Rokstu sagataveja: portals lakuga.lv

Vylku mieneša 14. dīnā sveicam dzeivis jubilejā Latvejis Universitatis Humanitarūs zynuotņu fakultatis profesori, Rēzeknis Tehnologeju akademejis Gūda profesori, filologejis doktori, baltu volūdneicu, dialektologi, pedagogi, publicisti, vodūšū specialisti latgalīšu rokstu volūdys vaicuojumūs LIDEJU LEIKUMU. Jei ir sajāmuse V škirys Atzineibys krystu (2011) i Latgalīšu kulturys goda bolvu „Boņuks 2017“ par myuža īguļdejumu. Na sevkurs zyna, ka profesore ir ari blogere.

Par saraksteitajim emuarim jei poša soka: „Seņ jau naasmu tī nikuo rakstejuse. Nazkod beja gribiešona vairuok vuiceitīs pošai i reizē vuiceit cytus normalai latgalīšu volūdai. Ka tai padūmoj, var izasaceit bez daudzu slavismu, seviški jaunuoka laika, bez „trešuos izlūksnis“ i bez okazionalismu… Ruodīs, – varieju.“ Skaitit poši i izgaršojit kūptys volūdys cymusa!

Mežoga

Pyrmū reizi ar itū vuordu sasatyku, kod pi Eļkšņa taisejom izdūšonai Dianys Varslavānis garū stuostu „Timseņa ausa“. (Pīmiņu pat, ka pyrmrokstā stuosts beja ar nūsaukumu „Tymseņa ause…“, ot, „gramatnī“ myusu rakstnīki, tūlaik vēļ padūmovu sevī – beju jau suokuse īsajust „Stroda raksteibā“.) Mežoga – kai ba saliktiņs nu mežs + ūga, tik piec koņteksta tai nasaguoja. Izaruodeja, ka tei ir meža uobēle (pi myusu nasoka uobeļneica, a Strodam itys vuords ir „trešuos izlūksnis“ formā – uobele).

Mežoga – tai soka i Skaidreite, vaicuodama par myusu grušu. Nā, na mežine myusu gruša, jū nazkod, koč napīmiņu, iz kaida kūka, čepeja Ļudvisis Jozopeņš ar tietjuku – jī vys raudzeja kaidus naviņ augļu kūceņus plotuokā apleicīnē īaudzēt, a pi Dzjadzjuku, kur niule jūs oka, auga lela, gorda gruša. (Pi myusu vīns vuords i augļu kūkam, i augļam – gruša, a germanisma bumbīre ci kai leidzeigi – nalītojam.) Čepeituo gruša gorduma ziņā īsadeve piec originala, tik juos augli beja cīti, a, tykdami meiksti, dreiži pyva. Tai – ni tolka, ni parāda nu jaunuos grušys, koč nūgrīzta nav da pat šam… Tietjukam īrodums audzēt augļu kūkus varēja byut nu vacūs Leikumu – jūs suodus pīminēja vysi, kū vēļ saguoja izvaicuot nu vacuoka godu guojuma ļaužu.

Lykuot

Lykoj pi myusu suņs, lykoj i kaki. Kod jim kas salīts, saucu āstu: „Lyk-lyk-lyk!” Nu tuo tys lykuot – skaidra līta! (A kai nazy cyti latgalīši sovu sātys draugu da bļūdai sauc, ka jī pi jūs nalykoj?…)

Tai kuorteigi tim myusu lūpenim tei lykuošona izīt – i kakeišim, i suņam. Kakim taida moza, sorkona mēleite, dreiži (pi myusu nasoka ni mudri, ni kruši, a ar „trešuos izlūksnis“ vuordu uotri cikom kas i īdūmuot navar) šauduos iz prīšku atpakaļ. Robeits, ka iedīņs jam gords, valk lelim guļdzīnim (cyti latgalīši saceitu – guļdžim), syltu aci iz mani pasvīzdams, kod daleju vairuok. Ka olkons, lykoj dreiži – tai, ka net klakst. Ūsys palīk slapnis, ap muti bolts – prīca vērtīs, cik jam gordai.

Dzierkali…

Nagaideitai aktualizejās vuords dzierkali. Saīt pat nalela dūmu apmaiņa, kas vadynoj pa gruomotom pasaškūrsteit… Daudzim latgalīšim ir itaids uzvuords (koč i kai Dzerkals, Dzērkals, Dzirkals voi vēļ kaidā puorveiduojumā), daudzom vītom itys vuords. Tys zeimoj – vajadzeigs bejs itys omots, a itaidi amatnīki – vysā pīpraseiti!

