LaKuGa pīduovuoj skaiteituojim latgalīšu literatis i pīcu bārnu mamys Meldrys Gailānis puosacenis par luociku Mikiju i juo draugim.

Kai luociks Mikijs adeit vuicejuos

Tyvuojuos zīma. Laiks palyka drāgns i naļūtns, i vaira i vaira puor zemi bruozēs vieji, osi i solti, kas styndzynuoja sevkuru, kurs īsadrūsynuoja īzīt uorā.

Luociks Mikijs stuovēja iz vyds pogolma i trisinēja. Pluonuo kopceņa nasiļdeja, i rūkys beja pavysam soltys. Mikijs pa breižam pyute iz tom dvašu, a tys naleidzēja iz ilgu laiku.

– Nā, tai navar! – jis padūmuoja i skrēja iz ustobu īsavērt Martys dzejs skreinē. Jam beja loba dūma – adeišu sev kulaineišus! Kab byutu syltuoks.

Mikijs dabuoja dzaltonū dzeju, partū ka gribēja kulaineišūs īadeit saulis meilumu, dabuoja zaļū dzejs komuleiti, lai atguoduotu vosoru, bet pamatam pajēme bryunū dzeju, kab kulaineits saītu tikpat sylts kai Martys mamys captuo maizeite, kod jū tikkū izjam nu cepļa.

– Nui, tai byus labi, – luociks prīcuojuos, verūtīs iz dzejs komuleišim.

– Marta! – jis sauce. – Voi tev ir odomodotys? Voi tu juos vari īdūt maņ?

– Kū tu gribi dareit? – Marta interesējuos.

– Adeišu sev kulaineišus! – luociks paskaidruoja. – Cytaiži uorā ir par cīši solts, – jis dasaceja, drupeit trisinēdams.

– A tu muoki adeit? – Marta iņteresējuos.

– Tys tok ir seikums! – luociks bramaneigai atsaceja, – pajem odotys, izsvīd vajadzeigū skaitu kaļpeņu, sadoli iz četru odotu, kad pa apli saītu, i odi! Es redzēju, kai siebrineicu Olita adeja. Jai tys tik dreiži saguoja, da vokora kulaineiši beja gotovi!

– Olita ir adeituoja, deļtam jai izadūd dreiži, – Marta ceņtēs Mikiju atgrīzt realajā pasaulī, – a tu pat eisti nazyni, kai izmest kaļpeņus i kai oda. Mož suoc ar šali? Tys byus parostuok. Maņ ari nuile školā juosavuica adeit šaļs, mes tū varētu dareit kūpā.

– Nā! Maņ vajaga taisni kulaineišus! – luociks nabeja īrunuojams i jau beja nazkai samudžejs iz odotu dzeju.

– Nu, raugi! – Marta, drupeit nūgrūzūt golvu, vaira naraudzeja puorgrūzeit Mikiju par juo lāmuma naapdūmuošonu.

– Piec pušdīņu pajimsim mamys captūs peirāgus i nūīsim gostūs da sābru Olitys, lai jei pavuica tevi, kai adeit kulainešus. – Marta pasūleja i guoja pa sovom dzelom.

Vysu reitu luociks Mikijs raudzeja izadeit sev kulaineišus, viņ jam tys nasaguoja. Ite dzejs piņčerējuos, ite vysys pīcys odotys navarēja ni drupeit vaļdeit – juos bāga kotra iz sovu pusi i luociku vysā naklauseja.

Pi pušdīņgolda luociks Mikijs beja nūskumeigs i pats pavaicuoja:

– Marteņ, mes šudiņ daīsim da sābru Olitys? Maņ cīši vajadzeigi kulaineiši, a pošam nikas nasaīt.

– Nui, īsim! – Marta pīkryta.

Piec pušdīņu jī guoja iz sābru sātu.

Olita beja adeituoja. Jei adeja jau nazcik godu, i deļtam juos adejumi beja kvalitativi i ar sovu ūdzeņu. Ka kurs gribēja dabuot kaidu adejumu, varēja tū pasuyteit pi Olitys, i, ka tū viņ varēja izadeit, piec kaida laika tyka pi breineiga i sylta darynuojuma, kurs beja radeits ar mīlesteibu. Pi juos gostūs i guoja luociks Mikijs i Marta.

