Autore: Anna Rancāne

Sagateveja: portals lakuga.lv

Annys Rancānis stuosts “Kauna dieļs” jau pīdzeivuojs publikaceju latvīšu literarajā volūdā apguoda “Jumava” veiduotajā kūpkruojumā “Latvijas leģendas VII” (2017), niule pyrmpubliciejums latgaliski. Stuosts pīduovoj īsajust dryumajā latiņu drukys aizlīguma laikā i viestej par unikalū Nautrānu bazneicys zvonu, vuordā Ontons, kū izlyka prāvests Ontons Kņasevičs par atguodynuojumu ļaudim turēt gūdā sovu dzymtū volūdu.

*

Jākupānucyuku ganeņam Ignatam itūnakt mīga nabeja nivīnā acī. Garuo rudiņa nakts ruodejuos bezgaleiga, gaiļs aizaguliejs i aizmierss nūdzīduot sovu reita dzīsmi.   

Parosti tai vys nabeja. Cielīs agri, pa dīnu nūsaskraidejs piec vysys dzeraunis cyuku gonomuo pulka, seviški jau našpetnuo sābru Agatys vepra, kas tai viņ raudzeja, kai īleist kaidā teiruma šņūrē i jū izkašņuot, dabuojs pa lytkom ar nuotrem nu pošys Agatys, dīnysvyda nūmīdža laikā sakopovs kūka silē cyuku bareibai suleigu lopu i izravātuos zuolis kliepus, Ignats zoguos sātā galeigi steivs i leiks. Īklesēja kaidu lizeiku pluonuos i zyluos putrys, kur putraims putraimu kraisteja, taipat tūrkstūšu vādaru nūsalyka iz cysu posceļa, iz kura pamuote beja izsvīduse lupatnīku. Kas bādys, ka tik golvu ir kur nūlikt, partū ka nakts mīgs taipat beja tik soldons, pavysam kai nikod naradzātuos i naizjustuos muotis klieps, it seviški tamuos naktīs, kod tāvs dziļā tymsā krateja augšā dālu, lai tys ītu paleigūs rejā lynu kuļsteitu, voi ari pamuote sauce nu sovys gultys, lai Ignats ceļās i pašyupoj kaidu nu mozūs bārnu, kuri naktīs šyupelī klīdze kai sleicynuotu nasti okli kačalāni. Tai jau pamuote Monika nabeja ļauna, viņ tūs lobūs vuordu i gluostu jai beja pavysam moz, napītyka pat sovim mozajim, kur tod vēļ buoriņam, nabašneicys muosys dālam. Ignata muote nūasiņova, dālu dzemdejūt, tāvs dreiž viņ byldynova sīvys muosu, kura viņ piec byuda beja leidzeiga nabašneicai, bet doba reizem beja našpetna kai pārkiuņa tyucs viers nasagruobtys sīna pļovys.  

Bet itūnakt Ignats grūzejuos pa cysu posceli, it kai jam suonūs kūstu blusys, koč Monika beja teireiga i dieļu greidu berze ar žogoru slūtu, podu vosoruos izkaiseja ar sakopuotim skaļbim, kab izdzonuotu kukaiņus. Vaine beja cytur – sūpluok gulis vītai beja nūlykts svaigi izkuļsteits pakulu kraklys i kuoju auti, tāvs beja nūpiņs petērnis, kuruos gon rosā pīmierka gryutys, tok kuojis siļdeja. Lai vēļ kuram puikeļam taidys byutu, partū ka par zuobokim nivīns pat nasepinēja. Reit, 1877. gods 1. oktobrī, Ignats pyrmū reizi īs iz pogosta školu.

