Intervejis autore: Ligija Purinaša

Ar Raibū aba Oskaru Orlovu sasateikom vosorys beiguos. Ik pa šaļtei intervejis laikā zam auss aizabļaun mašinys signalizaceja. I jei, taipat kai Oskara teišums i atkluoteiba, aizžmīdz dzierdis kanalus. Varbyut deļtuo, ka maņ bejuši sovi prīkšstoti i stereotipi par dažaidom Raibuo aktivitatem i, nanūlīgšu, ari par jū pošu. Varbyut deļtuo, ka prīkšstoti, kai ari vysys cytys sistemys, ik pa šaļtei ir juosalauž. Tok Raibajam tys saīt. Sasarunojam par tekstu i “filozofiskūs kartinku” atīšonu i nūīšonu, drupeit par “Kapļim” i tom lītom, kas jam itamā sovys dzeivis šaļtī ruodīs svareigys.

Vosorā atsagrīzi nu Pūlejis. Kū lobu esi sadarejs i pa Pūleju, i pa vosoru?

Pūlejā es atsapyušu i sasajutu kai cylvāks. Es ari tī pasavuicieju magistra studejuos i pīsadaleju profesoris Kateržynys Klessys projektā “Timing patterns variability in Latgalian read speech”. Jei naseņ ar itū projektu pīsadaleja konfereņcē Norvegejā i dīzgon labi aizstuovēja. Par projekta pilotvolūdu tyka pajimta latgalīšu volūda, i es beju gon konsultants, gon paleigs. Itys projekts ir myusu treis autoru – muns, Kateržynys Klessys i Nikolys Nau – kūpdorbs. Atsagrīžu Latvejā, i pagaidom atsapyušu pa Drycanim. Dzeivoju kačinis Almys ustobā (smejās).

Tu esi cīši daudzpuseiga personeiba – roksti, muzicej, zeimoj, ir ari kina “Maršruts 6486”. Vēļ ari studej. Kai tev tys vyss tai organiski saīt?

Nu šaļtim i nasaīt. Ir lītys, kurys gribīs izdareit, pīmāram, ar kinu “Maršruts 6486” gribējuos paraudzeit, kai saīs. Vyspuor beja tai, ka es gribieju sataiseit dokumentalū kinu, savuoču dorba grupu, i puišim ari īpasatyka. Mes niule itū viertejam ar cytom acim. Zāni vēļ gryb koč kū vaira itamā lauceņā dareit. Nu, kai tys īs, redzēs. Pagaidom idejis ir, bet koč kur vajag dabuot tehniskū apreikojumu.

Ilustracejis atīt baigi interesanti – voi nu suokumā ir teksts, voi ari nu suokuma atīt biļde. Leluokūtīs pyrmais atīt teksts. Tod es pīdūmoju i pīmekeju attīceigū biļdi. Kai maņ vīns draugs pasaceja – tuos ir filozofiskuos karikaturys, i es slīcūs jam pīkrist. Es gon naasu vīneigais, kas roda taidys ilustracejis. Vysvairuok asu īsatekmiejs nu vīna Sanktpīterburgys muokslinīka, kuru maņ sovulaik īsaceja Valentins Lukaševičs. Tys ir Gavrils Ļubins, i jam ir izguojs kruojums «Свинец и Вата», kas ir juo popularuokais dorbs. Vyspuor G. Ļubnins ir multirodūšs cylvāks – jis na viņ roksta i zeimoj, bet ari spielej underground grupuos. Ka tai gūdeigai, to es vyspuor gribieju pīsavērst komiksim, bet paļdis Vaļukam, ka jis maņ īsaceja itaidu stilu. Karikaturys voi “filozofiskuos kartinkys”, kai es asu juos nūsaucs, nasarūn bīži, bet jom ari it kai navajadzātu rastīs tik bīži kai parostom biļdem. Maņ juos pateik, nui.

Kaidūs breižūs juos da tevis atīt?

