Latgaliski vyszynomuokuos ir gareidznīka, politiķa, kulturys i sabīdriskuo darbinīka Fraņča Trasuna fabulys. Myusu dīnuos fabulys latgaliski roksta ari Juoņs Keičs, tymuos var atrast daudz latgalīšu dzeivis gudreibu. Portalā var skaiteit ari Juoņa Keiča dzejūļus.

 

Attaisnuojums

Reiz sadūmuoja bārza zorā
Kaids zierniuklis aust staipekni.
“Tys byus tok tev nu ījiukuma” –
Jū suoce zvierbuļs apsasmīt.

“Tovs dorbs ite ruodīs eistyn veļteigs,
Tik augši kņauši nasalaiž.”
A zierniuklis par cīš bej’ speireigs,
Suoc aust i napklausa tuo.

Te vieja nasta kļova lopa,
Pa vydu truopej staipekņam,
I lacānūs tū saplāsuse,
Iz kuojom kryta zierniukļam.

A zierniuklis cīš’ nabāduoja,
I mīrynuoja sevi pats:
“Tys staipeknis jau nasaskaita,
Es augšā drupeit lumdeijūs…”
* * *
Nu var jau attaisnuojumu sev atrast,
Kab pošim byutu mīreigs pruots,
Daž’ tī, kas gaismu nas ar sītu,
I tyc – nu iudiņa byus svīksts…

 

Zvierbuļs i bolūds

Reiz zīmā cīši pasalūbe bolūžam –
Jis īraudzeja drupaneņys koponā.
A naaizspieja nabadzeņš tom pīliduot,
Kod nasaukts školuotuojs jau mudri beja kluot.

“Nu, naskrīņ tok jom viersā, steigtīs navajag,
Ar gryudim vīns jau vakar aizrejuos,
Deļtuo ka tryuka pacīteibys klauseitīs,
Kod stuosteju, kai kņuobuot byutu pareizuok.

Nu, pagaidi, i lobuok šaļti vuicīs tu,
Vēļ paspēsi tok pylnu guzu pīsaēst.”
I suoce zvierbuļs mudri gryudus kņuobt,
Ka bolūžam tik atlyka viņ apbreinuot.

Kod lykuos bolūžam, ka kņuobuošona apgiuta,
I laiks tūs smolkūs jiemīņus niu lītā likt,
Jau zvierbuļs beja drupaneņys nūkņuobuojs,
I pats pi cytu duraceņu prūjom – žvykt!

 

Sapeits izlasejums

Reiz cepe koza peiradzeņus mīlastei
Ar buļbom, batvinim i mogonsiekleņom.
Kod gorduo ziņa vušku sasnēdze,
Jei sirdejuos: “Tei koza eista nakaune.

Es dūmoju, tī koč kas zam tuo globojās,
Tok īticit, jei navā nicik parosta.
Byus sasprīduse sovu vylnu spūdrynuot,
Pi seve vysu lūpupulku vadynuot.”

I jēmēs kozu nažieleigai nycynuot,
Edz, asūt glupa, sprosta, beztalanteiga.
Jei niu tik kai nu klāva uorā izlaista,
Vēļ vylna zīmys māslūs, naizmozguota.

Nav nūslāpums, ka daudzi moluok stumdejuos,
Iz vuškys osuos mēlis datikt beistejuos.
A pruoteiguokī vystik beja lelumā,
I naatsasaceja sabyut mīlastē.
* * *
Nav jāgys tok saraut draudzeibu mums vušku deļ,
Kas pastuoveigai cytus sveņtej, nūlomoj.
Edz, dzeivē tikai tys iz prīšku vysod tiks,
Kurs dareis tai, kai poša sūzine jam liks.

 

Par “zvaigznem”

“Piec dātys ūlys trailoju,
Ka bolss kai ryuceits dzierkstūt skrīn!
Ar mani sasaceņst navar
Tod vaira dzīduotuojs nivīns.

