Rokstu sagataveja: Laura Melne

Ruodīs, ka babys Latgolā jau ir palykušys par sova veida simbolu. Juos ir apdzīduotys dzīsmēs, apraksteitys latgalīšu literaturā. Reiz pat dzierdieju teicīni, ka kotram ūtrajam reidzinīkam Latgolā dzeivojūt baba. Tys vys jau ir puorspeilāts, nu koč kaids īmeslis jau tam ir. Kotram ir sovi stuosti par babom – kaidam par dzeivisgudreibu i latgalīšu humoru, cytam par boguoteigi kluotu goldu (ar atsavainuošonu pyrma tuo, ka itūreiz nikuo cīši daudz nav saguojs sataiseit), vēļ kaidam – par Dīvamuotis obrozim ustobys styurī i vesšonu iz bazneicu. Itī pīmāri laikam īt nu manis pošys, bet taidus vēļ varātu saukt i saukt. Atsaškir na tik babys, nu ari vuordi, kai juos saukt, – cytam tei ir vacmuote, vacmama, ome, vaceite… Tok ir ari vysūs stuostūs tik daudz kūpeiga. Itūreiz par sovom babom stuosta Latvejis Radejis žurnaliste i Latvejis Televizejis laika ziņu vadeituoja Daira Zīle, kulturys žurnaliste Eva Ikstena i Kuorsovys nūvoda vidis puorvaļdeibys specialists Jurs Vuorkaļs.

Daira Zīle:

Muotis muoti, pi kuruos Kuorsovys nūvoda Mežavydu pogostā mums ar muosu parosti paguoja vysys vosorys, es saucu par vacmuoti. Jei ir tys cylvāks, ar kuru niu kasdīnā saīt runuot latgaliski. Jei runoj tikai latgaliski – ka agruok varēja puorsaslēgt iz latvīšu literarū volūdu, tod ar godim tys īt vys gryušuok. Maņ ar jū pateik runuot, partū es runoju leidza. Vacmuote jau ari pasasmej par mani, ka Reigā asu puorsačyuļuojuse i tamleidzeigi. Nu tai jau ari ir, maņ ir gryuši puorsaslēgt iz latgalīšu volūdu. Ka es pavodu Latgolā vairuokys dīnys, tod jau otkon varu runuot takūši.

Maņ ruodīs, ka vacmuote ir eistyna latgalīte. Jei ir ari taida jiuteiguo dvēsele, roksta dzejūļus, skaita gruomotys, ruodīs, ka jau vairuokys reizis ir puorskaitejuse vysu Mežavydu biblioteku. Bierneibā bejuse taids dobys bārns, i ari niu jei nu sovu lauku nikur nakustēs. Taids dobys bārns pensejis vacumā. Ari maņ vacmuote ir īvuicejuse prīcuotīs par dobu, dzeivinīkim, pučem.

Vacmuote mani bierneibā bīži vede iz bazneicu, izcēle, ka juodzeivoj kristeigi, kai katuolim ir pījimts. Caur tū jei raudzeja īaudzynuot vysys tuos vierteibys, iz kurūs bolstuos kristīteiba – ka tu nadori ūtram puori, ka vajag izaturēt pret cytim labi. Kai bārns es tū vysu pījiemu kai patīseibu, bet, kod suoču īt bārnuduorzā, tys pasauļa uzskots, kū maņ beja izveiduojuši vacuoki i vacvacuoki, cīši dreiži sabruka. Es saprotu, ka pasauļs ir nažieleigs, ka cyti bārni var byut rībeigi i ļauni. Partū maņ šausmeigi napatyka tī īt. 

Tāva muoti, kura dzeivoj Bolvūs, kur ari es pīdzymu i nūdzeivuoju pyrmūs divpadsmit sovys dzeivis godus, saucu par omi. Jei nav latgalīte, narunoj latgaliski, nu leluokū dzeivis daļu ir struoduojuse i pavadejuse Latgolā. Mes ar muosu bierneibā jai dīzgon bīži guojom leidza iz dorbu Bolvu slimineicā, kur jei struoduoja par uorsti, siediejom kabinetā, kod jei pījēme pacientus. Ome beja ari amatīrteatra aktrise. Kod beja izruodis, kur jei spēlēja, mes ari guojom leidza, dzeivuojom pa aizkulisem, īsapazynom ar teatra vidi. Es saceitu, ka omeite ir kulturys dama, gudra i cīši stypra sīvīte. Jei nikod načeikstēs, nasažāluos i tū pošu vuica ari mums, ka juoīt pa dzeivi ar pacaltu golvu i pošpuorlīcynuoteibu.

