Autore: Maruta Latkovska, ilggadeja žurnala “Katōļu Dzeive” redaktore

Tik navīnkuorši i gryuši Latvīšu volūdys ūtruos rokstu tradicejis latgalīšu rokstu volūdys vaicuojumā mums īt deļtuo, ka par daudz gars ir bejs tys biegšonys nu seve laiks. Tys ir sova veida nazynuošonys bezdibiņs, par kuru juopuorlīk laipeņa deļ stypruokys Latvejis…

Jau 1914.godā līpuojnīks, pyrmais Latvejis īšklītu ministris, vāluok diplomats Miķelis Valters sovā gruomotā „Mūsu tautības jautājums” (Rīga, 1914.g.,147.lpp.) raksteja: “Noteikti jāuzteic uzskats, ka mūsu politikā neslēpjas asimilēšanas domas, bet gan, ka mēs vēlamies, lai Latgale attīstītu savu īpašu dzīves organismu. No šī stāvokļa skatoties, mēs iegūstam daudz draudzīgāku stāvokli apvienošanās lietās un šo stāvokli ieņemdami, mēs latgaliešiem rādīsim, ka mums nolīdzināšanas centieni ir sveši un tad arī latgalieši ar lielāku sirsnību skatīsies uz mūsu draudzību” (puorpublicāts žurnalā “KDz” 2000.g. nr.5).

Munys paaudzis vydsškolāni ir labi pazeistami ar Linarda Laicena mīlys lirikys kruojumeņu “HO TAI”, bet nivīns mums natyka stuostejs par juo 1917.godā izdūtū brošureņu “Latvijas valsts”, kurys 12.lpp. malns iz bolta stuov raksteits: “Bet īpaši savrup no pārējās Latvijas stāvējusi Latgale un nav vēl daudz gadu atpakaļ, kur Baltijas latvieši latgaliešus neuzskatīja pat par latviešiem, tik ļoti viņi atšķīrās tiklab ar savu valodu jeb dialektu, kā ar savu saimniecisko, kulturālo un reliģisko stāvokli. Ilgus gadus būdami zem poļu un krievu jūga, viņi bij nospiesti galīgā tumsā. Bet Latgales latvieši, paši gandrīz pa pusei pārkrievoti un pārpoļoti, ir bijuši priekš baltiešiem tas aizsargu pulks, kas atturējis pārējo Latviju no pārāka krievu valodas un ticības spiediena. Latgales sevišķo stāvokli un īpatnības ievērojot, ir jāuzsver, ka Latgale dabū Latvijā īpašu, pilnīgu pašvaldību savā iekšienē. Tāpat Latgalei pašai jāizšķir savs agrārjautājums un pašai jāpārvalda savas baznīcas lietas. Latvijas skolās vajag mācīties arī latgaliešu dialektu, lai Baltijas latvieši varētu būt palīdzīgi Latgales tautas kultūras pacelšanā, jo mēs Latgalei esam parādā par viņas sarga uzdevumiem.”

Taipat nazinim, ka ari Frančam Trasunam, kurs (lai gon stuovūt pi naatkareiguos Latvejis vaļsts šyupeļa) kaidu šaļti dūmuoja, ka kūpejuos lītys lobā mes varātu atsateikt nu sovys volūdys, vystik vāluok jam tei “mygla nu ocu nūkryta” i jau 1921. godā sovā “Školys dōrza” ūtrajā izdavumā jis atzyna, ka latgalīšim ir juokūp sova volūda, juosagloboj sova rokstu tradiceja i tei juovuica školuos.

Ari Latvejis Republikys armejis Breiveibys ceiņu dižkareivs, vīns nu pyrmūs Latgolys filologu (studiejs LU Filologejis i filozofejis fakultatis Baltu nūdaļā), žurnala “Zīdūņs” redaktors, laikr. “Zemes Bolss” izdeviejs, Ludzys gimnazejis direktors Juoņs Turkopuļs sovā laikā raksteja: “Latgalīšim agri voi vieli, bet tūmār byus sova literatura. Kur tautai ir sovys īpatnejis goreiguos vierteibys un sovs zynoms dvēselis nūskaņuojums – tur ari nūsadybynoj patstuoveiga literatura” (“Latgolas Škola”, 1928.g.nr.11,12.).

Godi nu tuo tuoleimuo 1928.g. ir skriejuši vieja spuornim i niu jau 2017.godā mes redzim breineigys līceibys tam, ka ituo cylvāka pravītiskī vuordi, pat nasaverūt iz tuo, ka školuos, izjamūt viņ kaidys fakultativuos nūdarbeibys, nateik vuiceita latgalīšu rokstu volūda, juo paredziejums vystik suoc pīsapiļdeit gon ar Ilzis Spergys breineigajim publicistiskajim rokstim, stuostu kruojumu “Dzeiveiba”, gon Sandrys Ūdris i Juoņa Ryučāna “Aizlauztū spaitu”, Veronikys Tenčys Goldmanis “Pastareiti” i c.