Muns talants palīk napuorspiejams,
Es operzvaigzne byušu dreiž!
Jo padzierdēt tū laksteigolai,
Aiz skaudeibys bezmoz kai pleiss.”

Tai vysta kecinej iz loktys,
Cikom vysim seņ jau apsarībs.
Bāg kačalāni dziļuok koktā,
Pat gaiļs iz šaļti pīkluss ir.

Cikom kukarka ar nazi skrēja,
I keciniešonai bej’ gols,
Tai klāva operete beidzēs,
Ar cepeti pi žbana ols…

Par kurkynim

Kod kurkyns pīsapyuš, tod cīši līlejās:
“Par mani nav tok šmukuoka i gudruoka!”
I suoc tik špetni vysus cytus nūneivuot,
Ka sekste pošam gailej zyli sorkona.

“Tī nacīšamī, kur gon taidi rūnās?!
Jūs volūdys maņ dzierdi samaitoj.
Nu reita golva pleist nu gaiļa dzīsmis,
A glupuos zūss vēļ leidza gāgynoj.

A peilis! Dīs pasorg’, tuos ari lobuos!,
Viņ piekšynoj kai pļaukšuduorteņys.
A gūvs tik atgramoj, kū dzierdiejušys
Nu kozu, kurys buordys izsliejušys viekš.

A vušku aplūkā kasdīn žvyuksts, trūksnis,
Kod vucyni reiz puorstuos badeitīs?
Viņ cyukys labdabeigi nūrukšynoj,
Nu lai jau rukš, nu tūs vysmoz maņ mīrs.”

* * *
A jius nu molys sevi dzierdiejuši asat,
Kod atvielejit sovai daiļruneibai leit?
Avui, cik gon jius izbreineiti byutu,
Ka spātu apleicejūs dūmys puorskaiteit…

 

Tī ir koč kas

Reiz sasatyka oklynbolta lopa
I pīredzīņa boguots spolvyskuots.
Tam kruosaina tiņte vēļ kolta iz spolvys,
Ar sevi jis beja cīš’ paseitynuots.

A lopā ni zeimis, pavysam tei bolta.
Nudi tys nav parostai, tī ir koč kas…
I spolvyskuots teiri kai jauneibys karsmē
Tū īsuoce apskrīt bez nūstuošonys.

“Ite sasatikt obim, kas tei ir par laimi!
Niu tveikstu es apraksteit nūtykušū.
Tei tiņte byus ryugta i brykna deļ tevis,
A raksteišu meikši, tev sūleju tū.”

Te, cikom jī mīļuojuos, peleite moza
Iz šaļteņu obim pīsalaveja.
Jo kuknē nikas nabej’ atstuots iz golda,
Nudi tys nav parostai, tī ir koč kas…

Jei vuikleni īmērce depeitis tiņtē
I uztupa lopai tū peckuot i zīst.
Tod šņakstynūt apgrauze spovyskuotu
I azskrēja meklēt, kur nūglobuots svīksts.

“A niule tu parostais šakaleits esi,
Na ryupeigai spuļdžuotais spolvyskuots,”
Jam saceja lopa i puorsaškeire.
Nudi tys nav parostai, tī ir koč kas…

“Lai kū ar’tu nasaceitu, mums beja labi,
Koč cieški tuos boltuos teik dziešlopys,
Deļtuo, ka nav īspiejams paredzēt vysu.”
Nudi tys nav parostai, tī ir koč kas…

 

Ezs i škierzlots

Kod škierzlots mežā ezi satyka,
Bez intrigys, nu tai, pavysam sprostai,
Kai vysod bailēs dora škierzloti –
Tys mudri bāga, nūžlībdams sev asti.

“Nu giuņ! Nu sasajem nūgaršuot!”
I žvikt, aiz myusmeris, zam prīdis zora.
“Cik styprys es! Tū sarausteju gobolūs!”
“Ir ežuks lauva!” – sprīde skudris borā.
* * *
Nu goduos reizem sarunuot mums nīkus,
Par varūnim kod atzeistam mes līleibnīkus…