Kotra nu jom maņ davuse koč kū sovu, i vysys tuos vierteibys es ari ceņšūs sevī saglobuot. Vysi muni draugi, kuri ir juos satykuši, breinojās, ka taidys vacmuotis vyspuor vēļ ir. Juos nasažāloj, nav vuorguleigys, bet ir ar raksturu, temperamentu, sovu nūstuoju. Maņ ir žāļ, ka es juos vaira nasateiku tik bīži kai bierneibā. Juos obejis ir eipašys sīvītis, taidys vacmuotis, ar kurom es varu lepuotīs. Es ceru, ka jom dzeivisprīca i dzeivis spors sasaglobuos piec īspiejis ilguok, ari skaidrais i vasalais sapruots.

Pensejis vacuma cylvākim varbyut bīži īīt pruotā, ka jī nivīnam nav vajadzeigi voi ka unuki par jim aizmierst. Grybātūs, lai na tik munys vacmuotis, bet ari cyti saprūt, ka tai jau nav, vīnkuorši myusu dīnuos jaunim cylvākim dzeive grīžās ar cytim tempim i mārūgim. Grybātūs, lai juos saprūt, ka ir cīši vajadzeigys.   

Eva Ikstena:

Obeji muni vacuoki īt nu Bieržpiļs Bolvu rajonā. Vosorys, breivlaiki, garuos slymuošonys (atguodoju laiku ar viejbakom i zeļonkys izskruošļuotū pumpeņseju) tyka pavadeitys laukūs pi vacmameņom – Valentīnys i Genovefys. Dīvamžāļ Valentīnys vaira nav. Palykuse viņ Genovefa “Augstarūs”. Vys vēļ nūdrūšynoj mani ar zečem, kulainim, buļbom, batvinim, marynātim tomatim, seipulim i būrkonim. Svietejūt sovu treisdasmytū jubileju, atsavieru iz nūtikšonom i nūzeimeigajim cylvākim munā dzeivē. Ar brīdumu i, palīkūt vacuokai, vys bīžuok piņkereju sovys saknis. Vacuosmuotis munu personeibu i pamatvierteibys ir stypri ītekmiejušys. Nu Genovefys manī čaklums i uzjiemeiba, nu Valentīnys – drūsme i pošpīteikameiba. Maņ ir cīši pasaveics, partū ka vysam puori beznūsacejuma mīlesteiba. Tys mani dzeivē stypri pasorguojs nu kompleksu i bykluma. Es pat nazynu, voi īspiejams tik lelu mīlesteibu just, kai maņ tics nu vacmameņu.

Obejis vacuosmuotis dzeivuoja laukūs, pūra molā. Bierneibā īvuiceja lauku dorbus – kast sīnu, likt tū kapneņuos, ratynuot bītis, revēt zemenis, slaukt gūvs, laseit čajus, sieņuot, īkūrt cepli, saškaļdeit skaleņus pakuram, cept malnū maizi cepļa mutē, smeļt iudini nu okys ar spani, skaiteit puotorus. Par lyugšonom i dzīduojumim runojūt, pyrmajā kursā ar filozofu kursabīdrim braucem ekspedicejā iz Latgolu, kab religejis filozofejis kursā raksteitu pietnīciskū dorbu – par maja dzīduojumim. Tod es atkluoju, ka tys, ka babys ar bārnim i unukim saīt pi izpuškuota krysta voi ustobā i dzīd lyugsnys, ir koč kas eipašs. Maņ tei beja bierneiba, piļneigi normali. Pieški tys beja tik eipaši, Sigvards Kļava ar komandu fiļmēja tū, veiduoja koncertu. Kinā koncertā radzama beja ari muna vacuomuote Genovefa. Ka viņ jei radzātu, kai reidzinīki Pīterbazneicā verās videoprojekcejis, Radejis kors dzīd i jei videoattālā. Dīzgon ļusteiga byutu.

Valentīna maņ ļuove dareit vysu, kū gribieju. Jēme vysur leidza, ļuove ēst šykalada tāfelis koč desmit dīnā, ļuove pat nūklauseitus nalobus vuordus saceit, ka maņ pieški sasagribēja. Tod jei gordai smiejuos i saceja: “Soki, soki! Ka vaira atkuortuosi tūs vuordus, tod dreižuok tī pagaisynuos nūzeimi i tev apniks!” Taišni tai ari beja. Obejis dzīduojom Guobziņa dzīsmis, maņ beja kasete, lyku jai klauseitīs. Ar vacūmuoti kūpā guojom iz balim. Reiz vosorā, kod maņ beja septeni voi ostoni godi, guļamustobā nūjiemu oranžū aizkoru i poša sašyvu balam sukni. Jei nikuo nasaceja, ka sakiezeju aizkoru i ar rūku sašyunu koč kū cīši aizdūmeigu, pi tam vēļ tymā aizīmu iz balu! Atguodoju, kod vacmameņa saslyma i siedieju blokus i slauceju asorys, jei aiztaiseitom acim saceja, kab lobuok kūpā padzīžam, na bādojam. Da pošys juos izdzisšonys. I tod jius vysi maņ vēļ vaicojat, kū es tik dzeivisprīceiga? Kai lai naasu, ka maņ beja taida vacmameņa? Naļuove rauduot pat tod, kod juta, ka juoatsavoda. Jei mani sauce par eņgeleiti i ļuove grīzt maņ juos sprūgainūs motus. Beju juos frizere. Gaideja mani, kod atbrauču nu piļsātys, i saceja, lai paeisynoju sprūgys. Naatkareiga i stypra jei beja. Niešūs spaņus nese iz placu vairuokys reizis dīnā, kab pļovā gūvs padzirdeitu. Nu juos muns spāks i puorlīceiba. Valentīna i juos meita (muna mama) maņ vysu bierneibu saceja, ka asu poša šmukuokuo i gudruokuo. Taida laimeiga bierneiba. Es zynu, ka obejis lepojās i atbolsta mani.