Skaiteišonu vacajā puotoru gruomotā puika jau muocēja, pa zīmys vokorim ar juo i vēļ cytu dzeraunis bārnu apvuiceibu nūsadorbova sābru Madaļa. Sādādama pi rateņa i sprāzdama dzejs pavedīni, jei mūdri dasavēre, kab bārni būksterātu vuordus, vylkdami ar skola kūceņu pa aileņom. Ka kaids damīdze stypruok i lopā izpleisa caurums, bruozīņs beja nūdrūsynuots, tok vuiceibu stuņde ar itū nasabeidze. Ignats beja dzierdiejs, ka saplāstuos lopys Madaļa nasūte iz sābru dzerauni, kur dzeivojs kaids gudrys veirs, kas muoks puorraksteit sapleisušu lopu i īleimēt gruomotā atpakaļ, pavysam kai jaunu. Gruomota beja Madalis leluokais i duorguokais monts, tū jei sevkuru reizi izvylka nu leluos pyura skreinis pošu dziļumu, ryupeigi sateitu boltā skusteņā, paslapyn škīlejūt iz lūga i durovu pusi, kab kaida sveša acs naīrauga, kū jei skreinē globoj. Dzeraunē puotoru gruomotu vaira nicik daudz nabeja palics, kai krīvu saldati beja ībrukuši bazneicā miša laikā i pavieliejuši vysys puotoru gruomotys sasvīst kaudzē bazneicys duorzā, kam tod tyka pīlaista guņs. Ratunkys i vaimanis tūreiz skanēja tuoli, napaklauseiguokuos sīvys dabuojušys ar pļotku par mugaru ci golvu, guoja iz sātu ašņainim placim i gryutu sirdi. Madaļa tūreiz beja tik styprai puorsoluse, vylkdama nu muorka uorā lynu sauvis, ka nalabi komova kuoss i krateja karstine, bet vēļ vairuok komova sirdsapziņa, ka svātdīnē nateik izklauseit svātuo miša. Tok taišni ituo grāka deļ Madalis puotoru gruomota beja palykuse naaiztykta i niule varēja kolpuot par ābeci voi pusei dzeraunis  jaunuos paaudzis.

Ignats navarēja saprast, parkū vajag dadzynuot svātuos gruomotys, tok Madaļa kluseņom jam paskaidrova, ka juos ir nūdrukuotys pūļu aba katuoļu būrtim, bet krīvu vaļdeibai itī būrti napateikūte, partū, ka jī ir katuoliski. Itū niu Ignats saprota vēļ mozuok, bet Madalis paruodeitūs īsavuiceja mudri, izapeļneidams juos klusu atzineibu. Vuordūs jau vacuo Madaļa nivīnu naslavēja, viņ grumbuotais byuds palyka taids kai gaišuoks. Puikys i meitinis nu Madalis drupeit beiduos, partū ka jei varēja ari gryuši īmaukt ar sovu vāzu kaidam natikļam voi lieneiguokam. Lyugšonys i atsaceibys vajadzēja vuiceitīs tik labi, kab varātu nūbērt nu golvys bez nivīnys aizamesšonys, bet puotoru gruomotu vajag muocēt izbūrtuot, mozais, kab bazneicā jū naturātu atspriekleņ.

Kur poša Madaļa beja īsavuicejuse gruomotys gudreibys, Ignats nimoz nazynova. Runova, ka jei jauneibā asūte bejuse skaista, kolpovuse pi pūļu muižnīku, bet nu tīnis padzeita kaida nagūda deļ. Kas tys par nagūdu, Ignateņš nazynova i ari vaicuot nasagribēja. Madaļa buorini pažālova, šod i tod īdeve kaidu maizis ryku, apzīstu ar pīstā sagryustom kanipem. Cik juos beja gordys, nimoz ni tik ryugtys i puordadzynuotys kai pamuotei. Reizem jei dzīdova kaidu garu bazneicys dzīsmi i mudynova puiku viļkt leidza. Dzīduot Ignatam cīš patyka, pylnys ganeibys jis jau beja pīdzīdovs, i tod nu jī obeji daili vylka, vīns ūtru papyldynuodami. Vacajai Madaļai vys vēļ bolss beja augsts i teirs, soprans, kai jei nūslāpumaini saceja, na jau veļti jū praseja kai pyrmū saļmu dzīduotuoju bērēs. Ignats varēja paceļt bolsu vēļ augšuok, i tod Madaļa klausejuos jimā, nūslauceja acs i izšņauce dagunu skusta styurī.

Ignats beja suocs pi Madalis skrīt bīži, pa reizei ari jai kū pīpaleidzādams, tok Monika tū īvārova i suoce buortīs – sovs laiks gruomotys skaiteišonai, bet nu jau Madaļa tū puiku izkolpynojūte i pīturūte pi seve, tai jau tāvam i muotei nikuo napaleidzs. Pamuotei jau cīš patyka sevi par muoti saukt.