Puorsprīžam par vuordu dzierkali reizē ar cytim i Latgalīšu rokstu volūdys ekspertu apakškomisejā (pa druskai „grīž“ ausīs itys termins, tik nikaidys „zamkomisejis“ ci „zamoškkomisejis“ nivīns cikom kas nūpītni nav īsacejs – byus jau byus mums terminologejā padaudz puorjāmumu nu latvīšu literaruos volūdys!). Anna atguodynoj par senejim vysā unikaluo omota muocātuojim – dziernovu asynuotuojim (kū Ivars vāluok pasoka vēļ latgaliskuok – tacynuotuojim), a Sandra piec Mīlenbaha-Endzelina atroduse divejis ituo vuorda nūzeimis: dziernovu / akmiņu kaliejs; dziernovu tacynuotuojs. Tai i pošai ruodīs iz vysa tycamuok – beja mums seņuok puiši, kurī muocēja na tik akmiņus škeļt, a i pataiseit jūs opoli ploskonus. A taidūs / ap taidim – vēļ i vajadzeigūs dzeļzeišus ītaiseit (a vāluok – jūs otkon osus padareit, pakaļt), kab gryudus lobuok samaļt, kab vīgļuok dziernovu viersejū akmini zamuok voi augšuok palaist. Kū gryutuoka maļšona, tū smolkuoki mylti… A pitļavuotu ci vaļcavuotu – jau iz leluokom patmalem braukuši. Vaicuosit – kas tys taids? Ot, i atrūnit niule kotrys / kāžnys / sevkurs pats!…

Leikumi

Navarātu saceit, ka rodurokstu byušona mani naiņteresej, tik tam nūpītni atsadūt nav bejs laika. A itūvosor dasaguoja i Leikumus puorjimt, i jim veļteitā seminarā pīsadaleit. Sabrauce div uorzemnīki – Sergejs Vladimirovičs nu Sanktpīterburgys (itys pavacais puiss, koč i latgaliskys ciļmis nu vacuotāva pusis, par „svātu“ tur krīvim (vēļ i ukrainim ar boltkrīvim) rakstureigū treislūcekļu personvuorda sistemu – vuords, tāva vuords, uzvuords, tai rauga saukt vysu; niu jau zyna, ka tei na latvīšu tradiceja) i Štefans nu Getiņgenis. Krīvs ar vuocīti – loba kombinaceja, a itūreiz vēļ vaira – obejim uzvuords Leikums, koč kotram sovā raksteibys variantā. Atroda jī mani iņternetā, pa uzvuordam.

Ar Pīterpiļa Leikumu asam dzynuši Mozūs Geņgeru Leikumu pādus. Vāluok jis vīns pats – caur Rodurokstim.lv – viļcs kūpā zinis par Lelūs i Mozūs Pokuļu, Lelūs Luoču, Leikumu, Jaudzimu, Murānu, Sargunu i t. t. Leikumim. Saprats, kas pa kam sova vacuotāva dzymtā (tys nazkod nūbraucs iz Pīterpili nu Škeļtiņu, peļņā, tī i palics, apsaženejs, mirs blokadis laikā; Sergejs Vl. naseņ tik dazynova, ka jī cālušīs nu latvīšu: 37.–38. goda represeju laikā „papeiri“ dadzynuoti, daudz kas guojs pūstā kara laikā…). Getiņgenis Leikums kasīs vēļ dziļuok – jis dūmoj, ka iz myusu molu ļauds nazkod atguojuši koč kur nu Austroungarejis pusis. Pi jūs ļaužu ar uzvuordu Leikums ir, ir i leidzeigs sugysvuords, kam vairuok nūzeimu, saceisim, ‘tierguotuojs’, ‘skūpais’. Niu stuovi i breinojīs: pi myusu leikums ir leikums (ceļa, ups i tml.) – drūss baltu ciļmis vuords leidza ar leics, leiks, leikt, līkt(īs) i c. Štefans vaicoj, voi es zynūt, cik garai Izvolta apleicīnē ļauds jau dzeivojūt, a maņ – nav jam kuo atsaceit… Skaidrys, ka Latgolys viesturi zynu / zinim vēļ moz i šaurai! Mani pošu cikom kas dziļuok aiziņteresiejs tik vaicuojums par karaveirim-oruojim, nu jūs cielīs i myusu vacaistāvs Odums…

Rūbōna…

Gribējuos par Rūbōnu (= Daugovu) kaidu vuordu pasaceit. Koč i Rūbōna, na Rubikona, Latvejai itei ups vysod bejuse cīš svareiga. Tai – nu seņsenejūs laiku, kod taidys Latvejis vēļ nabeja. Myusu upi poemā „Aulaeum Dunaidum” / „Daugovys pakluojs” (koč latgaliskuok vys jau „dečs / dekis” byutu…) ir apdzīdovs Reigys viersveiskupistis hronists 16. g. s. humanists Augustyns Eicedejs (Augustinus Eucaedius). Kai i cyti vydslaikūs saraksteitī teksti latiņu volūdā (pa tam skaiteituojim moz pazeistami), Eicedeja poema dūd svareigys zinis par Reigu, par Reigys veiskupim i tt. Poemā apjimtais laiks ir nu 12. da 16. g. s.

