Intervejis autore Laura Stepiņa 

Volūdneica, žurnaliste, pasnīdzieja, aktiva latgaliskuos kulturtelpys darbineica – gondreiž voi cylvāks orkestris, tai varātu saceit par filologejis magistri i gruomotys “Aizlauztais spaits” leidzautori Sandru Ūdri. Kasdīnā jei ari aktivi īsastuoj par pareizu gramatikys normu īvāruošonu, rokstūt latgalīšu volūdā. Kūpā ar Sandru raudzejom izprast tū, kaids ir latgalīšu volūdys statuss i pošu latgalīšu attīksme pret volūdys pareizu lītuojumu myusu dīnuos.

Niu vīns nu aktualuokūs vaicuojumu i nūtikšonu ir Latgolys symtgadis kongress i Latvejis vaļsts symtgadis sagaideišona.
Personeigi maņ jau ilguoku laika šaļti ir gribiešona pabyut radūšā klusumā, vystik pi tuo nateic, regulari pasaruoda kaidys aktualitatis taišni saisteibā ar itim svātkim, kur tūmār ari gribīs īsasaisteit. Pošlaik nūteik tik daudz i dažaidi pasuocīni, ka cytureiz golva sasagrīž. Niu ir lela interese par kongresu, bet mani napamat vaicuojums – kas byus piec kongresa? Voi mes byusim tikpat interesanti sovā latgaliskumā. Maņ rūnās taida sajiuta, ka itei symtgade ir navys kai atspierīņa punkts tuoluokim symts godim, a taids kampaņveideigs pasuocīņs, lai pasaprīcuotu i padoncuotu. Partū labi, ka itū strēči izmontoj, kab radeitu kulturys produktus, kas paliks ari piec svātku.

Runojūt par volūdu – cylvāki cytu reizi soka, ka Rēzeknis pusē latgalīšu volūda ir vīna nu teiruokūs izlūkšņu formu.
Ari maņ tod juoprosa – nu kuo teiruokuo? Es pīļaunu, ka ite dūmuota slavu volūdu ītekme i vysaida veida aizgivumi. Niule pat pīrūbeža humanitarajuos zynuotnēs ir eipaši aktuals izpietis fenomens. Ka vērtīs piec izlūkšņu, pošsaprūtams ir fakts, ka pīrūbežys zonuos vysur volūdys vīna ūtru ītekmej. Ka pasavērt Latvejis–Lītovys rūbežu, tod ari tī var redzēt, kai volūda vīna ūtru ītekmej. Prūtams, saleidzynojūt ar pīrūbežys izlūksnem, skaidrys, ka vaira iz centra pusi volūda byus “latviskuoka”.

Mg.philol. Sandra Ūdre

Sabīdreibā namaineigi aktuali ir streidi par “pareizu latgalīšu volūdu”. Kai var definēt “pareizu volūdu”?
Runojūt par rokstu volūdu – jai ir juobyut normātai. Ar leksiku ir, kai ir. Personeigi es skaitu, ka volūdā ir juoparauga reanimēt kaidu arhaismu (varbyut īsapatiks, atdzims), juoparauga īvīst jaunvuordus. Dūmoju, par vuordim škārsteiklys (internets), kuļdinīks (mobilais telefons), zeimyns (zīmols), ka īsaguojuši. Daudzi nu latgaliski rokstūšūs jūs lītoj. Pasaruoda napīcīšama piec myusdīneigys, škārsteiklā daīmamys apjūmeigys, reizē akademiskys latgalīšu vuordineicys.

Kai mes zinim, kotrā Latgolys pusē runoj nadaudz atškireigi.
Lai runoj, tei ir izlūkšņu boguoteiba, bet raksteit vajadzātu vīnuoti. Lai Ludzys pusē soka īdļam, Zīmeļlatgolā – eimam. Breineigi, ka piec runys var pasaceit par cylvāka dzymtū pusi. Tok tymūs tekstūs, kas adresāti vysim latgalīšim, vajadzātu īvāruot vīnuotys pareizraksteibys normys. Ka volūdai ir koč kaidi lykumi, tod tū cīnej ari cyti cylvāki. Koč vai padūmojit, kaida attīksme byutu pret angļu, krīvu voi vuocu volūdu, ka kotrs raksteitu tai, kai pošam īīt pruotā. Navarim īsadūmuot, voi na tai? Tei poša situaceja ir ari ar latgalīšu volūdu. Kod cylvāki suoks īvāruot gramatikys normys, tod byus ari vajadzeigais leimiņs, lai nabyutu nikaidu švuorbu, ka mums ir latgalīšu volūda, na izlūksne voi dialekts (pretstateits taidā nūzeimē, ka kūpts (literara volūda) pret nakūptu (izlūksne). Cytaiž latvīšu volūdys kontekstā runojam par latgalīšu rokstu volūdu kai latvīšu volūdys paveidu ar sovu storptautyskuo standarta kodu LTG.

