Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Kotrys apleicīnis “jūceigī” cylvāki aba čudiki Latgolā vysod bejuši vītejuos sabīdreibys “ūdzeņa”. Voi izaceļ viņ ar atškireiguoku rynys ci īšonys maneri, voi pavysam naadekvatu dūmuošonys i reiceibys veidu, jī ruodīs tikpat interesanti kai par upeiti nadabiski puorleikušais veituls ci dūbainais akmiņs ceļmolā. Koloritus čudikus var satikt Leonarda Latkovska “Dzymtōs zemes ļaudīs”, Ontona Rupaiņa, Jezupa Pūrmalīša, Aļberta Sprūdža i cytu latgalīšu autoru prozys tekstūs, sovutīs volūdā atsakluoj boguoteigs vuordu kruojums taidu apsaukšonai.

Mulki i duraki

It kai vuordim “muļkis” ci “duraks” ar jūs ekspresivūs sinonimu aili, kai nagudrais, glupais, sprostais, trokais, durnais, ari idiots i nalīta, vajadzātu apzeimuot tikai goreigi slymūs, tok taidus vysod ar leidzjiuteibu i meilumu apsauc viņ par glupeišim, muļkeišim voi duracenim. A vysbīžuok apsauku var izapeļneit sevkurs par naordinaru reiceibu, tamā šaļtī it kai teik apšaubātys apsauktuo intelektualuos spiejis voi goreiguo veseleiba.

Uzvuords “Muļkis” Latgolā pyrmū reizi fiksāts 1738. gods dokumentūs. Populars jis ir bejs Kruoslovys nūvoda Lelūs Muļķu i Mozūs Muļķu cīmūs, par tū var puorsalīcynuot, pat pastaigojūt pa kopim. Dzeivuotuoji vēļ 20. godu symta 80. godūs nūraideja ideju par vītys nūsaukuma maiņu i niule ar tū pīvylynoj ceļuotuojus. Ilmāra Meža pietejumā “Latviešu uzvārdi” izsaceita verseja, ka uzvuords varātu byut radīs nu vītys nūsaukuma, “мулки” boltkrīvu volūdā nūzeimoj cītu zemi, kuru gryuši rakt, art. Īt pruotā saisteiba ar mulču, kū izmontojam zemis palobuošonai. Ludzys nūvoda Cyrmys pogostā ir Muļču cīms.

Storp latvīšim sastūpams vēļ uzvuords “Duraks”, 1932. gods “Valdības Vēstnesī” ir izsludynuots, ka kaida luterticeiga reidzineica uzvuordā Duraks sauktīs uzvuordā Podziņa. Latgalīšu daudz lītuotais aizgivums “duraks” krīvu vuordineicuos pamatnūzeimē teik skaidruots kai arlekina apzeimuojums, sovutīs montuotūs indoeiropīšu ciļmis vuordu “durņa”, “durns” pamatsemantika saisteita ar dūršonu, caurumim i koč kū tamleidzeidzeigu, attīcynuošona iz pruota spieju tryukumu (caurumu?) ir nūzeimis puornasums. Teicīnī “sieņu (ci kuo cyta) da duraka” (‘cīš daudz’) komponents “duraks” ir aizstuojs vuordu “Valns” – mitologiskū pazemis vaļdinīku, lai jū līku reizi napīsauktu.

Nadaparātī, puorparātī, nadacaptī, puorcaptī, nadataiseitī

Ituos ekspresivuos apsaukys popularys 20.–30. godu latgalīšu presē i lugu tekstūs. Tai vysbīžuok vīns ūtru avīžu slejuos par nakvalifikacātim, nakompetentim, pruotā naatteisteitim komiski raksturoj latgalīšu politiki i jūs atbaļsteituoji. Leonards Latkovskis sovūs latgalīšu vuordu i teicīņu komentarūs nadacapts/puorcapts skaidroj ar cilvāka atteisteibys procesa metaforisku leidzeibu maizis cepšonai – godās, ka nasaīt i “maize ir nagaršeiga, smoga, iudiņaina, meiklei leidzeiga”. Leidzeigi nūteik ar cuoļu periešonu. Bet tei var nabyut metafora, etnografejis ekspedicejuos pīraksteitys zinis, ka slāvi sovus pyrma laika dzymušūs bārnus suovuši syltā krīvu ceplī – kai sova veida inkubatorā. Ka tys nav leidziejs, burtiskā nūzeimē sacejuši, ka “nadacapts” – partū vuorguoks mīsuos i vuojuoks pruotā. Tai varātu byut reikuojušīs ari latgalīši.

Tautā zyna vēļ cytus teicīņus, ar kurim apzeimēt pruota tryukumu: tryukst vīnys skryuveitis; vysi nav sātā; vīna gaļdeņa tryukst; pīktuo gaļdeņa (dieleiša) tryukst; pīktuo bruoļa tryukst; pruotu izkiukuojs.

