Autore: Ināra Juškāne, viesturneica

Inženeram, kulturys darbinīkam i politikim Francim Kempam ir nanūviertiejama lūma Latgolys nacionalajā atmūdā. Ar sovu darbeibu jis veicynuoja latgalīšu izgleituošonūs i pošapzinis ceļšonūs. Sovys idejis i nūstuoju Kemps paude caur pyrmū latgalīšu gazetu “Gaisma” (izguoja nu 1905. leidz 1906. godam), byudams tuos redaktors, izdeviejs i golvonūs rokstu autors.

Vīns nu byutiskuokūs Fraņča Kempa viereibys lūka vaicuojumu beja latgalīšu i baļtīšu tyvynošonuos i vīnūteibys vaicuojums. Vēļ “Gaismys” numeru slejuos jis mudynuoja latgalīšus vysaiduos dzeivis sferuos jimt pīmāru nu Baļtejis latvīšim, kas ir boguotuoki i gaišuoki par latgalīšim. Plašuok par tū losoms pyrmajā rokstā, kas atrūnams ite. Bet voi Fr. Kempa uzskoti itymā vaicuojumā beja tikpat namaineigi ari turpmuokajūs godūs, tū raudzeisim apskateit itymā rokstā.

Kemps maina nūstuoju latgalīšu i baļtīšu vīnuoteibys vaicuojumā

Turpmuokajūs godūs ir nūvāruojams kai pakuopeniski mainuos Fr. Kempa nūstuoja latgalīšu i baļtīšu (kūrzemnīku i vydzemnīku) vīnuoteibys vaicuojumūs. Jau 1910. godā Fraņcs Kemps sovā kulturviesturiskajā izdavumā “Latgalieši. Kultūrvēsturiska skice” pīraksteja, ka Latgola ir ar tukšom rūkom, vystik nav ubadze, kurai vīta ubogsātā. I pat tod tei naīs i naklauvēs pi sovu tautīšu durovu piec paleidzeibys, ka tī poši napaleidzēs. Kemps jutuos pīvylts, partū ka cereibys iz atbylstūšuoku konsolidaceju napīsapiļdeja. Piec Kempa dūmu, latgalīši vēļ izaruodeja na tik atsauceigi i aktivi iz puormaiņom dūmuošonā, bet puornūvodnīki na puoruok atsauceigi iz jaunuo i sovaižuokuo pījimšonu.

Piec gazetys “Gaisma” sliegšonys Kemps pastyprynuoti pīsavērse Latvejis viesturis i kulturviesturis vaicuojumim, izdūdūt Pīterpilī eisu, popularu dorbu par Latvejis viesturi latgaliski “Eisa Latwijas wēsture” (1909.–1910.). 1910. godā (Reigā) Kemps izdeve kulturviesturisku skici par latgalīšim “Latgalieši: Kultūrvēsturiska skice”. Itymā dorbā Fr. Kemps, nabyudams profesionals viesturnīks, bolstūtīs iz zynomu faktologisku materialu, deve nūpītnu īguļdejumu Latgolys viesturis i kulturys pieteišonā, tamā vydā eipašu uzmaneibu veļtejūt latgalīšu integracejis vaicuojumim i leidz ar tū ari latvīšu konsolidacejis problemom. Myusu dīnu viesturnīki itū dorbu viertej kai ratu viesturiski publicistisku skici. Tymā Fr. Kemps Latgolu attīcynuoja iz Austrumlatveju. Jis viertiejūši apsaver dažaidūs varu politikys vaicuojumus Latgolā, muižnīku i gareidznīku lūmu varys mainis procesūs i jūs attīksmi pret zemnīkim. Fr. Kemps aizstuovēja dūmu, ka pūļu sasaceļšona pret Krīvejis imperejis varu i tuos apspīšona 1863. godā atnese stypru puorkrīvuošonu latgalīšim, bet zemnīkim – tymsūneibu, nabadzeibu i atpaliceibu. Atzeimejams, ka taišni dorbā “Latgalieši: Kultūrvēsturiska skice”, vairuok nakai gazetys “Gaisma” rokstūs vysplošuok tyka atspīgeļuots vaicuojums par Baļtejis latvīšim i latgalīšim. Ar itū dorbu Kemps vērsēs pi “Baļtejis publikys” ar mierki izskaidruot Latgolys poguotnis i tagadnis apstuokļus, tū, kai roduos latgalīts, kai jis jutuos sovā dzimtenē, i atkluoja Latgolys skaudruos viesturis liktini. Fraņcs Kemps skaiteituojim paruodeja Latgolys i Baļtejis atteisteibys kūpeigūs i atškireigūs ceļus. Nu “Gaismā” jiutamuos cereibys par vīnuotu baļtīšu i latgalīšu ceļu itymā dorbā Kemps jau skaiteja, ka latgalīšu tautiskuo laikmeta laikā baļtīši sova tautiskuo laikmeta idejis „..jau seņ ir piedzīeivuojušs i kopā aprokušs”, partū Kempa īskotūs līcynuojuse baļtīšu attīksme pret muzejiskom vierteibom, kas beja sasvīstys tymsuos ustobuos. Ar tū Kemps ari izskaidruoja baļtīšu jūceigū vīnaļdzeibu pret latgalīšu liktini i Latgolys apstuokļu napazeišonu. Fraņcs Kemps beja izbreineits, ka ilgu laiku nivīns pat nabeja īsadūmuojs, “..ka uorpus Vydzemis i Kūrzemis vēļ eksistej vasala latvīšu ciļts, prīkš kurys Baļtejis dzeivis katehisms nav obligats, kura īt sovu atteisteibys gaitu, ceinuos par sovom idejom i uzstuoda sovus prasejumus, kura uzskota sevi par latvīšu ciļti, i viereigi nūsaver iz Baļtejis atteisteibys straujajim sūlim i rauga naatsaraut nu leluo Latvejis calma”.

