Autore: Anna Rancāne (roksts 2015. godā publicāts izdavumā “Kultūras Diena”)

Raiņa dzejūļu gruomotā “Gals un sākums” ir dzejūļs “Sasistais trauks”:

Jūs paši sasituši trauku, —

Kā izliets ūdens dzīve plūst,

Tik slapina, ne veldzē lauku

Un karstās smiltīs aši žūst.

Ko prasāt nu: “Kur spēku gūst?” –

Kad trauks jums dūst.

Dzejūļa nūslādzūšuos ryndys pādejais vuords suokumā ruodīs nasaprūtams – voi eistyn dyžais dzejnīks tik mehaniski pīmekliejs vuordam “gūst” atbiļsteigu atskaņu? Tik viereiguok puorskaitūt, samaneju, ka Raiņs te veiksmeigai damāruojs Latgolā, vysvaira Preiļu pusē, izplateitū  apvydvuordu “saduzt – sapleist, saduzs – sapleiss”. Raiņs pavysam bīži sovā daiļradē izmontoj bierneibā i jauneibā Randenis, Vasiļovys i Juosmuižys pusē daudz dzierdātū i izvuiceitū latgalīšu volūdu, aba, kai tū sauce, izlūksni. Strauja elpa jam plyust alpim, na bruozmom, lugā “Pūt vējiņi!” Zane Uldim puormat, “kam tu rūdin mani” (latgalīšu vol. – ryudynoj), “Mazajos Dunduros” Brencis syuta na viestuli, nu gruomotu i tt. Latgaliskys izceļsmis vuordi daudz lītuoti “Fausta” tulkuojumā, nu vuocu klasiķa Georga Hauptmaņa (1862–1946) teiku dramys “Nogrimušais zvans” atdzejuojumā, atveidojūt Silezejis izlūksni, kaidā runoj daži nu lugys varūņu, Raiņs piļneibā lītoj latgalīšu volūdu, kū beja īsavuicejs pavysam labi, partū ka tei skanēja jam vysapleik i Augšzemē, i Latgolā. Latgalīšu vidē Žaniņš jiutās kai zivs iudinī, rokstūt viestulis sātys ļaudim nu Reigys i Pīterburgys, jis tūs nareši vasalim gobolim uzrunoj latgaliski, i jūkus dzeidams, i nūpītnys lītys stuosteidams, nu viestulis paroksta “Reidzinīks Jōneits”. Koč i napatīsai byutu saukt Sielejā dzymušū Raini par Latgolys voi latgalīšu izceļsmis dzejnīku, attīceibys ar Latgolu, latgalīšu volūdu i latgalīšu kulturys darbinīkim juo daiļradē i liktinī tok ījam, nasaceisim, ka eipašu, nu sovu nūteiktu vītu.

Inflantu lobdars

Sapynuodams par nuokūtnis dorbu i izredzem, Juoņs Plīkšāns (Jānis Pliekšāns) sovā dīnysgruomotā 1884. godā roksta: “Un savu dzīvesgājumu izfantazēt tā: tiesnesis, zemkopis, latviešu, īpaši inflantu labdaris, leišu draugs, rakstīt rakstienus par sadzīves labošanu, ja ies, Pētrapilī avīzi izdot un arī dzejot.” Pret inflantim, kai da pošu 20. gs. suoku sauce Pūļu Inflantejis – Latgolys dzeivuotuojus, Raiņs, kai jau Juosmuižys nūmnīka dāls, jiut augstsirdeigys i draudzeigys jiutys, leidzeigai kai pret mozuokajim i vuojuokajim bruolim. Kai Jezups (Jāzeps) pret Benjamiņu (lugā “Jāzeps un viņa brāļi”). Kai roksta Saulcerīte Viese (“Jaunais Rainis”, 1982), raksteituojs ir gribiejs uzajimt muokslinīka miseju i saskaņuot sevī harmoniskā vīneibā rakstura cyldonumu i talanta spāku i apzynuotu, lelu aizdavumu. 1887. godā viestulē muosom atrūnams lyugums atsyuteit papeirus, kurūs ir “Borisa Godunova” tulkuojums i “tei rasnuo būrtneica par Inflanteju”. Acim radzūt, tei ir Pīterburgys Universitatis studeju laikā piec pietnīka Eduarda Voltera rūsynuojuma pīraksteituo apjūmeiguo apcere par Vyšku pogosta kuozu īražom (1890), kas līcynoj par lobom latgalīšu rokstu volūdys zynuošonom, īvārojūt dzīšmu i paražu teicieju izteiksmi i identitati.