Ot, tu ej, i koč kas īsadur pruotā, pīmāram, truopeigs citats, i dūmoj, varbyut podītu kluotyn kaida biļdeite.

Cylvāks jau taids ir, ka pīraksteitu tekstu cytaiž uztver, a, ka tu esi koč kū pīzeimuojs kluotyn, to jau juodūmoj, deļkam tī tai, a deļkam itai. Munim draugim muokslinīkim pateik kartinka, kurā klaunam prosa pastuosteit jūku i jis atbiļd: “Vajadzēs smaideit bez zūbu!”

Tī ir lobs i dziļdūmeigs teksts – ka tu esi muokslinīks voi muzikants i tu atbrauc iz draugu tuseņu, tod bīži kaids prosa, kab sadzīduotu voi pastuosteitu kaidu jūku. Maņ tys nazkai aizagrīze, i deļtam izzeimuoju taidu kartinku. Cyta storpā, dažys var apsavērt munā Facebook lopā.

Saīt, ka tev reizem ir gryuts byut izklaidietuojam.

Saīt. Nu, es nikod naasu tīcīs piec tuo.

Deļkuo cylvāki tevi tai uztver?

Tys varbyut ir atkareigs nu tuo, kai cylvāki tevi uztver vysupyrma. Prūtams, vodūt pasuokumu, maņ gribīs pasaceit kaidu jūku, cytaiž kasdīnā jau pīteik vysaidu klopotu taipat. Bet es nazynu, deļkam mani uztver kai izklaidietuoju. Ka cylvāki dūmoj, ka es asu jūkdars, tod teišom var smaideit bez zūbu (smejās).

Maņ ruodīs, ka tys suocēs ar pastuosteņu “Dzeive ar munu babu”, kas ari izlyka birku. Gruomotys “Pyrma syltī” teksti beja raksteiti tai, lai jūs varātu publiski mudri nūskaiteit. Daudz godu atpakaļ beju Prozys skaitejumūs, kur īvāruoju īpatneju teņdenci – ka nūskaiti fragmentu nu sova gora dorba, to nivīns nikuo nasaprūt, bet – ka mozu pastuostu, tod vyss ir skaidrs.

Tys ir interesanti, ar kū tu palīc cylvākim pruotā. Mums ar Gunti Rasimu i Arni Slobožaņinu ir jūks – tev jau nikas vaira nav juodora, kai viņ juodzīd taidys dzīsmeitis kai “Pyparmātru čajs ar madu” voi “Kur gaismeņa”, voi “Mozuo” voi ari juoskaita stuosteņš “… nu tys.. par babu”.

Skaitūt tovu stuostu kruojumu “Pyrma syltī” i saleidzynojūt ar ūtrū “Zalta tesmini”, maņ ir rodīs prīkšstots, ka “Syltajūs” ironejis beja vaira. Tai varātu byut?

Ironejis varbyut, bet “Zalta tesmiņūs” ir vaira taidu lītu, kas ir spieceiguokys par ironeju: sarkasms, cinisms i nihilisms. Vyss tys atīt leidza ar dzeivis pīredzi. Es ironeju i sarkasmu izmontoju deļtam, ka lobuok jau drusku pasasmīt par dzeivi, nakai rauduot par jū.

Saīt, ka ironeja tev paleidz dzeivuot vīgļuok.

Es dūmoju, ka tai. Kas ta byutu, ka mes vysu laiku rauduotu? Ir jau cylvāki, kas raud, prūtams, vysu laiku, jim vyss švakai. Bet, ka tu pasasmej par dzeivi, tod jei pasasmej par tevi, i tod tu vari pasasmīt par sevi. Kotrs cylvāks reagej cytaiž iz dzeivis negācejom voi vyspuor iz dzeivis nūtikšonom. Ka nareagātu, tod jis byutu bezjiuteigs cylvāks, ameba koč kaida. Prūtams, ka vysi pīraksteitī teksti ir munys dzeivis atspīgeļuojums.

