Mani sauc Laila Ludborža-Gleizde. Maņ ir veirs i divi bārni, dzeivojam storp Reigu i Rēzeknis nūvodu, i saimē mes runojam latgaliski. Mes asam pamanejušs, ka latgalīšu volūdys lītuojums saskarsmē ar mozim bārnim ir cīši lobs īmaslys, lai cylvāki nu molys suoktu ar mums sarunu. I saceit vysim ir daudzi kuo – tik daudzi, ka tys ari maņ ir radejs gribiešonu parunuot par tū, kai ir runuot latgaliski, it seviški ar bārnim.

Mums runuot latgaliski ir pošsaprūtami

Dūmojūt par tū, kaidā volūdā runuosim ar sovim bārnim, mes atsakuopem nu sabīdreibā i medejūs asūšajuom diskusejom par latgalīšu volūdys statusu i par tū, kurs pareizuok runoj i roksta latgaliski, par streidim, kur rauga nūskaidruot, voi latgalīši ir eisti latvīši, kai ari nu Latgolys tāla i atteisteibys īspieju apsprīsšonys. Nav tai, ka myus itī vaicuojumi naiņteresej. Myusu acīs tī vysi kļuva ūtrškireigi – kai prioritati izvierzejom reikuošonūs, kai soka, pošu sajiutys, navys dareit tai, kai ir mūdeigi, voi tai, kai sagaida kaids cyts.

Taisneibu sokūt, ari taidys ilgys dūmuošonys i naspiejis izlemt starp latvīšu i latgalīšu volūdu mums nimoz nabeja. Mes ar veiru asam nu saimu, kur sasarunoj latgaliski, i pavysam pošsaprūtami tū ruodejuos puornest iz myusu jaunizveiduotū saimi. Mums latgalīšu volūda ir vierteiba, kas ļaun apsazynuot sovys saknis, nasakautrēt par tū, kas mes asam (tūstorp ari nasakautrēt par myusu akcentu), kai ari koč drupeit saglobuot latgaliskū ideņtitati.

Mums kai vacuokim daudz svareiguok beja dūmuot par tom švuorbu šaļtim, kū radeis izviele runuot ar bārnim latgaliski, i tū, kai reikuotīs, lai ar tom tiktu golā. Mes dūmuojom par tū, kai i kod bārnus īpazeistynuot ar latvīšu volūdu, kai paleidzēt bārnim īsajust bārnuduorzā i školā, kai ari par tū, kū mes dareisim, ka kaids nu bārnu koč kaidā šaļtī tūmār izavielēs ar mums runuot latviski.

I pagaidom mums saīt…

Myusu vacuokajam bārnam – dālam – ir treis ar pusi godi. Juo volūda ir atsateistejuse atbylstūši vacumam, i latgaliski jis runoj breivi. Prūtams, ir ari sovi kuriozi, kas līk pasasmīt. Par vīnu nu saimis popularuokajim īkšejim jūcenim ir palics vīns gadīņs – kaidā parostā pavasara dīnā, kod Kengaraga babenis beja izleidušys iz sūleņu, puika skrēja pa ītvi, īraudzeja putynus i īsabļuove navys “putns”, bet “putyns, putyns”. Līki saceit, ka vysi, kas dzierdēja, par reizis suoce vērtīs iz garombraucūšom mašynom i apleicejim cylvākim i meklēt – kur tod ir tys “Putins”. Ari latvīšu volūdys sapratnis i izateikšonys spiejis ir lobys. Munu smaidu eipaši izraisa juo lūmu rūtalis, kur puse nu varūņu runoj latviski, puse – latgaliski, – i vysi sasaprūt.

Prūtams, juo ceļā ir daguojs sasastapt ar tū, ka kaids jū nasaprūt voi ka jis pats kaidā šaļtī nasaprūt, kai lai pasoka, kū jis eisti gryb, bet ruodīs, ka tuos situacejis jam ir davušys sapratni – ka nasaprūt vīnu volūdu, var puorsaslēgt iz cytu voi arī pīīt situacejai rodūši i atrysynouot tū bez vuordu.

Meitai dreiži byus divi godi – ari jei runoj atbylstūši vacumam, bet latvīšu volūdys lītuojums jai pošlaik ir tikai sapratnis leiminī.

Bet mums kai vacuokim, kas nav ni volūdnīki, ni pedagogi, tikšona leidz pošreizejam atteisteibys pūsmam ir prasejuse dīzgon daudz laika, lai īvuoktu informaceju par tū, kai ir augt tom saimem, kuruos ir daudzvolūdeiba voi kurys dzeivoj vidē, kur sabīdreibā teik lītuota na tei volūda, kas sātā, kai vuiceit ūtrū volūdu bārnam saleidzynojūši mozā vacumā, lai vysu atbiļdeibu par ūtruos volūdys īsavuiceišonu naizgryustu pyrmajai izgleiteibys īstuodei, kai ari sistematisku dorbu ar bārnim, kūpūt jūs vīnu voi ūtru volūdu. I principā ar tū ari iz vysa vaira byutu juosariekinoj vacuokim, kas ir leidzeigā situacejā kai mes – gona daudzys nakts stuņdis tiks pavadeitys gūglejūt.

Kai mes izaveram nu molys?

