Roksta autore: Ligija Purinaša

Čenču Jezupa (eist. v. Jezups Kindzuļs, 1888–1941?) par autobiografiskū skaiteitais romans “Pīters Vylāns” (izdūts 1943. g., puorizdūts 1967. g.) ir vīns nu apjūmeiguokūs latgalīšu literaturā. 560 puslopuos īsaduord 1905.–1907. g. revolucejis bolsi, īsaskaņ jaunīšu mīlesteibys klusynuotī tūni, sasavej kristeigūs vierteibu i tautiskuo nacionalisma melodejis. Itys romans (leidzeigi kai Ādolfa Ersa “Muižnieki” (1931, 1991)) īzeimoj vēļ vīnu mozzynomu Latgolys kulturtelpys aspektu, par kuru tryukst informacejis ari zynuotniskajā literaturā, – tei ir Latgola i reakceja iz 1905.–1907. g. revolucejis nūtikšonom.

Čenču Jezups i juo dzeivis tragedejis

Interese par Jezupu Kindzuli beja cīši aktuala 2017. g., pīmynūt 1917. g. Pyrmū Latgolys latvīšu kongresu. Par jū tyka runuots, sprīsts, tyka publycāti jauni fakti (bīži viņ bez atsauču iz jau tai skūpajim i mozskaitleigajim informacejis olūtim/apkūpojumim*). Kab iztyktu bez atsakuortuošonys, Jezupa Kindzuļa dzeivis stuosts ir skaitoms ite. Itamā atkuopē es grybātu aktualizēt dažus juo privatuos dzeivis aspektus.

Jezups Kindzuļs aba “kungs ar buorzdeņu” asūt bejs cīši vīnkuoršs gon izskotā, gon attīceibuos. Jam patykuši zyrgi, bejušys palākys acs i tuolredzeiba. Jis ir bejs pracāts treis reizis, div reizis palics par atraitni. Pyrmuos sīvys vuords nav zynoms (obu lauleibys nūtykušys da 1919. g. 1. juņam, kod jim pīdzims dāls Česlavs Kindzuļs). Ūtruo sīva bejuse medicinys studente Hortenzeja Kindzule (dz. Dārdedze, nu Preiļu pogosta, jūs lauleibys nūtykušys ap 1920.–1921. g.). Ap 1922. g. jim pīdzims dāls Andrivs Jākubs. Dīvamžāļ Hortenzeja 1925. g. martā nūmyruse Daugovpiļs Sorkonuo Krysta slimineicā, i Jezups Kindzuļs palics vīns pats ar div dālim. Ar trešū sīvu Jadvigu Kondrāti (jei ir nu Mērdzinis apleicīnis, školotuoja) lauluošonuos nūtykuse da 1933. g. Obejim pīdzymuse meita Māreite, bet jei 3 godu vacumā saslymuse i nūmyruse. Tys vyss teišuok voi nateišuok pasaruoda ari romanā “Pīters Vylāns”.

Naskaidreibu pylns ir ari juo dzeivis beigu cielīņs. Jezups Kindzuļs 1941. g. 14. junī teik arestāts i īvītuots Daugovpiļs cītumā, kur viņ 17. junī ir aizpiļdeita juo registracejis lopa (vystycamuok, treis dīnys jis tyka pratynuots). Piec 10 dīnom, 27.junī, (piec Vladislava Luoča līceibom) cītumnīki tyka dzeiti iz Rēzeknis pusi, bet Jezupu Kindzuli jūs storpā V. Luocs natyka manejs. Ari, suocūtīs nacistiskuos Vuocejis okupacejis laikam i attaisūt padūmu režima cītumus, storp myrušajim Daugovpiļs cītumnīkim Jezupa Kindzuļa nav bejs. Kas eisti ar jū nūtyka – nav zynoms. Dīvamžāļ par jū informacejis tryukst ari Latvejis arhivūs, tamā skaitā ari nav ziņu par jū kai par represātū/deportātū personu. Juo vacuokais dāls Česlavs nu 1937. g. da 1940. g. ir studiejs tīslītys Reigā, bet jaunuokais, Andrivs, it kai  asūt guojs būjā Ūtruo pasauļa kara laikā kuģa bombardiešonā. Īspiejams, ka obeji bruoli ir bejuši pretejuos Ūtruo pasauļa kara froņtis pusēs. Vystycamuok, Jezupa Kindzuļa dāls Česlavs Kindzuļs ir TYS PATS Česlavs Kindzulis, kas beja veirs rakstneicai Regīnai Ezerai i kurs Ūtrajā pasauļa karā traumēja kuoju.

