Roksta autors: portals lakuga.lv

Ite apsavārtuos gruomotys, var liktīs, izalaseitys haotiski, tūmār atškireigūs laiku i žanru gruomotys vīnoj vīns ītiļpeigs atslāga vuords – ceļuojums (pa Latgolu ci latgaliskā veidā). Ari ceļuojumi ir vysaidi – teritoriala puorsavītuošona, dzeive poša par sevi, sepiniešona aizmīgtom acim, dvēselis liduojumi i nazyn kas vēļ. A tys vyss redzislūka paplašynuošonai.

Kazimirs Buiņickis “Klejojumi pa maziem ceļiem” (pūliski 1841, latvyski 2007)

Gruomotā geografiskuos vītys konkreti nikur nav nūsauktys, tok rakstureigi īzeimātys vysaidu Dīnvydlatgolys muižu sovpateibys, apriņča piļsātys veidūls, kurymā pietnīki atpazynuši provincialū Dinaburgu, streipe ceļūs satyktūs sovaidnīku.

Izdavumu papyldynoj K. Buinicka “Atmiņu” fragmenti nu bierneibys, īriedņa kasdīnys, pīdzeivuotuo, kod Pūļu sasaceļšonys apspīšonys namīrūs nūpūsteja juo Dagdys muižu. Cīš nažieleigs laiks: “Gadījās bērnu vecumam netipiski noziegumi, piemēram, astoņgadīga zemnieku meitene slepus nogalināja savu piecus gadus veco māsu; uz to viņu bija pamudinājis tēvs, kas neatzina jaunāko meitu par savu un tāpēc neieredzēja nevainīgo bērnu. Saskaņā ar likumu mums nācās piespriest mazajai slepkavai izsūtījumu uz Sibīriju, bet tēvu nodot krimināltiesai. Cits mazgadīgs noziedznieks, piecpadsmit gadus vecs puisis, bija nozadzis cepuri, bet vēlāk labprātīgi to atdevis atpakaļ īpašniekam, taču policija tik un tā ieslodzīja viņu kā ļaundari cietumā. (..) Atbrīvojām nabadziņu notālākām ciešanām, taču gubernators Šrēders noprotestēja spriedumu un pieprasīja vainīgo izsūtīt uz Sibīriju.” (201. pl.)

Kristops Brems “Ceļōjums pa Latgolu” (1924, 1992, 2002)

Itys varātu byut pazeistamuo Syunu cīma latgalīšu variants. I bazneickungs Nikodems Rancāns, kurs rakstejs ar pseidonimu Kristops Brems, sovu Naprašku sādžu izdūmuoja agruok par Andreju Upīti (1940). Viņ tys popularuoks, kam školā vuiceits. Reizē ironeja i dziļa suope par Latgolu kai lelu Naprašku sādžu, līk sevkuram aizadūmuot: “Gūteņa nūcepe plōcineiti, bēreits pastateja sovam saiminīkam pīminekli, a Britans, pacēlis sovu pakales depeiti, palaisteja nūveitušōs Zoleites pučeites. Vōrdu sokūt, šī lūpeni, kai kurs muocādams, atdeve gūdu sovim nabašnīkim – saiminīkim, a jūs rodi nivīns naatīt apsavārtu.” (2002, 34. pl.)

Леон Тайван “По Латгалии” (Leons Taivans “Pa Latgolu”) (1988)

Par ituos Moskovā izdūtuos gruomotys satura kvalitati runoj fakts, ka gruomotys autors ir niulenejais Latvejis Universitatis Āzejis studeju nūdalis profesors Leons Taivāns, a vīns nu recenzentu bejušais Rundālis piļs direktors Imants Lancmanis. Tī ir vuordi, kas runoj poši par sevi. Ari M. Bogdanoviča malnboltūs fotografeju rakursi ir sovaiduoki nu myusdīnu turisma informacejā dajiuktuo. Itys Latgolys Muokslys vierteibu ceļveds eipaši izceļ bazneicys i vacūs ceļa krūgu kuormus – tū, par kū padūmu laikā klusēja pat pietnīki. Eipaša viereiba pīgrīzta Pīdrujis bazneicys muokslys vierteibom, par kuru myusu dīnuos dzierd mozuok – deļ atsarasšonys pīrūbežā. Vysumā kompakts, vierteigs izzinis olūts par Latgolu ari myusu dīnuos.

Oskars Seiksts, Valentins Lukaševičs “Valerjana dzeive i redzīni” (1996)

Par itū romanu nazkod profesors Pīters Zeile izasaceja, ka nasaprūtameibys deļ pagaist sevkura daildorba jāga. Ka aizmēzt tū individualū sluoni, kū veidoj skaiteituojam svešī, romanā īpeitī autoru personiskī pazinis, laseitī teksti, sadzeivis situacejis, tod dziļuokai puordūmuošonai pasvīstuos idejis ir tuo vārts – latgalīša dzilī vaicuojumi par sovys identitatis jāgu myužeibys vydā. Gruomotys vydā atsakluos jau nazkur dzierdāti Kempa i Trasuna dialogi. Nui, nu filmys “Pyrmī osni”. Viņ romanā īkļautuos 1917. gods Latgolys Apreļa kongresa nūtikšonys daudz ašņainuokys: “Kongresā B. ir nūreikuots nūšaut A. Z. Meirovicu, lai izjauktu kongresu i leidz ar tū Latgolu vieļuok varātu pīvīnuot Pūlejai. Jis tū nadora (koč Šļ. jū ir pīspīds braukt iz Rēzekni i īdevs īrūci). B. mūkuos pretrunuos – muote pūlīte (dorbuotīs Pūlejis interesēs), bet tāvs – latvīts (apsavīnuošona ar Vydzemi i Kūrzemi). B. tāvs ir nūdeviejs (nūdevs sovus bīdrus), jis pats nagrib byut par nūdevieju. B. izaškir našaut.” (87. pl.)

