Roksta autore: Sandra Ūdre, žurnals “A12”

40. godu ūtramā pusē Latgolā vīnu piec ūtra “breivpruoteigi” dybynuoja kolhozus, lauku ļaudim suocēs verdzisks dorbs gondreiž bez atleidzeibys. Tryukums dzyna zagt, beztīsiskums attīceibuos ar augšuokstuovūšajim – ļautīs prostitucejai. 70. godu puorticeiba veicynuoja bezatbiļdeibu i dzeršonu. Treju lūznavīšu stuosteitais par tim laikim.

Olga Rakicka dzymuse nu Lūznovys natuoļajā Pustoškā, kolhoza dorbūs struoduojuse nu pusaudzis godu: “Kolhoza pyrmī godi beja cīš gryuši, dīnā peļneja treis kapeikys. Muotei vysa goda olga saguoja 35 kg rudzu. 1964. godā es par vysu godu nūpeļneju jau 1000 rubļu.

Baba beja vaca, muote – slyma. 6. klasē es slauču kolhoza gūvs jūs vītā. Nu reita izslauču, tod guoju iz školu. Školā pierstūs navarieju samīgt pyldspolvys. Vokorā otkon izslauču. Vīnu vokoru īmu iz sātu, prīškā – vylks. Maņ moti gaisā – niu apēss. Es atmuguriski, atmuguriski atsakuopu i īkuopu eglē. Tai da reita pīcu atsiedieju, cikom slauciejis guoja. Sātā vysu dzerauni beja pacāluši gaisā.

Gūvs beja švakys, pīna deve viņ puslitra, gūvs ar viervi iz augšu cyluojom. Baruošonai cysys nu izvastūs sātu jumtu pīplēse i deve. Muote suoce cyukys baruot, zyrga uobuļus (stropolus) pīlasejom i nesem cyukom par bareibu, cyta nikuo nabeja.

Pošim maizis nabeja, partū zagt īsavuicejom, nu cylvāku gon nazogom, viņ nu kolhoza. Kai nūpļaun teirumu, mienešam speidūt, guojom vuorpu laseitu. Pīlīkam poscelī (maisā), iz cepļa izkolst, spaiņs gryudu saīt. Myltus nu fermys zogom, kanovā izbēre 2–3 kg, nakti guojom tausteit, kur ir. Tod gūdeigi sadalejom, lai nivīns nanūdūtu. Par nedeli tai pīlasejom spaini myltu. Tī beja kūpā rudzi, mīži, kvīši i auzys. I zierņus zogom. Slauciejis pīnu zoga, zam bruņču grelku īšyva, tod guoja, kuojis paplātušys. Par zagšonu varēja Sibirī tikt. Vīna nu stoga zoga izkultuos cysys gūteņai, īraudzeja brigaders – voi “īdūsi”, voi iz Sibiri. Kai “īdeve”, tai pi dāla tyka.
Brigaderi beja cīš nalobi. Nūlīk sīvītis revēt, pats nūsasāst i verās iz izstateitajim dybynim, pat zam bruņčim… Tod izalosa sev kaidu nu tūs, kurom veira nav. Dorbadīnys kai gribēja, tai raksteja. Kaidai īraksteja div vīnys vītā. Kura muti paplēte, tai – pusdīnu voi vyspuor nikuo naīraksteja.”

Marija Mačuka dzymuse Drycānu pogosta Smaudžūs. 1941. godā izvede juos tāvu ar muoti, jū par audžumeitu pajēme dzjadzīne – tāvabruoļa atraite. Lūznavīte nu 70. godu suoku: “1953. gods septembrī mani nūsyuteja iz pīna laborantu kursim Reigā. Kod atsagrīžu, īlyka par Drycānu pīnsaimnīceibys vadeituoju. Ni elektreibys, nikuo nabeja. Vysi kolhozi atvede pīnu, vajadzēja izceļt augšā. Kurynuojom ar molku lelu, lelu kotlu. Pīnu vajadzēja sasiļdeit, kab varātu izseperēt, tūlaik grīze ar rūkom. Tagad vadeituojs ir kungs, a tūlaik es, mozuo augumeņā, beju mužyks.