Maņ ir rodīs prīkšstots, ka tu esi cīši komunikabls cylvāks. Voi tys tev vysod saīt tik vīglai, kai izaver nu molys?

Atkareibā nu situacejis. Nui, komunicēt nav problemu, bet, ka tu dori koč kū puori sovai grybai voi vareibai, tod tys na vysod ir veiksmeigs variants. Beiguos voi nu tu pats jiutīs švaki, voi tys pasuokums ir na vysai lobs. Ir cylvāki, kas dūmoj, ka jī zyna vysu pasauli, i ar taidim gryuši sasadorbuot. Voi sabīdreibā jī poši sev ir izlykuši “bajāru zeimūlu” (aut.pīz. – ar vuordu bajārs dūmuots cylvāks, kas ir augstuos dūmuos par sevi). Maņ šaļtim vajag byut taidam ekstravertam, maņ vajag sevi izlikt.

Eistineibā maņ tagad cīši paleidz “Kapļi”, kas lelai daļai cylvāku pateik, a vēļ leluokai daļai napateik. “Kapļi” ir patīseibys prometeji, kas daudzim līk justīs naārtai. Bet maņ kotrs koncerts prosa sasagataveišonu, morālū nūbrīsšonu, partū ka mes jau asam comedy band i ļauds koč kai koncertūs ir juopavalk sev leidza. Maņ vajag taidu emocionalū izluodi. Tys tok ir lobuok, nakai ap pušnaktim staiguot ar nazeiti kabatā pi stacejis (smejās).

Koncertūs lela daļa gulstuos iz manis – es asu frontalais cylvāks. Ir lela nūzeime tam, voi tu variesi paraut i aizraut ļauds voi nā. Koncerts Rēzeknis nūvoda dīnuos julī, maņ ruodīs, beja lobuokais myusu pastuoviešonys viesturē. Es koncertā beju tai sevi izlics, ka piec tam 45 minotys nikuo nadareju – vīnkuorši siedieju, dzieru iudini i lieju sev iz golvys. “Kapļi” maņ paleidz, es taids kai trauceņš – maņ energeja sasakruoj i es varu eksplodēt. I otkon varu dzeivuot.

Vīnā filozofiskā i psihologiskā rokstā puorskaiteju, ka Maikls Džeksons beja introverts, bet dzeive jam daspīde byut ekstravertam. I tod es suoču par sevi dūmuot – mož ar mani ir taipat.

Kaidu laiku atpakaļ beja diskusejis par tova pseidonima atbiļsmi latgalīšu rokstu volūdys normom (“Raibīs” vītā korekti byutu bejs “Raibais”), i nu tuo es sacynoju, ka tu esi taids kuorteigs dumpinīks, kam pateik izīt uorpus rūbežim. Tai ir?

Nui, manī ir dumpinīka gors! Nu, ka mes raksteitu pareizi – “Raibais”, tod pseidonims palyktu čiulisks. Ka mes rokstom izlūksnē, tai, kai mes runojam, – “Raibīs”–, tod skaidra dzela, ka tys nav korekti. Es nikod naasu sacejs “Raibais”, i es ari naasu nikur dzierdiejs, ka tai sacātu. Prūtams, literari pareizi byutu “Raibais”, “mozais”. Maņ “Raibīs” ir pseidonims, i es jū varu atveiduot taidu, kaidu grybu. Kod pajiemu sev pseidonimu, to vysmozuok beju aizadūmuojs, kai tys byus pareizi (smejās). Runojūt par latgalīšu ortografeju, dūmoju, ka kotram sevi cīnūšam latgalīšam byutu jei juoapsaver, lai koč vuordu “zeme” var pīraksteit bez klaidu.

Kaidys attīceibys tev ir ar sunim, i kur pagaisa tova pseidonima ūtruo daļa “Suņs”?