Jasmuiža. Karteņa: turisms.latgale.lv

1910. goda 5. oktobrī tuoli nu Latvejis, trymdā Šveicis Kastaņolā, Raiņs pīroksta vīnu nu sovim skaistuokajim liriskajim dzejūlim  – “Munu jaunu dīnu zeme”. Zeimeigai, ka pats autors pastreipoj – dzejūļs vysu pyrma ir pīraksteits latgaliski i tik tod puorcalts latviski, i itaidā pošā seceibā, piec Raiņa pīprasejuma, tys 1911. godā teik publicāts dzejūļu kruojumā “Tie, kas neaizmirst”. Iz reizis piec tuo dzejūli puorpublicej latgalīšu laikroksts “Dryva” (1911.16.02), kūpā ar redaktora syltim pateiceibys vuordim. Itū numeri sajam ari Raiņs i viestulē Āronu Mateisam (Āronu Matīsam) 1911. goda 14. martā roksta: “… lielu lielo paldies tev, mīļais, par to izgriezumu no Dryvas; mana dzimtene ir mana vārīgākā vieta, un tādēļ mani sevišķi aizkustināja Tava smalkjūtība, man to tik mīļi atgādinot. Sāp tikai, ka es nespēju nekā palīdzēt tai nabaga Latgalei.”

Raiņa dzeju latgaliski publicēja latgalīšu prese. “Drywa” 1911. goda 16. februars

“Mes gaidejom mīra bolūžus…”

Paleidzeiba nu Raiņa eistyn teik gaideita: 1904. godā beidzūt atcalts četrdesmit godu ilgušais latīņu drukys aizlīgums, ari Latgolā ir suokusēs drukavuotuo vuorda atmūda, tok pyrmūs laikrokstus i gruomotys gaida ierkšains ceļš – Latgolā izgleituotu i tureigu cylvāku pavysam moz, lela ir katuoļu Bazneicys, eipaši pūļu gareidznīku, ītekme, pyrmajam laikrokstam “Gaisma”, kū 1904. godā izdeve Fraņcs Kemps, dreiži daīt puortraukt sovu darbeibu, ari puorejim izdavumim naīt vīgļuok. Cereibys sagaideit atbolstu nu tautys bruoļu baļtīšu izabeidz, obejis tautys dalis škir na tik administrativais īdalejums, nu ari volūda i ortografeja. Latvīšu rokstu volūdys dybynuotuoji, vuocu bazneickungi, latvīšu ortografeju veiduojuši iz lejisvuocu ortografejis pamatu, gotu burti aba tai sauktuo vacuo druka dažuos latvīšu gazetuos teik lītuoti da 1938. godam. Sovukuort Latgolā pūļu gareidznīceibys ītekmē jau pyrmajuos īspīstajuos gruomotuos 17. gs. ūtrajā pusē teik lītuoti tik latiņu burti. Gotu raksteibā īspīstūs rokstus latgalīši puorskaiteit namuok i mudynoj baļtīšus vysmoz daļu rokstu sovuos gazetuos īspīst koč voi latiņu burtim, ka nu na latgalīšu izlūksnē, tok veļteigai. Latgola puornūvodu latvīšim ir napazeistama zeme. “Sabiedrībai (plašai) mēs, latgalieši, esam pilnīgi sveši, pilnīgi terra incognita,” – tai 1913. goda 3. augustā Raiņam iz Kastaņolu roksta Latgolys sabīdriskais darbinīks Fraņcs Kemps (1876–1952). Sarakste ar jū suocēs 1911. godā, pyrmuo viestule ir latgaliski, partū ka, kai roksta Kemps, “Es rokstu sovā dzymtajā volūdā, jo izlasejis Jyusu skaistū dzīsmi “Munu jaunu dīnu zeme”, zynu, ka munu rokstu saprassit.”, tok puorejuos viestulis jau ir baļtiski, īspiejams, kab tok atvīgluotu adresatam tūs puorskaiteišonu. Viestulēs Fraņcs Kemps roksta par sovom pyulem atrast kaidu tiļteņu sadarbeibai kulturys jūmā ar Baļtejis latvīšim Reigā, nu ir saryugtynuots par naizpratni, ar kaidu teik uzjimts.