Izklausūt Mikija gribiejumu, Olita par reizi saprota, kū Mikijam vajag, i pīduovuoja komplekteņu – kulaineišus, šaleiti i capureiti, kab sylts ir na viņ rūkom, bet ari koklu i auss nasapyuš naļūtnī rudiņa vieji. I apsajēme Mikijam īvuiceit adeit, kab jis iz prīšku varātu pats sevim izadeit kulaineišus.

 

Kai začīneite Pūdzeņa pi jaunys suknis tyka

Začīneite Pūdzeņa nu pastaigys pa mežu atsagrīze cīši prīceiga. Jei beja sasatykuse ar vuovereiti Strupasteiti i lopsānu Draiskuli. Kūpejuos kaituos laiks paskrēja namonūt, bet, pyrma atsagrīzt sātā, meituškys beja salasejušys meža zemneicys. Tai kai Pūdzeņai nabeja trauceņa, kur zemneicys īlikt, jei tuos beja sabāruse sovys sukneitis prīškauteņā.

– Mikij, verīs, kū es atnešu! – Pūdzeņa sauce. – Atnes blūdeņu, lai varu puorbērt.

– Zemneicys! – Mikijs īsasauce i aizskrēja piec bļūdenis.

Začīneite puorbēre zemneicys bļūdenā i tod pamaneja, ka juos sukneite ir sasazīduse – iz tuos beja zuolis i zemis plemis nu drypatu skrīšonys i vēļ sorkonys zemneicu plemis.

– Ak jau Marta zynuos, kas juodora, – padūmuoja Pūdzeņa i strāpuoja atrast Martu.

– Ai, tys gon byus gryuts aizdavums! – Marta nabeja prīceiga, īraugūt začīneitis sukneiti. – Es nazynu, ci variešu tū izmozguot.

– Tei ir muna mīluokuo sukneite, – sasabādavuoja Pūdzeņa.

– Dorom itai, – Marta givuos pi lītys. – Izmozguošu tovu sukni, i tod vērsimēs, kū ar jū īsuokt piec tam.

– Labi! – Začīneite cereigi pasavēre iz Martu. – Ka tev izadūs izmozguot teiru munu sukni, es apsajamu, ka vaira nikod naskrīšu drypatuos i nalikšu suknē zemneicys.

– Pag, nastrāpoj, – Marta pasmaideja i papraseja začīneitis sameklēt lelū driebu bļūdu.

Kod sukneite beja izkoltuse, izaruodeja, ka vītom plemis vēļ beja palykušys. Kū nuile lai dora? Začīneite Pūdzeņa nagribēja izsvīst sovu vismīluokū sukneiti, a tū vys navarēja izmozguot teiru.

– Hmmm… – dūmeigi nūvylka Marta, verūtīs iz Pūdzenis sukneiti. – Ite ir viņ diveji varianti – ci sukneiti nūkruosuot, ci…

– Nūkruosuot! – začineite īsasauce, naļaunūt Martai dabeigt sokomū.

– Tod izdūmuoj, kaidā kruosā gribi, i īmam iz audumu veikalu piec auduma kruosu. – Marta jau veikšēs ceļam iz veikalu.

Tykušys audumu veikalā, meituškys nu suoku biški sasadūrstēja – ite beja i audumu, i audumu kruosu taida boguoteiba, ka acs aklynuojuos. Daguoja praseit paleigā veikalneicys, kab dazynuotu, kura kruosa byus visgodnuokuo, kab Pūdzenis sukni nūkruosuotu.

Začīneitis sukne beja nu nuotyna drēbis, deļtam veikalneica īsaceja sukneiti batikuot. Tai kai batika vys ir navīnaida kruosuojuma, tod i mozuok byus radzams, ka sukneite otkon nūsazīss tik cīši, ka kaidu plemi navarēs izmozguot.

Daīdamys da sātys, meituškys sadabuoja lelū driebu kotlu, kur kruosuot sukneiti. Izdūmuoja, kaidu kruosuojumu gryb, i givuos pi dorba.

Piec dedzeigys dareišonys iz dīnys beigom začīneite Pūdzeņa beja tykuse pi jaunys suknis.