Bet nu Ignats byus škoļnīks. Cyti puikys runova, ka školā vysakuo vuicūts, viņ vajagūts runuot krīvyski. Ka narunojūts, vars dabuot pa pierstim ar linealu. Krīvu mēlē Ignats runuot namuocēja, ari Madaļa tū jam naprota īvuiceit. Kod Ignats jai vakar namīreigs vaicova, kai niu byus, vacuo buobeņa gryuši nūsapyute i atsaceja – byus tai, kai Dīvs byus liems. Ignatam golva gaiša, gon īsavuiceiškys ari tū cara mēli, bet lai tik naaizmierškys sovys ticeiby i muotis volūdys.

Sābru Oduma gaiļs beja vysskaļuokais vysā dzeraunē. Tod, kod putnys nūdzīdova pa ūtrai reizei, Ignats tūmār īmyga caurā i trusonā mīgā.

*

Naktī pyrma Pokrova dīnys mīgs naguoja ari Madaļai. Kā jau parosti, oktobri – Rožancys mienesi – sagaidūt, jei beja nūskaitejuse vysys treis Rožancys dalis, padūmovuse par vysim, par dzeivajim i par myrušajim, puormatuse krystu, nūpyutuse tauku sveci, tok mīga taipat nabeja nivīnā acī. Varbyut pi vainis beja drāgnums partū, ka, molku pītaupūt, da pat pyrmūs stypruokūs soltumu Madaļa ustobys cepļa nakurynova, tik viņ, cik īsyla nu mozuos plitenis, kur izvyra dzyru gūteņai i ari sev kaidu putru. Varbyut mīgu dzyna paceli naatsastuojūša suope, kas vylka krampūs kuoju lūceitovys, bet pi jūs jau Madaļa beja dajiukuse. Dreizuok jau vaineigs beja nazkaids sovaids namīrs. Sābru Ignateņš vakar paslapšus nu pamuotis beja atskriejs i sajiusmā stuostejs, ka nu reitdīnys jis vaira nadzeiškys cyukys gonūs, niu jis īškys školā.

Školā… Madaļa aizklybova da iudiņa spaiņa i pasmēle krūzeitē lasi iudiņa, kab pasadzartu. It kai jei nazynuotu, kaida tei krīvu škola ir, viņ nasagribēja puiku saryugtynuot, taida prīca i saviļņuojums beja puiškina acīs. Jis gribs vuiceitīs na viņ pi Madalis, jis gribs dīnuos byut lels veirs. 

Daudz puiku i ari meitiņu pi Madalis ir guojuši i siediejuši iz zamuo sūleņa pi juos kuoju, bakstejuši ar kūceņu puotoru gruomotā i būksteriejuši pa ziļbem svātūs vuordus. Kas jūs vysus var atguoduot, bet Ignateņš jai nazkai dzili ir īkrits sirdī. Varbyut partū, ka buoriņs, sovu muoti nav paziņs, pamuotis nameilāts, bet varbyut partū, ka atguodynoj pošys dziļū i naramdynomū suopi. Juos pošys dāls Boleslavs niule byutu jau pusmyuža veirs, ka viņ… ka viņ tūreiz nabyutu daguojs bēgt paceli nu muižys ar miļzeigu pazamuojumu i viļšonūs.

“Es naļaušu sovā sātā latvīšu ubadzi īvest,” – tai tūlaik klīdze vacuo pane Jadviga, bet Jaceks klusēja i viņ žieli nūsavēre iz Madaļu i juos pylnū kliepi. Kolpyune tyka ar kaunu izdzeita atpakaļ iz tāva sātu, kur jū napījēme, bārns pīdzyma rejā, bet nanūdzeivova ni div godu. Ļaunuo kokla satyukšona tūzīm bārnus pļuove garu izkapti, ari syltumā i puorticeibā lutynuotūs panis Jadvigys meitys bārnus, bet na jau Madaļa jai tū ļaunumu vieliejuse. Bārna tāvu, Jaceku, gon jei mīlēja, jis beja augumā trusons i smolks kai bazneicys svecis līsme, spēlēja klavīris, skaiteja jai dzejūļus pūļu volūdā, vuiceja skaiteit na viņ pūliski, bet ari ruodeja dažys pūļu bazneickungu saraksteituos gruomotys vītejūs latvīšu volūdā. Izaruoda, ka ir ari taidys. Kuzminovys foļvarkā dzeivuodama, Madaļa daudz īsavuiceja, tok pagaisynova vysduorguokū – muotis laimi i mīlesteibu.

