Intervejis autore: Sandra Ūdre

Ir paaudze, kas izaudzynuota ar apziņu, ka apmāram septembra ūtruo nedeļa ir Dzejis dīnu nūtikšonu i tikšonūs laiks – nazkod bīžuok obligatu. Par itū tradiceju myusu dīnuos i raksteišonu latgaliski portalam lakuga.lv stuosta dzejneica ANNA RANCĀNE. Piec Dzejis dīnu, septembra ūtrā pusē, izīs juos jaunais dzejūļu kruojums “Prīca i klusiešona”.

Kai Dzejis dīnu tradiceja i dzejis tekstu uztvere ir puorsamejuse?

Agruok Dzejis dīnys aptvēre vysu sabīdreibu. Juos tūlaik organizēja Rakstnīku savīneibys Literaturys propogandys birojs. Vysi dzejnīki beja apzynuoti i saraksteiti. Tys birojs nūsaceja, kur kurais dzejnīks, rakstnīks, literats brauks. Es itamā sistemā paspieju vēļ īsasaisteit kai jaunais autors. Maņ agri izguoja gruomota, deļtuo es tyku par padūmu dzejnīku. Tys beja drusku smīkleigi, bet nabeja švaki.

Tei dzeja vairuok guoja pi tautys. Kū nūzeimoj – īt pi tautys? Tūlaik dzejai ari cyts statuss beja. Jamā īsaklauseja vaira, jamā vaicuoja vaira daudzpunktus i apslāptū dūmu. Tagad dzeja ir ekskluziva līta, cīš ekskluziva. Pareizuok, vīna dzejis daļa. Ūtra daļa – pīlītojamuo dzeja. Īlīk draugiem.lv taidus dzejūleišus, i tod cyts cytu brīsmeigi slavynoj. Dalīk kluot rūzeitis, kačeišus, suneišus. Ai, mīluo, cik tev labi izadevs! Bet tys nav nikas švaks.

Ar dzeju ir taipat kai ar muzyku. Ir muzyka, kuramā juoīsaklausa, vajag pat drupeit muzykalū dzierdi, lai justu, metaforiskū dūmuošonu. Kaut kū drusku vairuok nu sevis. Bet ir muzyka, kur navajaga nikuo. Ej klausīs i sit ar kuoju takti. Reiz gadejuos “Gorā” sēdēt pi cylvāka, kurs syta ar kuoju ritmu Šostakovičam. Šaušaleigi!

Kas nūteik ar raksteišonu latgaliski?

Tys ir vaicuojums, cik lela lūma ir latgalīšu dzejai i latgalīšu literaturai latvīšu dzejā i literaturā. Raibajam izguoja gruomota, taipat maņ izīs. Jū atzeimuos ar kekseiti pi tuo, ka izguojuse. Varbyut, kai smējomēs ar Raibū, jei dabuos specbolvu. Maņ beja specbolva par īprīškejū kruojumu Latvejis Literaturys goda bolvā. Bet na jau bolvys ir svareigys. Dīvamžāļ myusu naīkļaun tymā kūpejā literarajā procesā.

Cylvāki ari vaira napīsapyulej, lai izlaseitu. Tys pats Edvīns Raups reiz par Raibū izasaceja, ka jam vīgļuok laseit spāniski voi angliski, na latgaliski. Kas myusu latgalīšu tekstūs ir tik sarežgeits i gryuts? Tymā pošā laikā Sūmejā prīcojās par Heli Lāksonenys gruomotu sūmu volūdys dialektā. Tī var izīt taidys gruomotys. Jū Guntars Godiņš ari atdzejuoja lībiskuo dialekta variantā – “Kad gos smei”.

Vys jau ceņšamēs saglobuot tū sovu kulturys sluoni, kas tok boguotynoj ari kūpejū latvīšu kulturu. Bet jū juonūtur taidā augstā, muokslinīcyski vierteigā leiminī. Sovaižuok, ka tys paliks taidā pavysam sadzeiviskā leiminī, tod saceis: “Ā, jis roksta latgaliski, taitod cīši švaki – prosti paņteni.”

Kas autoram ir jaunys gruomotys izīšona?

Svātki bez šaubu. Koč kuo nūslāgums. Ari koč kuo nūškieršona nu sevis.

Jaunajā kruojumā “Prīca i klusiešona” dzejūli byus puorsvorā latgaliski. Tai ari vairuok rokstuos. Es ari saprūtu, reali dūmojūt, ka laseituoju jim byus moz. Varbyut partū tī kluot ir naktsroksti prozā. Ar jim beja tai, ka jī beja seņ pīraksteiti. Var jimūs just tū krizis laiku – lati i saņtimi pasaruoda. Es vaira tai napīraksteitu. Paguojušū godu maņ Māra Zaļaiskalns kūpā ar Vizmu Kvēpu, Kristīni Kārkli nu itūs tekstu taiseja literari muzykalū uzvadumu. Suokumā jū beja dūmuots Latgolys symtgadis kongresam veļteit, tī vajadzēja latgaliskū dzeju. Māra saceja, ka latgaliskū dzeju najims, nikuo nasaprūtūte. Bet latvyskuos dzejis maņ moz, rakņuojūs, rakņuojūs pa datoru, atrodu itūs gobolus i aizsyuteju. Jai īsapatyka.

Voi īvāruoji, ka muni dzejūli palīk vys lakoniskuoki? Kaidreiz raksteju garuokys ryndys i vairuok ryndu. Dzejūļus tai kai juoraun nu sevis. Pat dūmojās, a varbyut pat i navajag tuo dareit.