 

Kai Marta tautys aptārpu taiseja

Luociks Mikijs vērēs, kai Marta taisejuos iz deju skati. Nu suoku Marta puorsavēre, ci juos tautys aptārpa boltuo blūze ir teira, piec tam atroda postolys i tod ari tautys aptārpa lyndrakus. Ite Martu gaideja naļūtns puorsteigums – lyndraki beja palykuši mozi i vairs naderēja. Kū nuile lai dora?

Luocikam Mikijam beja rysynuojums:

– Es zynu! – jis īsasauce. – Īmam da vieverneicys Anitys i papraseisim, kab tev nūauž jaunus lyndrakus.

– A jei muoceis? – Marta švuorbuojuos. – Maņ deju skate ir piec divu nedeļu, tys ir cīši dreiži, ci paspēs?

– Īmam! – i luociks vylka Martu iz durovu pusi.

Datikušys da vieveru darbneicys, Marta i Mikijs sasadūrsteja – ite beja taida kruosu i audumu boguoteiba, ka jim acs aklynuojuos. Vīnūs stuovūs beja īvilktys kūšys pavasareigys sedzenis, ūtrūs – placu lokoti. Trešejūs stuovūs nabeja nikuo.

Marta pastuosteja sovu bādu, i Anitai rysynuojums beja rūkā:

– Labi, izausšu tev lyndrakus, viņ tev vajadzēs man paleidzēt īviļkt audaklu, lai dorbs dreižuok īt iz prīšku.

– Labi! – Marta beja ar mīru. Jai patīši cīši dreizai beja vajadzeigi tautys aptārpa lyndraki i laika beja palics cīši moz.

Pa prīšku vieverneica kūpā ar Martu izavēre, kaidys kruosys tautys aptārpa lyndrakim ir vajadzeigys, deļtam ka itūs lyndrakus navar aust, kai pateik, jī ir juoauž tai, kab byutu sadereigi ar kotra nūvoda tautys aptārpa lyndraku kruosom. Nabyus pateikami, ka deju skatē sevkurai meitinei byus nataidi lyndraki, deļtam ka vysim juobyut vīnaidim.

Kab dazynuotu, cik daudz dzejs vajadzeigs, Anita taiseja tehniskū zeimiejumu, piec kura varēja redzēt, kaidi byus lyndraki. Piec tam, kod beja dabuota vajadzeiguo dzejs, daguoja laiks viļkt audakla pamatni. Ari itys nabeja tik vīnkuoršai izdoroms, deļtam ka vajadzēja jimt tolkā matematikys zynuošonys i saskaiteit gon audakla plotumu, gon garumu i tam vajadzeigūs dīgus. Pamatni vylka iz lela grīžamuo rota nu malnys kūkvylnys dīgu. Luociks Mikijs beja par itū darbeņu cīši aizaprīcuojs, deļtam ka varēja pasavyzynuot iz pamatnis valkamuo rota iz prīšku i atpakaļ – i tai tik daudz reižu, cikom luocikam apsagrīze golva.

Vysilguokais, piņčereiguokais i atbiļdeiguokais dorbs beja audakla īviļkšona stuovūs i sakuortuošona pa neitim. Ite nadreikstēja pīlaist klaidu, ka kaids dīgs ītyka napareizajā vītā, daguoja vysu suokt nu suoku.

Par dažu dīnu lelais sagatavis dorbs beja pabeigts i varēja giutīs pi ausšonys. Marta i luociks Mikijs viereigi vērēs, kai vieverneica auž, cikom colonkys ryukuošona pa audaklu i dasytamuo sīteņa duordzūņa obejus īmidzeja.

Kod napacīteigī gaideituoji pasamūde, lyndraku audakls beja gondreiž pusē nūausts. Marta raudzeja pasavuiceit aust, i Anita jai tū ļuove, paprīšku paruodūt, kai tū dora.

Par dažu dīnu lyndraku audakls beja nūausts, i niu varēja īt da šneiderneicys, kab sašyutu lyndrakus.

Tai namonūt daguoja deju skatis dīna i Marta varēja lapnuotīs ar jaunim tautys aptārpa lyndrakim, kurus pati beja paleidzējuse izaust.

Karteņa: momenti.lv (Daiga Ellaby)