Roksta autore: Ligija Purinaša

Par Latvejis bibliofilu i bibliografu Juoni Misiņu (Jāni Misiņu, 1862–1945) drūši viņ ir dzierdiejs sevkurs. Jis apmāram 12 godu vacumā suoce veiduot sovu sātys biblioteku, kurā suokūtneji beja 800 gruomotys 500 siejumūs, bet vāluok tūs skaits sasnēdze 5000. 1925. godā Juoņs sovu privatū biblioteku ar 28 000 īspīddorbu nūdeve Reigys piļsātai. Myusdīnuos Juoņa Misiņa biblioteka atsarūn Latvejis Universitatis paspuornē, teik papyldynuota, i tamā atsarūn vaira par miļjonu gruomotu. Ari latgališim ir bejs sovs Juoņs Misiņš.

Ontons Dzeņs (1890–1974) dzims Daugovpiļs apriņka Vuorkovys pogosta Piliškūs zemnīku saimē. Taipoš kai Kuorklinīku Ontons, ari jis pyrmuos prasmis burtu atpazeišonā īgivs “muotis školā” pi lementara i puotoru gruomotys. Ontons beja vīneigais dāls i vacuoki na lobu pruotu atdeve jū školys ceļus staiguot aiz tuo, ka muotei bejs baist, ka dāls tikšūt par pasauļa klaidūni. Vystik školā Ontonam īt labi i dzymdynuotuoji sprīde, ka dāls juolaiž vuiceitīs iz Pīterpili, bet, dzeive ir dzeive, saslyma Dzeņu muote, i Ontonam ceļš iz školu tyka slāgts, partū ka tāvs vīns pats natyka golā ar saimisteibu.

“Laseju vysu, kas beja pi rūkys. Kotru avizis, žurnala atplāstu styureiti laseju un ja nabeja kuo laseit, tod kaidu cenu ruodeituoju puorlaseju. Biblioteka, kas beja pi školys, beja divkuorteigi puorlaseita, un cyta materiala nabeja,” sovā autobiografejā atkluoja Ontons Dzeņs. Apleicejī skaiteja, ka taida pošizgleituošonuos asūt švaka i nanormala zeime, i Ontons tyka vysaidi izsmīts par “gudrinīku”, “slinki”, “natikli”, “nagrib dorba struoduot un losa gruomotys”, “putynoj saimisteibu”. Eipaši Ontonu kritizēja juo muote, kas jam puormete līku naudys izsvīsšonu, sovutīs juo tāvs vysaižuok raudzeja dālu atbaļsteit.

Ontons kai autodidakts īsavuicēja raksteit i sasaraksteja ar Fraņci Kempu, piečuok suoce dorbuotīs gazetā “Jaunas Ziņas”. Pyrmajā pasauļa karā Ontonu mobilizēja, jis devēs iz Gorodoku, kur struoduoja pi elektromotoru, a breivajā laikā skaiteja gruomotys i sasaraksteja ar dūmubīdrim. Piec lelinīku apvārsuma Ontons bāga nu Krīvejis, bet tuoli natyka – sasadyure ar lelinīkim, kuru pulkā tyka īskaiteits. Puorslymuojs tifu i grybādams tikt Latvejā, jis sova atvalinuojuma laikā bāga nu Padūmu Krīvejis. Jis raksteja: “Pi Sebežys naktī tyku puori par rūbežu. Kod Latvejis rūbežsorga pavadeibā īsarodu Rozenovys stacejā, lai braukt iz Rēzekni, tod osorys byra nu acim, radzūt tū kuorteibu un teireibu, kas volda Latvejā un atmynūt tuos gryuteibys, kaidys beja juopuornas Krīvejā, kur bosom kuojom juoīt pa snīgu un cylvāku dzeive nav viertejama pussantima. Breinojūs, ka ir cylvāki, kuri aizstuov Padūmu Krīveju.” Piec atsagrīzšonys Latvejā, Ontons turpynuoja saimnīkuot vacuoku sātā, paraleli tam vuokdams sovu biblioteku, jo “kod cylvāks losa drukuotu vuordu, tod jis var runuot ar vysim pasauļa gudruokim veirim, dzierdēt jūs padūmus”.

