Roksta autore: Ligija Purinaša

Ādolfa Ersa (eistajā vuordā Ādolfs Rūniks, 1885–1945) romans “Muižnieki” (raksteits latvīšu literarajā volūdā, izdūts 1931. g., puorizdūts 1990. g.) deļ manim beja 200 puslopu puorsteigums. Lobā nūzeimē. Bet par vysu piec kuortys.

“Muižnieki” ir romans, kas sadaleits divdesmit nūdaļuos. Tys stuosta par Skuļtecku muižnīku dzymtu laikā nu 1885. g. da 1917. g., eipaši – Stefana Skuļtecka dzeivi i saiminīkuošonu Primenis muižā. Lai ari suokūtnieji ruodīs, ka romans ir par viesturi, tai tys nav. Viesture ir viņ fons deļ ciļvieciskūs attīceibu groteskuos izruodis.

Kas ir Ādolfs Erss?

Ādolfs Erss ir dzims Amatys nūvodā. Nu 1911. g. da 1914. g. dzeivuojs Latgolā, vysvaira – Rēzeknē. 1913. g. Kokorevā (tagadejā Tiļžā) kūpā ar A. Sestuli organizēja večerinku zaļumūs ar kūra dzīdošonu, iz kuru atbrauce ari Helena Kozlovska, kas vāluok izguoja pi juo par sīvu. Plašuokai sabīdreibai jei ir pazeistama kai dzīdūšuo Latgolys Laksteigola. Ā. Erss ir pīsadalejs Latvejis Breiveibys ceiņos. Latvejis Republikys laikā dorbuojuos žurnalistikā. 1944. g. tyka apcītynuots, tok cītumā sasaasynuoja dylūņs i 1945. g. 29. septembrī jis myra. Paglobuots,dūmojams, Matisa kopūs Reigā.

Latgalīšu literaturys kūpainā jis nav īsakļuovs, koč jam ir vairuoki stuostu kruojumi (“Latgales stāsti” (1926), “Vecā Latgale”(1931)) i romani (“Aglonas Dievmātes atgriešanās” (1927),“Muižnieki” (1931), “Krusts ceļmalā”(1938), dilogeja “Zemes balsis”(1939, 1940)), kas saisteiti ar Latgolu. Īspiejams, ka tys ir skaidrojams ar tū, ka jis nav bejs latgalīts, kai, par pīvadumu, Juoņs Klīdziejs voi Ontons Rupaiņs, kuri sovu literarū darbeibu suoce ar dorbim latgaliski. Ka veromēs nu myusu dīnu skotpunkta, to ari Inga Ābele sevi eisti nasaista ar Latgolu, tok juos “Klūgu mūks” (2014) teik ašņa saitem sīts pi Latgolys kulturtelpys…

Vaicojūt “zylū” ašni

“Pādejuo muižnīka” motivs daiļliteraturā ir populars. Sovulaik Tomass Manns īgiva Nobela premeju taišņi par romanu “Budenbroki” (1901), bet lītuvītis Kristinys Sabaļauskaites trilogeja “Silva Rerum” (tulk. 2012, 2014, 2015) ir pīdzeivuojuse kazyn cik metīņu (“Silva Rerum I” – 18 laidīni viņ Lītuvā) i tulkojumus. Ari latgalīšu literaturā (voi literaturā par Latgolu) muižys i muižnīku narativs ir gona bīži izmontuots. Tū mes redzimgon Ā. Ersa “Muižnīkūs” (1931, 1990), gon N. Neikšānīša dorbā “Myura kolns” (1943, 1997). Fragmentari tys pasaruoda ari Dektera dorbā “Dorvas cīma ļaudis” (1970), kai ari myusu dīnu div viesturiskajūs romanūs – jau mynātajā I. Ābeles “Klūgu mūks” (2014) i Sandrys Ūdris i Juoņa Ryučāna romanā “Aizlauztais spaits” (2016). Kaids pamats ir tam, ka latgalīšu literaturā voi literaturā ap i par Latgolu pasaruoda aizlīgtys, sociali navīnleidzeigys mīlesteibys motivs? Es pījamu, ka tys ir saisteits ar vielmi “pakruosuot” latgalīšu ašņi drusku “zyluoku”. Tok kotrā dzymtā ir kaids pastuosteņš par augstdzymušu personu genofonda montojumu, viņ atsaškir variacejis. Cyta storpā, ka kaidam ir iņterese, tod igauņu rakstneicys Ene Mihkelson romans “Mēra kaps” (2007, tulkuots 2014) ir taišni par tū.