Fr. Kemps latgalīšus i puornūvodu latvīšus apsavēre kai vīnys tautys “divys nūzaris”, kur latgalīši bejuši vīna nu leluokuom i varenuokuom ciļtim Latvejis teritorejā. Sovys dzeivis nūgalē Fr. Kemps sovu uzskotu par vīnys tautys asameibu maineis.

Franča Kempa izteikumi i viertiejumi ir gon puorsteigumu pylni, gon pretruneigi, tam laikam ari radikali osi. Tī ītekmej ari myusu dīnuos arviņ dzierdamūs sprīdumus par Kempa politiskū darbeibu kuru viertiej navīnnūzeimeigi, najemūt vārā tuo laika viesturiskūs apstuokļus.

Nareši Kempu raksturoj kai spieceigu individualistu ar šerpu i nalūkomu raksturu, tys apgryutynuoja juo sadarbeibu ar politiskom apryndom. Aizkaitynuojuma deļ beja radīs Kempa idealim narakstureigys reiceibys i izteikumu skaidruojums tymā pošā 1917. goda Rēzeknis kongresa sakarā. Runa ir par Kempa reakceju i publicistiski izvārstū polemiku 1917. godā publicātajuos gazetuos “Drywa” i “Liaužu bolss”. Tūs prīkšviestness roduos tautiskūs ideju propagandys laikā 1916. godā, kod aktualizejuos vaicuojums, voi Latgola ir apvīnuojama ar puorejim Baļtejis apgobolim vīnā autonomejā voi tūmār Latgolai byutu meklejama sova autonomeja. Prīkšplanā vairs naizavierzēja dūma, ka “mes vysi asam vīna tauta”, bet gon Fr. Kempa arguments, ka “..mes asam divi dialekti i divys ticeibys, kas nav apvīnojamys”. Itei Fr. Kempa nūstuoja latgalīšu i baļtīšu vaicuojumūs vysspylgtuok atsakluoja 1917. goda gazetys “Liaužu bolss” izdavumūs.

Fr. Kempa uzskotu maiņa, ari zynoma radikaliziešonuos vysizteiktuok ir pausta 1917. goda 3. juņa gazetā “Liaužu bolss”, nr. 4, rokstā “Munim pretinikim”, kurā jis atsazeist, ka kuodreiz mudynuoja latgalīšu kolpus dūtīs pi baļtīšim peļneit naudu i izagleituot zemis apstruodis lītuos.

