Roksta autors: portals lakuga.lv

Ituogods 7. majā 145 godu jubileja vīnam nu izcyluokūs Latvejis politiķu Miķelim Valteram (1874–1968). Jis beja pyrmais Latvejis īšklītu ministris, vāluok diplomats, kurs ari piec 1940. gods, dzeivuodams Šveicē i Francejā, turpynuoja kolpuot Latvejai. Sovā daudz cytātajā dorbā “Mūsu tautības jautājums” (Rīga, 1914) XII nūdaļu M. Valters veļtejs Latgolys i Kūrzemis, Vydzemis apsavīnuošonys vaicuojumam, tys ir lobu šaļteņu pyrma 1917. gods kongresa.

Dedzeigū līpuojnīku skaitejuši par  vīnpati, sova ceļa guojieju taipat kai myusu Kempu. Kaida sakriteiba! Jis taipat kai Kemps rakstejs viestulis Rainim, viņ agruok i naveiksmeiguok – juos teik cara žandermerejis rūkuos. Jau gimnazejis laikā Miķelis vaicoj atbiļdis iz sovam laikam naārtim vaicuojumim, pīsadola Līpuojis gimnazistu vokoru diskusejuos, piec tam Reigys jaunstruovnīku saīšonuos. Kai jaunstruovnīku jū 1897. godā apcītynoj,  piec goda i treju mienešu puorvad iz Daugovpiļs cītumu. Jam pīsprīž pīcu godu izsyutejumu iz Vjatku, a jis Daugovpilī izbāg, puorīt rūbežu i, tics Šveicē, Cīrihē studej vaļsts tīseibys, kai skaitoms juo R. Rubīna sastuodeitajā biografiskajā apceriejumā (“No Apšu ielas līdz Nicai”, 1992).

Jau pīmynātajā dorbā “Mūsu tautības jautājums” M. Valters ir latgalīšus izprūtūšs i tuolredzeigs: Lai runājām atklāti: latviešu centieni uz latgaliešu pietuvināšanu, kādi tie izpaudušies līdz šim, ir bijuši noteikti no pielīdzināšanas jeb asimilēšanas idejas un ir tikai jābrīnās, ka latgalieši uz to nav skatījušies ar vēl lielāku rūgtumu. Pārāk dzīvi aizņēma to prātus pamodusēs jaunā attīstība viņu pašu mājās, lai tie būtu varējuši pamatīgāki iztirzāt mūsu centienus un var tik nopriecāties, ka latgaliešu inteliģence ir tā atdevusēs produktīvam darbam.

 Noteikti jāizteic uzskats, ka mūsu polītikā neslēpjas asimilēšanas domas, bet gan, ka mēs vēlamies, lai Latgale attīstītu savu īpašu dzīves organismu, iegūtu savu īpatnēju kultūras autonomiju. No šī stāvokļa skatoties, mēs iegūstam daudz nepatīgāku un draudzīgāku stāvokli apvienošanās lietās un šo stāvokli ieņemdami, mēs latgaliešiem rādīsim, ka mums nolīdzināšanas centieni ir sveši un tad arī latgalieši ar lielāku sirsnību skatīsies uz mūsu draudzību. (68. pl.)

 Īsto latgaliešu, kas vēl nav atsvešinājušies no latviešu valodas, skaita apmēram 350.000, no dažām pusēm pat 400.000. Jau no tā vien var nojaust, ka mums priekšā svarīgs darbs un ka būtu vieglprātība nepiegriezt Latgalei lielāko vērību. Kā latviešiem, tā arī latgaliešiem ir daudz aizgājēju un beidzamo gadu desmitos izceļošana no Latgales ir sevišķi liela. Pēterburgā skaita ap 15.000 un arī Maskavā vairāk tūkstošu, Sibirijā, Vidus-Āzijā un Tālajos Austrumos latgaliešu pāri par 40.000, Rīgā skaita ap 10.000 latgaliešu. Aprēķina, ka latgalieši zaudējuši caur izceļošanu ap 60.000 dvēseļu. Tātad arī latgaliešiem jāpiegriež vispirms vērība saviem aizgājējiem, it īpaši ievērojot, ka latgaliešu aizgājēji turas pie savas tautības daudz mazāk nekā latvieši. (69. pl.)

Pārtautošanas tieksmēm būtu lielāks panākums ja latgaliešos nedzīvotu stiprs naids pret tādiem centieniem, kā tas jo spilgti parādījās sešdesmitos gados, kad latgaliešiem bija pat garīga satura grāmatas jāieved slepus. Pēc citu vairāk optimistiska sprieduma pat tos apgabalos, kuŗi tuvāki krievu apdzīvotiem apvidiem esot pārkrievošanas iespaids tomēr mazs. Latgalieši šos apgabalos gan izmācoties krieviski runāt, bet tas arī viss. (69. pl.)

Ja mēs mācīsimies Latgales jautājumu uzskatīt vispirms kā pašas Latgales atdzimšanas lietu, [tad] virzīsim viņas domas uz viņas pašas dzīvi, uz viņas kultūru, uz viņas tiesību satversmi. (71. pl.)

Mums jāsaprot latgaliešu centieni kā patstāvīga attīstība un tāpēc jāatsakās no tādas izturēšanās, kuŗu varētu greizi iztulkot. (72. pl.)

Tikai jālūko jau tagad uz šo savienošanos skatīties arī kā uz zināmu formālu tiesību izveidošanu, kas palīdzēs noskaidrot arī Latvijas vispārējās pašvaldības lietas. Pēc visa šaī apcerējumā ieņemtā principa nevaram skatīties uz Latgali citādi, kā uz pilntiesīgu līdzdalībnieku tiesiskā satversmē un nav un nevar būt citādu attiecību šai satversmē starp Latviju un Latgali kā tādu, kas atbalstās uz tiesību biedrības pamata. Tā izveidojot Latvijas satversmi, būtu Latgalei sava tiesību dzīve, tā pārvērstos par tiesību īpatni ar savu zemi un saviem patstāvīgiem rīcības līdzekļiem. Tādā ceļā Latvijas un Latgales apvienošanās satuvinās abas nozares jo ciešāki. (72. pl.)