Roksta autore: Ligija Purinaša

Marta Skuja (eistajā vuordā Valereja Mundure, dzymuse Galvanovska) ir vīna nu spylgtuokūs 20. godu symta 30.–40. godu latgalīšu literatu. Ūtrais pasauļa kars beja lyuzuma i suopeigu puormeju punkts daudzeju cylvāku dzeivēs, i ari Valereja natyka saudzeita. Rokstā īskots literatis dzeivis guojumā i juos eisais stuosts “Byus kōzas” (1939).

Nu dobys zynuotnem iz filologeju

Valereja dzymuse 1915. godā Neretys pogostā, bet 20. godu suokumā Galvanovsku saime puorsacēle iz Latgolu – Tiļžys pogostu, piečuok – iz Malnovu. Valereja vuiciejuos Kuorsovys i Jaunaglyunys meitiņu gimnazejā. 1933. godā jei īsastuoja Latvejis Universitatis Matematikys i dobys zynuotņu fakultatē. Piec puora studeju godim Valereja maineja studeju vierzīni, puorīdama iz Filozofejis i filologejis fakultati studēt baltu filologeju. Studeju laikā jei aktivi dorbuojuos latgalīšu bīdreibuos. Itamā laikā pasaruodeja juos pyrmuos publikacejis periodikā, dzejūli “Saules dīnas” i “Draudi”, eisī stuosteni, skicis i daži publicistiskī roksti.

Eisais laimis breisneņš

1939. godā Valereja svieteja kuozys ar latgalīšu dzejnīku, publicistu i viesturnīku Viktoru Munduru, bet jau goda nūgalē obim pīdzyma meita Silvija. Saimis laime beja eisa – Valerejis veiru Viktoru 1941. goda 14. junī deportēja iz Soļikamskys nūmetni, kur jis 1942. goda 23. majā nūmyra. Valerejis dzeivē īsastuoja lyuzuma i izmysuma periods, kura nūskaņuos topa dzejis kruojums “Naziņā” (1944, puorizdūts 1991, 2012), kas aktualizej naziņu par veiru i saimis dzeivi, par sovu i sovys vaļsts nuokūtni. Martys Skujis dzeja ir suopeiga, eksistencialim vaicuojumim pībuorsteita, zaudejuma i nataisneibys sajiuta mejās ar izmysumu, bezpaleidzeibu i vielmi pošys rūkom maineit nūtykumu gaitu. Piec veira deportiešonys 1943.–1944. godā Valereja dzeivuoja Daugovpilī, kur struoduoja Vladislava Luoča apguodā par tulci i korektori. Piec tam – par školotuoju Vuorkovys pogostā.

Nacionaluos pretuošonuos kusteibā

Piec Ūtruo pasauļa kara beigom Leivuonu apleicīnis Rubeņkolna meža bruoli nūdybynuoja organizaceju “Latvijas Tēvijas sargu (partizānu) apvienība”, kurys mierkis beja guozt komunistu vaļdeibu i atjaunuot demokratiskū Latveju. Apvīneibā ītylpa Leivuona, Ilūkstis, Jēkabpiļs, Modūnys, Rēzeknis, Daugovpiļs partizani, kas izveiduoja Latvejis partizanu 3. divizeju. 1945. goda rudinī (ci varbyut agruok) nacionaluos pretuošonuos kusteibā īsasaisteja ari Valereja kai partizanu apvīneibys vadeituoja Ontona Juhņeviča vītneica i pagreidis gazetys “Tēvijas Sargi” redaktore. Oktobrī Valereja brauce iz Reigu piec medikamentu i rokstomlītu. Braucīņs beja veiksmeigs. Kaidā nu partizanu organizacejis apsprīdem tyka pījimts lāmums Valereju īceļt par atbreivuotuos Latvejis izgleiteibys ministri. Īspiejams, ka tys beja vēļ vīns īmeslis ziņuojumam padūmu varai – 1946. goda 12. martā Valereju, kūpā ar meitu Silviju braucūt iz Reigu, tīpat viļcīnī arestēja Vaļsts drūseibys komitejis darbinīki. 18. julī jū nūtīsuoja, pīsprīžūt nuovis struopi, nūsaunūt. Sūds tyka izpiļdeits 17. septembrī Reigys Centralcītumā. Juos kopa vīta nav zynoma.
Valereja reabilitāta viņ 1991. godā. Juos tāls fragmentari paveid Normunda Puča inscenātajā dokumentalajā kinā “Segvārds Vientulis” (2014).
**
30. godu beiguos Valereja periodikā publicēja vairuokus eisūs stuostus par bārnu i jaunīšu dzeivi Pyrmuo pasauļa kara laikā, pīmāram, “Vales spiļventeņš”, “Aizfrontes” i c. Itūreiz pīduovojom stuostu “Byus kōzas”, kas publicāts 1939. goda žurnalā “Zīdūnis” Nr. 12. Saglobuota tuo laika raksteiba.