Jis beja puorlīcynuots, ka baļtīši (kūrzemnīki i vydzemnīki) ir daudz gudruoki i boguotuoki par vīnkuoršīm latgalīšu zemnīkim i kolpim. Vys Fr. Kempa dūmys mainejuos, uzklausūt zemnīku i kolpu “bādu stuostus” par pīradzātū pi baļtīšu Fr. Kemps beja saprats, ka latgalīši tykuši izmontuoti kai malnais dorba spāks, jūs volūda tykusi izsmīta i ticeiba aprunuota. Partū Kemps retoriski vaicuoja: “Pasokit, muni pretinīki, woi pi Baltīšim ir kultūra, kad ji tai apsagoja ar myusu kolpim? Tymsajs kriwu strodnīks nikod sev naatliaun pīsasmīt par sweša cylwāka woludu un ticību.” Taidu attīksmi pret latgalīšu kolpim jis skaiteja par struodnīku eksplautaceju i cylvāku jiutu aizskaršonu, kū jis navar ni saprast, ni pījimt, partū atzeistūt sovu vainu, Fr. Kemps apsajēme vairs nikod namudynuot cylvākus dūtīs pi baļtīšu. Fraņcs Kemps beja vīns nu tūs, kurs kuodreiz beja aicynuojs baļtīšus iz “myusu Letgaliju” nest kulturu i gaismu, bet, kai izaruodeja realajā dzeivē, ite beja īsaroduši baļtīšu peļnis cylvāki: rupi kupči, krūdzinīki i būdnīki. Jis vīluos ari baļtīšu školu muocietuojūs (pedagogūs), kuri Latgolā beja nūdzeivuojuši jau 10 godu, bet tai ari nabeja īsavuiciejuši latgalīšu volūdu; Kemps skaiteja, ka jī ari nabyutu tūs vydā, kuri atzeitu latgalīšu volūdu i literaturu. Vyscaur Kemps baļtīšūs sajuta nagativu attīksmi pret Latgolu i latgalīšim, kas nikai nasasaisteja ar “bruolisku paleidzeibu”. Tys vyss nūstyprynuoja Fr. Kempa puorlīceibu, ka latgalīšim ir juopasaļaun tikai pošim iz sevi, sovu pruotu i spāku, nagaidūt nikaidu paleidzeibu nu cyturīnis. Fr. Kemps beja puorlīcynuots, ka tikai tod, kod latgalīši poši, bez cytu paleidzeibys paliks gudruoki i stypruoki, poši sakuortuos sovu sātu, tikai tod baļtīši turēs latgalīšus leluokā cīnā nakai da šam.