Ceļš pi romana izdūšonys

Romans “Pīters Vylāns” tyka īcarāts kai pyrmuo gruomota treju romanu cyklā par Latgolys atmūdu. Div nuokušajom daļom jau asūt bejuši uzmatumi. Tū, ka Jezups Kindzuļs roksta romanu, zynuoja saime i 1939. g. majā izzynuoja ari Vladislavs Luocs, kurš aktivi leidza dorbuojuos romana izdūšonā.

1965. g. žurnalā “Dzeive” Nr. 4 jis roksta: “Piec komunistu okupeišonys tykomēs vēļ vairōkys reizis un nūlēmem, ka izdūsim [romanu “Pīters Vylāns” – aut.pīz.] tod, kod tī byus padzeiti. Romans beja 2 eksemplarūs nūraksteits. Jis vīnu eksemplaru astōja pi manis un ūtru paturēja pi sevis. Bet vālōk atnōce un pajēme ari tū saceidams, ka pi manis ir tik pat nadrūši kai pi juo. Jis vīnu eksemplaru patureišūt pi sevis un ūtrū atdūšūt globōšonā vīnai uztycamai sīvītei. Tys eksemplarus tykšūt aprokts zemē zam kaida kōrma reizē ar cytu montu. Kurs paliksim dzeivs, tys ari drukōsim. (..) Izdevnīceiba atsōka dorbu. Izdeve 1942.goda kalendaru 1943.godam un sōkomēs pi gruomotom. (..) Kaidys dīnys piecpušdīnē mani gribēja satikt kaida veceineite. Izgōju. Tur stōvēja pavaca sīvīte ar lakateņu golvā. Juos rūkōs beja lakateņā īteita paceņa. “Te ir nu Čenču Jezupa. Jis saceja, lai es globoju pi sevis. Jo jō gadejumā nabyušūt, un, ka byušūt komunisti prūjom, lai šū paceņu nūdūdut izdevējam Lōčam. Es nūpierku kalendaru un redzēju tovu veikalu un tagad sameklēju pošu. Es paceņu izglobōju un tagad nūdūdu jums, kai jis maņ tū beja prasejis. Es sovu ņu asu izpiļdējuse. Ar Dīvu!” Veceite aizgōja un īgōjs izdevnīceibā iztynu nu lakateņa papeiru paku. Tur beja: “Čenču Jezups, PĪTERS VYLĀNS, Romans nu Latgolas atmūdas laikim.” Un tai šei grōmota iznōce nu druka kai izdevnīceibys divpadsmytō grōmota 4000 eksemplarūs.” (26.-27. psl.)

Īšona pa pluonū eksisteņcis ladu, ruodīs, beja rakstureiga na viņ poša romana autora dzeivei, bet ari juo romanam. Sakriteiba sakriteibys golā – tok ituo romana varēja ari nabyut.

Krystapunktu vydā

Romans “Pīters Vylāns” skaiteituoju puorsteidz ar dinamiku i dialogu daudzumu. Pyrmūreiz skaitūt, ruodejuos, ka vyss romans sastuov viņ nu dialogu. Te ir plaši apraksteitys latgalīšu nacionaluos problemys: izgleiteibys tryukums, saimnīkuošonys eipatneibys i izīšona vīnsātuos, sādžys dzeivis kasdīna, latgalīšu attīceibys ar staraverim i luterim, puorsapūļošona i rusifikaceja. Ir ari folklorys “atkuopis” i kristeigūs tradiceju aproksti.

