Roksta autore: Laura Melne

Latgalīšu kulturys ziņu portals LaKuGa.lv itūgod svieteja 10 godu jubileju. Portala izveidē nūzeimeiga lūma beja ari literatam i literaturzynuotnīkam Valentinam Lukaševičam. Taišni jis ir nūsaukuma “Latgalīšu kulturys gazeta” (LaKuGa) autors. Aicynuoju Valentinu iz sarunu vaira kai taidu LaKuGys “krysttāvu”, nu runuojom na tik par portala izveidi i vuorda “gazeta” lītuošonu, bet ari juo tūpūšajom gruomotom i situaceju latgalīšu kulturvidē kūpumā.

Kai roduos LaKuGa

“Daugovpilī nūtyka Latgolys Studentu centra (LgSC) kūpsapuļce, kurā tyka dūts vuords ari maņ. Es tī stuosteju, ka byutu labi latgalīšim sataiseit koč kaidu informativu resursu, kur varātu raksteit, likt audio, video. Parkū taišni LgSC? Tī beja jauni cylvāki, i maņ ruodejuos, ka jauni cylvāki dzeivoj “vysaidūs teiklūs”. Tūreiz, ruodīs, beja taišni draugu kulminacejis breids. Mes jau īprīkš bejom par tū runuojuši ar Juri Viļumu, kurs tūlaik dzeivuoja i struoduoja Daugovpilī. Jis vaira nūsadorbuoja ar taidom tehniskom lītom – kai tū lopu sataiseit, īkuortuot, administrēt. Es dūmuoju nūsaukumu i beju vēļ sataisejs taidu vinjeteiti LaKuGa. Pīmiņu, ka ilgi dūmuoju, kaidu tū izzeimēt. Beja drupeit žāļ, ka tys nūsamaineja iz jaunū variantu. Maņ beja taids ar rūku izzeimāts, smuki nūskanāts. Suokumā LaKuGa beja vaira dūmuots kai forums, kur cylvāki poši var likt gondreiž vysu, kū gryb. Tagad tys ir vaira sakuortuotuokā veidā. Sovulaik ari leluokī komentaru kari ir bejuši LaKuGā. Varbyut reizem diskusejis ari beja dzieleigys, ironiskys i aizvainojūšys. Jaunajā formatā tys palyka pīkluojeiguok, nav tik anonimi. Varbyut nadaudz tuo pītryukst. Kod beja anonimuo breiveiba, cylvāki raksteja vysaidys glupeibys i cyts cytam dubļus mātuoja, bet storp tom desmit glupom lītom beja ari kaidys div cīši foršys.

Parkū taids nūsaukums? Maņ vysod pateik nūsaukumi, kur ir kaida intriga i naskaidreiba. Maņ ir dzejūļu kruojums “Kuozynda”. Vysi prosa: “A kū tys nūzeimoj?” Es soku: “Dūmojit!” LaKuGa skaņ pīteikūši vīgli i komfortabli. Tuos ir pyrmuos ziļbeitis nu “Latgalīšu kulturys gazeta”. Piečuok pasaruodeja LaLiGaBa – Latvejis Literaturys goda bolva. Jī drusku vāluok tū principu nūšpikuoja, partū ka nu suokuma beja LaKuGa i tod LaLiGaba, na ūtraižuok. (Smejās).”

Vuords “gazeta”