Latgolys autonomejis ideja

Franča Kempa uzskotu veiduošonūs īspaiduoja 1917. goda pavasarī vysapkuor daudzynuotais sauklis “Breiva Latveja breivā Krīvejā”. Jis itū saukli pīmāruoja sovam redzīņam par Latgolu. Kemps skaiteja, ka “Letgalejis” autonomeja ir vīneigais veids, kai byut breivim. Jis “letgalīšu” tautu, kura dzeivuoja Ludzys, Rēzeknis, Daugovpiļs, Ilūkstis apgobolūs i apkuortiejuos moluos, saredzēja apvīnuotys vīnā, breivā apgobolā “Letgolā”, kura kūpā ar cytom tautiskom autonomejom varātu veiduot Krīvejis Federativū Republiku. Vysizteiksmeiguok Fr. Kempa nūstuoja uztverama gazetys “Liaužu bolss” 1917. goda 15. apreļa 1. numera viersrokstā: “Lai dzīvo brīva, pašvaldīgā Letgola lielajā Krievijas Republikā!” Fr. Kemps Latgolys autonomejis eistynuošonys gadīnī gribēja, kab byutu nu Baļtejis naatkareiga lykumdevieja Saeimu ar centru Rēzeknē. Gon Latvejis politiskuos autonomejis problema, kas tūlaik beja reala politiska praseiba, gon Fr. Kempa īdūmuotuos Latgolys situacejis redzīņs beja saisteits ar cereibu, ka Krīveja atsateisteis demokratejis vierzīnī. 1917. goda 4. novembra gazetys “Liaužu bolss” (gazeta, kas švuorbuojuos par gaidomim “lobumim” Latgolys pīvīnuošonys gadīnī) 12. numera rokstā “Letgolas autonomija”, Kemps paude, ka “Tai sagojuši Reigas Seimā mias, Letgališi, niko loba naizdarisim ar Baltijas Latwišim. Mias wins ūtram tik maisesim un golu golā namocesim sasarunot, todel ka jūs woluda un myusejo naw winaidas. Kad ji runos mias nasaprassim; kad mias runosim, ji myusu woludai pisasmis, kai tys tagad dorōs latwyskūs bataljonūs, ..” Fr. Kemps paude nūžālu, ka klerikaļu parteja (redakcejis pīzeime “gorigi un pasauligi inteligenti”) (dūmuota t.s. batīšu parteja, kuru puorstuovēja Fr. Trasuns i c.), kas uzstuoja iz Latgolys apvīnuošonu ar Kīrzemi i Vydzemi, negribēja ticēt sovys tautys spākaim i vysur “smuodēja sovus “Letgaliešus”, skaitūt jūs par tymsim, mozim i navareigim, kurus “apreis” krīvi voi žydi. Jis ceņtēs pīruodeit, ka baļtīšim Latgolys teritoreja beja vajadzeiga vīneigi deļ sovys leluokys autonomejis, republikys izveiduošonys, i nikaida Latgolys eipatneibu īvāruošona i respektiešona volūdā, ticeibā i tradicejuos jūs nainteresēja. Vēļ jū vaira īviereibys cīneigi ir Fr. Kempa uzskoti par Latgolys uorejū politiku 1917. goda ūtruos pusis situacejā, kod palyka skaidrs, ka Krīvejis Pagaidu vaļdeiba ignorej latvīšu māranuos praseibys par politiskuos autonomejis nūdrūšynuošonu, Krīvejis militaruos naveiksmis Pyrmajā pasauļa karā līcynuoja par ituos vaļsts īkšeju sabrukšonu, navys atjaunuošonu. Tai kai ni Latgolys, ni ari Latvejis savīneibā (1,5 milj., dzeivuotuoju) Kemps nasaskateja nūpītnu spāku uoreju apdraudejumu gadīnī, pīmāram, nu Krīvejis voi Vuocejis, tod gazetys “Liaužu bolss” 1917. goda 30. decembra, 16. numera, rokstā “Letgola un Latwija” jis pīduovuoja atrast i veiduot sadraudzeibys bloku nu pīcu tautu autonomeju: Lītovys (Litowys), Boltkrīvejis (Belorusijas), Latvejis (Latwijas), Latgolys (Letgolas) i Igaunejis (Estonijas), kuru konfederacejā byutu ap 15 miljonu ļaužu, kas leidzynuotūs Pūlejai i byutu leluoka par Šveici i Norvegeju kūpā jimtom. Kai zynom, tod viesture aplīcynoj, ka ni Latveja vīna poša, ni izmiseigi maklātuos savīneibas garantejis 1939. goda ģeopolitiskajā situacejā i agresejis apstuokļūs nespēja ni ītekmēt, ni gluobt Latvejis vaļsts suverenitatis zaudiešonu.

