Naaizmērstulei veļteituo konkursa dorbi (I)
Rokstu sagataveja: portals lakuga.lv
Pīduovojam Naaizmierstulei veļteituo Latgolys nūvoda lauku školu jaunradis konkursa 3.–4. klašu audziekņu latgaliski saraksteitūs dorbus.
Annija Estere Slesere, Kuorsovys vydsškola, 4. klase
Muna zemeite
Ir muna zemeite tik skaista, skaista,
Jei vysuos varaveiksnys kruosuos laistuos.
Jei laistuos reita gaismeņā, kod sauleite ar rūku pamuoj maņ,
Un vokorā, kod soldu mīdzeņu jei syuta.
Tod sirsneņa maņ palīk tik sylta, sylta.
Un tāva pogolms vysmīļuokuo maņ vīta,
Kur pučis duorzā zīd,
Kod tāvs ar muoti dorbā īt.
Kur suneits sātu sorgoj drūss,
Un kačeits laiski snauduļoj.
Kur blokus mežā putneņš vīteroj
Un pieški zylūs dabasūs tys aizlidoj,
Es sovu zemi vysod sorguošu un mīļuošu,
Daudz lobu vuordu es jai saceišu.
Tik vīnu es tev, Dīveņ, praseišu,
Lai munu tāvu zemeiti un vysus myus tu sorguotu.
Kristers Zviedris, Ludzys piļsātys gimnazeja, 3.b klase
Muna zeme
Latgola, tu zeme muna,
Te, kur bārza lopys plaukst,
Te, kur straujuos upis tak,
Azari kur zyli snauž.
Tī speid zvaigžņu atspulgs naktī.
Dīnu – spūžais saulis stors.
Īsaveru es tev acīs,
Apleik zaļuos pļovys gluosts.
Īmu tovuos puču pļovuos
Juoņu dzīsmis klauseitīs,
Īdegt gunskuri tī spūdru,
I par tū tod prīcuotīs.
Rudinī, kod vuorpys pībrīst,
Guoju putni skali klīdz,
Kūku lopuos kruosys sazīd,
Latgola tod klusi dzīd.
Zīmā dzīd par snīgu boltū,
Kas nu dabasu maņ kreit.
Pavasarī putnu bolsi
Atsagrīžūt jautri dzīd.
Dzīd par tautu dālim stoltim,
Dzīd par tautu meitom smukom.
Latgola, tu muna zeme,
Tevi mīļoju nu sirds.
Astrīda Trūpa, Dravnīku pamatškola, 4. klase
Muna zeme – Latgola
Es dzeivoju Stabuļnīku pogostā – varātu saceit, ka Latgolys pošā vydā. Nu muna dzeivūkļa, kas atsarūn ūtrajā stuovā, pasaver skots iz plašajim laukim, duorzim i ganeibom. Tuolumā radzami Pastaru vieja dziernovu spuorni. Žāl gon, ka jī vaira nasagrīž!
Kai sauleitei nu videņa atīt stareni, tai ari nu Stabuļnīku atīt “stori” iz vysom dabasu pusem – iz vītom Latgolā, kur es asmu bejuse i īpazynuse.
Pyrmais stors iz Aulejis pusi. Tī es dzeivuoju, kod beju mozuoka. Pruotā palics Sivera azars, skaistuo doba vysapleik.
Asmu bejuse Muokūņkolnā i vārusēs iz Rāznys azara plašumim. Tys gon ir miļzeigs! Kai jiura! Drupeit pat pabroduoju i salaseju sauveiti ar glīmežvuokim. Tī maņ vēļ tagad atguodynoj par jaukū ceļuojumu.
Rēzekne ar Latgolys Muorys pīminekli, vacū piļskolnu i škeibū “Zeimuli”.
Preiļu parka tecenis izstaiguotys pārnajā rudinī. Pabaruota guļbeišu saime. Izaprīcuots par kruošņajim kūkim, saskaiteiti piļs līpys daudzī stumbri – kaidi četrpadsmit. Īdoncuota Mīlesteibys salenis estrade.
Braucūt iz Rībenim – myusu nūvoda centru – nuokās treis reizis braukt puori Feimankys upei. Leikumaina gon tei upe! I vēļ iudiņa krytums pi vacajom dziernovom.
Aizkaļnē pabyuts, iz Jašys tiļteņa pasašyupuots, Raiņa muzejs apsavārts. Tī gon daudz vysaidu keramikys izstruoduojumu – i pūdi, i bļūdys, i svečturi, i sviļpaunīki. Skaista, jauka vīteņa!
Latgola nav īdūmuojama bez Aglyunys i stoltuos, boltuos bazneicys, lelajim svātkim augustā, Krystaceļa, cylvāku i sveceišu jiurys.
Es prīcojūs, ka te dzeivoju, ka varu īpazeit sovu zemi. Bet vēļ ir tik daudz vītu, kur es naasmu bejuse. Tys – nuokūtnis ceļojumim…
Luīze Civkore, Kuorsovys vydsškola, 3.b klase
Bišu saimis
Maņ laukūs pi vacmamys ir 30 bišu saimis. Mums ir ekologiskuo lauksaimnīceiba. Mes nalītojam nikaidus kimiskūs preparatus.