“Tyvumā Reiga izaruodeja mums svešuoka, nakai nu tuolīnes verūtīs. Mes gribējom paruodit iz mums ceļu tīm, kas mums dūtu kot mozu druponu nu sovas kulturas bagatības (..) Mes gribejom atkluot Baltijas ciļtsbruolim jaunu kulturiskas darbeibas lauku, bet tī ciļtsbruoli nu kulturas lauka nūtaisa sev tierga laukumu. Mes gaidejom mīra bolūžus, bet uz mums suoc skrīt plieseigi kraukli, kurim pruotā tikai peļņa un vēļreiz peļņa.” (1911.g.12. 02.) Dīvamžāļ Raiņa atbiļdis viestulis nav sasaglobuojušys, tik piec dzejnīka izdareitajom atzeimem i pastreipuojumim i F. Kempa, i cytu latgalīšu kulturys darbinīku raksteitajā, var maneit, ka Raiņs tuos ir skaitejs ryupeigai. 1913. goda 22. februārī viestulis nūslāgumā F.Kemps, puormatūt puornūvodu latvīšim vīnaļdzeibu attīceibā pret latgalīšim, roksta pavysam skorbai: “Latgale nav kāda maza draudze, kuru varētu piespiest padoties vairākumam. Latgale ir tik liela, ka ar to jārunā, kā ar autonomu valsti, nevis kā ar atkarīgu no Baltijas provinci. Bet Baltijā to negrib saprast, jo tur Latgales vēl nepazīst.” Vuords “nepazīst” ar Raiņa rūku pamateigai pastreipuots. Itaidu pastreipuojumu viestulēs ir daudz. Voi tei eistyn ir patīsa īinteresieteiba latgalīšu liktinī voi ceņtīni kruot materialus socialdemokratu idejuos īcarātajam, nu tai ari napīraksteitajam romanam par Latgolu, kas tū lai zyna. Nu īroksta Raiņa dīnysgruomotā 1913. goda 2. aprelī: “Notikumu romānu rakstīt – latgalis visa bērna un nekultūras cilvēka muļķībā ietiek Baltijā. Blēdības un vilšanās. Beigās tiek iekšā strādnieku kustībā, kas visas piesavinātās īpašības var vērst labā.(pastreipuojums – A.R.) Vai sirsnības meklētājs – latgalis, grib tikt ģimenēs. Lai meklē kultūru, ne sirsnību, bet atradīs tās vietā solidaritāti. Man tas būtu atpūtas un dzinēja darbs, līdzīgs dienasgrāmatai.” (KR,24,617).

