Roksta i karteišu autore: Sarmeite Vorza

Mērdzinis apvydam ir sena viesture. Paguotnis nūtykumi ir atstuojuši stypruok voi vuojuok jiutamys sekys pogosta kulturviesturē i lingvistiskajā situacejā. Vīni nu tūs atspīgeļuotuojim ir arī kopu pīminekļu uzroksti aba epitafejis – lakoniski teksti dzejā vai prozā, veļteiti aizguojiejim i īgravieti pīminekļūs. Nareši itūs tekstus papyldynoj arī neverbalys zeimis – simboli. Vyss itys kūpums paruoda īdzeivuotuoju religiskū pīdereibu, tūs uzstuodeišonys laika perioda volūdys politiku, gaumis i estetikys izjiutu, gon ari atkluoj pogosta lingvistiskū ainovu. Tuoļuok tekstā mynātī vāruojumi i secynuojumi izdareiti, pietejūt i analizejūt tekstus i grafiskūs simbolus iz 818 pīmineklim četruos Kuorsovys nūvoda Mērdzinis pogosta kopsātuos.

Myusdīnuos pīminekļu uzroksti, kas ir sasaglobuojuši i pusleidz skaidri salosomi, datejami koč kur ar 20. g. s. suokumu.

Pogostā dorbojās divu konfeseju draudzis – katuoļu i pareizticeigūs ar tom pīdarūšom kopsātom (Šalaju, Piragovys, Pūdynovys i Mihalovys). Vacuokuos nu tūs ir Piragovys i Šalaju (apmāram 400 godu vacys), Pūdynovys kopsāta ir daudzreiz jaunuoka (apmāram 250 godu vaca). Mihalovys kopsātys vacums varātu byut saistoms ar 18. g. s., kod pareizticeigī krīvi īguoja Mihailovas muižā, taitod koč kur 200–300 godu vaca.

Grybīs pasaceit, ka Piragovys kopūs paglobuots ir tielnīks Bērtulis Buls (1923–2005), kas devs lelu īguļdejumu Latgolys kulturys darbinīku pīminis īmyužynuošonai, veidojūt pīminis vītys i kopu pīminekļus. Desetnīku kopūs pastateiti juo koltī pīminekli Andrivam Jūrdžam (1963. g.) i Pīteram Miglinīkam (1971. g.). Poša pīmineklis gon ir cīši vīnkuorši veiduots. Tīpat ir arī pīmineklis juo muosom Annai, Īvai i Jadvigai, aiz kura skulptura – meitine, nūsamatuse iz ceļu, lyudzās.

Volūdys izvēle i pīroksta forma

Krīvejis rūbeža tyvums ir ītekmiejs tū, ka Mērdzinis pogostā laika gaitā ir sūpluok pastuoviejušys i vīna ūtru papyldynuojušys divejis atškireigys mentalitatis i tauteibys – latvīši (latgalīši) i krīvi, kas veidoj vīnūtu kūpīnu, kū nūškir viņ religiskuo pīdereiba. Spylgts pīmārs tam ir cīmi – Latvīšu Styglova i Krīvu Styglova. Pi tam, dzeivojūt Krīvu Styglovā, kū nu Latvīšu Styglovys centra škir viņ daži kilometri, godim ilgi varēja iztikt, runojūt tikai krīviski. Kotrā cīmā saglobuotys sovys tautys tradicejis, pījamūt i saprūtūt cytu mentalitati.

Religiskuo pīdereiba ir vīns nu faktoru, kas nūsoka kopu pīminekļu uzrokstu volūdys i simbolikys izvieli. Katuoļu konfesejis ticeigī epitafejis pīrokstā golvonūkuort izmontoj latvīšu volūdu, pareizticeigī – krīvu. Tūmār ir arī atseviški izjāmumi. Tai, pīmāram, Šalaju kopūs 20. g. s. 90. godūs katuoļam pastateits vīneigais pīmineklis ar uzrokstu krīvu volūdā. Teksta pīroksts latgalīšu rokstu tradicejā izmontuots viņ nalelā skaitā epitafeju. Latgaliski atveiduotuos vuordu formys ar literaruos rokstu volūdys formom mejās pat vīnys epitafejis, kai ari personu vuorda i pavuordis raksteibā. Ir tai, ka vīnā i tai pošā laika pūsmā paraleli pastuov vairuokys pavuordis i vuorda formys. Pīmāram, iz vīna pīminekļa skaitom: Patmalnieks Borbola (1910–1941), Patmalnieka Dorte Jāņa m. (1897–1984), Patmalnieks Ādams (1910–1941) un Patmalnīks Antons (1911–1941).

