Naaizmērstulei veļteituo konkursa dorbi (II)
Rokstu sagataveja: portals lakuga.lv
Pīduovojam Naaizmierstulei veļteituo Latgolys nūvoda lauku školu jaunradis konkursa 7.–11. klašu audziekņu latgaliski saraksteitūs dorbus.
Signija Voite, Kuorsovys vydsškola, 10.a klase
Es latvīte asmu
Es latvīte asmu,
Cauri symtim ļaužu sovu byuteibu nasu,
Lai arī cik gryuši byutu, es naprosu, kai cyti:
“Kod byus vīgļuok?
Kod byus lobuok?
Kod beidzūt cytaižuok?”
Es apsazynoju, cik lela vierte
Ir munai breiveibai
I laiceigajai dzeiveibai.
Na par veļti Dīvam dūtys,
Myusu spieceiguos latvīša rūkys,
Kurys nadreikst beitīs dorba,
Voi kaida osa, skorba vuorda.
Es latvīte asmu,
Es gaidu nu sovu vīnaudžu vairuok sapratnis
I mozuok skrīšonu piec materialys tendeņcis.
Kaut mes vysi spātu sovu tautu apbreinuot
I mozuok aplameibu runuot,
Cīši, cīši sovu tāvzemi mīļuot,
Vairuok atmiņu sevī kruot,
Vairuok dzīšmu izdzīduot!
Pasaceit paļdis par vysu
I nūskaiteit sevī “Es tycu”.
Tod spēsim mes svātumu nūsorguot,
Nikod svešs zuoboks te naīs vairs pīpāduot,
Tikai tai Latveja varēs godu symtim dzeivuot
I sovus bārnus myužeigi myužam mīļuot!
Svešinīk, nikod vairs tu mane navaicoj,
Voi mīļoju sovu tāvu zemi.
Es latvīte asmu,
Cauri vysam sovu byuteibu nasu!
Lāsma Jurkāne, Rībeņu vydsškola, 7. klase
Es latvīte asmu!
Es latvīte asmu, partū ka muna dzimtine ir Latveja. Ite es pīdzymu, izaugu, vuicūs, dzeivoju i dzeivošu arī tuoļuok. Ite ir muna saime, kura mani vysod atbolsta. Muni draugi, ar kurim tik daudz pīdzeivots i nuokūtnei saplanavuots… Maņ ir draudzeiga klase i cīši lobi školuotuoji.
Es dzeivoju Latvejā – zemē, kura ir boguota zalim mežim, dzyntaru. Nikur navaida tik skaneigu putnu, dzīdūšys i doncojūšys tautys, zyluoku dabasu, korstuokys puorta guņs, gorduoka sīra, navaida stypruoka ūzula un rokstainuokys jūstys, kai pi mums – Latvejā. Ticit voi nā, bet es varu byut lapna par tū, ka na kotrys latvīts ir latgalīts, tok latgalīts vysod ir latvīts! Par latgalīti palīk na jau dzeivisvītys voi dzimšonys deļ. Latgalīts ir tys, kam dzymtuo volūda ir latgalīšu, jis ari dūmoj latgaliski, i nasakaunej runuot sovā dzymtajā volūdā. Latgalīšim ir sovys kulturys vierteibys, folklora, jī ir vīsmīleigi, izpaleidzeigi, atvārtu sirdi, i jūs sirdīs ir patīsa mīlesteiba pret dzymtū pusi, dobu, cylvākim sūpluok, pret taisneibu i pret dorbu.
Muns – latvītis – dorgums ir munys saimis tradicejis, tautysdzīsmis, rūtalis, kurys muni seņči nūdeve nu paaudzis paaudzē. Tai juos tyka leidz manim. Maņ, zinit, ir taids kai gondarejums par tū. Ka navaida pazaudāts duorguokais, kas var cylvākam byut… Prūtams, mums nav nikaidys naftys, zalta, bet mes vīnolga asam laimeigi ar sovu folkloru, dobu, viesturi – tys vyss ir myusu boguoteiba. Es nikod nabraukšu nu tenis prūm, i, ka braukšu, tod tik iz nailga laika, lai radzātū atdūtu sovai zemei i tautai…
Es asmu lapna par sovu dzimtini – Latveju – taidu breivu, naatkareigu i vysod skaneigu. Es latvīte asu!
Viktorija Nagle, Rībeņu vydsškola, 7. klase
Es latvīte asmu!
