Intervejis autore: Vineta Vilcāne, portals lakuga.lv

Piec dažu dīnu kinoteatrūs suoks izruodeit daudzu tik cīši gaideitū VĪSTURA KAIRIŠA filmu “Piļsāta pi upis”. Tei ir ūtruo profesionaluo muokslys filma latgalīšu volūdā. Sarunā ar režisoru par filmys tapšonu, tuos miseju i izaicynuojumim.

Leidz pyrmizruodei palykušys viņ dažys dīnys. Kaidys tev sajiutys?

Filma ir pabeigta, grybu tū palaist, lai ir mīrs, lai var koč kū tuoļuok dareit. Es jau pi cytys filmys īsuoku struoduot. Cikom napalaid vīnu, navar pa eistam pīsačert.

Kaidys sajiutys, skaidrys, ka drupeit nervoziešona ir, bet skaidrys, ka filma ir izadavuse. Kai publika uzjims, tei jau ir cyta dzela.

Voi atguodoj breidi, kod izdūmuoji, ka veiduosi filmu latgaliski?

Taišni tū breidi naatguodoju. Maņ cīši patyka stuots. Bejom pabraukuojuši pa Latgolu, saprotuši, ka Jākubpilī naizadūs fiļmēt. Piļsātā ir dambi, upi navar nūfiļmēt. Piļsāta ir forša, multikulturala, bet jū jau ir Latvejis “glamurizacejis” process drupeit skuors.

Mes meklējom napīradynuotu vidi, trokuoku. Kod jau saprotom, ka fiļmēsim Latgolā, es suoču labi sasajust. Partū, ka es vysod izjiutu Latgolys ainovu i dzili uztveru vidi, koč ari piļsātā nikod naasmu fiļmiejs. Tod beja taids “O! Juotaisa latgaliski!”. Vīnu breidi jau ruodejuos, ka filma byus cīši pareiza i es jau suoču beitīs nu tuo. Kod saprotu, ka varātu taiseit latgaliski, tod vyss nūsastuoja sovuos vītuos.

Runuoju par tū ar producentu, munu draugu Gunti Trekteri i puorejū komandu. Kas beja labi, komanda beja ar mani. Skaidrs, ka Īva Jurjāne mani atbaļsteja, ari operators Gints Bērziņš iz reizis saprota, ka tys ir pareizi.

Voi tev nabeja baile, ka latgalīšu volūdys faktors var kai nagativi ītekmēt filmu?

Maņ par tū nav ni vysmozuokuo baile. Itei filma ir fundamentals dorbs, tū uztaiseit jau beja tyvai varūneibai, myusim daudz pasalaimēja. Stuosts ir tik komplicāts. Ka kaidam jei napateik, par tū ka ir latgaliski, tod tei symtprocenteigi ir tuo cylvāka problema. Tur es vaira nikuo navaru paleidzēt, tod jau juoīt pi dokturim. Skaidrys, ka kaidam filma napatiks deļ latgalīšu volūdys. Maņ napateik, ka cylvāki sevi īrūbežoj. Es dūmoju, ka latgalīšu volūda ir filmys spāks. Tymā pošā laikā volūda ir muokslinīcisks leidzeklis.

Kai tev ruodīs, “Piļsāta pi upis” varātu raiseit jaunys diskusejis par latgalīšu volūdu i tuos situaceju, volūdu paceļt cytā leiminī?

Es asmu muokslinīks, i maņ ir svareigi uztaiseit filmu, jei ir muokslys dorbs. Jamā ir daudz politiskūs momentu. Es gribieju izstuosteit itū stuostu, kuru var izstuosteit sevkurā volūdā, nav svareigi – latgalīšu, latvīšu, bolktrīvu. Es varātu taidu filmu uztaiseit ari par boltkrīvim, mīreigi. Vīnlaikus es izdoru daudz kulturviesturiska dorba, es īmyužynoju latgalīšu volūdu, kinolentā jei puordzeivuos myus vysus. Tys ir labi.

Kai ir struoduot ar latgalīšu volūdu? Latvīšu literarajā volūdā mes zinim, kaidys ir normys, tok runuotuo latgalīšu volūda nav normāta.

Tys beja uorkuorteigi sarežgeiti, partū ka ar latgalīšu volūdu mes izlykom sev viersā lelu apgryutynuojumu. Fiļmiešonys laukumā maņ nabeja nikaida volūdys konsultanta. Kūpā ar Ilzi Spergu puorlykom dialogus, tok nav jau tai, ka akteri vysu runoj taišni kai raksteits, improvizej, īsprauž pa kaidam sovam vuordam. Piečuok es otkon guoju cauri materialam, i dažys frazis puorraksteju, puortaiseju. Beja ari juopuorskaņoj, i vyss jau ari moksoj.