Rūbōna ir vacs Daugovys nūsaukums, zeimoj – ‘sorkonuo upe’. Pareizi itū nūsaukumu ir raksteit i runuot ar garu „u“ i garu „o“ (latgaliski pareizi to laikam byutu ar garu „u“ i eisu „o“, tik par itū vēļ vajadzātu pasavaicuot nu klasiku…).

Dasaceit te der vēļ i tū, ka na tik Eicedejam myusu Rūbōna ruodejusēs svareiga. Almanahu turpynuojumūs ar nūsaukumu „Rubon“ Viļņā pūļu volūdā vāluok izdeve gaišais Latgolys muižinīks Kazimers Buinickis (Kazimierz Bujnicki; 1788–1878). Vysa izguoja 10 siejumu (1842–1849), tymūs i kulturviesturiski materiali, i dailliteratura, i praktiskys pavuiceišonys saiminīkim laukūs. A K. Buinicka nūpierktū Dagdys muižu nūdadzynova satracynuotī ļauds 1863. g. aprelī t. s. pūļu dumpa laikā. Sadaga na tik kuormi, a i daudzi Latgolys puorguojušūs laiku izzynuošonai svareigi dokumeņti… Palela leidzeiba ar Boleslava Brežgo arhivu Daugovpilī…

Par „drusku” i Leitovu…

Vysu byušonu nogla deļ sibirīšu niu ir „uorzemu“ braucīni nu Latvejis. Itūreiz dūdamēs iz Leitovu. (Vuordu „Leitova“ te i cytur rokstu pa Breidakam.) Tī jau lobu laiceņu struodoj Eta, ir ar mīru, ka sabraukojam da juos. Kod Artis Rēzeknē pasoka, ka myus vēļ i iz mašynys savoduos, – prīca da dabasu. I cik labi, ka jis brauce – muns „krutais“ stumdeklis (jaunais mobilais telefons) Viļņā nazyn parkū najēme nikai.

Izasmejam par vysaidim obeju baltu volūdu jūcenim. Pastuostu kolegys gadīni ar suoli, kuo lītaunīki par „drusku“ sauc (druska ‘suoļs’). Leitovā vīšnei nu Latvejis saiminīks pasūleja ols, iz kuo jei atsaceja: „Man tik drusku, drusku,” nagrybādama dzert daudz. Saiminīks, pasabreinejs, ka jūceigi dzer olu tī latvīši – ar suoli, praseituo gaškai i atnese. Niu beja latvītis kuorta breineitīs, deļkuo jai saiminīks suoli dūd…    

Beseņu laikā

Dzeivis vītā atsagrīžu ar tymsu. Īdamai nu trolejbusa, jau par gobolu nuosīs sytās pazeistams smuords. Nui, beseni zīd. (Anna Rancāne runoj par besakūkim, nu leksika ir tys sluoņs, kurs rokstu volūdā nabyutu kai seviški normejams.) Kai dreiži byus puorskriejs i itys pavasars!… Koč, kod braucu iz sātu, vysu varu izdzeivuot ūtrureiz – tī pavasars drupeiti vāluoks. Skrīn paceli naatsavārdams muns meilais godalaiks – agrais pavasars, kod kotram kūceņam sovs dzaltonbryunums, a tūlaik vysaidu kruosu zaļumeņš caur lapeņom spraucās… Dreiži i vosorys brīdums byus kluot – ar meža zemineitem, pļautys zuolis smuordu i Juoņa dīnu.

Īmu i dūmoju, kai nazkod školys beseņūs „laimeišu“ meklējom – kab pīcu stareņu byutu zīdeņš, na četru. Ka kurei atrodom, – apēst vajadzēja, tūlaik tik „laimis“ varēja gaideit… Smīklys niule, a tūlaik, ruodīs, ticējom tam vysys. Eh, laime, laimeite, kai vysi juos meklej, a patīseibā naredz, ka jei tepat viņ ap mums grūzuos!… Sova vaļsts, sova zeme i otkon sova volūda, kam niu pabreiva vaļa ļauta. Tik – ci mums juos vairs vajag – tuos sovys dzymtuos volūdys?… Ka byutu bejuse taida „Skreineite“ i cytys latgaliskuos gruomotys, kod Izvolta školā guojom!… Bīdreibā to dzeiva myusu volūda, i maļdeiga ir īdūma, ka latgaliski ļauds narunoj pa tam, ka jūs runa izlūksnēs atsaškir…

Vysi emuaru teksti skaitomi ite.

Roksts sagataveits projektā “Latgales kultūrtelpa: problēmas, analīze un atspoguļojums portālā lakuga.lv”. Projektu finansej Medeju atbolsta fonds nu Latvejis vaļsts budžeta leidzekļu.