Maņ suni pateik. Kači ari ir normali, bet suni maņ pateik vaira. Runojūt par pseidonimu. Nūmyra Suņs deļtam, ka jis navar myužeigi dzeivuot. Muzykys grupai Florence and Machine ir dzīsme “Dogs days are over now”, ot, i tai ari Suņam.

Cik lela nūzeime tovā dzeivē ir autoritatem?

Dzeivis laikā pasaruoda autoritatis, na tik lelā mārā taidys, kurom sekuot, bet dažu cylvāku, konkretuok rakstnīku, biografejis, kurys gribīs puorskaiteit. Juojam vārā, ka literaturys ziņā na vysod juovalk vīnaideibys zeime biografejai ar literarū tekstu. Bet tū cylvāki dīvamžāļ dora. Mani ir ītekmiejušys taidys personeibys kai Čārlzs Bukovskis, Džims Morisons, Kventins Tarantino … Ui, te varātu daudz saukt, eipaši, ka īleinam kino jūmā. Īspaidu ir atstuojuši dzeivis uzskoti, kas pamonami jūs daiļradē. Autoritatis cylvāks atlosa, bolstūtīs iz uzskotim, kas obim ir leidzeigi. Niu es skaitu vasalys treis gruomotys: Klarisys Pinkolys Estesys gruomotu “Sievietes, kas skrien ar vilkiem”, Čārlza Bukovska romanu “Post Office”, trešuo ir par poguonismu Latvejā. Es nikod tai naasu skaitiejs vīnu gruomotu nu vuoka da vuoka, partū ka vīna drusku apneik i gribīs cytu.

Pyrma pusgoda izguojuse tova gruomota „“Zalta tesmini”. Sovulaik saceji, ka jiutīs iztukšuots. Kai ir niu?

Mes ar Juoni Jonevu par itū runuojom, i jis citēja Deividu Linču, kas ir sacejs, ka tei ir taida kai piecdzemdeibu sajiuta – tev koč kas ir bejs, i tev vairs tuo nav. Gribīs, lai koč kas byutu, bet tu saprūti, ka tys tai navar byut. Tys ir aizguojs, i “Zalta tesmini” niu ari ir aizguojuši tautuos. Es naīspryngstu pi raksteišonys, deļtuo ka emocejom ir juosasakruoj, lai es varātu kū jaunu saraksteit. Varbyut nuokūtnē kaida proza byus, a, ka gūdeigai, to prozu tagad nagrybu. Es jū aizmierstu – kai pīrokstu, tai napuorskaitu. Dūmoju – varbyut apkūpuot dzejūļus i pasavērt, voi tī saīs kruojumam.

Kai itai ir saguojs, ka tu vaira esi prozys, na dzejis lauceņā?

Proza maņ lobuok pateik. Pyrmais munu tekstu izvārtātuojs, Osvalds Kravaļs (aut. pīz. – latgalīšu dzejnīks, publicists i literaturys kritikis) reiz pasaceja, ka maņ lobuok vajadzātu pīsavierst prozai. Dzeja ir taida – ka jei īt, to jei atīt. Es asu poškritisks cylvāks – maņ jei koč kur ir, bet tod es jū puorlosu, izdziešu. Proza ļaun apkūpuot ci papyldynuot pīraksteituos frazis, teikumus, kab izvylktu teikumus garuokus voi veiktu sižeta transformacejis, vajadzeigs laiks. Dzeja deļ manis ir napīradynuota – atīt kai styrnys, pasabaroj i nūīt atpakaļ iz mežu. Proza ir smoguoks dorbs, i es tū cīši labi sajutu, kod beju Venstpiļs rakstnīku sātā (aut. pīz. – Storptautiskuo rakstnīku i tulkuotuoju sāta Ventspilī). Draugi prosa: “Kai tu vari tī mienesi dzeivuot i dareitīs?” Es soku, ka esi morali i gareigi nūbrīds: esi atrads vītu, esi gaidejs ryndā pusūtru voi divus godus, tu esi nūbraucs iz tīni, tev nikas cyts nav juodora, tev ir stipendeja, lai tu varātu nūīt iz tiergu i atpakaļ, tev ari ir juoroksta. Tys ir pīnuokums pošam pret sevi i skaiteituojim, tev tys vīnkuorši ir juodora – juoroda teksti.

