Rokstu sagataveja: portals lakuga.lv

Pīduovojam Naaizmērstulei veļteituo Latgolys nūvoda lauku školu jaunradis konkursa 2.–4. klašu audziekņu latgaliski saraksteitūs dorbus. Itūgod konkursa tema beja ”Jam ērgļa spōrnus un skrīn augši…”

Terēze Agloniete, Aglyunys Katuoļu gimnazeja, 3. klase

Pasaceļ spornūs…

Liduot, liduot, liduot…

Kotra cylvāka sapnis! Ak, ka varātu pajimt iergļa spuornus i… Pasaceļt spuornūs, apsavērt nu augšys pasauli, apsavērt cytys tuolys zemis.

Pasaceļu spuornūs i lidoju, lidoju! Radzu, cik skaista ir myusu Latveja – zaļa, skaista i tik dažaida!

Skaista ir Kūrzeme ar skorbū jiurys vieju, ar Kuļdeigys skaistajom īleņom, ar Ventys rumbu i Kaivis dižū ūzulu! Zemgale ar kruošņū Rundālis pili, plašajim leidzonumim, skaistajim labeibys laukim. Lelupe ar Bauskys piļs jumtim. Kotrā vītā ir jauki, breineigi cylvāki. Cylvāki, kas dora savu dorbu, kas dora Latveju skaistu, muojeigu, ciļvieceigu!

Lidojūt radzu Reigys spūžuos gaismys! Breineigū Vacreigu ar šaurajom īleņom, vacajom mojom, brugi, kas tik daudz atsacer. Apleik viejoj piļsātys smarža, kas līk nūreibt golvai! Ceļūtīs augšuok, var redzēt Vydzemis skaistumu. Gaizeņu ar juo skaistajim skotim. Siguldu i Līgatni ar Gaujis seņleju i kruošņajom kūku lopom rudinī!

Tūmār sirds klusi soka, ka vyslobuok ir Latgolā, dzymtajā nūvodā. Spuorni nas mani atpakaļ iz dzymtū sātu! Te ir vyslobuok, vītā, kur augu, kur Tāvs i Mote, dzymto sāta. Vīta, kur kai bolts muokuļs nu dabasu ir nūsalaids, – Aglyunys Bazilika, vīta, kur godu symtu vareneibu paroda Neicgaļa Boltais akmiņs, i azaru zylos actenis mirdz kai Dīva Muotis asarenis!

Vyslobok ir tī, kur ir dzymtuo sāta, saime. Vītā, kur ir sovs kakteņš, kur kotrys akmisteņš ir pazeistams, kur var dareit bleinis i lobus dorbus. Muna vīta ir tepat Aglyunā, munā saimē, pi vacuokim i bruoleišim!
Lai spuorni palīk iergļam, a cylvākam vyslobuok ir sātā!

Luīze Civkore, Kuorsovys vydsškola, 4.b klase

Jem iergļa spuornus un skīņ augši….

Muna dzymtuo Latveja ir ļūti skaista vaļsts. Tei ir ari gudra vaļsts. Mes muocamēs, lai spātu byut sovys dzymtuos zemis cīneigi. Skūlā myusim ir daudz juosamuoca, tys ir svareigi, lai mes spātu pasaceļt augstu, augstu. Mameņa maņ bīži atguodynoj – vairuok zynuosi, tuoļuok tiksi. Laikam jau zynuošonys ari ir tī spuorni, kas paceļs mani augstumūs. Bez izgleiteibys es nikur natikšu – maņ nabyus nikaidu sasnāgumu.

Pagaidom mes, bārni, na vysod saprūtam, cik tys ir svareigi, kū leluoki augsim, tū vairuok suoksim izprast tuo vysa jāgu. Laikam dzeivē tūmār nav svareigi, cik tu esi boguots un cik tev ir naudys. Svareigi, voi tu esi vasals, voi tu spiej dūt kū sovim draugim, ari svešim cylvākim, kurim vajag paleidzeibys. Tys jau vysvairuok vairoj labesteibu, sirsneibu, mīlesteibu.

Mani ļūti apbādynoj tys, ka cylvāki nasaudzej myusu dobu, pīsuorņoj un izpūsta, dadzynoj kiulu, izcārt mežus. Dzeive byus biedeiguoka, ka nabyus myusu doba taida, kaidu mes tū tagad redzim. Tod ari nūdarātu tī spuorni, kas ļautu pasavērt iz zemi nu augšys, lai kū vēļ maineitu.