Šaļtim, prācavuodama īvuiceit svešus bārnus, Madaļa atsaļuove pasepinēt, cik gudrys i vuiklys byutu juos pošys puiseits. I kai jis dzīduotu “Marija, Marija, par sauli spūdruoka…”…taipat kai tū sovā sudobrainajā eņgeļa baļsteņā naseņ dzīdova Jākupānu Ignats. Ka Monikai i Jākupam byutu koč cik saprasšonys… Bet tū jau Madaļa apjēdze poša, ka ar saprasšonu viņ napīteik, kab izškoluotu dālu, vajadzeiga lela nauda i, kas vēļ trokuok, tam puikai tod byutu juoatsoka nu sovys ticeibys i volūdys, partū ka vysā Inflantejā krīvu cara vaļdeiba ir aizlīguse katuolim ījimt omotus. Kab cik labi i čakli vuiceitūs, Ignateņš navarātu byut ni par školuotuoju, ni par pogosta rakstvedi.

Madaļa nabeja redziejuse pogosta školys školuotuoja, viņ beja dzierdiejuse, ka jis bārnus stipri dryuksts i dzonojs. Ignateņam beja tik gaiša golva i loba atmiņa, puotoru gruomotu jis muocēja izskaiteit nu vīna gola da ūtra, bet naz voi jam itei muociešona pogosta školā kū leidzēs.

Koč kur sābrūs žieli suoce gauduot suņs. Vacuos sīvys sirds sasažņaudze kai smēdis lyuškuos. Sovu dālu jei nabeja variejuse nūsorguot, bet niule pagaisynuos ari tū, kas vēļ palics vacumdīnuos kai vīneiguo prīca i ocuraugs. Na reizi viņ beja pīredziejuse, kaidi palīk bārni piec pogosta školys – ībeidynuoti kai palādāni voi, kas vēļ slyktuok, īļaunuoti kai zvārāni. 

“Dīva vaļa…” jei nūsapyute, puormete krystu i satausteja zam spylvyna nūglobuotū rožancu. Ka mīgs naīt, mozais, eisynuos nakti lyugšonuos.  

*

Gulēt itamā garajā i tymsajā rudiņa naktī nabeja lamts ari Nautrānu draudzis prāvestam Ontonam Kņaševičam.

Na jau jam ryupēja Ignateņa voi Madalis suope, nā. Plebaneja beja labi sakurynuota, draudze sovus prīsterus ar molku labi apguodova, saimineica beja izsutynovuse meikstu vystys cepeti, tok vakarinis mīdzēs i grīzēs muogā. Koltajā svečturī iz golda daga voska svece, izplateidama pateikami īryugtu, gondreiž voi veirakam leidzeigu smuordu, tok ari tys navarēja nūmīrynuot dvieseļu gona namīra puorjimtū pruotu. Prāvests vēļ i vēļ mieginova sakūpuot dūmys i mērcēja spolvyskuotu tiņtneicā. Iz papeira izplyuda opola plame, pavysam kai malna osora. Jau reit jam vajag padūt cenzurai svātdiņ bazneicā skaitomū muoceibu krīvu volūdā. Taids ir Krīvejis īšklītu ministra reikuojums – cenzēt vysys katuoļu prīsteru muoceibys, kab jī nu ambonys napasaceitu kuo dumpeiga pūļu gorā. Tys jau nivīna nainteresej, ka jūs draudzē vīneigais pūļs beja jis pats, kas, ilgus godus te kolpuodams, beja īsavuiciejs vītejū latvīšu volūdu.

Prāvestu komova na viņ džieļs, bet ēdēs ari sirdsapziņa par vakar pi Zaļmuižys muižnīka nūsystū laiku i naudu. Beja i ols kausi, i kartuošona, vyss, kai dajiukts, īsavylka puori pusnaktei. Gors jau dedzeigs, a mīsa vuorga, – suoji pasmeignēja prāvests. Jis mieginova sevi mīrynuot, ka ceriejs tai dabuot kaidys atlaidis nu uradnika itymā pošā muoceibu cenziešonys vaicuojumā, a pats labi saprota, cik itaida nūceja naiva.