Maņ ļūti garšoj mads. Mes cukri nalītojam, tikai madu. Tū līkam čajā, capumu meiklē. Taipat dzerūt pīnu, zīžam jū iz vacmamys captos rudzu maizis.
Pi bitem juoīt kotru nedeļu, juopasaver, kas nūteik bišu strūpā. Dažreiz juostrodoj 5–6 stuņdis, komer izjamam aizvoskuotū madu, atnasam iz sātu, tod madu svīžam, lejam burceņuos i aizvuokojam. Vīnu dīnu vosorā mes struodojam leidz pusnaktei. Es gondreiž tī pat dravā aizmygu.
Vysvairuok par bitem ryupejās muna mameņa. Es ari jai bīži paleidzu, bet muns bruoļs ratuok. Tod, kod bitis spītoj, mes vysi skrīnam, sytam pa dzeļzi, lai juos nalidoj, bet nūsasāst kaidā kūkā. Tod mameņa pajam kasti, kurā ar slūtu ceņšās dabot bišu saimis jaunū muoti. Kod jei ir kastē, ari puorejuos bitis lidoj jaunajai muotei pakaļ. Tai izaveidoj jauna saime, kū īlīkam jaunā strūpā.
Ar bitem juobyun uzmaneigam. Jom napateik smaržys, straujis kusteibys. I taipat goduos, ka bitis īkūž. Maņ div reizis bitis īkūde pi uzacs, sapampa vysa acs, puors dīnu nikuo navarieju redzēt. Ari puorejī ir sajāmuši bitis dzielīņus.
Rudinī i pavasarī bitis madu tik daudz kai vosorā naražoj, a zīmā vyspor nalidoj uorā, jo puču nav i uorā snīgi, solti vieji. Bet ari zīmā bišu saime ir juoapcīmoj, jopaboroj. Muna mameņa jom dūd madu, lai nanūmierst bodā zīmys laikā i pavasarī var dūtīs īvuokt jaunu nektara ražu i gatavuot madu.
Maņ pateik struoduot bišu dravā, pateik bišu klusuo saniešona, mada smarža i garša. Cik breineigi, ka bitem ir pļovys, kur zīd pučis! Breineigi, ka nektaru juos vuoc i madu varim pajimt!
Sabīna Dukaļska, Kuorsovys vydsškola, 3.b klase
Leita nadorbi
Maņ pateik sasatikt ar draugim i kūpā ar jim pasaspieļuot, paskraideit.
Kaidā vosorys dīnā, kai tys nūtyka gandreiž kotru dīnu, es ar Evelīnu, Robertu, Darlīnu i mozū bruoli Maksu skraideju pa pogolmu. Dīna beja sylta, saulaina. Tikai daži mokūneiši radzami.
Maņ apnyka taipat skraideit i es īrūsynuoju aizīt iz spieļu laukumu. Draugi pīkryta. Kas skrīšus, a Roberts brauce ar sovu ritini iz laukumu, kurs atsarūn dažys muojis tuoļuok. Tī ir dažaidu veidu šyupelis, viervu trepis kai kuģūs, sleidkaļneņš. Es suoču šyupuotīs, Roberts pīslēja sovu ritini pi kūka i suoce kuopt pa trepem augšā. Darlīna ari šyupuojuos, a Evelina ar Maksu kopelēja pa trepem piec Roberta.
Suokumā pazuda saule i suoce smydzynuot nalels leiteņš, tod viejs pīsajēme spākā. Kūki suoce lūceitīs, palyka tymsuoks. Sauli naredzēja, lels mokūņs beja jū aizsedzs. Suoce leit stypruok i stypruok. Mes suocem klīgt, ka juoskrīn iz muojom, samierksim! Suocem kuopt nu šyupeļu, trepu, jau gribējom skrīt, te es īraugu, ka Roberta ritiņs pats brauc!
Sauču draugim: “Veritēs, ritiņs brauc prūm!”
Mes suocem skrīt piec ritiņa. Izaruodeja, ka viejs beja tik styprys, ka aizpyute Roberta ritini iz prīšku. Suocēs lels leits, mes bejom izmierkuši pavysam slapni, tok Roberta ritini panuocem, jis jau beja nūkrits i tuoļuok narypuoja. Pacēlem vysi kūpā i skrīšus devomēs iz muojom.
Napaspējom aizskrīt leidz muojom, kai leits beidzēs, pasaruodeja saule. Tikai myusu slapņuos drēbis i leita lasis kūkūs, zuolē i peļkis pogolmā līcynuoja, ka beja bejs leits. Mes puorsavylkom i otkon izskrējom pogolmā, lai turpynuotu rūtaļuotīs. Tagad mes tuoli naguojom, jo nagribējom otkon samierkt. Kas tū zyn, kaids mokūņs vēļ atskrīs!
