Roksta autore: Maruta Latkovska, žurnaliste

Kur jau tys laiks, kod ceļā iz žurnalistu seminaru “Par latgalīšu rokstu volūdu”, kas nūtyka Bolvūs, Viļumu Jurs pastuosteja anekdotu par divejim bruolim: vīns, kas dzeivoj Amerikā, roksts viestuli tam, kurs Latgolā: “Vasals! Dzeivoju labi. Struodoju ofisā. Asu tī boss.” Pavysam dreiži jis sajam atbiļdi nu Latgolys: “Bruoleit, audzej lynus i nabyusi boss.”

Itū padūmu puorfrazejūt, leidzeigi var sacēt ari par mums, latgalīšim, myusu volūdys vaicuojuma kontekstā. Nu tik daudzu vuordeņu sovā runā mes asam jau atsasacejuši, ka, kūpā saguojuši, tī myusus pošus nu kuoju nūguoztu. Tūs puornūvoda latvīšu vuordus, kurus asam puorcāluši i  aizajāmuši, a sovejūs izgaisynuojuši, mes vīnkuorši vaira nadzierdim kai na sovejūs i runojam tūs iz kotra styura. Par pīmāru – darbeibys vuordeņa īt vītā teik saceits – nuokt, palikt vītā kliut, vērtīs vītā – skateitīs, zīst vītā smērēt, grīzt vītā zuodžēt, kast vītā gruobt, mauduotīs vītā peļdētīs, orūds vītā apcirknis, sprauns vītā sprygons, i tai bez gola i molys. Lela ir bejuse tei gribiešona “nūlikt sovu volūdu kakteņā” i sataiseit niu tai saucamū – trešū izlūksni. Tys ir godu desmitem dareits, atsasokūt nu taidu sovu vuordeņu kai  “iz”, kurs teik aizstuots ar “uz”, jis ar viņš, kod ar kad, ka ar jo, sātys ar muojis, sirdeigs ar nyknys, zagtīs ar maneitīs, taiseit ar vērt, apleik ar apkuort, sepinēt ar sapņuot, pyučs ar pyukis, depeite ar piedeņa, treisēt ar drebēt, zumēt ar dyukt, sābris ar kaimiņš, spolvuots ar pyukains, smuords ar smarža, giutīs ar kertīs, cīši ar ļūti, mudri ar uotri, paceli ar prūjom, čārnis ar kērnis, saceit ar teikt, spaituot ar storuot, svaideit ar mātuot, pamest ar atstuot, plēst ar plyukt, muorks ar dīkis, švuorbuotīs ar griļuotīs, vierss ar augša, stucinēt ar dauzeitīs, krateit ar purynuot, komuot ar mūceit, vystik ar tūmār, saļ ar solst, pīkuss ar gurds, pavysam ar gluži, gryuts ar smogs, niu ar tagad, gaist ar zust, deļkuo, parkū ar kuopiec, savaidiejušais ar slymais, kryuteža ar kryuts, patimss ar krāsla, parāds ar kuorteiba, nabašnīks ar myrūņs, ailis ar ryndys, bulynuot ar būlēt, beņčeits ar sūleņš, kryvasi ar grambas, meit ar maineit, lūbtīs ar izadūt, globuotīs ar slēptīs, upartums ar speiteiba, kokors ar lupota, studziņs ar galerts, neit ar kuļt, švaki ar slykti, napraška ar namuokuļs, ceisteiba ar škeisteiba, ceglys ar kīgeļs, casnāgs ar kiplūks, mārga ar jaunive, apsaviļkt ar sasagierbt, ruomēt ar kastrēt, šaļts ar breids, vuška ar aita, lizeika ar karūte, batviņs ar bīte, eikss ar nīre i tt.

Kū dareit, kai sadzierdēt nu molys sovu runu i kai salaseit sovus viejā izkaiseitūs vuordeņus?! Prūtama līta, ar pacīteibu i apsazynuošonu, ka tys nav vīnys dīnys dorbs. Bet, meilī latgalīši, tys ir tuo vērts, partū ka dzymtuo volūda eistyn ir vīneiguo cylvāka identitate, vīneiguo juo sāta. Bez tuos jis ir plyks i boss, koč bīži viņ ari pats tuo naapsazynoj.

Icik godu asam cantušīs piec volūdys smolkuma, iz tuos “teireibys oltora” asam salykuši sovus latgaliskūs vuordus, atsasasokūt nu sovu, na švakuoku vuordeņu par puorlyktajim i aizajimtajim. Deļtuo pasaceņssim jūs atguoduot i vuiceisimēs koč pa mozam, koč pa lieneitem, koč pa drusceņai. Sasaukt jūs kūpā ir taids pat latgalīšim dorams dorbs kai sagluobt pamastuos sātys i sakūpt aizaugušūs teirumus. Viņ itys ir pulkā  īveicams dorbs!