“Leli streidi beja par vuordu “gazeta”. Latgolā jau kotrys ir lingvistikys profesors i parosti argumenti ir “pi manis dzeraunē tai runuoja” voi “muna babeņa tai narunuoja”. Es kai volūdnīks varu pasaceit, ka vuords “gazeta” nikaidā ziņā nav krīvu vuords. Vysim tagad ir šausmeigys bailis, ka tik latgalīšu volūdā kaidu krīvu vuordu naatrast. “Gazeta” ir ari pūļu volūdā, leluokais Pūlejis laikroksts ir “Gazeta Wyborcza”. Latgolā vuords “gazeta” ir atguojs nu pūļu volūdys, bet pūļu volūdā tys ir atguojs nu itāļu volūdys. Lombardejā “gazzetta” beja naudys vīneiba, par kuru varēja nūpierkt avīzeiti, tai sauc leluokūs itāļu laikrokstus. Navajag beitīs tuo vuorda, tys ir stileigs itāļu vuords! A vuords “avīze” – ka jius pajimsit Konstantina Karuļa etimologejis vuordineicu – ir germanisms. Tī vuordu celi ir gona interesanti. Partū es nanūsabeidu nu vuorda “gazeta”. Maņ jis cīši pateik. Itam vuordam ar krīvu volūdu nav nikaida sakara, ari krīvu volūdā tys ir svešvuords.”

Latgalīšu kulturys telpys divejis dalis

“Maņ ruodīs, ka latgalīšu kulturys telpa nav gona vīnuota. Vīnā pusē ir tī, kuri izmontoj mutvuordu volūdu – dzīduotuoji, muzykanti, teatra darbinīki, folkloristi, radejis i TV raidejumu vadeituoji. Gon jī poši, gon jūs auditoreja izmontoj tik mutvuordu volūdu. Tei ir atpazeistamuokuo latgalīšu kulturys daļa. Jī dzeivoj cīši komfortabli i labi. I kai jau vysi, kurim ir komfortabli i labi, nasaprūt ūtru pusi. Pretejā pusē, kuru leluokuo daļa napamona, ir tī, kuri izmontoj rokstu volūdu, – literati (dzejnīki, rakstnīki, dramaturgi) i rokstūšī žurnalisti. Tī, kas dzeivoj ūtrajā pusē, myusu nasaprūt. Maņ cīši grybātūs, lai taišni literatim i raksteitajai volūdai byutu leluoka nūzeime, bet aina ir skeptiska. Maņ pat ir dūmys, ka jaunuokuos i videjuos paaudzis latgalīšu literati dreiži sajuss sevi tik nakomfortabli, ka aizīs iz cytom volūdys platformom. I pat na iz latvīšu platformu, bet iz angļu, krīvu, vuocu i tamleidzeigi. Naivi dūmuot, ka latgalīts, kurs naraksteis latgaliski, raksteis latviski.

Ūtruo daļa dzeivoj nakomfortabli, partū ka cylvāki rokstu volūdai ir par slynku. Ka Laimys Muktupāvelys “Šampinjonu derība” voi Ingys Ābelis “Klūgu mūks” byutu publicāti latgalīšu volūdā, voi tī romani byutu izapeļnejuši taidu laseituoju pulku i atzineibu? Atstuojūt taidu pošu saturu, tikai pamainūt volūdu. Es dūmoju, ka gon pošom autorem, gon kritikim i sabīdreibai ir kū padūmuot. Ari daudzim latgalīšu rakstnīkim ir kū padūmuot par itū faktu.”

Gruomotys i myusu dīnu audiovizualuo kultura

“Mes dzeivojam taidā 18. godu symta suokuma kulturā, kur puorsvorā vyss nūteik taidā kai folkloristikā. Ari tys ir labi, bet maņ kai gruomotu cylvākam suope ir par gruomotom. Sabīdreiba myusu dīnuos puorīt iz audiovizualū kulturu. Tys ir vīgļuok. Agruok beja komfortabli aizīt iz biblioteku, bet kas tagad īs iz biblioteku!? Maņ vīns students saceja, ka jam dzeivē piļneigi pīteik ar treis lītom: Spotify, YouTube i Facebook. Tī vysu var atrast, dzeivē vaira nikuo navajag. Bet tei ir cyta pasauleite. Kū vaira es īpazeistu audiovizualū pasauli, tū ar leluoku prīcu es losu gruomotys. Gruomotu voi tekstu laseišona ir vīneigais veids, kū cylvāks uztver pats ar sovu ritmu. Vysu puorejū (dzīsmis, raidejumus, kinys) jis uztver ar cytu ritmu. Tys ir jau gotovs ritms, kas maņ var byut par mudru voi lānu, bet es tū navaru sataiseit cytaidu. Partū gruomotu pasauļs nikod napazuss, deļtam ka tys ir vīneigais muokslys i medeju veids, kuru cylvāks uztver individuali. Dzeivuot tikai ar audiovizualū informaceju ir kai ēst jau reizi sakūšļuotu kotletu. Bet es tok varu apēst, kai es grybu, sagraizeit, kaidūs gabaleņūs grybu.”

