Roksta autors: Oskars Orlovs, 2.kursa magistra programys “Filologeja” students Rēzeknis Tehnologeju akademejā

Beju iz kinys “Melānijas hronika” seansu, kū ruodeja GORĀ. Cylvāku pylns, i iz nuokamū seansu ari veiduojuos ryndys. Kina — kai jau art house kina. Leidzeiga kinai L. Pakalniņas “Ausma”, bet “Ausmu” iztvert beja gryušuok — nu tuo vīdūkļa, kai tys beja izfilmāts i samoņtāts.

Iz “Melānijas hroniku” guoju ar interesi, partū ka nu tāva pusis probaba ar babu tyka izsyuteitys iz Sibiri, i muns tāvs pīdzyma tī. Nui, kinys suokumā golvā grīzēs tāva nūstuosti, kai jim tī ir guojs, kas pīdzeivuots. I, juopīzeist, tuos informacejis saimē, nav cik i daudz. Baba par tū nagribēja runuot, partū ka beja suopeigi vysu tū atguoduot, kur nu vēļ puorstuosteit unukam. Itei kina var patikt, var i napatikt, bet vīnaldzeigu jei navar atstuot. Prūtams, ir “garī kadri”, kas padora tū procesu drusku garuoku i nūgurdynojūšuoku, bet tei jau ir taida latvīšu kino īzeime.

Par kū es beju vaira puorsteigts — par skateituojim, publiku, kas lyka aizadūmuot, kaidā sabīdreibā mes dzeivojam. Kinā dzieržams teksts, ka iz Sibiri izvastuos latvīšu sīvītis krīvu armejnīki nūsauc par “šļuhom”. Izdzeiržūt itū vuordu, zalā aizsprikstēja smīkli. Gona paskali. Saprostu, ka zalā byutu pylns ar jaunīšim, bārnim, kam varbyut tys ir smīkleigi, ka publiski paspryuk taida veida vuords. Bet itymā reizē koņteksts ir cyts. Tāvs stuosteja, ka Sibirī latvīšu sīvītis cytaiži nav ari saukuš, kai par “latyšskije šļuhi” voi “bļadzi”. I maņ ruodejuos, ka zalā smejās par munys saimis liktini.

Nui, taidys tuos sīvītis beja. Izdzeivuoja. Kurs i atpakaļ puorbrauce, pīcatā ar ciervim varēja nūsist luoci, partū ka nūstruodoj izdzeivuošonys instinkts, i beiguos luoča gaļa teik vysai dzeraunei. Juos varēja īvuiceit tīneitis krīvenim cept maizi, kab nabyutu ryugta, i t.t. Tys vyss ir piec nūstuostim munā saimē.

Iz seansu bejom nūguojuši treis draugi. I piec seansa tod puorrunuojom pīdzeivuotū i apleik radzātū. Prūtams, beja vīna kuņdzeite, kas vysu kinu nūraudouoja, beja ari kungi, kas vysu seansu nūrunuoja i nūkikinēja. Bet komedejis elementu es tymā kinā, ruodīs, namaneju. Vēļ maņ šoks beja par tū, ka zalā otkon paspryuk smīkli, kod kinā ruoda nūmyryša i morgā plyka gulūša cylvāka reproduktivūs organus. Bet beiguos, izeimūt nu zala, vīna kuņdzeite izruodeja sovu sašutumu ar vuordim: “А что вы такие ненаплаканные??!!”.

Prūtams, ka par itaidim tautys nūtykumim ir gryuši koč kū runuot, kur nu vēļ taiseit kinys. Taipat ir ar holokaustu. Atškireibā nu juo myusu tautys deportacejis nav cik īvārojams faktors, partū ka par holokaustu runoj i runuos skaļuok. Ituos lītys sakarā ir taidys īvārojamys kinys kai “Šindlera saroksts” i “Pianists”, kur pyrmuo ir vaira dzierdātuoka i apsprīstuoka nakai ūtruo. Līta taida, ka “Šindlera sarokstu” pūli gribēja dūt taiseit Romanam Poļanskim, tok, tai kai jis pats beja izdzeivuojs Krakovys geto nūtykumus, jam tys beja puoruok emocionali i jis vysu laiku nu taida pīduovuojuma atsasaceja, i tod tys scenarejs nūguoja leidz Stīvenam Spīlbergam. Bet Romāns Poļanskis jutēs sovai tautai “koč kū” poruodā, i atbiļdis vītā jis nūfiļmēja “Pianistu”. Pūļi tū akceptēja, bet saceja, ka par vālu. Par vālu vysim nūtykumim. Tū pošu jī saceja ari par kinu “Katiņa”, kurys režisors i autors beja pūļu režisors Andžejs Vajda. Jam ari tū pošu saceja, ka daudz, daudz par vālu taidys kinys teik ruodeitys sabīdreibai, ka puors paaudžu ir izaugušys i nūguojušys.

Maņ ruodīs, ka vysys myusu tautys izcīstuos suopis ir mudri dasamiersušys. Cik truopeiga tautys paruna “Ni muna koza, ni muna dryva!”. Varbyut tuos replikys viņ maņ ruodejuos personeigys i aizskorūšys… Varbyut. Bet maņ sasamete kauns par mums, par sabīdreibu.

Tymā pošā laikā kluot ir novembris. Maņ ruodīs, kotru godu novembra svātku pīminiešona teik paruodeita plašuokā vierīnī. Tys labi. Sokit, kū gribit, bet desmit pīcpadsmit godu, pīvadumam, 18. novembris beja viņ “sorkanais datums” kalendarā, kurs zeimuoja, ka iz školu voi dorbu navajadzēs īt. Laime Dīva, ka niu ir tys novembris, kur var svieteit patriotiskus svātkus. Partū ka cyta storpā kasdīnā cik daudz sorkonboltsorkonuos kruosys napamaneisi. Nui, ir radzātys capuris ar vysaidu vaļstu nūsaukumim, bet ar apdruku “LATVIJA” es radzu viņ hokeja čempionata lakā. Tys ir vaicuojums sevkuram, kod mes atsaļaunam sevi paruodeit par pylntīseigu piļsūniskū sabīdreibu. Voi tys ir kuortejais novembris voi “komentaru kari”, voi …

I myusu dīnu nūtykumu koņtekstā nav kuo cytus, kai amerikaņus voi britus, saukt par glupim. Zynit, kai tymā bārnuduorza teicīnī: “Kas iz cytim soka cyuka, tys pats cyuka!”