Kemps nasaradz īspieju latgalīšim apsavīnuot ar baļtīšim

Latgolys kongresa nūrisis godā Fraņcs Kemps baļtīšūs jau saskateja tik daudz “tryukumu i švakuma”, ka, apsavīnojūt ar latgalīšim, tī pādejūs galeigi samaituos ar sovu merkantilismu i “verdzeibys goru inteligencē”. “Baltiešu kupcis un turienes žīds apcirps latgaliešus kā vuškas”. Jis skaiteja, ka baļtīši Krīvejis dūmē nikod nabyutu īsastuojuši i ari cytūs apstuokļūs naīsastuos par latgalīšim, ka byus juogaida daudzi godu desmiti, cikom baļtīšu slimeigais gors byus breivs nu paguotnis slūga, tai kai jī politiski, religiski i morali atsarūn dziļā krīzē. Kemps dūmuoja, ka apsavīnuošona baļtīšim zeimuotu leist bezizejis sprūstā. Kemps saceja: “Mes naasam savīnojami, mes asam tik leidza stotami kai div naatkareigi tautyski organismi, par kaidim mes asam vesturiski izauguši un nūbrīduši.” Jis apsavīnuošonu nūsace par Latgolys kapitulaceju. Kempa īskotūs ir bejušys treis baltu ciļts: lītuvji, latvīši i latgalīši. I tuos var prīkšskateit kai škiertys, patstuoveigys etniskys grupys. Jis skaiteja, ka kotra nu tom ir ar pretenzejom iz patstuoveigu tautu, tuos volūdu i kulturu “uz patstoveigu sovas nōkūtnes nūdrūšynošonu”. Fraņcs Kemps pats sevi tymā laikā beja skaitejs par styurgalveigu i pošpīteikamu vīnpati. Izvārstuo polemika ar cytim pyrmuos atmūdys darbinīkim par apsavīnuošonuos nūteikumim ar puorejū Latveju izskaidroj Kempa i juo pīkritieju spontanū uzvedeibu Latgolys kongresā – pieškū aizīšonu. Pastuov napīruodeits uzskots, ka Latgolys kongresa dorbu Kempa vadeiba ceņtēs izbūjuot ar nakuorteibom, musynojūt īdzeivuotuojus pret kongresu. Latgolys kulturviesturis pietnīks Mikeļs Bukšs, analizejūt Kempa laikabīdru izsacejumus tuo laika presē, viertej tūs pretruneigi, partū ka tī radeja prīškstotu par Kempu kai zemisku i slimeigi gūdkuoreigu cylvāku, kas naatbylda patīseibai. M. Bukšs Kempa aizīšonu nu kongresa saisteja ar politisku uzskotu nasadereibu i latgalīšu tīseibu naīvāruošonu. Jis skaiteja, ka tei pat asūt bejuse dueliešonuos storp Trasunu i Kempu, iz kaidim nūsacejumim Latgolu pīvīnuot baļtīšim. Latgolys kulturys viesturis pietnīks P. Zeile dūmoj, ka Kemps ībylda pret mutvuordu vīnuošonūs ar Baļtejis latvīšim i īsastuoja par rakstisku leigumu. Kemps beja par tū, lai Latgolai pīsaisteitu Drisys apriņči, nūvodus Osvejis vierzīnī, kur beja daudz slaviskuotu latgalīšu. Vystik byutiskuokais īmeslis atsakluoja vuordūs: “Par zamokim mes palikt negribiesim. Tikai kai leidzeigs ar leidzeigu. Vai pavisam ne!” Kemps vysupyrma beja par autonomeju nu Krīvejis, par sovu pošpuorvaļdi i tikai piec tam ar apsavīnuošonu ar Vydzemi i Kūrzemi. Juo pamatuojums apsavīnuošonys nūgaideišonai atsakluoja 1917. goda 15. apreļa rokstā “Atbilde Drywai”: “Draugi, pagaidit ar tu vinošonus, pagaidit kopt baltišu klepī! Mums pašim, Letgolas latwišim vajag vel apsavinot sovā storpā, mums vajag sovus liautenius apgaismot, pacelt jus protu, i taisit paradu sovā satā”. (..) „.. tej vinošonos nikur nanubegs, ka ti Baltiši paliks uz vitas un mes jus vusod varēsim atsaukt un ilaist sovā zemiā cik gribēsim.” (..) „.. Baltišus mes moz vel pazeistam, ka napazeistamus liauds protigs cylwaks nasauc tik dreiži gostūs.” (..) „.. myusu latwiši (letgališi) namilioj Baltišus, ka storp prostim liaudim daudzi vitōs razdams naids vinai daliai pret ūtru, ka pi taidas byušonas vinotis vel agri, vysleidza kai agri vinotis jaunam poram, kurš vins utra labi napazeist un namilioj.” Itymā laikā Fr. Kemps latgalīšus i Baļtejis latvīšus redzēja tikviņ kai lobus, draudzeigus i sovstarpeji izpaleidzeigus sābrus sovys breiveibys, kotram sovys dzymtys sorguošonā. Sova myuža nūgalē, 1952. godā, Kemps vaicuojumā “Vīna tauta vai divejas tautas?” vystik nalūkomi palyka pi uzskota, ka latgalīši i latvīši nav vīna i tei poša tauta, bet ir divys tautys, ar divom patstuoveigom volūdom, patstuoveigu kulturu, lai gon apsavīnuojušys vīnā vaļstī.