Ideologiskus tekstus narokstu

“Naskaitu par sovu pīnuokumu raksteit latgaliski. Ari maņ tagad gruomotys byus latviski. Es sevi naskaitu par koč kaidu latgaliskuo fronta karaveiru, kam viesture i kultura ir īrūči koč kaidā ceiņā. Maņ nav nikaidu ideologisku tekstu i laikam nabyus. Koč kaidā volūdā jau ir juoroksta. Parkū naraksteit latgaliski? Ka maņ kaids prosa, parkū es narokstu latviski, soku: “Parkū es navaru latgaliski raksteit?” A ka maņ latgalīts prosa, parkū gribu raksteit latviski, soku, parkū navaru raksteit latviski. Es rokstu tamuos volūduos, kuruos es gona labi i komfortabli jiutūs.

Vīna byus zynuotniska gruomota “Tautas un kultūras Latgalē”. Latgola jau nav tikai latgalīši. Ari saisteibā ar Latgolys kongresu daudzi atsasauc tikai iz pyrmū punktu, bet ir ari cyts punkts par cyttautīšim. Ari, runojūt ar cyttautīšim, jī reizem vaicoj, parkū mes nūklusejam cytus punktus. Gruomotā byus mozzynomuokys lītys. Kod es pīsaceju gruomotys tematu, maņ saceja, ka vyss tok jau ir izrunuots. Es saceju, lai izbeidz, – cik jau ir pīraksteits, pīmāram, romanu par mīlesteibu, vysu tok var raksteit vairuokkuort. Latgalīšu vidē reizem soka, ka tod, kod kaids dora, cytam tī vairs nav īspieju i tamleidzeigi. Bet vysu vajadzātu raksteit vēļ pīcys, septenis reizis vairuok! Latgalīšim ir taida eipašeiba – es kai taids skvoters vuorda pyrmatnejā nūzeimē īguoju mežā, nūstaipeju kūceņus, i nivīns te vairs naeimit! Tys ir muns lauceņš, i nabuozit daguna ite nivīns! Tai monopolizēt kaidu temu navajadzātu. Vysa vajadzātu daudz vairuok.

Ūtru gruomotu es gribieju par kulinareju pīraksteit. Nūsaukums jau ir puse gruomotys, vasalu godu dūmuoju, kaidu nūsaukumu likt. Tī es nadaudz jūkojūs. Nūsaukums byus “Latgalīšu kulinareja. 32 haotiski stāsti par to, ko un kā var ēst un dzert”. Tys byus stuosts caur kulinareju par dzeivi. Pasaulī ir div lelys paralelis: dīniškuo i gareiguo maize. I gareigū maizi cīši labi var paruodeit caur dīniškū maizi. Byutu glupai raksteit tik kulinarejis gruomotu, ka es naasu povuors.”

Na tai, kai maņ pateik, bet tai, kai beja

“Mani tracynoj, ka viesturi, kulturviesturi, zynuotni izmontoj koč kaidūs politiski ideologiskūs, šaurūs mierkūs voi tamleidzeigi. Muns lozungs ir apmāram taids: “Na tai, kai maņ voi mums pateik, bet tai, kai beja. Voi mes varim zynuot tai, kai beja? Nui, cīši apmāram. Ka tu gribi pasaceit sovu dūmu, deļkam tu aiztīc cytus cylvākus, idejis. Vysu, kū es grybu pasaceit, es varu izdareit vīnkuoršā stuostā, napīsaucūt ni arheologeju, ni viesturiskūs nūtykumus, ni citātus. Ka tū dora profesionali zynuotnīki, tei ir cyta līta. Bet nūteik ari nalīteiga viesturis voi cytu faktu aizajimšona, lai savteigi tūs izmontuotu tai, kai mums grybātūs.

