Rokstu sagataveja: portals lakuga.lv

Pīduovojam Aijis Erinis pīminis konkursa “Nūdreb sirds…” literarūs dorbu diveju Aglyunys Katuoļu gimnazejis 3. klasis škoļneicu tāluojumus par konkursa temu “Mana dzimtene – Latvija”.

Julianna Stremjanova

Muna sāta

Dīvs ir radejs pavasari. Es sajiutu syltū sauli i līgū vieju. Prīcojūs par kūšajom kruosom i meilajim cylvākim apleik. Kotrai dzeivai byutei ir sova dzeive, skaistums i syuteiba. Mani spierdzynoj svaigais gaiss i apvaražej dobys vīnreizeiba. Pavasari īskandynoj putni ar sovom skaneigajom dzīsmem. Putni doncoj, partū ka jim lela prīca atsagrīzt iz Latveju. Muna dzimtine ir muna sāta. Azari i upis, pļovys i pakolni ir muns dzymtais nūvods, kuru es meiļoju.

Mes dzeivojam Cireiša azara krostā. Muna sāta smejās, raud, runojās, lyudzās, skaidroj, čukst, borās i klusej. Maņ ir div bruoli i treis muosys. Mums īt jautri! Mes asam daudzbaļseigs kors. Tētis gudrais bolss vysbīžuok ir pavuicūšs. Mamenis meilais i syltais baļsteņš īdrūsynoj. Bruoli ir interesantu i smīkleigu ziņu stuostnīki, muosenis čyvynoj kai putneni. Es īsaklausu i breinejūs. Cik kruosaina, skaneiga i skaista ir dzeive!

Maņ pateik vāruot dobu. Azars maņ stuosta par sovim breinumainajim pīdzeivuojumim vosorā. Seikī viļneiši skrīn iz krostu. Vīns ar ūtru sasaceņš i draiskojās. Jī čaloj par dzeļmē satyktajom zivim, apbreinoj dailuos, graciozuos laičiņu priņcesis. Maņ cīš pateik vāruot azaru vokorā, kod saule nūgrimst jamā, zeļteidama iudini. Kod beju mozeņa, es ceņšūs pīrunuot tēti braukt azarā piec zalta gobola. Tys beja muns dedzeiguokais sapyns. Kod pasaaugu, saprotu, ka Saule mums vysim vīna. Vēļ es izzynuoju, ka vysi azari sovā storpā saisteiti. Jī ir kai bruoli, kurus saista muosys upis.

Upem ir skaneiguokī bolsi i nūslāpumainuokī stuosti. Juos nabeidz sovu teciejumu ni vosorā, ni zīmā. Zam bīzuo lads vuoka juos turpynoj sovu nūslāpumainū stuostu. Cyta ir lāna i mīreiga, cyta strauja i draudeiga. Viejs juos vad aiz rūkys iz prīšku. Maņ pateik izatāluot vysaidys svešys vītys i piļsātys, kurom garom tak upis. Juos ir cīš gudrys. Juos redziejušys tūs laikus, kod roduos myusu vaļsts. Maņ redzīs, ka vacuokuo i gudruokuo muosa upu saimē ir Daugova. Jei stuosta par mežim, pļovom i cylvākim, kas juos krostūs runoj vysaiduos volūduos. Upis vuordi ir dzili, nūmyrynūši i pavuicūši. Vysys muosys draudzeigi sasateik Baltejis jiurā. Es lapnojūs ar Latvejis zylajom muosom. Maņ redzīs, ka juos vuica mums byut pacīteigim i draudzeigim.

Taipat kai dobā kotram sovs aizdavums, ari myusu saimē kotram ir sovs dorbs i pīnuokums. Mes paleidzom i ryupejamēs vīns par ūtru. Bārni kotrys ryupejās par kaidu sātys dzeivnīku. Mama apryupej boltūs bolūžus. Par vysim guodoj tēte. Vokorā sasateikam vysi kūpā, kab pasateiktu Dīvam par nūdzeivuotū dīnu.

Marija Magdalēna Šēra

Muns Latvejis smuords

Izīmu nu reita uorā iz slīkšņa. Sajiutu, saklausu, radzu i dzieržu! Tei ir muna Latveja. Ir atguojs pavasars. Pelieceigumu puormej kūšuokys kruosys. Vyss atdzymst. Saule syltai glaudej zemi. Putni atlidoj i prīcej ar sovom dzīsmem. Kod izīmu uorā, jiutu itū smuordu, kū var just vīneigi munā dzimtinē. Itys smuords – es pat izsaceit navaru… Es jiutu syltumu i mīlesteibu, kū izspaitoj Zemis muote.

Saule īlāc spainī pleickuotūs – tai smuordoj reita mūžums. Tuolumā īsadzīd zuodžs – tai smuordoj dorbs. Dabasi izzeimej pyukys – tai smuordoj maigums. Bite doncoj narcisis zīdā – tai smuordoj prīca. Es pīsalīcu tyvuok kūrmuļa rokumam i sajiutu zemis ryugtonū smuordu. Es īsaveru bārzūs i radzu tī pībrīstūšūs pumpurus, kas kaitojās ar vieju – tai smuordoj draudzeiba. Radzu kai izskrīn nu verandys garaiņs. Jis pasacieļs nu mamenis bleinu ponnys – tai smuordoj ryupis.

Es braucu iz školu, radzu, ka maņ apleik ir tikai meili ļauds. Klasisbīdri ci školysbīdri vysod, īmūt garom, pasmaida i soka: “Lobs reits, draugs!” Tys mani īprīcynoj i līk aizmierst biedeiguos dūmys. Školuotuoji ari klasē īt ar smaidu, kab myus mudynuotu augt par gudrim, atbiļdeigim cylvākim. Tai aizrit munys dīnys.

Piec školys munys kuojis mani aiznas paceli, augšā iz pļovu, kur tuolumā zylgojās azars. Bez gola varu vērtīs itamā ainovā. Apbreinoju iudiņa trāpū dasadyurīni dabasim. Pļovys suoc mūstīs i sūļuot pretim saulei. Nu bārzu atskrīn droiska viejs i sašyupoj itū kruosainū gleznu. Sajiutu kai viers pļovys pasaceļ soldonryugts aromats. Tai smuordoj Latgola!

Kod zemi kluoja meikstais snīdzeņš, mani apjēme cyts smuordu muokuļs. Jī spierdzynuoja i īleiksmuoja. Sirdi kai mamenis gluosti ītyna Zīmyssvātku smuords. Zīmā vyss ir kai sastiņdzs i pīrims. Nakts dreizai puormej dīnu. Maņ gribiejuos byut izkurynuotā ustobā. Tod es laseju gruomotys i sepinieju par pavasari. Aiz lūga doncuoja snīga puorlenis i dzīduoja viejs. Tai aizritēja laiks.

Maņ gribīs apskaut vysu itū skaistumu, paturēt plaukstuos, saprast – tei tok muna Latveja. Tei ir muna dzimtine. I tai byus vysod.