Eipatnejs uzroksts atrūnams Pūdynovys kopūs. Pastateits 20. g. s. 30. godūs. Personvuorda i dzimšonys/mieršonys goda raksteibā izmontuoti gon raksteiti, gon drukuoti latiņu alfabeta i kirilicis burti. Var byut, ka persona, kas īgraviejuse uzrokstu, eisti gramatiski pareizi nav muociejuse raksteit ni vīnā, ni ūtrā volūdā, bet izmontuojuse gon vīnys, gon ūtrys volūdys zynomūs burtus. Cik var nūjaust, tod paglobuoti Mortuļevu dzymtys pīdereigī – Marfa i Arhips. Arī vāluokūs godūs epitafejuos itei pavuorde ir pīraksteita obejuos raksteibu sistemuos, taču najaucūt tuos kūpā vīna personvuorda raksteibā.

Atšifriejums: mortulEBA/marFA r. 1823.G/u. 1936. G/martulEB/Archips r. 1853./um 1923. G
 

Naparosts ir ari personvuorda Aneб Maksims (1905–1954) pīroksts. Uzroksts ir vacs i nadaudz padziss, deļtam raudzeits pīlobuot. Tai kai itys personvuords rakstureigs krīvu tauteibys cylvākim, tod īspiejams, ka raksteituojs ceņtīs raksteit krīviski, bet pīlaids klaidys.

Atšifriejums: MAKSIMS/ ANEБ/1905–1954
 

Vīnā 20. g. s. 40. godūs pastateitajā pīmineklī Mihalovys kopūs, kurūs puorsvorā skaitomi uzroksti kirilicā, ir kaida sovdabeiga epitafeja. Teksts vysupyrma pīraksteits krīvu, tod latvīšu volūdā. Uzrokstā īgraveituos dzejis rindys nav tulkuotys, bet zamuok īraksteitys cytys. Latvīšu volūdys tekstā pec krīvu personvuordu atveidis parauga pīraksteits ari tāvavuords. Īgraveita arī pavuorde, kas biejuse pyrms lauleibys.

Atšifriejums: НИКУЛИНА/ВЛАДИСЛАВА ТАДЕУШОВНА/1897–1945/НИЧЕМУ НЕ РАДА НИ НА ЧТО НЕ ЗЛИШСЯ/ТЕБЕ ХОЛОДНОЙ НИКАКИХ СТРАСТЕЙЮ/..ЛЯСЬ СИЛОЙ .. СТРЕМИТСЯ/.. НЕТ ВЕСТЕЙ/VLADISLAVA TADEUŠA M./NIKULINA/
/DZIM./ PATMALNIEKA/1897–1945/..KAD NĀVĒ APKLUSA
 

Simbolika

Grafiskuos zeimis iz pīminekļu pasaruoda gon pa vīnai, gon grupuos. Izplateituokuos variacejis leidz 20.g. s. 70. godim: 1) krysts; 2) ūzula lopys 3) krysts i ūzula lopys; 3) krysts i vuorpys; 5) krysts, ūzula lopys i vuorpys. Pec 20. g. s. 70. godim vārojama leluoka dažaideiba – neļkis, rūzis, jasmina zori, gruomotys i c.

Grafiskajam attālam nav rakstureigi burtiski ilustrēt epitafejis tekstu, tikai nalelā daļā pīminekļu tyka saskateita itei atbilsme. Tai, pīmāram, Šalaju kopsātā epitafejis ryndom: “Un atmiņas ziedēs ap tevi / Tik balti kā ābeles zied” kai ilustraceja attāluots grafisks uobelis zīds.

Interesanti beja pavāruot, kai atsaškir krysta zeimis attālojums obeju konfeseju pīminekļūs. Vacuokajūs, 20. g. s. 20.–30.godūs veiduotajūs, pīminekļūs krysts izvītuots atseviški pošā pīminekļa augšpusē, 21. g. s. suokumā krysts attāluots jau zamuok i zamuok. Tū varātu skaidruot ar tū, ka religiskī uzskoti palīk breivuoki. Cylvāks ceņšās tyvynuotīs Dīvam, taču naizjiutūt bailis nu Dīva struopis. Dīva tāls ir palics cylvākam tyvuoks i saprūtamuoks.

Iz vīna saimis kopu pīminekļa Šalaju kopūs attāluots arī Auseklis, kam vydā īvylkta krysta zeime. Tei ir reita zvaigzne, kas simbolizej uzvaru puor tymsu. Itymā simbolā sasavej religiskuo i tautiskuo simbolika, kas veidoj dubultu aizsardzeibu.

Uzroksti i grafiskī simboli attāluoti puorsvorā malnā i boltā kruosā. Tūmār nalelā daļā pīminekļu, puorsvorā aizguojiejim pīderūt pareizticeigūs konfesejai, simboli ir arī zalta kruosā (puorsvorā zalta ūzula lopys).

Pogostā ir arī karaveiru pīmiņai pastateiti pīminekli, kas nu puorejūs atsaškir ar epitafeju tekstu i attāluotū grafiskū attālu simboliku. Pīmāram 20. g. s. 90. godūs Šalaju kopūs tyka puorpaglobuoti treis karaveiri. Epitafeja i simbolu kūpums iz pīminekļa pauž pīdereibu i lojalitati Lavejai – izlacūša saule, ūzula zori, prīveite, karūgs, kai ari ceinis i kara simbols – zūbyns.