Pačobli i pušvysti

“D. trūkšņuodams ībrauce myusu piļsūniskuos presis pogolmā. Te nu gon streida cālūnis nav kaids pačoblis vai pusvysta,” – citats nu 20. godu latgalīšu presis. Vuords pačoblis gon vāluok tekstūs pavysam nav atrūnams, Kārļa Mīlenbaha i Jāņa Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīcā” itys vuords skaidruots kai vuorgs cuoļs, izplyukuots gailāns. Tok pušvysts atrūnams gon Kravaļa, gon Kūkuoja, gon trymdys lugu raksteituoja Artura Rubeņa tekstūs, ar tū saprūt i duraceņu, i naveižeigi apsavylkušu, i cylvāku bez satura. Bet tei nav vuorda pamatnūzeime.

Latgolys laukūs ir vēļ cylvāki, kas muocēs pasaceit, ka pušvysts aba pusvysta nav ni gaiļs, ni vysta, gudrā vuordā hermafrodits – radejums ar obeju dzymumu sovpateibom. Bierneibā laukūs poša dzierdieju pīaugušūs runojam par cylvāku, kas treis mienešu izaviers piec sīvītis, treis – piec veirīša, viņ nu tuo nikuo nasaprotu.

Ni šys, ni tys

Daudzuos Eiropys volūduos lītoj vīnys strukturys frazeologismus ar nūzeimi “ni vīns, ni ūtrys”, reizem komponenti gon atsaškir, pīmāram: angļu “neither fish nor flesh nor good red herring” (burtiski ‘ni zivs, ni gaļa, ni loba kaļteita siļča’),  krīvu “ни рыба, ни мясо” (burtiski ‘ni zivs, ni gaļa’), pūļu “ktoś ni z pierza, ni z mięsa” (burtiski ‘nazkas ni nu spolvu, ni nu galis’), lītuvīšu “nei velnias, nei gegutė” (burtiski ‘ni valns, ni dzagiuze’), latgalīši taidus ari zyna – ni zivs, ni gaļa; ni capts, ni vyrts.

Tī vysi ir kalki nu vuocu frazeologisma “weder Fisch noch Fleisch” (burtiski ‘ni zivs, ni gaļa’). Reformacejis kusteiba 16. g. s. ticeigūs saškēle katuoļūs (“zivīs”, kuri gavej i regulari galis vītā ād zivis) i protestantūs (“gaļā”, kuri vysu laiku dreikst ēst gaļu), a tī, kas nav pīderiejuši nivīnai nūmetnei, bejuši ni zivs, ni gaļa.

Sovutīs frazeologisma ni pīns, ni gaļa komponentu polaritate ir nu ebreju kašruta lykuma – škiert pīna i galis iedīņu taiseišonu, lītojamū virtuvis inventaru i itūs produktu iesšonu, kai itys treis reizis nuruodeits Vacajā Dereibā (Ex 23: 19, 34: 26; Dt 14: 21).

Latgalīšim cīš pateik ni–ni konstrukcejis teicīni, jī runā i tekstūs daudz lītoj vuordryndys ar antonimim, situacejai paīmūšim polarim jiedzīnim: ni suoku, ni beigu; ni austrumi, ni vokori; ni dīnu, ni nakti; ni sylts, ni solts; ni ar lobu, ni ar slyktu; ni boguots, ni nabogs; ni pi Dīva, ni pi valna; naleidzēs ni Dīvs, ni krīvs; byusi ni ar sīvu, ni bez sīvys; ni laiceigi, ni myužeigi; ni pošam, ni cytam.

Ka navar atrast atbylstūša antonima, “tukšū” komponentu aizstuoj sinonimi (ni carāts, ni gaideits; ni žāluojuos, ni teicēs), ituos pošys saknis vuorda atkuortuojumi (ni kolpu, ni kolpyuņu); vītnīkvuordi (ni tī bejuse, ni kuo); paleiga verbi (ni kust, ni ir).

Voi tu dridžiņu apsaieds?

Dridžinis, sauktys ari trokais buļvs, trakiņa, latvyski dzeloņainais velnābols (Datura stramonium), arhaiskūs laikūs izmontuotys magejā. Augs roda nu realitatis naatškiramys halucinacejis i puordozāts – nuovi, bet drūsuo deva nav nūsokoma, auga dalis satur atškireigus alkaloidu daudzumus. Partū nagaideitu trokumu, eislaiceigu naprotu raksturoj ar itū frazeologismu, i tys vysbīžuok izskaņ vaicuojumu veidā’, kas naprosa atbiļdi.

Bet ir ari cyti vaicuojumi, kū latgalīts ūtram prosa situacejā, kurā jis nasaprūt ūtra reiceibu: Voi tu troks? Voi tu pyrmū dīnu pasaulī dzeivoj? Voi tu mežā dzimis, bucā audzis? Voi tev golva sazagrīzuse? Voi tu pruotu izkoikuoji?