Sevkurā dzeraunē runoj sovaižuok, mes raudzejom baļsteitīs iz latgalīšu rokstu volūdu, i iz tū laiku. Mes zynomā mārā izveiduojom sirealu, muoksleigu pasauli. Darbeiba nūteik piļsātā, mozā mīstā, tei nav dzeraune, kur vysi runoj vīnā izlūksnē. Tī cylvāki sasapuļcej nu vysu vītu i kotrys runoj sovaižuok. Mes raudzejom turēt vīnu vīnuotu latgalīšu volūdys veidu.

Voi tev “Piļsāta pi upis”, partū ka tei ir latgaliski, ir eipašuoka nakai cytys filmys?

Gryuši pasaceit, es sovys filmys pa lelam skaitu nu “Melānijas hronikas”. Vys jau ir eipašuoka, es ceru, ka kotra filma ir seviška. Es dūmoju, ka skateituojs filmā sajuss, ka es cīši mīļoju latgaliskū pasauli, volūdu, cylvākus. Skaidrys, ka tū jau navar nūslēpt. Bet es nagrybu cīši daudz par sovom emocejom runuot, jo emoceju ir daudz.

Kod pasaruodeja treilers, suocēs ari komentari, puormatumi par latgalīšu volūdu. Voi tevi satrauc, kū skateituojs dūmuos par filmu?

Es ceru, ka skateituoju itei filma naatstuos vīnaldzeigu i ka stuosts uzrunuos. Runojūt par volūdu, vaine nav juomeklej filmā, bet cylvākūs. Kū es daudz varu saceit, lai verās.

Voi filma ir par latgalīšim, voi tūmār eisti nā?

Nu vīnys pusis, var pasaceit, ka tei ir par latgalīšim, nu ūtrys pusis – tei ir par universalim cylvākim, kas varātu byut sevkurā pasauļa vītā. Itei filma nav kai “Cilvēka bērns”, kas ir jauka, pastorala latgalīšu filma. Klīdzējs sovā romanā ir īlics latgaliskū dūmuošonys veidu.

Es dūmoju, ka “Piļsāta pi upis” ir par šudiņdīnys Latveju, Eiropu. Es iz pasauli verūs globali, dūmoju, ka tys atsaspīgeļ ari filmā. Es radzu vierteibu ari tī, kur daudzi naredz.

Kai tu redzi sovu miseju latgaliskajā kulturā?

Es nagrybātu lītuot vuordu miseja. Es asmu muokslinīks. Ari nuokušajā filmā byus latgalīši i runuošona latgaliski. Es vīnkuorši padoru vīnu dorbu i īmu iz nuokušū. Es nagrybātu runuot par miseju, tys lai palīk varūnim i svātajim cylvākim. Es naasmu ni vīns, ni ūtrys.

Cik maņ zynoms, ar filmu ir planavuots īkaruot ASV tiergu.

Tys juoprosa producentam. Es vyspuor par tū nadūmoju, da beidzamai šaļtei dumoju, kai lobuok filmu sataiseit. Tik lela budžeta filma i vēļ latgalīšu volūdā ir lels sasnāgums. Lai skateituoji viertej, “capās”, lomojās. Vysim byus pi kuo pīsasīt. Es dūmoju, ka itei filma ir leluoka par koč kaidim mozim komentarim škārsteiklā. Ka jei izraiseis daudz diskuseju, tys ir skaidrys. Partū, ka latgalīšu volūda nav vīneigais kontroversialais faktors. Ir paruodeita sadarbeiba ar “čeku”, nacistim, darbeiba Holokaustā, legionari. Muns aizdavums beja raudzeit viesturi paruodeit gūdeigai, kaida jei beja, na kaidu mes vysi gribim jū izatāluot. Miseja ir veicynuot dūmuot par šudiņdīnys Latveju, vaira pat par reitdīnys Latveju. Ka mes gribim par tū dūmuot, tod myusim par tū ir juorunoj, myusim juobyun spieceigai nacejai, kas spiej par taidim vaicuojumim runuot, nasabeist. Es teišom nikuo nasabeistu, tikai tuo, ka maņ dzeraunē nabyus zīmā snīga. Nu i nav.