Roksta autore: Ligija Purinaša, portals lakuga.lv

Volda stereotips, ka latgalīšu dzeja vysbīžuok ir: romantiski naiva, katūļticeibu slavynojūša ci didaktiska, komiska, smīkleiga ci taida, kas atbylst vuordam “humoristisks”. Bet vysūs laikūs ir bejuši autori, kas raudzejuši lauzt itūs stereotipus. Pīduovojam īskotu 20. godu symta 20.–30. godu periodikā publicātūs dzejūļūs, kuri saturiski ci stilistiski varātu byut interesanti ari myusu dīnu cylvākam.

Latgalīšu meitinis motivs (gona populars tamā laikā!) i socialais konteksts īsaskaņ Augusta Egluoja dzejūlī. Bet A. Lauzinīka dzejūlī skaiteituojs pyrmajā šaļtī var apmulst, nasaprazdams, ci autors roksta par latgalīšu masku guojīņu tradicejom ci apdzejoj naparostu sīvītis skaistumu.

Erotiskuos mīlesteibys nūskanis atrūnamys Daniela Greča i Juoņa Mozgys (aba Juoņa Leidumnīka) dzejis tekstūs, bet Gijuo Rudis dzejūlī “Fuksejis zareņš” var maneit pavysam naparostys i divdūmeigys paralelitatis, kas, īspiejams, kaidu skaiteituoju ar konservativuokim uzskotim var ari drupeit samulsynuot.

Tuolejuos-Tyvejuos (eistajā vuordā Dominika Selicka) dzejūļs “Nu ceļa gruomotys” atkluoj jaunys sīvītis sajiutys piec atraidejuma aba, kai tū sauc myusu dīnuos, īlikšonys friendzone (nu angļu volūdys friend ‘draugs’ i zone ‘zona’, ar nūzeimi ‘varim byut nikas vaira kai tikai draugi’ – aut. pīz.). Ari Daniels Grečs dzejūlī “Jius esit nakusteigs” īskicej, cik 20.–30. g. beja svareiga deja kai komunikacejis veids, piec kura beja īspiejams nūsaceit sovstarpejū (na)sadereibu.

Vysbeidzūt Augusts Smagars ar dzejūli “Laikmata kino” paruoda sovu dzejis formys meistareibu, bet Francisks Varslavāns, kas vaira pazeistams kai latgalīšu muokslinīks, sovu skaiteituoju izvodoj pa Berlini, kas tykuse pi sīvītis vaibstu.

 

Meitine nu Latgolys

Fabrikys vuortūs, kod struodnīkus atlaide,
Es najauši satyku tū
Un dūmuoju tagad, kaids liktiņs gon atvede
Nu Dzimtinis klusuos iz piļsātu jū.

Tai zylys bej acis kai Latgolys azari,
Kai mežmolys zīdeņš – gaiša vēļ sirds,
Palāk-tymsi tai moti kai Dzimtinis vokori
Kas aizvīnam vēļ tymsuoki tūp.

Es seņ jau te atguoju sameklēt dorbu,
Kur fabrikys mašynys klaudz, –
Mums dzimtine šaura, tur dzeive par skorbu,
Mums juoaizīt, myusu ir daudz! – –

I tevi tryukums te atdzyna tuoli,
Un dzeive še sveša vēļ tev;
Kai tymsajā naktī, kod zvaigznis mirdz buoli,
Voi atrassi ceļu tu sev? –

Tai zylys bej acis kai Latgolys azari,
Sirds – ežmolys zīdeņš, – kai patiks tev stuosts,
Kū ikdīnys te stuosta fabrikys mašynys,
Voi dzeive tev naklius kai luosts?

(Augusts Egluojs, 1932. g., “Straume”, Nr. 2)

 

Čyguonīte

Maļni moti,
tymsa seja
acs kai saulis stori speid’,
rūžu lyupas,
perļu zūbi,
laimis smaids par vaigim sleid’.

Kas jei ir,
šei saulis meita?
Kuopiec vīnmār smaida jei?
Tamburins
juos rūkuos veikluos
jautras, jautras skaņas lej.

Stuovs kai nīdra
slaikuo, lūkuos
vejās, grīžās, klonuos, sleid’.
Kuojis skaistuokuos
uotri mejās
navoldamu deju dej’.

Pīdzymst maigas
skaņas kryutīs
un par suortom lyupom plyust
Laimes prīkā,
uguneigā
Čyguonītis dvēsle kiust.

Breivai dzīsmai,
burvu dejai
Smaida gaišais mieness skots…
un, kai sapnī,
klusi, klausuos
čyguonbandas apburtais pruots.
(A. Lauzinīks, 1923. g., “Zīdūnis”, Nr. 3)

 

Tu gaisma byusi

Nu tevi gaismas stori lyust maņ acīs,
Kai bārns pi tovom kryutim glaužūs es
Un ļauns, kas beja dzili īsaracīs,
Maņ sirdī lyuzt kai dadža atlasis.

Un pīdevis jau vysu seņ es asu
Kai nazkod meža nimfai pīdevu.
Niu nūveitušus zīdus myglā nasu
Un aizmierstu, kū vakar pīdevu.

Tu byusi maņ kai saule lūku zaigā,
Kod vysys gunis tymsā naktī dziss,
Tu byusi maņ kai vātra naktī baigā,
Tu gaisma byusi tam, kas tymsā briss.