Daudz ceļoju i vysod atguodoju nūsyuteit postkarteiti. Maņ vysod ir sajiuta, ka nūteikti juopīroksta vacmameņai. Jei tik smejās i soka, kū blondūs pa pasauli. Plauktā sakruota jau lela skaudze.

Jurs Vuorkaļs:

Vīna muna baba nūmyra, kod vēļ beju mozs, bet ūtrei vēļ tān dzeivoj Seiļūs, sādžā pi Strūžānu. Bierneibā dīzgon bīži saguoja pi juos braukt gostūs, vosorā i rudinī ari braucem paleigā dareit dorbus, struoduot duorzus. Vosorā gon dzeivuot pi juos cīši ilgi nasaguoja, partū ka blokus beja Drycani, kur dzeivuoja myusu vacuma muoseicys i bruolāni. Baba navarēja saprast, deļkam mes nagribim pi juos palikt. Jei raudzeja pīduovuot vysaidus lobumus, lai mes pi juos padzeivuotu, pat moksuoja (smejās). Ari tān baba vysod gryb moksuot unukim. Tai jau jai tei penseja nav tik lela, bet kotru reizi gryb tū pīcinīku voi desmitnīku īsvuotuot. Kod bejom mozi, tod jau mums pošim nabeja naudys, jēmem tū ar leluokū prīcu. Tān soku babai: “Bab, maņ olga leluoka kai tova penseja. Tev pošai vaira vajag!” Niu jai tai īsaguojs, ka vajag podpierkt unukus, lai bīžuok gostūs brauc. Sova veida babys mārketings (smaida). Tān jau ar babu saīt sasatikt ratuok. Te tyvuok dzeivojam četri mozdāli, bet jau vysi struodojam, ir sovys dzeivis, divejim jau bārni. Laika palīk vys mozuok. Nazynu, voi baba tū saprūt. Jei, prūtams, grybātu, lai mes bīžuok pi juos brauktu.

Baba iz vysu verās pozitivi, daudz i bīži smejās. Iz dzeivis seikumim i na tikai seikumim verās ar smaidu. Babys saimi 1949. godā izsyuteja, tī jei pavadeja 10 godus – var saceit, ka vysu bierneibu. Maņ jei ruodīs nasalaužamuo. Baba vysod ir smaideiga, vysod jūkoj. Laikam jei ari mums tuoļuok nūdūd taidu krampi pret dzeivi.

Poši mes pi juos asam pīroduši, bet, ka, par pīmāru, nūvadam draugus iz sīna tolku, jī baigi līlej babu. Prosa: “Kur jums taida prikoļnuo baba!?” Tolkys pi babys nūteik dīzgon regulari. Sīna laikā, prūtams, sīna tolkys. Tuos nūteik taidā dīzgon vacmūdeigā stilā – nav ni “Siguldys”, ni presis. Ir cīši daudz rūku dorba, partū jemam draugus paleigā. Rudiņūs, prūtams, buļbu tolkys. Vēļ ir cytreiz reizi, cytreiz divejis godā ari māslu tolkys, kas ir seviški gryutys. Eistineibā sovā draugu lūkā pat vaira nivīnu cytu nazynu, pi kuo taidys māslu tolkys nūteik.

Latgolā jau vysur atsaškir volūda. Ite, Malnovā, mes bejom pīroduši nadaudz cytaižuok runuot, bet babys volūdā ir vairuoki latgaliskī vuordi, kurūs mes te vyspuor naizmontojam: lizeika, videļcs, ručnīks… Tī ir vuordi, kurūs dzieržu tikai pi juos. Zynu, prūtams, ka taidi vuordi ir, bet ni pi vīna cyta roda voi drauga parosti tai nasoka. Atškireibys jiutu ari tradiceju ziņā. Baba varbyut tik bīži iz bazneicu nastaigoj, bet verās, par pīmāru, lai pušdīnēs nastruodoj, svātdīnēs nastruodoj. Ari nazynu daudz cylvāku, kurī ite, Kuorsovā voi Malnovā, tū tai īvāruotu.

Babys ir taids kai drusku cyts pasauļs. Ruodīs, ka taidu jau ir palics moz i ar laiku tys vyss ari īs zudumā. Bet pagaidom vēļ ir. 

Kartenis: nu Dairys, Evys i Jura personeigūs arhivu