Kolorituo Latgola

Romans “Muižnieki” myusaizvad iz 19. gs. i 20. gs. meju, kod ir atcalta dzymbyušona, bet nav atcalta gūdkuore, lapnums i muižnīciskuos tradicejis. Ka tu esi augstdzims i ar titulu, to tu taids esi da sovys dzeivis golam. Bet vysi grib byut muižnīki. Kur atsaroduse romanā mynātuo Primenis muiža? Literaturzynuotneica Ilona Salceviča romana prīškvuordā roksta, ka itei muiža bejuse nazkur pi Bierzpiļs. Taitod ari nazkur tyvumā ir bejs Beku krūgs. Romanā teik rysynuoti ideņtitatis vaicojumi – voi paņs, kas ir cielīs nu latvīšim i lītuvīšim var tikt skaiteits par pūļu paņu voi nā? Koloriti tvartys latgaliskuos tradicejis: Aizgavieņs, gavieņs, Leldīnis, īšona večerinkuos, ceriešonuos, preceibu tradicejis i c. Plaši raksturuota Latgolys kulturviesturiskuo vide (krūgs, muiža, sādža). Te pasaruoda ari 20. gs. novitašu aproksti, par pīvadumu, kino “Diana” Rēzeknē: “Viņi gāja caur pilsētu līdz šosejai, kur atradās kino “Diana” (..) [kas] atspīdēja sarkanās un zilās spuldzēs. Zūze nekad nebija redzējusei tāda spožuma.” (100. psl.) Juopīzeimoj, ka Ā. Erss sovā romanā ir skuors ari “tabu” temys Latgolā. Vīna nu tom ir bazneickunga sagrākuošona ar sovu 17 godus vacū audziekni, kurai div mienešus piec sovu kuozu pieški “breinuma kuortā” pīdzymst bārns.

Latgolys Dons Kihotsi cyti

Romana golvonais varūņs Stefans Skuļteckis ir jauns, ambiciozs, izgleituots arhitekturā. Jam ir idejis, plani, jis rauga sasaceņst ar dobu, pīvarēt jū. Tys atsauc atmiņā Andrieva Nīdrys romanu “Līduma dūmos” (1899). Dīvamžāļ Ā. Ersa Stefans nav tik uzjiemeigs kai A. Nīdrys Vilis Strautmalis, i tei varbyut ari ir golvonuo varūņa tragedeja. Paraleli naspiejai sevi veiksmeigi realizēt, jis īsasaista vysaiduos peripetejuos (mīlesteibys meklejumi?) ar sīvītem i alkoholu: “Atkal trieciens. (..) Vai es neteicu, ka sievietes cilvēkam ir par pazudināšanu! Atkal viens, gluži viens uz pasaules!” (147. psl.) Div likteneigys, sociali navīnleidzeigys i nalaimeigys mīlesteibys jū “izdadzynoj” i pīviļ. Jis atsasoka nu ceinis par sovu vītu itamā pasaulē, jis ir naīdereigs sovā laikā, tok tū stoiciski pījam. Ari Stefana divdabeiba – kulturalais muižnīks i mežūneigais mužiks (kas pīsadzer i giustazemnīku meitys pa pļovom) –  roda tragikomisku īspaidu. Stefanu Skuļtecki es sauktu par 20.gs. Latgolys Donu Kihotu, kas ir apsāsts ar iluzeju par sovu Dulcineju: “Tādu Stefans viņu nebija domājis. Kādēļ viņa parādījusies, ja nav tāda, kāda bija, un ja sagādā vilšanos? Kas reiz mīlējušies, pēc gadu esmitiem labāk nesatikties. Tas ir tikpat kā izcirtumā meklēt meža šalkšanu. (..) Pazaudētais pazuda galīgi. Vairs nebija cerības to redzēt.” (182.-183. psl.)

Ir, prūtams, ari cyti romana tāli – Stefana mama Sofija, muižys puorvaļdnīks Pelcis, dāku maklātuojs Kruglevskis, kolpyunis Proska i Fraņa, atraitne Zūze i juos pīlyudziejs Apšu Meikuls, Beku krūga zemnīki, – i lai ari jī kotrs dzeivoj sovu dzeivi i puordzeivoj sovys tragedejis, jī tūmār ir i palīk kai rama ap Stefanu Skuļtecki. Viņ kotram ir sova funkceja/lūma Stefana dzeivē.

Nūslāgumā

Romanu īsoku puorskaiteit tim, kas dūmoj, ka latgalīši vysod ir bejuši apspīsti i panaivi ļauteni, kurim nikod nikas nav izadevs. Tai nav! Da šam dūmuoju, ka eksistej viņ taids amerikaņu sapyns, tok, izaruoda, ka ir ari latvīšu/latgalīšu sapyns – pīruodeit, ka latvīts/latgalīts var byut na švakuoks par muižnīku. I tamā karā tok vysi leidzekli ir lobi.

Tok gols golā – par kū ir Ā. Ersa romans “Muižnieki”? Es saceitu, ka romans ir par cereibu. Kai lai nūdzeivoj dzeivi bez cereibys? Kai lai pījam laiku, kas aizīt? Kur lai rūn dzeivei jāgu, i voi jū vyspuor var rast? Kai byutu, ka mes ceineitūs, na pasadūtu liktiņam? Romans ir ari par jiuteigim cylvākim, par sepynātuojim, par sevis saglobuošonu. Viesturiskuos patīseibys nav. Ir viņ cylvāki – sovu iluzeju i īdūmu giustekni.