Teksta ryndu autore: Marta Spaņs

&%
Šmukom meitinem navajag tik daudz dūmuot.
Tovs biologiskais stuņdinīks tikšķ: tik-tak-tik-tak.
Kod tev byus doktora grads?
Atej gostūs. Munys sīvys sātā nabyus.
Sīvītis laime ir saime.
Dreikst es tev paspaideišu cičus? Es tevi apbreinoju!
Draudzeiba stop veirīti i sīvīti napastuov.
Kū lai vēļ vīntuļai meitinei duovynoj, ka ni burkuonus?!
Tev juonosoj augstpapiežu kūrpis i eisi svuorki. I STRINGI!
Es zynu, ka tu ar jū guli (a deļkuo naguli ar mani?!)!
Meitinis nasalomoj i nadzer.
Tu vysu saprassi munūs godūs.
Tev vajag bogota veira.
Kū tu ar jū tī divatā dareji kopūs?!

&%
Sīvīte ir estetiska, eteriska kategoreja, subjektivi saisteita ar smaržu, garšu, jiutom, fluidim, dejom, tei ir pļova i mežs, kurā īgrimt, reibynūša vosorys nakts, upis skaņa, iudiņa vāsums, leits, snīgs iz sakorsušys mīsys, dakšeņa, kas īsadur cyukys suonkauleitī, tī ir kastrūli i ponnys, tys ir bārnu smuords, paegļu dvinga, tei ir iudiņa bļūda pagiru reitā, zuolis nu aptykys, kod daskriejs karsūņs smogs kai zyrgu sūli, tī ir maigi piersti i rupys dalnys, tī ir morali sitīni i eistys pļaukys, tei ir eļne dabasu viersā i dabasi eļnis viersā, vyss sasajauc kai ruovains iudiņs, kuru juodzer, kod atguojs kaltūņs, tys ir sylts mytrums i smuordeigs kryušu maigums, skaņa, kas izlāc nu balsenis, tys ir muzykys instrumentu formeigums i vysi beziejidzeigī veirīšu miegynuojumi byut sūpluok: dzeja, dzīsmis, navaineigs apskuovīņs, dzārumā izsaceiti vuordi, piečuok nūžāluoti, rūceņu tureišona, vyss tys, kas tur i saista, i gribīs saceit, ka ir smuordeigi i drupeit par daudz glupai.

“Sīvīte, kur ir tova sirds, kas tai mūka, suopynoj i saļdej?”
 “Zam ciču.”

&%
Kryuts, kryuts gols, kryuts galeņš, ciči, ciča gols, ciča galeņš, cičuki, pupi, pupeni – taidi tī vysi vuordeni, ar kurim veirīši apzeimoj sīvīšu sirds syltumu.
“Vysi veirīši palīk drusku glupi, kod ir runa par sīvīti voi juos cičim,” saceja veirīts, kas gribēja palikt anonims.