Byus kōzas
«Es kaut kū par tevi dzērdēju? »
«Ej, nu, ej»
«Kōpēc līdzīs! Maņ jau varātu pastōsteit.»
«Jo tur kas byutu, tad i pastōsteitu.»
«Kai nu nav, visi jau runoj.»
«Vai patīsi!»
«Nu jā, ka runoj. Pi bazneicas, tērgā, pīnōtovā, kooperativā.»
Agnese pacīteigi ļaun nūskaiteit garū vērtini.
«Nu, kai tai narunōs? Tu jau varātu maņ pate pastosteit.»
«Es nimoz nazynu, par kū tu runoj,» gondreiž strupi Agnese apraun sarunu, nūmaneidama draudzines viļteibu.
Bet Marta naatsalaiž.
«Kaita nazini! Lobok pasok, kod byus kōzas?»
«Līc tu mani mīrā!» Agnesei teišam zyud patyka sarunu turpynōt.
«Zini kū, nabyutu jau nimoz tik slikti. Drusku pamozs gon ir, bet, iztikt jau var,» Marta sōc nu
cytas puses sovu kara gōjīni.
«Nu kō ta vēļ gaidi? Jem tik cīt!»
«Ak, naizalīc! Dūmoj, ka nazynu taipat. Parunōsim lobōk nūpītni. Tu tok zini, ka nagrybu tev nikā slykta.»
«Atstōsim tū runāšonu uz cytu reizi. Bazneica ari jau klōt.»
«Teišam, nikas cylvāks. Tik dzer gon laikam pavairōk. Cik es jū asmu redzējuse, aizvīnam taids – kōjas tai cyloj.»
«Itkai nadzērs nacylōtu.»
«Bet na tai» —napīsakōp Marta.
Saruna tūmār jāpārtrauc, jo ejūt bazneicas dārzā, gojējom pīsavīnoj citi bazneicōni. Smogim sūlim Agnese uzkop stōvōs trepēs un nūstōj sovā īrostajā vītā. Natōli nu ērģelēm stōv Jurs. Vīgls sōrtums īsyt Agnesei sejā, taču kaut kur dziļi sirdī īmasti draudzines vōrdi — kai sākla lobā zemē. Tū svātdīņ Agnesi un Juri pyrmū reizi izsauce.
«Meit, meit, — narunoj tai!»
«Kōpēc nā?» Agnese napaceļ golvas, pateikts ir un labi tai, — navajadzēs mūceitīs vīnai.
«Tu mani tai nūbīdēji. Nimoz nadūmoju, ka tu par tū runōsi.»
«Mām, navarēju vairs izturēt, tōpēc i pateicu.»
«Un es dūmoju, ka tev jō stypri žāl, ka var īsaukt.»
«Ir jau žāl ari… Bet kad visi tai par jū runoj un — ka jys taids…»
«Natici, cikom naesi pate redzējuse. Ļauds var runot i aiz skaudeibas.»
«Kas ta Martai par skaudeibu?»
«Kaidai Martai?» Agnesei jōsoka vīn ir, kaut ari nav nimoz tik pateikami.
«Raudzānu.»
«Ak, Raudzānu! Nu to es tev tyuleņ pasoku, nasaklausi jōs, un taida grāka nadori! Padūmoj pate, kai ta izavērs. Sadzarta, saraksteita, izsaukta! Navajadzēja tik tōli īsalaist, jo jau tu vvsaidim tici, un jo tu jō pate napazeisti.»
«Kai lai es jū pazeistu, ka nikod taida naasu redzējuse.»
«Var jau byut, ka jys tagad nu tevis raunās. Bet tūmār, cikom pate naesi jo pīdzāruša redzējuse, natic! Gon jau, ka byus taids, naizasorgōs,» mōte grib meitu mīrynōt, taču panōk pretejū. Satrīkta un tūmār speita pylna, jei paceļ golvu.
«Mām, jo es jū tik reizi taidu redzēšu — pamesšu!» Spareigi jei tū izsoka, gondreiž izklīdz, jo saleidzynoj jōs šūs vārdus ar vysu īprīkšejū sarunu, kas nūritēja gondreiž pusbolsā.
Un tūmār mōtes ausim napaīt garom dziļi Agneses kryutīs slāptō smeldze.
«Agnes, meit, napōrsasteidz. Muna mote, myužeigu dusēšonu, aizvīnam teice: «Naej, meit, ni pi vīna, cikam tu jō naesi redzējuse pīdzāruša.» Bet tagad jau citi laiki!»