Atsagrīzs nu kara, Ontons apsaprecēja. Nikodems Rancāns jam īsaceja jimt sīvu nu preilītem, tod jis jūs skaisti salauluošūt, bet Ontons juo napaklauseja, i apsaprecēja ar neicgalīti. Dzeņu saimē pīdzyma div meitys, i, sekmejūtīs izīšonai vīnsātuos, Dzeņu puors suoce ceļt sovu sātu treisdesmit metru nu lelceļa Randauka–Preili. Tūmār byuvdorbi īsavylka – Ontons dabuoja bruku, kas beja juooperej Reigā. Tymā laikā sevkura kirurgiska īsajaukšona varēja beigtīs letali, jo penicilins vēļ beja viņ “izstruodis” stadejā.

Paraleli dorbam sovā saimisteibā, Ontons 30.–40.godūs piļdeja Vuorkovys pogosta vacuokuo pīnuokumus, i beja vītejūs sabīdryskūs i kulturys pasuokumu organizātuojs. Sovūs memuarūs Ulmaņlaikus jis raksturoj kai Latvejis karaļa laikus, kod tyka maineiti vītu nūsaukumi, aizlīgts daleit zemi mozuokuos vīneibuos par 10 hektarim, īrūbežuota cylvāku individualuo dzeive, pīmāram, tyka izdūti standarti klāvu ceļšonai i tt. Ontons raksturuoja izmainis Latgolys cylvāku dūmuošonā tai: “Vacuos, lobuos lītys un drēbis tyka nūsauktys par grabažom kai nikur nadereigys. Tagad beja vajadzeigys fabrikuos austys drēbis: šolks, batists, atlass, samts, angļu bostons, ripss un cytys. Vīneigi tryuka brokata. Tikleidz tyka puordūta kaida prece un sajimta nauda, tyuleņ vajadzēja īt iz būdi un sapērkt vajadzeigu un navajadzeigu montu.”

1940. godā, kod Latvejā īguoja padūmu karaspāks, Ontons zaudēja sovus omotus pogosta puorvaļdē, palykdams par Pilišku i Dzylnu posta nūdalis puorzini. Sovus vārojumus par latgalīšim i komunismu jis rezumej: “Storp latgalim beja ļūti moz taidu, kuri aiz puorlīceibys byutu komunisma pīkritieji. Vairuok beja taidu, kuri dreižuok aiz skaudeibys dūmuoja, ka pi komunistim byus vysi vīnaidi un nabyus boguotūs un nabogu. Daži aiz personeigom dusmem, voi pīsaturūt pi izteicīņa: ka nav maņ, lai nav tev ari.”

Nacistiskuos Vuocejis okupacejis laikā Ontonu Dzeni otkon īcēle par Vuorkovys pogosta vacuokū, bet 1944. goda vosorā jam ar saimi beja juobāg. Jī dūmuoja, ka emigraceja byus viņ eislaiceiga – vuocīši sakaus padūmu karaspāku, i tod byus īspieja atsagrīzt sātā. Deļtam nu sovys 5000 gruomotu i laikrokstu leluos privatuos bibliotekys Ontons nūglobuoja viņ sovys dīnysgruomotys i cytus svareigus papeirus, bet vyss cyts (viestulis, fotografejis, rūkroksti, naudys kolekceja, laikrokstu komplekti, gruomotys i tt.) palyka sātā. Piec puora dīnu Ontons izzynuoja, ka juo sāta ir nūdaguse. “Dzēržūt šū skumeigū ziņu (..) es tikkū nūsatureju nu rauduošonys, jo ari maņ sirds lyuza nu žāluma,” jis rakstejs.

1944. godā Ontons ar saimi emigrēja iz Vuoceju, kur vairuokus godus pavadeja biegļu nūmetnēs, vāluok devēs iz ASV, Grandheivenu. Trymdā jis izdeve memuarus trejūs siejumūs “Muna dzeive” (1971–1978) i regulari publicēja vysaidus rokstus žurnalā “Dzeive” i c. izdavumūs.
**
Latgalīšu gruomotys i gruomatnīceiba iz vysa bīžuok ir nabeidzams dorbs, entuziasms i sirdslīta, kas viņ ratā reizē sevi atpeļnej. Tūmār laiku lūkūs tys ir bejs vīneigais veids, kai soglobuot latgalīšu raksteitū vuordu i latgalīšu kulturu.