Spaidi bazneicai suocēs jau piec pyrmuos pūļu sasaceļšonys 1830. godā, bet piec ūtruo dumpa 1863. godā, jī palyka naizturami gryuti. Viļnis generalgubernators fon Kaufmans 1866. gods 24. janvarī aizlīdze reikuot procesejis guojīņus uorpus bazneicu. 1867. godā tyka aizlīgts pyrma Zīmyssvātku izvoduot pa sātom kaladys. Katuoļu prīsteri nadreikstēja apmeklēt dzeraunis i vuiceit bārnim ticeibys patīseibys muotis volūdā. Jaunīcaltais Viļnis generalgubernators Potapovs 1868. gods 20. aprelī pavēlēja likvidēt vysus pi bazneicu pastuovūšūs puotoru puļceņus. Dedzeiguokī apriņču policejis prīšknīki lyka sovim padūtajim konfiscēt gruomotys ar latiņu būrtim. Itaida vojuošona nūtyka ari jūs bazneicā, kod miša laikā bruņuoti ļauds īsalauze bazneicā i ruove dīvlyudziejim nu rūku lyugšonu gruomotys. Pretuotīs beja bezcereigi. Ontons Kņaševičs nūsadrabynova. Policeja varēja pasludynuot prīstera atceļšonu nu omota i īceļt juo vītā pareizticeigūs popu, varēja atjimt bazneicu i puortaiseit par cerkvu. Nu tuo prāvests sovu gonomū puļceņu gribēja pasorguot, partū varbyut draudzeigys attīceibys ar muižkungu tūmār nabeja par škodi.

A vēļ vīna dūma nūdarbynova prāvestu Kņaševiču – vēļ juo prīškguojieja Mikeļa Jackeviča laikā bazneicai prīškā beja izcalta zvanineica aba myura zvonu tūrņs. Vacais zvons beja īpleiss i vaira naskanēja, a pleršēja, partū jis, Dīva kolps Ontons, ir lics kūpā zīduojumu grašus i ari sovus garuo myuža īkruojumus, kab aizsaceitu jaunu zvonu. Itys zvons jau ir gotovs i niule atlics īkaļt viņ uzrokstu, kuru prāvests bezmīga naktīs ilgi i gryuši ir saceriejs. Niule saīt, ka ari itū uzrokstu vajadzēs raksteit krīvu vaļdeišonys atvālātajā mēlē?

Nazkur mīstā gari i osai nūdzīdova gaiļs. Prāvests dzili nūsapyute i aiztaiseja bazneicys muoceibu būrtneicu. Reits ass gudruoks par vokoru.

*

Reits ausa pavysam nagribeigi.

Ignats jau beja izatryucs nu mūrgainuo sapyna, nūmozgovs lada soltā iudinī muti, sasamīgovs sēdēja iz slīkšņa i tyna ap kuojom autus. Tāvs tūmār beja jū pažālovs i nūlics patērnis, partū ka zemi nu reita kluoja solna. Agri itūgod.

“Nu varēja jau aizskrīt bosom kuojom, cik te tuoli,” – sirdejuos pamuote, tok dabova skreinē vacus autus.

Pogosta škola beja attaiseita pyrma godim desmit, zemnīka Andryva ustobys vīnā golā. Patymsajā i soltajā ustobā sūlūs sēdēja ap trejom desmitem puiku, pa ratam redzēja ari kaidu meitini. Skaiteišonys, raksteišonys i aritmetikys nūdarbeibys vadeja školuotuojs, kas beja beidzs Polockys školuotuoju seminaru. Ari jis izavēre taids kai naizaguliejs, bet paškeistajā buorzdeņā, svāta Jumprova Marija!, beja aizačiers i cysu stībrys, i kuopusta šērpele. Bārni pa laikam pasavēre iz školuotuoju i īsazvīdze. Školuotuojs dryumi paškīlēja iz jim, a nikuo nasaceja.  Sūpluoksādātuojs nu vacuokuos klasis, Pecs, ībaksteja Ignatam ar alkiuni.

– Pasaver, itys buorzdā reitiškys leidza pajiems!

Ignats baileigi pasavēre i napaspēja nikuo atsaceit, a školuotuojs beja sadzierdiejs i īsarēce:

– Молчать!