Antons Kūkojs “Mūžs Latgales kultūrā” (2005)

Zamejais viersroksts “Abpusapputeksnēšanās”. Latgolys kulturviesturis izlaisšona caur sevi ar dokumentalim faktim, emocejom, leidzcylvāku sajusšonu. Dūmuot, pretim atsasieds Ontons, i gordū mīsteņu nu žbana pavylkdams, vīnkuorši stuosta par vysu piec kuortys: “Jurciņu gaidījām ar sevišķu nepacietību. Speciāli pat aizkavējām sarīkuojuma sākšanu, taču Jurciņa joprojām nav. Jāsāk vien parasta balle. Kad jau kādu stundu muzicēts un diets, dzirdam skolas pagalmā iebraucam traktoru, skatāmies pa logu – un lecam vai gaisā. Mēslu vedamajā piekabē – Pēteris Jurciņš! Nu ballei pavysam cyta garša. (..)

Jurciņš jau stādāja Tukumā. Saņēmis ielūgumu, posies ceļā. Kā jau milicis, daudz nedomājot, sācis apturēt viņam vajadzīgajā virzienā braucošās mašīnas un diezgan veiksmīgi nokļuvis līdz Lepestei. Bet tālāk… Uz ceļa Rogovkas virzienā absolūts tukšums. Spēries kājām. Skaidrs, ka sarīkojuma sākums nokavēts, un tomēr Pēteris nav tas, kurš tā vienkārši padosies bezcerībai. Tikai pirms pēdējiem trim kilometriem parādījies kas transportlīdzeklim līdzīgs…” (40. pl.)

Andris Vējāns “Savas lakstīgalas meklētāji” (1969)

Itei Viejānam taida sirds gruomota, žanriski navīndabeigī portreti, tāluojumi, etidis, atspulgi ari tematiski raunās sevkurs iz cytu pusi – te par Veidenbaumu, te Baku apcīmuojuma īspaidi, te Kamčatkys, te Parizis, te par Sudrabkalnu, te puordūmys par gastiešonu Leitovys Dzejis dīnuos. I, naskaiteidamam nanūjaust, ka storp itū vysu emocionali tāluojumi par meilū Latgolu. Varbyut speciali, kab nakrystu acīs, a sovejī taipat atrass – par gruomotu pasauļa sorguotuoju Steponu Seili, par Aglyunys sovhoza direktoru Ontonu Miglānu (metaforys kai par Vacuos Dereibys Jezupu) i juo dzymtu, par Ješa azaru i Ezernīkim, par Maltys zooveterinaruo tehnikuma direktoru (Lūznovā) Juoni Studenu.

Ineta Atpile-Jugane “Mūdynuot muokuļus” (2016)

Itei dzejis i fotografeju gruomota skaitoma nazcik leidzīņūs. Pyrmajā leidzīnī varātu viņ apsavērt dzejneicys muosys Aritys Atpilis-Donys fotografejis, juos bez teksta pošys par sevi roda asociacejis i puordūmys, kur nakur var atpazeit Latgolys vītys. Ceļuot rūsynūši. Tod varātu skaiteit dzejis tekstus pošus par sevi. Trešajā leidzīnī varātu salikt kūpā tekstu i biļdi – tys byutu vēļ koč kas cyts. Sevkurā puslopā kluotasūšais “cauruma“ muokuļs (hipersaitis efekts?) īsalauž ar sovu saturu, varami otkon jauni leidzīni. I tai bez gola.

Sasyluši ir dabasu vuordi,/ korsti ir nārys naasūšī pādi/ ceļā iz pušnakti. (52. pl.) Nazkai turpynuojumā prosuos iz leita guozšonu.

Madsolas Jōņs “Lynu zīdi” (1943, papyldynuotais 1998)

Madsolas Jōņa (1913–1975) dzejūļu kruojumā fascinej nūdaļa “Pusnakts zvoni“ i “Balādes un pasakas” ar tik drūsu atsakuopšonu nu latgalīšu literatu kūptuos tematikys. Baima i nūslāpumaina nūskaņa i sižeta pagrīzīni saisteiti ar puordabiskuo rūbežu puorkuopšonu – drūsminīks pusnaktī kopūs sasateik ar myrušajim. Juoizatāloj šausmynūšys fantazejis biļdeitis: “Bet drausmu pylna pusnakts stuņde nōk./ Uz golda lampa speid jau myglainōk…/ Sōc vacō mōja atsadzeivynōt:/ Pa grīstu vērsu gryuti sūli klaudz,/ Pylns šausmu bolss nu syla tymsas sauc… (..)/ Te lūgā ceļās malnas, steivas ānas/ Un, rūkas staipūt, otkon zemē grymst…/ Tūp guņs jau lampā sorkona un smyuk./ (..) ceļ golvu Malnais – spūks;/ Tam reikle pušu, krōc,/ Malns asnis stryuklā šņōc,/ Un tymsums vysu mōc…” (91.–92. pl.)

Roksts sagataveits projekta “Latgales kultūrtelpa: problēmas, analīze un atspoguļojums portālā lakuga.lv” ītvorūs. Projektu finansej Medeju atbolsta fonds nu Latvejis vaļsts budžeta leidzekļu.