Sovu reiceibu Latgolys kongresā Kemps skaidroj atmiņuos

Sovu skaidruojumu nūtykušajam pats Fraņcs Kemps snēdze 1947. godā raksteitajuos atmiņos par 1917. goda aprelī (majā) nūtykušū kongresu. Pyrmom kuortom jis itū kongresu īrūsynuoja saukt navys par Latgolys kongresu, bet par latgalīšu kongresu, partū ka tymā pīsadaleja Latgolys apgobolu mozuokumtauteibys: krīvi, boltkrīvi, pūļi i žydi, kas apgobolā kūpā veiduoja 35–40% nu dzeivuotuoju skaita. Ūtrom kuortom, jis skaiteja, ka kongresa sasaukšona bejuse sasteigta i nasagataveita, partū ka kongresa aizdavumi nabeja īprīkš izziņuoti tautai ni ar gazetu storpnīceibu, ni apsprīsti ļaužu dzeivis vītuos. Par tū zynuojuši tikai kongresa organizātuoji – bazneickungi J. Rancāns, Fr. Trasuns, N. Rancāns, cyti bazneickungi i daži civilī, kai J. Rubuļs i V. Rubuļs.

Fraņcs Kemps sovu skeptiskū nūstuoju pret Rēzeknis 1917. goda kongresa mierkim 1947. godā pamatuoja ar naticeibu par gaidomim lobumim. Jis praseja protokolēt nūsacejumus, iz kaidim pamatim veiks zemis reformu, kaida byus Latgolys puorvaļde, tīsys lykumi, kas atsaškir nu Baļtejā pastuovūšim lykumim. Jam byutisks beja zemnīku zemis montuošonys lykums. Kemps praseja rakstiskys garantejis, ka Latgolys praseibys tiks īvāruotys nuokušajā Latvejis parlamentā. Sovu straujū aizīšonu nu Latgolys kongresa Kemps 1947. godā skaidruoja ar apstuokli, ka Jezupa Rancāna vadeitais prezidejs nadeve jam ūtrreiz izasaceit, kas tyka uztvarta kai vuorda breiveibys ignoriešona. Fr. Kemps Latgolys kongresu vairuok saisteja ar vītejuos gareidznīceibys inspireitu nūtykumu i tuo nūzeimi kai puorspeilātu viesturisku nūtykumu katuoliskūs gazetu slejuos.

Sovuos atmiņuos Fr. Kemps ar saryugtynuojumu raksteja, ka tūs godu katuoliskūs gazetu zinis juo uzskotu pīkritiejus nūsauce par kongresa opozicionarim i “komunistu bandu”, kurys prīkšgolā bejs pats Kemps kai “..bazneicys i tautys leluokais īnaidnīks, kurs atzeits par vaneigu diveju bazneickungu – Martinenasa Rogovkā i Bičkaiša Pasīnē slepkaveibā”. Atmiņuos Kemps uzsvēre, ka kotra juo uzastuošona gon Satversmis sapuļcēs, gon 1. Saeimys laikā, par taisneigu zemis pīškieršonu latgalīšim, par latgaliskuos izlūksnis īvīsšonu školuos i īstuožu runuos i presē tyka komenteita kai separatisms, draudzeiba ar Padūmu Krīveju i kai ceņtīni Latgolu atdaleit nu Latvejis i pīvīnuot komunistiskajai Krīvejai. Tai tys nabeja! Ari nacionalū procesu pietneica Ilga Apine 20. godu symta 90. godūs secynuojuse, ka “Kemps nabeja vys seperatists, bet gon Latgolys patriots – cīši konsekvents Latgolys eipatneibu aizstuovs”.

Fraņcs Kemps napraseja Latgolai koč kaidys privilegejis, bet gon sovys nalūkamos puorlīceibys deļ ceinejuos par nūvodu leidztīseibu i eipatneibu īvāruošonu kai idealom vierteibom.

I voi Latgolys kongresa symtgadis atceris gaiduos publiskajā telpā izvārstuo polemika par itam nūtykumam veļtetuo pīminekļa uzrokstu myusim naatguodoj Fraņča Kempa arviņ aktualuos idejis i namīru par latgaliskuos ideņtitatis i sovpateibys saglobuošonu latviskajā kulturā i volūdā?