Kai jau saceju – tys, ka mes ar bārnim runojam latgaliski, bīži viņ ir bejs īmaslys sarunu suokšonai. Gon Reigā, gon Rēzeknē asam dzierdiejuši i gona daudz atzineibys, i nūpālumu par sovu izvieli – vīnim ruodīs, ka kotra volūda, kuru bārns zyna, ir boguoteiba, cytim redzīs, ka ar volūdys, kurai nav nuokūtnis,vuiceišonu mes bārnim līkam sprunguli ritiņu spīčūs. Tūmār atzeišu, taidi vīdūkļi mani moz ītekmej – es jūs niu īskicieju tikai, lai rūsynuotu padūmuot, kaida ir myusu kai sabīdreibys attīksme pret latgaliski runojūšim i kū mes kotrs varim dareit lītys lobā.

Maņ pošai vyslobuok pateik sarunys ar mozu bārnu vacuokim, kas šaubuos par tū, kaidā volūdā runuot ar sovim bārnim, dzierdēt jūs uzskotus i bažys, kas leluokūtīs ir taišni par bārna īsajusšonu bārnuduorzā laikā, kod jis zyna tikai vīnu volūdu. Maņ pateik dzierdēt tuos saimis, kas dzeivoj Latvejā,saimē runoj cytā volūdā, bet bārnus laiž vuiceitīs latvīšu duorzeņūs i latvīšu školuos, partū ka es vīgli varu sasaisteit tūs stuostus ar sevi i saprast, ar kū maņ byus juosariekinoj, eimūt iz prīšku pa īsuoktū ceļu. Bet iz vysa vaira maņ pateik dzierdēt pīredzi nu tom mamom, kurys ir emigrejušys nu Latvejis, ar bārnim turpynoj runuot latviski, bet laiž školuos, kur runoj mītnis vaļsts volūdā (storp cytu – leluokajā daļā taidom saimem teik lyugts sātā navuiceit tuos vaļsts volūdu par speiti lobom volūdys zynuošonom).Taišni itī stuosti maņ roda vysleluokū ticeibu sev, sovim bārnim i jūs spiejom runuot gon latviski, gon latgaliski, kai ari īsajust vysur, kur ir bārnim atsauceiga vide.

Bet kū es ar tū vysu gribieju

Ka maņ kaids vaicuotu, kū vajadzātu dareit, lai vairuotu latgalīšu volūdys lītuojumu jaunuokajā paaudzē, tod es, līkūt rūku iz sirds, saceitu, ka, piec munu dūmu, ni latgalīšu sastdīnis školu veiduošona, ni latgalīšu volūdys vuiceišona školuos (napuorprūtit, es tū atbolstu) nadūtu tik lelu efektu, kai specialistu – volūdnīku, pedagogu, logopedu, psihologu, bārnu atteisteibys specialistu – diskuseja i vīdūkli par tū, kū nūzeimoj dzeivuot daudzvolūdeigā vidē jau nu pošys bierneibys – kaidus sarežgejumus, izaicynuojumus i lobumus tys nas. Maņ ruodīs,vysupyrma ir juoizgleitoj vacuoki, juodūd jim zynuošonys par tū, kai realizēt divvolūdeibu. Kai nikai volūda suocās nu saimis i nu agrys bierneibys – mums ir vīta, kur runuot latgaliski, i tuos ir myusu saimis i draugu bareni – mums, vacuokim, tikai šaļtim pītryukst drūsmis i zynuošonu, kai tū dareit ar myusu bārnim.

Apleik vēļ arviņ ir tik daudz vaicuojumu, kas plaši i vīgli pīeimamys informacejis deļ ir apauguši ar dažaidim stereotipim i mitim. Pītryukst duorzeņa audzynuotuoju, kas skali pasoka, ka ar bārnu var atrast veidu, kai sasaprast ari tod, ka jis runoj tikai latgaliski, bet nivīna audzynuotuoja itū volūdu nasaprūt. Taipat pītryukst školuotuoju, kas pastuosta, ka latgalīšu volūda kai dzymtuo volūda nalīk škieršļus veiksmeigam vuiceibu procesam školys laikā. Pītryukst pedagogu i logopedu īsacejumu, kai vacuokim sātā paleidzēt bārnim vuiceitīs volūdys, it seviški vairuokys paraleli. Pītryukst ari nūmīrynojūšu stuostu par tū, ka tys ir tikai normali, ka bārnim, kas aug vairuoku volūdu vidē, runa var atsateisteit drusku vāluok, bet tys nav īmaslys, lai bārnam pīduovuotu tikai vīnu volūdu. Sovukuort psihologi varātu pastuosteit, kai lobuok saprast, kod ir tys lobuokais laiks, kod i kai bārnam pīduovuot ūtrū i trešū volūdu. Bet volūdys specialisti varātu izskaidruot kas tod eisti ir akcents, kai jis veidojās, deļkam latgalīšu akcents ir dažreiz ari tim, kas ni vuorda nazyna latgaliski, i kai tod tikt ar jū golā, ka jis nu pavysam napateik.

I īprīkš mynātī temati nav vīneigī, kas byutu juoskaidroj vēļ i vēļ, lai jaunajim vacuokim byutu pateišom dziļa izpratne par sekom i izaicynuojumim, kas sagaida, ka saimē teik pījimts lāmums runuot latgaliski. Deļtam runuosim, runuosim latgaliski, kai ari runuosim par tū, kai tys ir – runuot latgaliski.

Karteņa: nu Gleizdu saimis arhiva