«Mām, navaru. Zynu, kai ļaudis smīsīs. Bet kai padūmoju: kōjas lūka kai pōtogas kōti, acs aizamyglōjušas — un taids jys nōktu klōt, —navaru!» Agnesei rūkas bez spāka nūsleid klēpī ar boltū šivekli. Dorba tik daudz vēļ. Kas ta’ ir divi nedēļas vairs! Bet sirds un rūkas tik nagribeigas.
«Dori kai zini, meit. Naspīžam tevis mes ar tāvu. Naesi jau ari vēļ nikaida vacō. Bet zini, apsaprecēs brōli, un na myužam byus tāvs ar mōti. Tok vys sova dzeive byutu.»
Agnese nasoka ni vōrda vairs, un apklust ari mōte. Nav jau gon tys Jurs nikaids lapnais puiss, bet nikod jei vēļ nav dzerdējuse, ka jys taids byutu, vai ka jys kai cytaidi byutu slykts. Kur tad Agnese tai uzreiz saklausejuse par dzeršonu! Agnese valk steigdamās dyurīni pēc dyurīņa, bet rūka namīra pylna, dīgs sīnās pavvsam naīdūmojamūs un naizraisamūs mozgūs, odota bīži īsadur na itļur kur vajag, un naboga meitine ir tyvu izmysumam. Vajadzēja mōtei tai runāt! Kū tur vēļ aizstōvēt taidu! Jei napasoka kaidu, kaut runoj pate sevī un bez vōrdim. Tak pošai jōsabreinoj par tom atziņom, kas jau tagad kļyust aizvīn skaidrōkas un pōrjam vysu jōs byuti. Acis stingri raugōs boltajā audaklā, taču radz pavysam kū cytu, un dūmas aizvīn naatlaideigōk kavejōs pi jō.
Kai tad beja, tūreiz, kad jei Juri redzēja pyrmū reizi! Bazneicā tys beja, un uz korim. Bet vai tad jys nasavēre vairāk uz jū, nakai nošu lopā? Un vai tad jys kōpdams pa trepēm zemē, nacylōja kōjas kai pōtogas kōtus un vālōk nagōja tai — palākdams? Tūreiz jai lykās, ka jys tai dora aiz jūka, un taids jys ari izaskateja: prīceigs, skaļš, atjauteibas pylns.
Drūši vīn, nadzērs jys nabeja. Kai jei tūreiz to naredzēja! Un vālōk, — dreiži pēc tam tys beja, kad jys ar sovu krysttāvu atbrauce. Tūreiz gon jei varēja jū nūsavērt, bet, muļke, jei jau vysu laiku gondreiž pa virtuvi vīn. Bet dzert tok jys dzēre. Jei mēginoj atcerēt, un skaitāt iznōk kotru reizi lelōks itū māru skaits, kurus pacēle un iztukšōja Jurs. Un Agnese, dusmēs pītveikuse, redz, kai Jurs, vīgli kōjas lūceidams, gondreiž doncodams, izīt ar krysttāvu nu ustobas, kad ir sarunojuši braukt pareit pi bazneickunga.
«Tōli tevi aizvess, meit,» beja teikuse mote. «Bet cylvāks redzīs lobs.»
«Prīceigas dobas cylvāks aizvīnam lobōks» — grib teikt tāvs nu sovas puses, bet napabeidz, jo teišam, Jurs taču nu tōlīnes, un tik labi, kai sova cīma ļaudis ari jys jō napazeist.
Dorba steigas un namīra pylnas pagōja divi nedēļas pēc pyrmōs saukšonas. Visi ap Agnesi skrēja un takalēja, cepe un vōrēja, runōja un reikōja. Tik jei pate gōja tam vysam pōri un garum, kai bez dūmom un saprasšonas. Un tūmār — jei beja pylna dūmu, kai pīlejuse egle leita lašu. Smogi cylōjās jōs kōjas, gausi un namōkuleigi reikōjās cytkōrt žyglōs rūkas, un acis, aizslāptas smogajūs, vīnmār pītveikušajūs plakstūs, redzēja tikai vīnu: jauns, spēceigs un tūmār reibumā navareigs stōvs naveikli kustējās aizvīn jōs prīškā, kōjas cylōdams kai lengonus pōtogas kōtus, aizmyglōtom acim steivi raudzeidamīs apkōrt.
«Apsasēst, meit, parunāsim,» aicynoj mōte dziļom ryupu grumbom sejā. «Atsapyussim!» jei pōrloboj pate sovu īprīkš teiktū. Agnese paklauseigi nūsalaiž uz sūla, un mōte, naradzādama cytas izejas, sōc taisni bez kaida īvoda.