Bāda viņ tei ka rokstu volūdys navuicom i nasavuicom, kuo rezultatā namuokam raksteit ni pa “strodam”, ni “zvierbuļam”. Godim garai kai vieja patmalēs asam moluši tū nalaimeigū divskani uo i klīguši, ka gribim raksteit “pa vacam” piec Stroda, a pasavērsim, kū roksta pats ortografejis komisejis vadeituojs veiskups Pīters Strods 1929.goda žurnala “Zīdūnis” 7.nr. 24.lpp.: “Kas atsateic uz divskaņu „uo”, „ie”, „iu” litošonu, josoka, ka byutu piļneigi pareizi šos divskaņas ivest, tys ir byutu piļneigi pareizi, jo mes raksteitu: bruoļs, muote, kuoja, muoja, struoduot, buols, kuortuot, pierkt, cierst, iert, šliukt, kliut un t.t.” Tai izīt, ka myusu dīnuos volūdnīki viņ eistynuojuši ituos idejis dzeivē i nav nikaidys vacuos i jaunuos ortografejis, a ir viņ papyldynuota īprīškejuo. Itī papyldynuotī Latgalīšu pareizraksteibys nūsacejumi pījimti i apstyprynuoti LR Tīslītu ministrejis Vaļsts volūdys centrā 2007.goda 28.septembrī. Viņ vuiceišonuos i dareišonys vaine!

Atjaunuotuo žurnala “Katōļu Dzeive” ilggadeja stuosteņu bārnim autore, pensioneituo latvīšu volūdys i literaturys školuotuoja nu Ezernīku (Bukmuižys) Valentina Ivanovska (dz. Celeitāne) , raksteja ka jei prīcojās par raksteibys nūsacejumu papyldynuojumim i školā latgaliskuos rokstu volūdys nūsacejumus varātu vuiceit paraleli latvīšu volūdys vuordu škirom (lietvārds – lītvuords, darbības vārds – darbeibys vuords i tt.), ka viņ  byutu jaunuoka…

Mums ir jau paguojušuo godu symta 90.-tajūs godūs izguojuošuos Ābecis (lementara 1.2.daļa), Gruomota školuotuojim, niu naseņ papeira formatā izguojušuo ābece “Skreineite”, gruomota “Gostūs pi Boņuka”… Viņ gaisā kai apniceigs ūds nabeidz spiņdzēt dūma, a kam tys mums ir vajadzeigs!?  Ka tik garai ir skrīts nu seve, vīgļuok byutu ari iz prīšku tū īmeitū stidzeņu īt… Kod vīni dūmoj, ka latgalīšu mēle “svīž sprynguļus ceļā” myusu latvyskumam, tod zynu drūši, ka tuos nakūpšona i nacīneišona gon ir nabadzeibys aplīceibys izraksteišona vysai latvīšu volūdai. Mes varim likt argumentus rindeņā, runuot par apcierstom saknem, navariešonu pīraksteit dzīsmeišu vuordus (tok par dzīdūšū tautu na reši sevi pozicionejam), namuoceišonu pīraksteit turistu bukletūs i muzeju anotacejuos, kod gribēsim paspeidēt, ka varim tū izdareit ari latgaliski. Vystik, pa munam, golvonuo suope ir, byus i paliks tei, ka nivīnā cytā volūdā latgalīts navarēs pīraksteit tai kai sovejā:

ES TEVI SAULIS PĪLĪTUOS SMIĻKTĪS ATRODU
TEV APLEIK BEJA STYRNYS I ZAČI
VABALIS I STĀRKYNI
MOTŪS TOVŪS KAITĒJUOS RUŽOVI VUOVARĀKI
I MOZEŅA DĪVA GŪTEŅA STORP TOVOM LYUPOM
BEJ APSAMAĻDEJUSE KA I NAPAMANEIT
TU GULIEJI
KRYTA SMIĻKTĪS KĻOVU LOPYS I KAŠTANI
BOLTI ZAČEIŠI MĪGUOJA TOVĀ OZŪTĒ
AKMINĪ SASOLUSE DĪVAGŪTEŅA KAI RAUDĪŅS
NŪRIPINĒJA NU TOVA BYUDA
TEVAPLEIK DAG SNĪGS
TU GULIEJI

(Oskars Seiksts, Valentins Lukaševičs)

Itū dzejūleiti meitys vydsškoļneicys godūs puorskaiteju jai ar dūmu, ka tys ir par mīlesteibu. “Nā, mama, tys ir par Latveju”, saceja meita.