Par kū obeju tovu stuostu kruojumu nūsaukumi ir saisteiti ar iedīni?

Lai jī garšuotu lobuok! Kas tev – tesmini ir puortikys produkts?! (smejās) Nu, gon jau dasuos ir.

Kruojumam “Pyrma syltī” suokūtneji beja dūmuots cyts nūsaukums, bet saprotu, ka tys ir baigi nūvolkuots. Es nazynu, kai tī nūsakumi atīt. Bet es nūteikti nagribieju likt, pīmāram, “Rāznys ryugtuos suopis” voi “Muokūņkolna septeituos jumprovys padebeši”. Es gribieju koč kū originalu.

Varbyut tu raugi pabaruot sovu skaiteituoju?

Nav muni teksti ni lobuokī, ni švakuokī. Es tai ceru vysmoz. Nu poša cylvāka ir atkareigs – skaiteis voi nā. Baigi feini beja ar “Zalta tesminim”, dažys babys jau izbanuoja gruomotu iz reizis – atroda stuostu “Slapkaveiba Aglyunā”, i juos principiali gruomotu napierk ituo stuosta deļ. Ir cytys babys, kas izlosa beidzamū i pasoka: “O, kaids lobs detektivs!” Kotram cylvākam ir sova patīseiba, deļtam ka tu navari zynuot, kas jam dvieselē ir. “Pyrma syltī”, kai saceja Leiga Seiksta, ir pastuostu gruomota. Tu jū vari izmontuot, kab tostus voi uzrunys skaiteit, izviļkt kotru pastuostu garumā. Bet “Zalta tesmini” – nazynu, voi ir ādami. Cyta storpā, “Zalta tesmiņu” nūsaukumu es beju pajiems nu DJ Guntix dzīsmis “KUK-KUK-KULTŪRISTS”, kurā beja loba, šmuka rindeņa – “Zalta tesmini izraksteitim golim”.

Kaida raksteišonai ir motivaceja, jamūt vārā, ka latgaliski skaitūšuo auditoreja ir moza?

Nasaruoda, ka auditoreja ir moza, partū ka Ilze Sperga sovam stuostu kruojumam “Dzeiveiba” jau ir izdavuse ūtrū metīni. “Pyrma syltī” ir izpierkti, koč i gruomota beja 800 eksemplarūs, tīsa gon nu tim daudzi eksemplari beja paradzāti ari prezentacejom i personeigom duovonom. Muna puorlīceiba ir taida, ka lobuok paduovynuot tū gruomotu cylvākam, kas jū skaiteis, nakai tam, kas pasaceis paļdis, i gruomota dzeļtēs sekcejā. Tai ari “Zalta tesmini” niu pamozom īt. Runojūt par motivaceju, kotram rakstnīkam gribīs koč kū pasaceit cytim. Ka tev ir atbaļsteituoji i ka tev prosa radeit kū jaunu, tod tev ir juoroda. I klišejiski – kam ir pīprasejums, tam ir nūīts. Bet, prūtams, ar gruomotu i muzykys raksteišonu naudu sev nasapeļneisi, tys ir hobejs. Cyti nūbrauc zvejuot, a es mokšerēt namuoku, tuo vītā koč kū izrokstu.

Bet, ka mes runojam vyspuoreigi, prūtams, latgalīšu literaturu skaita moz. Tei ir specifiskuoka i napareizuoka nakai latvīšu literarajā volūdā saraksteitī teksti. Asu sacejs, ka latgalīšu kultura vyspuor ir underground kultura. Juobyut sovom specialom interesem, lai tu par tū īinteresātūs.

