuoja Prjanikam, ka jim byus bārns, jis saceja, ka byutu gotovs nūsasaut, ka dabuotu bārnu nu juos. Ka byutu gotovs iz vysa, vysa. Labi, ka nabeja gotovs… Seikais…”

„Redz, mozuo, tu tūmār esi dzeivs cylvāks. Kaids nu teve terminators. Duročka, vot, kas tu esi,” Afikss tai lāskavai pasavēre iz mani, i muna sirds sasaruove kai pārnejuo rudiņa lopa. Sakryta gobolūs, izjuka.
„Ka maņ byutu taida moza peceņa kai Prjanikam, tod gon es kotru vokoru pavadeitu ar jū. I kaida jau tī nūzeime, voi muote ir Baibeņa voi Inara – ka tikai tys bārns ir muns.”

„Afiks, tu, izaruoda, esi tik romaņtiskys.”

„Es taids asu bejs vysod, viņ tu vysod esi bejuse okla. Guojuse cauri maņ kai nazkaidai sīnai. Nikod naesi saprotuse golvonuo: ka cylvāki roda vīns ūtra nu tuo, kas pošim ir. A tev vysod svareiguok par vysu ir bejs puorskaiteit sovu vuordu, kas pīraksteits lelim, traknim būrtim koč kur ļaužu pylnā zalā. ”

„Afiks, tai nu gon nav…”

„Ir, i tagad es tuo radzu. Es vyspuor vysu radzu cytaižuok. I nasaver ite iz mani sovom telis acim. Dūmoj, pastrojeisi maņ actenis i es tev nikuo napasaceišu? Tu, cylvāks, kas vysod vysu par vysim zyna lobuok, tu, cylvāks, kas buorstuos ar sovom patīseibom kai smiļkšu gryudim, soki, tev ir paļics baist? Tu beistīs nu tuo, ka izzynuosi, ka naesi nimoz tik gudra, šmuka i poša, poša lobuokuo? Sasajem, tam vysam vaira nav nūzeimis. Jāga ir viņ nu tuo, kū tu byusi atstuojuse aiz sevis, – voi tī byus kaids, kas rauduos piec teve, voi tī byus kaids, kas pastīps sovu rūku, kab tev paleidzātu. Dzierdi mani? ”

„Afiks, es tok nasoku, ka tuo nikod nabyus. Viņ laiks. Muns laiks. Muna dzeive, muni sapyni i muna ticeiba. Es vēļ asu daudz par daudz jauna, kab dūmuotu par tū. I vyspuor… maņ nikod nabyus muotis instinkta.”

„Mozuo, mozuo duročka, vot, kas tu esi,” Afiksa sejā īsavylka smīklu rīvenis, juo acs pieški izavēre nūgurušys, zam acim beja zyli riņči, i es saprotu, ka nikod nabeju īsavāruse juo acīs. Cik nakšu mes bejom tai siediejuši, smiejušīs, runuojuši par augstuom i zamuom dzeivis sferom, bet es tai i nabeju īsavāruse juo sejā. Voi tei nabeja dzymumzeimeite, kas pi pošys auss lipenis veiduoja it kai pusmienesteņu? I voi Afiksam ap dagunu nabeja vosorys raibumeņu? I tei rāta pi juo lobuos acs? Es nikod nabeju pavaicuojuse, kur jei rodusēs. Viņ runuojuse par sovim i svešim nadorbim, kas kai laivu vraki lānai pyva pamastu pīstuotņu nīdrēs. A niu i jis izavēre cytaižuok. Taids kai sagurs. Taids kai samūceits.

Mani nazkas krateja. Navarieju saprast, kas i deļkuo. Es ite siedieju, runuoju. I niu krota. Drebuļs? Zemis treice? Pagrīžu golvu iz vīnu pusi, piečuok – iz ūtru. Klusums. Viņ nazkaids bass munuos ausīs grīze jūceigus vuordus.

„Heeeei, celīs, eūūū….”
„Mmm?”
„Ej gulātu iz gultu, jau reits. Tu ite esi atsiediejuse vysu nakti. Puorsaveļc.”
„Afikss jau nūguoja?”
„Izbeidz, nav smīkleigi.” Div nūpītnys, palākys acs vērēs maņ viersā, lyupu kakteņūs sasatyka naizsaceita bezcereiba i spāka deficits.
„Es tikkū ar jū runuoju.”
„Nā, tu narunuoji.” Bezcereibys nota suoce puorsavērst par puormatumu.
„Runuoju gon!”
„Nā, narunuoji. Mozuo, Afikss nūmyra, i mes vakar bejom juo bērēs. Dzierdi, puorsaveļc, es nūlikšu tū buteli nūstyn…”

Nabolsā klīdze viejs, i golvā nazkas dunēja. Laikam viskejs syta munā pulsā, dzīduoja kai putyns pyrma nuovis. Muni pošizdūmuotī augstumi saškeida kai stykla vaze, kas nūsvīsta nu 9. stuova balkona. Afiks, varbyut tu beji vyss, kas ar mani nūtics? Afiks, varbyut tu esi vyss, kas ir pazaudāts, vyss, kas nūguojs i naatguojs atpakaļ? Varbyut tu tagad vysu zyni lobuok i gribieji tuo pastuosteit maņ? Afiks, Afiks, tovs vuords skaņ munūs smedziņūs otkon i otkon iz riņči kai melodeja vacā patafonā. Par tū, kas pagaiss. Par tū, kas nikod nav atrosts.

***

Stuosts ir atsazeišona mīlesteibā sarunom ar cylvākim, kas nanūsabeist byut jī poši. Paļdis, ka asat. Ar mani.

Karteņa: momenti.lv