Školuotuojs daguoja cīši kluot obeju puiškinu sūlam, ka Ignats varēja saūst na viņ skuobātūs kuopustu, tok ari ols smoku, kas guoja nu školuotuoja kaftana. Rūkys jam nabeja sastruoduotys, a taidys kai namozguotys, nūmeļnejušys, aplauzeitim nogim. Itū pošu pierstu jis grīze iz Peci.

– Ты, вставай! Почему сегодня опоздал?!

Pīters lieni pīsaslēja kuojuos i kaseja pakausi.

– Školuotuoja kungs…

– По-русски говори, болван!

– Господин учитель, у нас….eeee… кумель маладой, дорога дублеватая…. eee, скритуль на тылту паламался…

Spūrgšona brīda izavērst smīklu vātrā. Školuotuoja sorkoni bryunuo seja pīsorka vēļ vairuok.

– Ах так ты отвечаешь на языке великого государя?! К стенке!

Kab atpraseitu pa vosoru damierstū krīvu volūdu, pi tafelis tyka izsaukti vairuoki školāni, cyts svešū mēli muocēja daudz moz, cytam guoja kai pa calmim. Školuotuojs atlaseja puļceņu, kuram vajadzēs palikt piec stuņžu. Ignats sēdēja sastiņdzs kai ceļa stuļpeņš, tok školuotuoja borgais pasavierīņs dasnīdze ari jū.

– Ну а ты что умеешь? Читай!– iz sūla prīškā tyka nūlykta gruomota ar napazeistamā alfabetā raksteitim būrtim. – Умеешь говорить по-русски?

Ignats lieni pīsacēle kuojuos.

– Es namuoku.

– Что за намуоку?! Что ты бормочешь? Будешь учиться! После уроков!

Školuotuojs nu golda zamaškys izvylka lelu papeira teistekli, vasari i noglys. Dasits pi sīnys, jis uzvarūši paruodeja ar pierstu iz malnim būrtim raksteitū.

– Вот! С этого момента будет только так! По-латышски говорить строго воспрещается! Понятно? И будете изучать православную веру! Веру Государя!

Bārni, nūkuoruši golvys stuovēja pavysam klusi, varēja dzierdēt, kai storp lūgu šybom seic vēļ naaizmyguse zyluo myusa, īsamaļdejuse nu natuoluo gūvu klāva. Māslu tolka vēļ tik jaunnedeļ.

Puortraukumā bārni aizguoja suonu telpā pi sovu iedīņu kuleišu. Ari Ignatam pamuote beja īlykuse maizis ryku i cibeņā bīzū pīnu, koč saveciejušu i pelieceigu, pīsaceidama vysu naapēst i atstot ari nuokušajai dīnai. Sirdī skrubynovuos i grauzēs nazkaids namīrs. Kū jis te īsavuiceis? Voi lobuok nabeja palikt sātā? Ganeit cyukys, dzīduot pošam sev par prīcu? A juo sapyns izavuiceit par varganistu? Aizbraukt tuoli paceli nu dzymtuo cīma, nu myužeigi ryugnuo tāva i sirdeiguos pamuotis? Jis tyktu boguots, piļsātā nūpierktu zuolis Madaļai, kab jai vairuok nasuopātu kuojis.

– Ignat?

Ignats pacēle acs iz augšu. Ituos meitinis jis nabeja pyrma manejs. Ak Iļža, sābru dzeraunis ganeite, ari pyrmzīmneica.

– Parkū tu esi taids biedeigs? Madaļa vysod runova, ka tu ass vysgudruokais puika vysā dzeraunē, ka taids kai tu varātu pat atmūdynuot Kaupra kolna nūčaravuotū jumprovu.

– Tuos ir puorsokys. Te ir cyta vuiceiba. Es namuoku runuot krīvyski. Es nagrybu īt iz krīvu cerkvu.

– Dajiuksi, kur tu liksīs? Mes varātu tāluot, ka īmam iz cerkvu, a kluseņom īskrīt myusu bazneiceņā i pasaslēpt zam sūlu.

Ignats paškīlēja iz meitini. Gonūs jī nareši beja plāsušīs i apsvaidejuši vīns ūtru ar maja vabalem i žogorim, a te pieški jis sajuta taidu kai syltumu i drūšeibu. Tai kai vīgluok palyka ap sirdi. Ka pieški nabyutu nūgrudynovs pārkiuņs. Nu kurīnis tod tik borgs pārkiuņs oktobrī?