(Daniels Grečs, 1933. g., “Straume”, Nr. 7)

 

Daiļai

Kai namiersteiga tu myužam stuovi,
Kod kvālūt var vēļ laimis līsmē grimt –
Tu izmysumam sevi vysu laiku ļuovi,
Lai staigojūt tī tovā kliepī lymst…

Voi ļautu tu, lai mirkli Tev pi kryutim dusātu,
Kur myužeiba puor sapņu laukim īt…
Kas dzili sirdī tveikst. Kai saule tu?
Kaids korstums spūžs nu tovom rūkom īt.

Maņ juoīt naktī maļdeitīs un staiguot,
Pa pļovu rosuotu iz brenumskaistu vītu,
Tur pi Tevis dzīsmis klaiguot:
Tur Tovu tālu muoceidamīs īgiutu.

(Juoņs Mozga, 1933. g., “Straume”, Nr. 7)

 

Fuksejis zareņš

Zīdūšys fuksejis meils zareņš
Nūsalīc maņ pi sejis.
Aizkar maņ lēni tys acis –
Ocu skrūpsteņus tymsūs.
Jis, tik meils un mozeņš
Īsuoc burveigys dejis.
– Dejoj par daili un meilu…
Un otkon beidz, tikkū suocis.
Zīdeņa spurenis treis veļ gaišuos –
Meils fuksejis zareņš
Nūsakar maņ pi sejis un dejoj
– Par daili un meilu…

(Gijuo Rudis, 1930. g., “Jaunais Vōrds”, Nr. 1)

 

Nu ceļa gruomotys

Jau ceļa slīdis nūdrebēja
Un tuolē boltais muokūneits sleid’,
Es gribieju vēļ reizi pasaskateit Jiusūs
Un nazynu kuodeļ, – maņ bailis bej’.

“Mes čomi palykom?” tik saceju es uotri –
“Jā, rokstat,” –atbiļdējat cīti maņ;
Un vāluok vagonā tik sajutu, ka beidzās sapni bolti.
Ka acīs dreb’ maņ osra, ka nikuo nabeja un nikuo nav…

Parkū, es nazynu, tik sirdī drupeit dryumi,
– Maņ žāl, kas palyka aiz mežim, tuoli… tur
Un tymsā nuokūtnē es verūs nadrūsi un skumi
Un saulei jautuoju – voi laime byus…
Un kod… un kur…

(Tuolejuo-Tyvejuo, 1925. g., “Zīdūnis”, Nr. 3)

 

Jius esit nakusteigs

“Jius esit nakusteigs,” jius teicet;
Rūku spīdet, puori zalei aizguojuot,
Cālim sūlim puori zalei aizguojot,
Jius mani atstuojot.

Dejis takts maņ teišom zuda –
Siržu taktī klausiejūs.

(Daniels Grečs, 1930. g., “Zīdūnis”, Nr. 1)

 

Laikmeta kino

Kurls es palyku
Klausūtīs laikmata alsuos,
alsuos,
kū ciļviecis genijs
naspākā dveš – –
– – – – – – – – – –
                Māms es palyku
raugūtīs laikmata reklamuos,
reklamuos,
kurys ciļviecis
nuokūtni dzieš…
                Ar ideju portfeli
rūkuos,
ar dūmu capuri golvā,
es beju tiergā
un gribieju puordūt tūs:
par dīnišķū maizi,
bet piercieju tryuka
un es īguoju
                laikmata kinuo: – – –
                I.seanss: Laiks un es
                                kas asam mes?
                II.seanss: Es cylvāku saucu,
                                kas mani dzierd?
                III.seanss: Radio un tehnika
                                ciļvieci mierd!…
Jautra komedeja: Piec naudys
                                piec monta vysi skrīn –
                                vīns īkreit aizā –
                                tyukstūši smīn.
                                                Vīns konkurents mozuok,
                                Par centimetri pi mierķa tyvuok…
                Mes boltu par malnu veidojam,
ar sovom acim,
mes jaunu laikmatu
un demokratiskū īkuortu
kai svuorkus
piec sova garuma
mārojam un smejamēs
poši par sevi. – – –
                Un ar sovu ideju portfeli
padusē
un laikmeteigu dūmu capuri
golvā,
es pasaulē kleistu,
kleistu un neikstu,
un neistu pats sevi,
saucu cylvāku,
bet kūrli nadzierd mani.

(Augusts Smagars, 1932. g., “Straume”, Nr. 1)

 

Piļsāta

Trūksnis un šalkšona piļsātu lelūs; –
vierszemu un zamzemu viļcīņu duniešona;
naskaitamu auto sirenu spīgšona.
– Uz buļvara malni kūki–
tūs atspūguļojums asfaļta izgludynuotā gumejis šinom miļjons dažaidu uguņu.
Zam maiguo un viļnojūšuo manto
monoma sīvīšu figuru viļnuošonuos.
Iz bezpruoteiga, myužeigi sluopstūša, bolta kai kreita sīna, buola sīvītis vaiga
vīnmār, kotru sekundi smaidūšys lyupys izplyust vīnā līliskā mūrgojūšā asņs–sorkonā plankumā.
– Īsi, brauksi, stuoveisi: vysūs momentūs tur oss,
kai odotu daudzi īduramūs;
kotrā gabaleņā sevi sajiuti ar dziļu un mūcūšu baudu, sevkurā dzeivis sūlī.
– Puorsoka… leluos piļsātys puorsoka!
iz varaveikšņaina trotuara, apspeidāta daiļrodūšim elektreibys storim…
Puorsoka dzeivuojūšuo automobiļu spīgeļu lūgūs…
mebeļu barhatā, restoranlūgūs;
Puorsoka aizmyguša kafejneicā  nūgurušys sīvītis acs.

(Francisks Vārslovans Berlinē 1922. g.novembrī, “Zīdūnis”, 1923. g., Nr  4-5)