Kolhozu fermuos tūlaik slauce ar rūkom. Reiz maņ kai pīnuotovys vadeituojai, vēļ zootehnikei i vēļ trešajai meitinei lyka īt puorbaudē iz fermu. Juoīt i juoīt. Kai tī īguojom, golds prīškā ar gluozeiti i samogonku. Mes, nadzāruojis, cik tī izdzērem. Pošā klāvā myusu naīlaide. Proverka nūtyka pi golda, cik izturēsim. Izturējom, bet dreiž lepestējom atpakaļ.

Pyrms tam kolhozs pataiseja mani par zagli. Kod teirumu ar kuļmašynu, kū par Imantu sauce, nūkiule, cysys salyka taidā kai muojā. Sorgu lyka kluot pa nakti. Rudzu, mīžu cysys nabeja lobys, a mes zynuojom, kur ir auzu. Mes, na jau es vīna tī beju taida zagle, aizīmam pi vīnys nu meitu, tī šyustom, odom, darma nikod nasēdējom. Sasiežam tai da stuņdis naktī, kod sorgs nūguojs gulātu. Niu ar kuosi vylktu solmus uorā, tūlaik ar rūkom plēsem. Tuos meitinis tāvs maņ guoja paleigā. Nostu iz placu izlykom. A pa ceļu, koč tys zyrga ceļš, īt navar. Ka kū satiksi, tīsuos. Maņ beja juoīt kaida pusūtra kilometra pa teirumu.”

Lūcija Spriņge dzymuse Annysmuižā, 1961. godā suokuse struoduot Mežvydu sovhozā, 1968. godā atbraukuse iz Lūznovu: “Kod Stalins nūmyra, es Lobvuoržu školā laikam 3. klasē vuicejūs. Sasauce vysus pi školuotuojis dzeivūklī, vysi klausejomēs radeju. Es stuovieju aizmugurē i dūmuoju, kab tys Stalins bīžuok miertu, es mamys īdūtuos cyuku pupys iežu.

Mama kūpe syvānmuotis, klāvi beja solti, vajadzēja pa naktim sorguot i sasegt syvānus ar lupateņom. Es beju nu bārnu vacuokuo, maņ lyka pa naktim dežurēt. Mama atīt, cyuka guļ i es jai pi daguna. Mamu atzyna par lobuokū cyukkūpi, kolhozs nūkuove jai premejā keili. Cīš gorda gaļa nu juo beja. I zeida kleitu jai paduovynuoja. Tūlaik taidys duovonys i deve.

1961. godā kai lūpkūpeibys puorraudze sajiemu pyrmū olgu 16 rubļus, tei beja cīš lela nauda. Ēst mums beja, nu tuos pyrmuos olgys nūpierku sev modernus zuobaceņus. Partordze brauce iz konfereņci nazkur, nu mane tūs zuobokus aizajēme. Kurs šiverēja, varēja puordzeivuot vysaidus godus. Kolhozā guoju gonūs, gūvs slauču. Kod jau maņ beja div bārni, ar sorkonū diplomu pabeidžu tehnikumu. Lūznovys sovhozā par golvonū zootehniki asmu struoduojuse, direktora Karabeškys laikā par gūvu kompleksa vadeituoja. Labi dzeivuojom tūlaik, lobuokuos slauciejis iz suomu pierti vežu. Gonu dīnys svinējom, golvonais iedīņs beja pīna zupa ar myltu kļockom.

Tūlaik cīš dzēre, bet maņ problemu nabeja. Es poša tyku golā, naļuovu nikaidim direktorim, golvonajim zootehnikim maiseitīs. Beju vrednaja, no spravedlivaja. Jī varēja dzert, bet dorbam vajadzēja byut padareitam. Reizem, redzi, ka vokorā gūvs nav labi pabaruotys, līc ūtreiz baruot. Sātā teic ap desmitim. Bet dālim beja īvuiceits – mamys nav sātā, pošim ēst juotaisa.

Gūvs turējom bez pīsīšonys, slaucem “egleitē”. Mums tei beja katorga. Kod sabrauce nu Reigys daudz gostu, es pavadeju.”

Roksts sagataveits sadarbeibā ar portalu lakuga.lv ar Vaļsts regionaluos atteisteibys agenturys finansialu atbolstu nu Latvejis budžeta leidzekļu projektā “Robežlīnijas”.