Personvuordi

Mērdzinīšim cīšuokī kontakti ir bejuši ar igaunim, pūlim, krīvim i lītuvīšim, kas vārojams ari epitafejos mynātajūs personvuordūs.

Epiafeju tekstūs vysbīžuok skaitomys pavuordis – Lipskis, Kaļva, Kalvans, Buļs, Silkans, Bluss, Poikans, Žogota, Žagata, Kirovaiņs, Kopeika, Lipsts i c.

Vacuokajuos epitafejuos (20. g. s. 20.–40. godi) mynātys latgaliskys (Ūzūlnīks, Patmalnīks, Kaļvans, Kaļva, Misāns) i suomugriskys (Lipskis, Noviks) ciļmis i nūformiejuma pavuordis. Tikai, suocūt ar 1944. godu, tekstūs pasaruoda slaviskys ciļmis vuordi (Барисовский, Бурбо), kas pīraksteiti kirilicā. Mynātys ari taidys nu klaušu laiku guojušys pavuordis kai Bondars (mucinīks), Kaļva (kaliejs), Kapeika (monetys nūsaukums), Škapars (puorvaļdnīks).

Suomugriskys izceļsmis pavuordis (Lipskis, Noviks) Mērdzinē pasaruoda jau 19. g. s. 80. godūs. Leonards Latkovskis roksta, ka igauni Ludzys apriņčī, kurā ītylpa arī Mērdzinis pogosts, ir īguojuši 19. g. s. 80. godūs. I tymā laikā pat dažuos Ludzys draudzēs dīvkolpuojumi nūtyka gon latgalīšu, gon igauņu volūdā, bet 20. g. s. pyrmajuos desmitgadēs igauni beja jau denacionaliziejušīs i zaudiejuši sovu agruokū nacionalū ideņtitati.

Par lītuvisku ītekmi līcynoj epitafeju tekstūs 20. g. s. suokumā mynātuo pavuorde Škirmants. Juoatzeist, ka Mērdzinis pogostā tys nav seviški izplateits. Škirmantu dzimtys senči ir nu Lītovys i sovulaik apsamatuši iz dzeivi Mērdzinis pogosta Škirmontūs i Batūs, kur jim asūt pīderiejuse muiža. Lai gon mynātī cīmi vairs naeksistej, tūmār Škirmati dzeivoj Mērdzinī arī niu.

Bīži viņ latgalīšu vuordi teik pīmāruoti latvīšu i krīvu raksteibys sistemai. Tai, pīmāram, Jezups palīk par Jāzepu. Ari kai atlasynojums, darynojūt tāvavuordu – Язепович. Ari latgalisks sīvīšu vuords Jezupata. Vuords lītuots arī natipiski – deminutiva formā – Jāzepiņš. Dzimšonys i mieršonys dati nav nūruodeiti, deļtuo viņ atlīk pījimt, ka paglobuotais ir mirs, byudams mozs. Tūmār nav izslāgts, ka tys bejs eisa auguma veirīts, kai pazeistamajā latgalīšu dzīsmē par Jezupu.

Pasalelynojūt krīvu volūdys īspaidam, it eipaši padūmu godūs, latvīšu personvuordi tyka pīmāruoti krīvu volūdys sistemys personvuordu raksteibys tradicejai – vuordam i pavuordei teik pīvīnuots tāvavuords, pīm., Babris Tekļa Pētera m., Protizāns Jānis Pētera d., – itys beja īsasakņuojs tik dzili, ka pat piec naatkareibys atjaunuošonys dažuos epitafejuos personvuordi pīraksteiti īprīkš mynātajā tradicejā. Itaida veida atseviškys epitafejis jau pasaruoda 20. g. s. 30. godūs. Padūmu godūs itaida veida epitafeju skaits pasalelynoj, 20. g. s. 90. godūs suoc sarukt. Tikai 21. g. s. suokumā (2003. g.) itei pīroksta tradiceja izzyud pavysam. 20. g. s. 90. godūs itei tradiceja suoc zust arī krīvu personvuordu raksteibā, – tys tyka nūvāruots Mihalovys kopūs. Sovdabeigs ruodejuos personvuords Макарова Матрена Яновна (myruse 1984. g.), kur mynātū tāvavuordu krīviski parasti lītoj cytā formā – Ивановна. Īspiejams, ka ituos sīvītis tāvs beja latvīts i muote krīvīte, deļtuo ari taids pīroksts.

Interesanti, ka četruos epitafejuos laika pūsmā nu 20. g. s. 30. godim leidz 70. godim beja nūruodeita arī sīvītis pavuorde pyrms lauleibys, pīm., Genovefa Kuzmane dz. Šmate. Drūši viņ sīvītis gribēja paruodeit sovu saikni ar obejom dzymtom.

Itys roksts ir nalels īskots Sarmeitis Vorzys magistra dorbā “Mērdzines pagasta epitāfiju teksti: žanriskais, lingvistiskais un semiotiskais aspekts” (2013).