Kod pādejuos rudiņa lopys aizruove viejs, kod guojuputni, klaiguodami “Atā, atā!”, laižās prūm nu sovys sātysvītys, tod tai kai drupeit skumeigai palīk… Gribīs pīsaspīst pi mamys, sajust syltumu i mīru, kod mama apčer i soka: “Ak tu, muna mozuo latgalīte, muns dzeipareņš, muna prīca i myusu nuokūtne!…”
Dzeraunē, kur suņs pa vaļai i streipains kačs, grūzeidams dybynu i asti, aiz klāva aizīt pelis giutu, es sajiutu tū pīdereibu i spāku, kū maņ dūd myusu muola zeme, Latgolys sviļpaunīki, pļovys smylgys voi slapņā reita rosā pīkritušī uobuli. Oi, a kai jī garšoj! …A ka vēļ i bīzinī savuorej! Mmmm… Ar boltmaizis pluocini i pīnu! Eists Latgolys bārna paiedīņs! I tod var otkon skrīt, spēlēt voi dzīduot. Var pasavērt vysapleik i redzēt tū pasaulis leluokū skaistumu – sovu sātu – sovu dzimtini… Voi na tai?
I zinit – sātā ar mamu, papu, bruolim i muosu – maņ myusu kuplajā saimē ir vyslobuok i vysdrūsuok. Es zynu, ka taišni sātā i saimē ir spāks. Kai soka paps: “Byusim cīši kai zuodža zūbi!” I tod nav tai buodrai, i zynu, ka pavasarī lelī bļaukys (guoju putni) byus atpakaļ. Sātā.
Sintija Ruskule, Kuorsovys vydsškola, 7.a klase
Es latvīte asmu i myužam palikšu!
Kai mozeņš saulis stareņš es augusta vokorā apspeidieju itū pasauli. Muotis gluosts, tāva stypruos rūkys i zyli dabasi i muokūņu vuškenis mani sagaideja itymā breineigajā pasaulī – munā Latvejā.
Godim īmūt, es saprotu, ka Latveja maņ ir kas vairuok nakai vīnkuorši zeme, kur es pīdzymu. Tei ir muna sāta. Kotram nu myusu sirdī ir kaida vīta, nu kurys nasagrib dūtīs prūjom. Maņ taida vīta ir Latveja i Latgola. Zylim iudinim, zalim pakolnim i styprim cylvākim ir boguota myusu mozuo zeme. Spāku maņ dūd Latvejis doba. Tei ir vīnreizeja. Pasaulī ir daudzi breineigu, elpu aizraujūšu vītu. Kaidam laikam pateik tuksneša smiļts, naparosti augi, izkoltušī lauki… Maņ spāku dūd zalī Latvejis meži, breineiguos dobys ainavas, kas atsakluoj nu Nūmiernis vaļņa, Latgolys azari, kuru zylajūs iudiņūs varu vērtīs stuņdem ilgi. Prīcojūs, ka mani sveicynoj i pasmaida maņ mežā najauši satykts, pavysam svešs cylvāks, a azara krostā sādūšais makšernīks grib paduovynuot maņ zivi nu sova lūma, sokūt: “Nagaršuos pošai, atdūsi kačam!” Spāku smeļūs sovā uobeļduorzā, peoneju zīdūs i beseņu i jasmiņu kryumūs. Stuņdem ilgi varu vāruot svieteļus lygzdā, kas godu desmitem rūtoj myusu pogolmu i kur svieteli vysod atrūn ceļu atpakaļ. A puori vysam skaņ muna dzymtuo volūda…
Spāku smeļūs sovā volūdā. Asmu latvīte. Dzydra i skaneiga ir muna volūda. Tei plyust kai skaneigs pavasara olūteņš, i apkuortne pīsapylda ar vīglu melodeju. Es runoju latvyski i latgaliski, tai muoceišu runuot i sovus bārnus. Munu dūmu i munys sirds volūda ir latvīšu i latgalīšu volūda. Muni seņči ir tai runuojuši, i es asmu lapna par tū, ka runoju sovu seņču voludā i doru tū ar lapnumu.
Dzeivē cylvākim juopījam vysaidi lāmumi. Vīgluoki, gryutoki, svareigi, mozuok svareigi… Munā skapī gūda vīta ir atvālāta tautys tārpam. Īmūt godim, es kotru dīnu pasateicu sev i sovim tivinīkim par lāmumu īsaguoduot tautys tārpu – myusu paguotnis, tagadnis i nuokūtnis simbolu. Es jū ceļu gūdā na tikai svātku reizēs, i tuos nav tikai kūšys drēbis. Tei ir saikne ar myusu seņčim. Ar kaidu lapnumu es ceļu gūdā tautys tārpu, lai lapni pacaltu golvu izdzīduotu Dzīšmu svātkus i izdoncuotu Deju svātkus! Muns pīnuokums – gūduot i tureit cīnā myusu tautys tārpu.