Saprūtams, ka gramatika ir juoīvāroj, kai ir ar leksiku – vīns soka “jebkurš”, pareizuok byutu saceit “sevkurs”. Kai tikt pi vīnuota redzīņa?
Nui, tys pošreiz ir aktuals vaicuojums. Lejislatvīšu volūdai itī vaicuojumi tyka puorcyluoti jau senejā paguotnē. Latgalīšu volūdys atteisteibys ceļš viesturiskūs nūtykumu deļ ar vysim aizlīgumim, aizsprīdumim ir bejs daudz gryutuoks i sarežgeituoks, cylvākim vīnkuorši juopīzeist, ka niule ir tei stadeja, kod latgalīšu volūdā vēļ nav leidz golam nūsastyprynovuse leksika. Mes varim paraudzeit vysaidus variantus, ari maņ kaidu laiku vuords “sevkurs“ lykuos svešs, tod es pasavieru 20. godu symta suokuma gazetys, atrodu itū vuordu Franča Kempa tekstūs i pamozom suoču lītuot jū sovūs tekstūs. Niu asmu dajiukuse, i maņ jis vaira nasaredz svešs.

Kotra volūda napuortraukti atsateistej, kaidā atteisteibys stadejā tod pošlaik byutu latgalīšu volūda?
Varātu jū nūsaukt par “pyrmsvuordineicys” stadeju, kod ir daudz materialu, ir tekstu korpuss, a eisti da gola sevkuru vuordu nav, kur puorbaudeit. Latgalīšim byutu vajadzeiga sova (gona apjūmeiga) vuordineica ar skaidreibu par vysu vuordu pareizraksteibu i stilistisku markiejumu (arhaisms, jaunvuords i c.) kotram specifiskuokam vuordam.

Pīkreitu, ka taidai vuordineicai juobyun daejamai škārsteiklā, vystik ir lela daļa vacuokuo goda guojuma paaudzis, kas škārsteiklu naizmontoj.
Juosoka tai – kod byus, tī, kas gribēs, tī izmontuos. Par pīmāru – maņ ir gadejīs sat
ikt taņtenis puori ostoņdesmit, kas breineigi jamās pa škārsteiklu krystu škārsu. Es dūmoju – ka byus gribiešona vuiceitīs, īspiejis atrass. Sovpus ari juouzsver, ka vacuokuo paaudze tūmār pīsatur pi bazneicys tekstu. Bazneica itymā lītā ir konservativa.

Cyts aktuals vaicuojums vys ir “ō” i “uo” lītuojums
Pyrmkuort, pīredze ir taida, ka tekstus, kur ir garumzeime iz grafemys o (ō), naskaita kai divskani, bet kai garū O. Ūtrkuort, nikod navajag izgudruot ritini nu jauna, kod varam pajimt gotovu. Latgalīšu volūdai leidzeigā kai lītuvīšu grafiski škir divskani “uo” i eisū patskani “o” tī, kur tys vajadzeigs. Profesore Lideja Leikuma ar “uo” ritini naatkluoja. Taipoš ir gadīni, kod ir vajadzeigs garais “ō”, pīmāram, vuordā “kaladō!”, Zīmyssvātku tautysdzīšmu pīdzīduojumā jū stīp garu, na izrunoj divskani. Cik gars, tik plots – itys ir pīrodums.