Raiņa Latvejis Satversmis sapuļcis lūcekļa aplīceiba. Izdūta 14.07.1920. RMM 53947

Tys, kas lelajam dzejnīkam ruodīs interesants materials “atpyutys i dzinieja dorbam”, latgalīšim ir dzeiveibys i smierts vaicuojums, ka jau Fraņcs Kemps vīnā nu sovom viestulem (1913.24.03) īsasauce: “Ja baltieši nespēj rādīt mums sirsnību, tad vismaz no viņiem kā no kulturāli augstākiem, varētu meklēt vairāk politiskas tālredzības. Ja latgaliešus apēdīs krievi, tad slāvu slogs gulsies uz Baltiju un krievu viļņi atsitīsies pie Rīgas krieviem. Kas tad notiks ar latviešu kultūru?” Koč i Raiņs gruomotā “Tie, kas neaizmirst” īvodā (1925.g.) pastreipoj: “… mēs vismaz varam latgaliešiem atstāt saukties, kā viņi paši grib, un neuzspiest viņiem savu aizbildniecību, kad nespējam sniegt palīdzību. (..) Izloksnei tiesība pastāvēt blakus rakstu valodai: viņa to kuplinās. Man bez viņas nebūtu bijis iespējams paveikt klasiķu tulkojumus…” (KR, 18,534), latgalīšu volūdys i raksteibys liktiņs latvīšu politiku i volūdnīku storpā beja izlamts bez juo. Sovā runā 1. Saeimys 2. sesejis 36. sēdē 1923. goda 13. julī Raiņs vys īsastuoja par latgalīšu volūdu: “Es stāvu līdz šim par šīs izloksnes tiesībām (..) un es domāju, ka es neesmu viens pats. Es gribu ņemt piemēru no Francijas, kur vairāk izloksnes, kuras atšķiras stipri no franču rakstu valodas. Es domāju te bretoņus un provansaļus. Šīs izloksnes, pēc mana uzskata un tāpat arī Francijas uzskata, ir nevis izloksnes, bet valodas.” (RRI, 56-57), tok Raiņa vuords nabeja dzieržams osajuos diskusejuos, kas izaraiseja 1922. godā, apsprīžūt Latvejis Satversmi, kod vairuoku Latgolys deputatu prīšklykumi nūstyprynuot latgalīšu izlūksnis tīseibys itymā nūzeimeigajā vaļsts dokumentā tyka kategoriskai nūraideiti. 

20. godūs Raiņs sovā dīnysgruomotā bīži pīmiņ latgalīšu kulturys darbinīkus, kurī gastej pi dzejnīka Reigā, i apsveicūt ar atsagrīsšonu dzimtinē, i ari lyudzūt paleidzeibu. Nanūlīdzami, Raiņam itaids nadaleits cīns i viereiba glaimoj, par kū ari līcynoj 1921. goda 5. janvara īroksts: “Latgalieši priecīgi, pateicīgi, sirsnīgi un mīlīgi. Nākot kā pie sava rada. Kur gan citur lai ietu? Lai aizdodot 1500 r. latgaliešu skolotājiem. Runā neveiklos vārdos, bet no katras kroķes spīd sirsnība.” Koč i dzejnīka attīksme pret sovu jaunu dīnu zemi beja kai taids sapleiss trauks, lobuos grybys na vysod eistynuojuos realā darbeibā, īspiejams, ka itei latgalīšu sirsneiba i mīlesteiba zynomā mārā kompensēja tū, kū Raiņs, leidzeigai kai Jezups (Jāzeps) lugā “Jāzeps un viņa brāļi”, vysu myužu korsti gribēja sajimt, tok, piec juo dūmu, da gola nasajēme – bruoļu mīlesteibu. “Jaunības dzeju Saules bērns dod mīlu, bet nerod. Tātad nau viņam tiesības dzīvot. Kas top mīlēts, tā dzīves vajadzība tiek atzīta un attaisnota. Meklē mīlu visur, arī darbā un politikā [..] Nācējs no Mēnessdārza (Saules dārza) nāk ar šo mācību lejā no kalna, sauli nes pasaulei.”

Izmontuotuo literatura:

Fraņča Kempa i Jezupa Kindzuļa viestulis Raiņam. Rakstnīceibys i muzykys muzeja materiali.

Raiņs. “Kopotie raksti”

Pīters Zeile “Rainis un Latgale”, Latgolys Kulturys centra izdevnīceiba, Rēzekne, 2012.