«Nu, meit, jo tev tik gryuti, es parunōšu ar tāvu, un atsaceisim jam.» — Paīt breiteņš un atbildes nasagaidejuse, mōte gondreiž styngri izsoka sovu lāmumu:
«Šudiņ pat un tyuleņ runāšu ar tāvu. Navaru vērtīs, ka tu staigoj tai, it kai svātdiņ byutu jōstōj…» napabeidz māte, taču — skaidrs ir taipat, kū jei gribēja saceit.
«Mām, varbyut maņ vīgļāk byutu nūstot pi kopa, na pi oltora blokus.» Ari Agnese napabeidz, jo poša nūsabeist nu to, kū jei gribēja saceit par Juri.
«Nā, meit, pi dzārōja tevis nalaissim… » izabeiduse Agnese paceļ acis. Lelas un zylas tōs vērās mōtes grumbōtajā vaigā, zylōkas na cytom reizem un lelōkas, lelō jautōjuma deļ, kū lyupas beistās izteikt.
«Pi dzārōja nalaissim» kai atbaļss atskan vēļ reiz mōtes vōrdi.
«Bet,» vasala kaudze vōrdu, jautōjumu, pylni sovaida protesta byutu jodzērd mōtei, jo tī visi atrostu ceļu nu Agneses satrauktajom kryutim.
«Jo visi runoj un tu pate ari tū zini, tad skaidrs — jys taids ir.»
«Bet mōt, es naasu jō taida redzējuse».
«Kad īraudzeisi, byus par vālu,» nūteikti pabeidz mōte, caldamōs nu sūla. Dorbs gaida.
Pādejū saukšonu svātdīnē Agneses draudzines čalōdamas sasateik pi bazneicas vōrtu. Taču jōm nav steidzams, un var vēļ apmest dažus leikumus ap bazneicu un vēļ vairōkus ar acim, cikom atskan svineigi un gaiši aicynōdamas zvona skaņas nu smailō bazneicas tūrņa.
«Dīz, kur Agnese?»
«Vaicoj! Naz kur Jurs?»
«Tu naredzēji? Skraida vysu laiku aiz oplōta pa stidzeņu.»
«Nu — saprūtams.»
«Ilgi puišam jōgaida.» Skaļōs čalas izabeidz klusōs pazagšus čukstus uz kora trepēm. Viļņodamas plyust skaņas, un ar viļņojōšu satraukumu pīpylda vālōs gōjējas sūļus un sirdi. Lakateņu dziļi uz acim, Agnese steidz pa vōrtim īkšā.
«Pagaidi!» — paklusi sauc ūtrs tikpat steidzeigs gōjējs. — «Īsim reizē!»
Pavysam nagrybūt Agnese ir apsastōjuse, un lelim, vīglim šūlim, pīnōk Jurs.
«Tu tik vālu, ka dūmōju, — nabyusi vairs nimoz, kai pagōjušū svātdiņ,» dziļa sirsneiba skaņ vīnkōršojūs pōrmatuma vōrdūs, kad Jurs paceļ capuri sveicīņam. Sovaida smeldze pōrjam meitines sirdi, zynōt un atcerātīs tōs divi nedēļas un svātdīni, un tō, kōpēc jei nabeja bazneicā. Kvāls sōrtums pōrlej jōs jaunū seju, radzūt pretim skaidrōs, zylōs, prīkā myrdzūšōs acis. Nagrybūt jōs golva līcās vēļ zamōk, un — vyss, kas bejis šōs divi nedēļas, atrūn ceļu divōs lelōs, spūžōs lasēs, kas atsaraisa nu garajom skrūpstom un gausi ritādamas, pōrsleid meitines vaigam.
«Agnes, kas tev?»
«Juri!» — bryuna, slaida, dorbā īroduse rūka pasaceļ, un pyrmū reizi pēc divom garom nedeļom — jei vīgla īgulst ūtrā — lelōkā, styprōkā, cīti tulznōtā dalnā, sveicīņam un myužam.
«Īsim!» — klusi, steidzeigi, zvonu skaņom lānom dzīstūt, divi sūļu pōri uzkop pa kora trepēm.
«Vai tu redzēji?»
«Prūtams, un dzērdēju ari.»
«Byus gon kōzas, dzērdējos jau ka naatsaukšūt.»
«Kū tu soki?!»
«Es jau nikā, — jūs pošu gane jau stosteja.»
«Kū tu teiksi!»
«Staigōjuse kai uz nōvi vadama, bet tagad.»
«Trejs reizes izsaukti, kur tur vairs atsauksi!»
«Byus kōzas.»