Vys ir skaidrs, ka Pīters Strods koč kod ir miniejs, ka juo izstruoduotuo gramatika byutu juoatteistej tuoļuok?
Nui, jis pats tū ir sacejs, pīmynūt, ka vajadzātu īt tuoļuok, vys sabīdreiba vēļ naasūt gotova. 1992. godā, kod izguoja Jura Cybuļa i Lidejis Leikumys veiduotuo Latgalīšu ābece (lementars), jaunuo rokstūšuo paaudze tū pījēme i suoce radeit tekstus. Ka itys variants byutu galeigi garum, jaunajā ortografejā nikaidi teksti nasarostu. Īspiejams, daudzim ari beja svareiga pīdereibys apziņa jaunajai paaudzei. Tūlaik tys beja ari muns studeju laiks, tei beja gūda līta – ka tu gribi raksteit ar “uo”, taitod tev ir gribiešona pīderēt jaunajai paaudzei. Gribīs atguodynuot, ka tymā laikā lelys personeibys beja Oskars Seiksts i Viļs Dziervinīks. Pīdereiba jaunajai paaudzei nanūzeimuoja tikai vacuma kategorejis, dreizuok tys beja idejiski, ka mes napīsaturim pi tuos literaturys tematikys, kaida jei bejuse 20.–30. godūs, bet ka latgalīšu volūdā var radeit ari modernus tekstus, kas ir leidzvierteigi pasaulī aktualom teņdencem.

Jūprūjom daudzi puornūvodnīki skaita, ka latgalīšu volūda ir dialekts
Tei vīnkuorši ir naizpratne. Kotrā Latvejis pogostā ir sova atškireiga izlūksne ar sovom lingvistiskom “ūdzeņom”, vairuok leidzeigys izlūksnis apvīnuotys treis dialektūs. Tok nikur cytur nav atsateistejuse sova nūvoda rokstu tradiceja. Latgalīšim ir sova rokstu tradiceja, i jei nav dasīta pi vīnys izlūksnis, a ir taids viersizlūkšņu veiduojums. Ite var saleidzynuot ar montuojumu – es varu nasalikt saprast, varu izsvīst uorā voi puordūt, a, kod tu pīzeisti sevi par maņtinīku, tev tovs montuojums ir juokūp. Naatkareigi, voi tys ir nakustamais eipašums voi volūda. Rokstu tradiceja izaveiduojuse naatkareigi nu pošu latgalīšu ar bazneicys tekstim. Kotrys montuojums ir gudri juoapsaimnīkoj i juoatteistej tuoļuok.

Nareši nu aktivu Latgolys kulturtelpys puorstuovu ir dzierdāts, ka jī ir nūguruši ceineitīs par latgalīšu volūdu i juos statusu.
Juopīzeist, reizem es ari asu pīkususe. Maņ parosti puormat latgalīšu volūdys “maituošonu” ar arhaiskim, cytim nasaprūtamim vuordim. Atbuods, ka nazkurū reizi juoizskaidroj pamatlītys. Reiz pludmalē, kur ar bārnim atguoju mauduotūs, daguoja “bleinus“ aizstuovēt pret “pankiukom“. Tok vysvaira kai vysvaira darejušom dateik profesorem Lidejai Leikumai i Ilgai Šuplinskai, vysu laiku “juoatsašauda” iz vysom pusem piec pylnys programys.
Patīseibā muna suope par latgaliskū nav sociali sakuopynuota, sabīdreibā nikod, ni moza, ni lela, naasmu nu cytu kaunynuota ni par latgaliskū izceļsmi, ni runuošonu latgaliski. A tei ir intima suope, mama maņ vys puormete aizaraušonu ar latgaliskū, poša pi kotrys īspiejis ceņtēs narunuot latgaliski, a cik daudz vysaidu seneju vuordu i teicīņu zynova, maizi cept muocēja, maņ nu ituo pyura nikuo nagribēja atdūt. A es jū saprūtu, bierneibā jū daudz lomova, apsaukova sytūt. Kū te breineitīs, ka ituos saimis bārni nagribēja pīzeit dzymtuos mēlis i sovys dzimtinis. Jaunuokais mamys bruoļs na viņ Latgolā, pat Latvejā, kas jam atguodynova cītsirdeigū muoti, nagribēja dzeivuot (padūmu laiks!), aizalaide iz polaruo klimata Murmansku. Vaicuojums beja par volūdys statusu, a maņ svareigi, kab tei byutu mīlesteibys volūda. Paļdis tāvam, kas beja lapnys baļtinavīts.