*

– Кто говорил  по-латышски?

Školuotuojs stuovēja pi katedrys, pastīps pierstu, acīs žybinēja sirdis. Redzējuos, ka pat buorzda beja sasasliejuse sirdīs kūpā ar vysu vakarejuos dīnys kuopustu.

Bārni, nūlaiduši golvys, klusēja kai kristeni kopūs. Viņ niu Ignats īvārova, ka jau dīnišku laikā jī vysi beja naparosti klusi, viņ jis ar Iļžu, kai jau pyrmzīmnīki, sasarunova. Cyti klusēja, beidamīs koč vuordu pasaceit latvyski, a namuocādami voi nagrybādami sasarunuot krīvyski. Taidi te beja lykumi. Ignats jūs beja puorkuops.

– А ну ка признавайся, сукин сын! И ты, сучка, тоже!

Iļža, nūdyuruse golvu, žņaudzeja rūkys, a varūneigi turēja osorys. Klasē beja tik klusu, ka varēja dzierdēt, kai aizkvāpušajā koktā grauzēs pele.

Ignats pieški pacēle golvu. Jis nasabeis. Tai kai tamā Madalis puorsokā par Kaupra kolna jumprovu, jis nanūsabeis ni nu kaidu mūkstu.

– Es runoju latvyski.

Pārkiuņs puorsameja nasaprūtamu lomu vuordu straumē. Ignats tyka izrauts klasis prīškā i nūlykts iz ceļu. Brīsmeigs gryutums sažņaudze jam kryutežu. Dieļs. Gryuts, skoborgains kūka dieļs, kuru jam školuotuojs izmauce koklā.

– Не смей снимать! Всю неделю так будешь ходить! А ты, Петр, прочитай, что там написано. И переведи этому ослу, чтобы понял.

Pīters pīsacēle i ar žālumu pasavēre iz Ignatu. Cyti školāni vērēs vīnaldzeigi. Laikam jau dajiukuši.

Tī beja raksteits –  Он говорил  по-латышски! Jis runuoja latvyski.

Ignatam nu kauna i satrycynuojuma ap acim saskrēja tymss, golva suoce ducēt kai zvons, nūbruozuotuo rūka zam saplāstuos krakla pīdūrknis syurstēja, a vairuok syurstēja koč kur dzili. Jis runova, nui, jis runova – volūdā, kuramā Madaļa jam stuosteja puorsokys i vuiceja puotorus, kuramā tāvs, reizem lobā pruotā byudams, nūglaudeja dālam golvu, volūdā, kuramā pi vargaņu dzīdova bazneicys kors. Tam zvonam niule VAJADZĒS  izraut mēli!

*

Prāvests Ontons Kņasevičs dzīdova Alelluja.

Na jau vysā bolsā, cytaiži izdzierdātu saimineica i dūmuotu, ka prāvests sajucs pruotā. Da Leldīnis vēļ vaira par pusgodu gaideit. Bet tūmār prāvesta sirdī beja nūsalaids taids kai Leldīnis nakts mīrs. Jis beja sadūmovs, kū raksteis iz sova zvona. Varbyut itūnakt radzātais sapyns jam nabeja vēļ aizamierss, tys sovaidais sapyns, kod jis redzēja sovu bazneicu, pylnu ar uradnikim, a pats sevi, kai Svātuo Gora bolūdi, lidojūt ap bazneicys grīstim ar koklā īkuortu zvonu. I tod īsagrudinēja varganis, i draudzis kors suoce dzīduot: “Muna tu prīceiba, ak Jezu muns!”, dzīdova bolsā i drūsmeigi, nasabeistūt ni pļotku, ni zūbynu.

Ari jis nasabeis. Zvons tūrnī stuovēs symtim godu i tam vajag skanēt taidā volūdā, kaidā ļauds itepat gūdynoj Dīvu. Jis paceļs zvonu augši tūrnī, kur nivīns uradniks naizkuops. Vysapleik zvonam trejuos rynduos byus īkolts: SZYM ZWONAM WORDS IR ONTONS. AJZGODOTS CAUR STARAWIEJSZONU UN MOKSU MOCIETOJA ONTONA KNASZEWICZA 1877. G. LAI SKAN TAM KUNGAM UZ LELOKA GŪDA

Ausa reits.

2017.