Maņ spāku dūd sokomi vīnkuoršys lītys: saulis lākts i reits, zīdu pumpuru smarža, iudiņa šalkūņa azara krostā. A puori vysam ir muna skaneiguo dzymtuo volūda, Latvejis doba i muns tautys tārps, kas līk maņ atkuortuot otkon i otkon: es latvīte asmu i myužam palikšu!
Alise Ivbule, Aglyunys vydsškola, 11. klase
Dzeivuot Latvejā ir prīks
Dzeivuot Latvejā ir prīks,
Bet dzeivot Latgolā ir gūds.
Tik breivi maņ dzeivuot gribīs,
I runuot latgaliski vysuos Latvejis vītuos.
Mameņe mani vuiceja cīneit vysu, kū dzeive dūd.
Mīļuot cylvākus, kuri ir blokus,
Mīļuot dobu, kuramā dūdūs.
Es asmu laimeiga,
Asmu laimeiga par tū, ka dzeivoju Latgolā i nikur cytur.
Par tū, ka ar gūdu varu runuot latgaliski.
Kur latgalīts smeļās spākus?
Dobā!
Dzydrajūs Latgolys azarūs i breineiguos, pučem pylnajuos pļovuos.
Lapnojūs es ar sevi, ka latgalīte asmu,
I saimetei sovai paļdis es soku,
Jo bez jūs es nabyutu nikas.
Paļdis tev – mameņ, bruoleit i tēt,
Paļdis, ka maņ esit.
Es asmu, beju – i byušu latgaļu meita.
Viktorija Mičule, Varakļuonu vydsškola, 7. klase
Zīma bārna pruotā
Ir pīguojs muns meiluokais godalaiks, i tei ir zīma. Uorā ir solts laiks. Kod verūs pa lūgu, es radzu boltu zemi, mirdzūšus kūkus. Tai viņ gribīs izskrīt uorā un byut zīmys puosokā. Gondreiž vysur, kur dūdūs, ceļš ir kai bolts spūguļs. Nasaverūt iz tū, es tik un tai grybu pavasari i syltumu. Vysvairuok maņ pateik, kod pļovys suoc zaļuot i kūkim suoc plaukt lopys. Bet, ka mes runojam par itū breidi, vysleluokū prīcu maņ atnas snīga atstuotī pādi, kas vad mani lejā nu kolna. Teirumūs un ceļamolos ir radzami vysaidi zvāri, pīmāram, styrnys, lopsys i zači. Dažreiz es nu reitim pasamūstu nu zeileitis klabynuošonuus pi ustobys lūga.
Grovi i azari, i ari kaida upe ir aizsoluse, i puorgaļveigi bārni slidoj pa tim voi ari vīnkuorši kircynoj vīns ūtru. Iz lada palīk naizdziešami pādi, kū atstuoj kotrys pīaugušais voi bārns, kas ite ir bejs. Vāsajūs zīmys vokorūs es gremdejūs bierneibys atmiņuos par zīmys prīcom, asmu gotova skrīt uorā nu sātys i saukt draugus pykotīs.
Dīnu piec dīnys es grybu atsagrīzt bierneibā, īsarytynuot mamys kliepī, ar brolim otkon veļt snīgaveirus, ceļt snīga cītūkšņus i pykuotīs.
Vīna nu munu spylgtuokūs atmiņu ar munim brolim i kaiminim beja taida – zīmā, kod beja miļzeigi daudz snīga, mes vysi kūpā izdūmuojom ceļt snīga cītūkšņus, bet, lai tū dareitu, mums byutu juoteirej metru dziļš snīgs, partū mes izrokom snīga dūbi i izroktū snīgu cēlem augšā i vylkom pa molom, tod mes vēlem vēļ lelys snīga bumbys i cēlem vēļ augšuok cītūksni. Prūtams, es navarieju tik augši juos paceļt, deļto maņ vajadzēja praseit jaunokajam broļam, lai paleidz. Mes kūpā bejom pīci, i munā komandā beja muns jaunuokais bruoļs i jaunuokais kaimiņš, i vysi saguoja karuot pret vacuokū broli i kaimiņu. Tod mes ilgu laiku svaidejomēs pykim, napīmiņu, kas uzvarēja, es beju cīš mozeņa, bet tū dīnu atcerūs tai, ka tys vyss byutu nūtics vakar, teišom grybātūs vēļ tū vysu atkuortuot.
Es pateišom grybātu lai vyss, kas nūtics pa itim godim, koč kod atsakuortuotu. Maņ redzīs, ka tys nikod naatsakuortuos, bet cereiba vysod mierst pādejuo, tū zynu i tycu, ka muna bierneiba vēļ nav beigusēs, partū ka cylvākā palīk bārna pruots. Es ceru, ka vysim ir bejuse tikpat jautra bierneiba kai maņ.