Darbeiba nūrit Čypānu mīstā, trejstyurī storp Sleižu i Dravānu vīnsātu i krūgu. Romana centrā ir izgleituots jauns veirīts, Pīterpiļs students Pīters Vylāns, kas ir nūklivs jiutu trejstyurī storp iz nuovi slymū puornūvodneicu krūdzinīka meitu Elviru i šerpū, ītīpeigū, pavysam jaunū Stefu – boguotu vīnsātnīka meitu. Pītera aicynojums ir dorbs ļaužu lobā – jis izgleitoj Čypānu sādžys zemnīkus i jūs bārnus. Jezups Kindzuļs rauga psihologiski tvert i paruodeit jauna izgleituota veirīša lūmu patriarhalā sabīdreibā, īskicejūt ari juo psihologiskū atteisteibu: “Jyusu īgyutōs atziņas nav jyusu pošas sevī izceineitas, bet puļceņa audzynōtōju ītakmātas. Jyus ticējōt un tagad vēļ ticit, kū jums tur mōcēja. Kod pīaugot, jyus napōrbaudejot šūs atziņu pyrmolūtus, jums pat prōtā naīnōce, ka tī pōrbaudomi, lai gon kotra inteligenta cylvāka pīnōkums pret pošu sevi ir tūs pōrbaudeit.” (99. psl.)

Jezups Kindzuļs nasabeist kritizēt ari puorlatviskuošonu i “senejū latvju gena vaicuošonu”, kas jū paruoda kai spylgtu ulmaniskūs uzskotu nūlīdzieju. Itū ideju jis īkodej Meikula Bojuora tālā, kas ir ambiciozs apriekynuotuojs, materialists, pošlobuma vaicuotuojs, kas attīceibuos ar sīvīti ījam aktivu i agresivu lūmu, sok, ir gotovs iz vysa, kab dabuotu šmuku i boguotu sīvu. Ā, i vēļ Meikuls Bojuors ir ari militarpersona, kam pateik labi izavērt i smolki sevi nest: “Un kur Meikulam tōs zynōšonas un nūvārōšonas spējas par sīvīšu apgērbim, kas, kai līkās, seviški interesej Stefu. Meikuls runoj par apgērbu formu, krōsu, par mežginem, izgrīzumim, uzšyutom streipu jūstom un par daudz kū cytu ar taidu lītprateibu, it kai jys byutu diplomeits skraucs. Maņ tai kai kauns, jo naasu aradis navīn runōt, bet pat dzērdēt stōstam par sīvīšu apgērba lītom.” (443.psl.) Varbyut Jezups Kindzuļs portretej kaidu konkretu 20. g.s. suokuma latgalīšu inteligencis puorstuovi, – kaidu, kas vīnā laikā ar jū dzeivuoja Pīterpilī? Dīz, kurs tys varātu byut… Vaicuojums, prūtams, ir retoriskys.

Gola komentars

Itei gruomota var kaidu ari apbādynuot ar nūplycynuotū muokslinīciskū “apdari” i “šausmeigu garlaiceibu”, bet, pa munam, taids ir realistiska viesturiskuo romana aizdavums – attāluot vysu piec īspiejis objektivuok. Ka gribit vuordu mežginis i muokslinīciskuos izteiksmis leidzekļu tamburiejumus, to itys romans nav deļ jiusu. Cytaiž itei gruomota ir vierteiga kai Jezupa Kindzuļa līceiba par juo jauneibys laiku. Tei ir sasatikšona ar Latgolu pyrma div pasauļa karim, tei ir dasaskaršona laikam, kod vysa svareiguok beja raudzeit maineit pasauli. Voi vysmoz dareit lītys, kas apmīrynuotu na viņ sovu gūdkuori i vādaru. Eisuok sokūt – romans ir par myusu pošu pazaudātū Atlantidu.

*roksta autorei 2017.g. Rēzeknis Tehnologeju akademejā ir aizstuoveits bakalaura dorbs filologejā “Čenču Jezupa romāna “Pīters Vylāns” poētika”, par kuru jei ir sajāmuse ari LAOZ Veronikys Strēlertis bolvu literaturpietnīceibā