Muns lyugums Latvejai i latvīšim – mes jau tagad varim kaut kū maineit! Ļausim Latvejai dzeivuot!

Linda Demjanova, Aglyunys vydsškola, 4. klase

Dzymtuos uoris

Ar iergļa spuornim radzu dzymtuos uoris.
Te zali meži, zyli azari,
Te dzymtuos muojis, plaši lauki, un pļovā kūšys pučis zīd.

Tur tuolumā jau zibsnej zibiņs
Un varaveiksnys kruosys spūži mirdz.
Tī myusu dzimtine, tī myusu Latveja.

Kai putnu dzīsmis mežmolā,
Tai bārnu jūki vysur jautri skaņ.
Te myusu dzymtuos uoris, myusu dzymtuos muojis.

Voi tu jau dzierdi,
Vai tu jau redzi jaunu reitu?
Tī breiveiba un saule zīd.

Rolanta Laganovska, Kuorsovys vydsškola, 4.b klase

Cylvāka dzeivis liduojums

Sevi atsaceru nu tūs laiku, kod guoju duorzeņā. Klausejūs kotru skaņu, kas apleik maņ skanēja. Tuos ir myusu dzeivis skanis. Ar kotru dīnu augu leluoka, es klausejūs vys jaunys i jaunys skanis.

Munys zynuošonys pasapyldynoj ar kotru dīnu. Suoču muoceitīs škōlā. Taids satraukums un pordūmys – byus labi voi gryuši. Pamozom mes pīrūnam pi tuo, ka myusu dzeivis stuosts pasapyldynoj ar kū jaunu, interesantu un ļūti svareigu. Kotru dīnu palīku gudruoka, nūpītnuoka, socu saprast, kū es dzeivē grybu sasnēgt. Zynuošonys ari dūs maņ tūs spuornus, ar kurim dzeive mani paceļs augstumūs. Īmūt iz sātu, suocu bīžuok pasavērt apleik. Te sabūjuots sūleņš, tī nūsvīsts konfekšu papeirs un daudz kas cyts. Vairs nav pruotā seikumi. Dūmys kavejās pi nūpītnuokom problemom.

Augūt socam palikt lobuoki un ījiuteiguoki pret cytim: dolomēs ar tim, kam nav, nūslaukam goldu, izslaukam telpu, kur asam. Tys pateikami vysim – lobs vairoj lobumu. Ar godim palikšu vacuoka, augs bārni, byus juopījam svareigus lāmumus. Tod jau jim byus juoīmuoca dzeivis gudreibys. Dzeiveite ir sakuortuojuse vysu – zynuošonys un lobu cylvāku padūms paleidz mums uzliduot sasnāgumu augstumūs.

Sorguosim sevi, dobu, myusu zemeiti!

Evelīna Orlova, Kuorsovys vydsškola, 4.b klase

Muns liduojums augstumūs….

Īsadūmoj, ka mes asam pi jiurys, un vīnā breidī uzlidojam augstu, augstu. Pieški maņ tryukst gaisa, es uzlidoju kosmosā. Naradzu vairs sovu meilū zemeiti. Bet dūmuos es radzu sovu zemeiti, kas apjam mani ar sovom syltajom rūkom, kai mozuleiti samīļoj sovā kliepī, nūmīrynoj.

Kod pasamūstu, saprūtu, ka tys beja tikai sapnis. Tuos syltuos rūkys beja munys mamenis gluosti, kas vysod samīļoj un nūmīrynoj. Maņ juoīt iz skūlu, lai muoceitūs, palyktu gudra. Bet bīži es dūmoju par tū sapni, kas beja. Maņ rūnās puordūmys par dobys saglobuošonu, aizsardzeibu. Par atstuotajim dzeivnīkim un pīsuorņuotim azarim un upem. Munu sapni vēļ papyldynuoja dobyszineibu stuņde par atmosferu.

Vaicuojumu ir daudz, atbiļdis maņ vēļ nav. Grybu nuokūtnē dareit vysu, lai myusu zemeite plauktu un prīcuotūs, bet nabyutu izciersta, pīsuorņuota, iznycynuota.

Vyss, kū es niu doru, dūd maņ zynuošonys, kas ari paceļs augstumūs, lai varim dzeivuot skaistā i meilā Latvejā.