Voi, piec jiusu dūmu, ir kaids variants kai nūstabilizēt volūdu?
Piec īspiejis vaira radeit vysaidu tekstu. Par pīmāru, tymā pošā žurnolā “A12” (Sandra ir žurnala “A12” žurnaliste, aut. pīz), kai tik kaidā numerī pasaruoda drupeit vaira latgalisku tekstu, latgaliski roksta ari Jureits, šaļtim Anna Rancāne, tod nu skaiteituoju ir preteņzejis – tys ir interesanti, es lobpruot izlaseitu, bet es nasaprūtu. Skaidrys, ka, pyrmū reizi pajamūt latgaliskū tekstu, īs kai pa calmim. Vysleidz vysam jaunajam, kū mes vuicomēs, ir vajadzeiga seve pīspīsšona, tod tys palīk viņ par laika i pīroduma vaicuojumu. Golvonais, lai cylvāks jau caur asūšim tekstim radz, ka itamā volūdā, kas varbyut suokumā apgiuta viņ kai sarunvolūda, var radeit interesantus i kvalitativus tekstus par kū ni gribi.

Ir uzskots, ka Latgolys kulturys dzeivē nikas jau nanūteik…
Tai nadreikst saceit, pasaverūt koč voi tymā pošā lakuga.lv – cik ir vysaidu nūtikšonu i aktivitašu. Tok lela problema ir tymā, ka vysai cieški da školu itei informaceja nadaīt. Daudzi bārni (školāni), gudrai sokūt, varātu palikt par latgalīšu kulturys patārātuojim, a jī vyspuor nav informāti par nūtikšonom Latgolā.  Niupat beja 17. atkluotuo latgalīšu rokstu volūdys i kulturviesturis olimpiade, prīca, ka itūreiz beja septenis komandys, “Vuolyudzānu“ žurejis cylvāki, kai Guntis i Kristaps Rasimi, Jurs Viļums, Anna Rancāne, ar sovu pīmāru paruoda, kai ar lapnumu var nest sovu latgaliskumu. Viņ juobyun kluotyn.
Reiz Maruta Latkovska stuosteja, ka laikrokstam “Vietējā Latgales avīze” raudzejuse dazynuot puisi nu Latgolys, kurs TV spēlē “Gudrs, vēl gudrāks” tuoli tics, i pavaicuot, kaida ir juo attīksme pret Latgolu i latgaliskū. Par puorsteigumu jai, jis atbiļdiejs, ka latgalīšu volūda sasaglobuojuse viņ bazneicā i lyugšonu gruomotuos, pādejūs godu dasmytus latgalīšu kulturā nikas jauns nav nūtics. Cīš īspiejams, ka taidu cylvāku ir gona daudz, tys zeimoj situaceju, ka daudzi dzeivoj taidā slāgtā informacejis burbulī. Itys redzīņs, ka pi myusu jau nikas nanūteik, sasaglobuojs vēļ nu padūmu laiku, tī, koč kur Parīzē, varbyut Reigā, nūteik vyss, ite pi myusu – nikas. Ir izaveiduojs aizsprīdums – ka te vītejī koč kū dora, tys vyss byus nainteresants i zamā leiminī. Mums ir koč kaids napylnvierteibys komplekss, ka pošu dareitais nav tikpat cīnejams i gūduojams kai puornūvodnīku.

Škārsteiklā ceļoj redzīņs, ka Latgolai i latgalīšim ir ideņtitatis krīze – tradicionaluo zylūs azaru zeme pret myusdīneigū pasauli.
Es itymā gadīnī naradzu pretrunys ci problemys. Nav taidys universaluos latgalīšu mārauklys, kū mes sovā storpā asam atškireiguoki, tū interesantuoki. Pīmāram, literatura ari ir interesanta tod, kod kotrys autors puorstuov sovu stilu i tematiku. Navajadzātu byut tai, ka, izdzieržūt vuordu salykumu “latgalīšu literatura”, cylvākam pruotā īt viņ stereotips – ā, jī tī vysi roksta par sovim zylajim azarim i bryunajim muolim. Kotru lītu var atteisteit atbylstūši jaunim laikim. Volūda var byut škārsteiklā, niule latgaliski roda ari datorspēlis (tys otkon ir Ilgys Šuplinskys lauceņš). Byuteibā latgalisku saturu var īlikt kotrā lītā, kas mums ir svareiga, pat vacūs vuordus var īdzeivynuot koč kaidūs jaunūs nūsaukumūs, jī var dzeivuot, nasūt gon senejū semantiku, gon jaunū. Vyss atkareigs nu kotra poša.

Paļdis par sarunu!