Mani eipaša laimeibys sajiuta puorjam, kod radzu cylvāku skaitam gruomotu, voi tys byutu parkā voi sabīdriskajā transportā. Skaiteit i dūmuot deļ cylvāka ir sarežgeiti, it seviški momentinformacejis laikmetā, kur maksimalais, pi kuo asom dajiukuši, ir twitter īroksti.

Tu saceri ari “Kapļu” tekstus. Kai jī pi tevis atīt?

“Kapļūs” izmontojam sociali aktualuos temys, i ir cylvāki, kam juos ir svaigys, interesantys. Pīmāram, “Emigranta polka” voi “Drycanu mopedistu banda” ir par realim nūtikumim 10 godus atpakaļ, par kurim nivīns vaira nagryb runuot. Voi “Goreiguo komercdarbeiba”, kas, cyta storpā, ir Arņa Slobožanina teksts, tai ka vysys pretenzejis pi juo (smejās). Tai mes koč kai dzīsmis ar Arni rodom – rūnūtīs idejai, mes jū apspielejam, piec tam sarokstom tekstu. Dreiž mums byus dzīsme “Valereja Seile” – pyrmuo verseja pazuda, niu es puortaiseju pa sovam

Kas tev itūšaļt dzeivē ir svareigs?

Paļdis Dīvam, ar veseleibu vyss kuorteibā. Es niu grybu atrast dorbu i moš piec puora godu pamaineit profeseju, partū ka ar humanitarū izgleiteibu nikuo nanūpeļneisi (smīkli), a par teleponu ari juomoksoj. Dorba mekliejumi itūšaļt ir svareiguokī, ir ari rodūšuos idejis, bet ari tom vajag materialu atbolstu. Atrast dorbu voi emigrēt – taids ir muns hamletiskais vaicojums niule, partū ka Latgolā es asu izbanuotais.

Maņ pruotā īīt “Emigranta polka”…

Tei ir myusu dīnu ryugtuo patīseiba sevkurā saimē.

Kas, tovupruot, byutu juodora, kab cylvāki Latgolā vaira dareitu, uzajimtu, a na čeikstātu, ka nikuo navar i deļtuo nikuo nadora?

Tys ir atkareigs ari nu cylvāka poša, kū jis gryb – voi jis ir pīrads gaideit koč kū nu vaļsts, voi tei jau ir tai saucamuo “pabolstu” paaudze, voi ari jis grib koč kū dareit. A ka tu gribi koč kū dareit, tod ari juodora. Bet šaļtim juosariekinoj ar myusu fantastiskū birokratiskū sistemu – ka varbyut tys nabyus cik vīgli. Šaļtim dažys kaujis byus juoizceinej vīnam pošam. Sevkuram juosaprūt sovs pīlītuojums dzeivē. Kai munys dokumentaluos kinys varūns Aldis nu Nagļu puorstuosteja sova dzeda saceitū: “Lobuok jau ir dareit, nakai nadareit.” Partū ka nadareit vysod ir vīgļuok. Prūtams, ir juorauga dareit, a, ka nadareisi, to saplesneisi iz vītys. Ir juodūmoj par tū, kai atteisteit itū regionu. Varbyut byutu juoapsver ideja par marihuanys legaliziešonu, partū ka taiduos Eiropys vaļstīs kai Austreja voi Čeheja zuoleite ir dekriminalizāta. Ari Igaunejā konkrets gramu skaits personiskai lītuošonai ir atļauts. Byusim realisti – nivīns nikod ite koč kaidu ražuošonu augstā leiminī naatteisteis, partū ka ite ir buferzona nu myusu leluo kaimiņa. Nivīns nikod nataiseis jaunu cukrafabriku. Turisms mums ir, kulinarais montojums ari ir papylnam – kotrā dzeraunē, kotrā nūvodā izbaruos i izdzirdeis, šmakovcenis īlīs. Redzi, cik Latgolā pi mums šmuki!

Izbanuot – nu angļu volūdys darbeibys vuorda “to ban”, kas nūzeimoj ‘līgt pīeju’