Mums, latgalīšim, ari ruodīs, ka patriotisma pazeime ir vīnkuorši klaja slavynuošona. Asu runuojs ar angļu viesturnīkim. Aptaujā par leluokū jūs vaļstsveiru ir atzeits Vinstons Čērčils. Bet viesturis gruomotuos jis ir apsyudzāts i kolonialismā, i rasismā, naetiskūs lāmumūs i tamleidzeigi. Tys nanūzeimoj, ka jis teik nūnycynuots, stuostūt par viesturi patīsi, kai tys ir bejs. Navys vīnkuorši tukšys, patetiskys frazis, kod ruodīs, ka mes lobu dorom, bet patīseibā tukšu gaisu kuļam. Amerikā ir kina “Abrahams Linkolns: vampiru medinīks”, jī spiej iz tū vysu vīnkuoršuok pasavērt. Latgolā ir apmāram tai, ka par vīnu švaku izsacejumu, kū var puorprast, kaids apsabīžavoj par Trasunu, kaids par Kempu. Tys ir šaurs provincialisms. Ar idealizaceju atīt šaļts, kod tys cylvāks palīk par bronzu voi granitu i jūs vairs nūpītni nauztver. I tod vajag miļzeigu energeju, lai jū atdzeivynuotu. Tai kai Raiņa i Aspazejis godā vīns nu saukļu beja “Padarīsim viņu dzīvāku!”, kur ruodeja, ka Raiņs hantelis cyloj i iz ritiņa braukoj. Nu suokuma mes jūs tai glorificejam, saceļam pīminekļus, nūsaucam īlys, ka jis vairs nav cylvāks, bet abstrakceja. A piec tam tierejam sovu energeju i sokom, ka jūs vajag padareit cylvākim tyvuokus i atdzeivynuot. Bet ir cīši gryuši tūs granitus i bronzu padareit ciļviecisku.”

Latgalīšu plusi i minusi

“Es naasu ni trasunists, ni kempists. Ir tai muoksleigi izdūmuot, ka vysus cylvākus var salikt tik divejuos karūjūšajuos pusēs. Aizmierstit! Es, pīmāram, ka vajadzātu atrast cytu alternativu, varātu byut naaizmierstulists – rakstneicys Naaizmierstulis dūmubīdru grupā. Bet taida birku pīkarynuošona, apsasaukuošona… Pi tam leluokuo daļa nav īsadzilinuojuši, nikuo nav lasejuši, jūs saceitais ir cīši primitivs. Taida plastmasa, kas ar zaltu apkruosuota, – ar nogu paberzieji i jau piec div sekuņžu tys apzeļtejums nūbierst nu tuo cylvāka dūmu i vysa puorejuo.

Paļdis Dīvam, ka es asu latgalīts i varu pakritizēt latgalīšus. Cyti beistās, partū ka jim iz reizis puormastu. Reizem izaver, ka latgalīši ir koč kaida izradzātuo, idealuo tauta. Mums ir daudz plusu i minusu. Latgalīšim ir kolektivisma gors, jis ir izpaleidzeigs, jis varātu byut vīsmīleigs, bet nu ūtrys pusis jis ir ītīpeigs, gona rībeigs, atrībeigs. Nav švaku voi lobu tautu. Kotrai ir sovi plusi i minusi. I latgalīšim tūs minusu ari ir tikpat daudz. I vīns nu taidim, maņ ruodīs, ir taida ītīpeiba i poštaisnums. Dažreiz ruodīs, ka tys ir styngrys mugorkauls, bet bīži viņ tei ir tikai ītīpeiba i glupeiba.”

Karteņa: la.lv