Kai “Skaidruos volūdys” autore var raksteit “Olūta iudiņs puorsameis asnī syurā,/ Maize paliks par ryugtim palnim…”?

Ir dzejūli, kuri pīsaroksta nagrybūt. Es poša nazynu, kū tys nūzeimoj. Tod, kod beja leluo diskuseja par uzrokstu iz Latgolys kongresa pīminekļa, dzejūļs pats pīsaraksteja. Es beju kongresā, es pat uzastuoju, vysu kongresa situaceju es zynu.

Maņ kai gidei gribi nagribi turisti juovad pi ituo pīminekļa. Aizīmam, pastuostu par kongresu. Bet navaru nūslēpt tū, ka pīmineklis maņ nikuo naīrūsynoj. Tod es ruodu tū sorkonūs ceglu sātu puori īlai, kur vīsneica “Vacais Donots” beja. Pīgrīžu viereibu, kai atsaškir pīeja arhitekturai myusu i tymā godu symtā. Bet tei sāta saistuos ar kongresu ari. Tī krūgā delegati sasatyka.

Ūtra līta ir tei, ka mes teišom asam daudz kū zaudiejuši. Cytreiz ruodīs, ka latgalīšu volūda puorsamejuse par galis gobolu sunim, kū nūsvīž sapliesšonai. Tu roksti, i piec tam tev pīzvona i pasoka na par tū, kas tymā dzejūlī ir, bet tevi lomoj par tū, ka tu vīnkuorši lītuoji “uo”, navys “ō”. Mes vys karojam par ortografeju. Tai mes absoluti sevi iznycynojam. Cytreiz palīk tik skumeigi…

Voi naapzynuotai jaunajā dzejūļu kruojumā lītuoji jau damierstus vuordus, kai navieškys, puorsameit, lepestnīks, īdust, atvaids, dabuost..?

Drusku apzynuotai tys ir. Lepestnīku īsaceja redaktore Ilze Sperga. Maņ tī beja tauryns. Myusu pusē ituo vuorda narunoj. Maņ īsapatyka, partū ka tys ir senejais. Itymūs senejūs vuordūs ir tik fantastiski boguoteigs metaforiskais saturs – par pīmāru, sastiņgt, palikt par lataku (luostaku) – tys raisa asociacejis par Lata sīvu Beibelē, kura atsavēre atpakaļ i sastynga…

Bet par itaidim vuordim es ari asu dabuojuse puormatumus. Tod jau tuos obejis volūdys tradicejis saplyuss kūpā, mes raksteisim tai sauktajā trešajā izlūksnē. Par itū ari ir tymā pīmynātajā dzejūlī.

Dzejūļūs pasaruoda Latgolys cylvāku portretiejumi i vītys. Caur kū vysvaira izjiuti Latgolu?

Latgola maņ sastuov nu taidu mozu gabaleņu. Maņ gryuši pasaceit, kura vīta Latgolā vysvaira pateik. Mums tei ir zeme ar lelom vierteibom. Austrejā ir bezgola skaistuos bazneicys, bet pi myusu ari – taidys pērlis! Ka pabraukuot Latgolā, mani ari cīši fascinej 18. godu symta pūļu kulturys montuojums. Tys beja gona dryums laiks, bet taišni tymā laikā veiduojuos tuos mentaluos latgalīšu atškireibys. Navaru tū nikai apjēgt, nu parkū mums Dīvs ir izlics dubultu krystu, īdevs dubultu montuojumu, i mes tūmār gribim tū latgaliskū paturēt. Vīgļuok jau byutu atmest, palikt vysim vīnaidim čiuleišim. Es jau ari suoču kai latvīšu jaunuo dzejneica, bet jau pyrmajā gruomotā beja dzejūli latgaliski. Tī, maņ ruodīs, beja lobuoki nakai puorejī. Tod pakuopeniski saprotu, ka dūmuošona ir vysvīgļuok tamā volūdā, kurā esi suocs runuot.

Vyspuor maņ cīši pateik dzeivuot Latgolā i ruodeit jū cylvākim. Nu ūtrys pusis, tai pateik aizbraukt paceli, kur mani pavysam napazeist, kur es varu īt pa īlu i piļneigi izškeist storp ļaudim. Tai es atsapyušu nu vysa.

Dzejā atsakluoj sīvītis pasauļs: nu vīnys pusis draiska, nu ūtrys – līc jū pi zemis gryutumi. Voi šudiņ vīgli byut sīvītei?

Latvejā nu vysu pieckara paaudžu dziļumā īguojs, ka vuojs veirīts i stypra sīvīte. Tom styprajom sīvītem, zynoms, nav vīgli. Juos pošys sevi nūmuoc, tū veirīti ari izlaiž. Tān tom, kas dzymušys 90. godūs, byutu juobyun cytaiduokom. Koč asu dzierdiejuse nu jūs, ka tys pats viņ turpynojās.

Teksti nav dīnysgruomota, daudz pasaruoda ļaudīs dzierdātais. Tei epizode autobusā gon ir reali pīdzeivuota, kod braukuoju bīžuok iz dzerauni. Maņ cīši pateik braukuot. Pateik klauseitīs cylvāku sarunys, žāļ, ka navar vysod īslēgt diktofonu.

Karteite: Māris Justs

Roksts sagataveits ar Vaļsts regionaluos atteisteibys agenturys finansialu atbolstu nu Latvejis vaļsts budžeta leidzekļu.