Roksta autors: portals lakuga.lv

Par latgaliskim vairuokus ustobys augus varātu pīzeit deļ senejis tradicejis jūs audzēt latgalīša ustobā. Dažim ir interesants vuords, dažim – naaizstuojama lūma latgalīša tradicejuos. Kluot pavasars – ustobys puču stuodiešonys laiks. Ir ticiejums, ka taišni Jezupa dīnā puorstuodeiti augi, nūsalūb vyslobuok.

Jezupa reikste ci vāza (Hippeastrum)

Ap Jezupa dīnu (19. marts) sazīd breineiguo Jezupa reiksts – hipeastrs (tautā jaukts ar amarilli, jī ir vīnys dzymtys augi). Reikstis metafora cālusēs nu svātajam Jezupam veļteituos goreiguos dzīsmis teksta: “Reikste nu kūka vysusausokō/ Jezupa rūkā zīdēt īsōka.”

Eistī amarilli (Amaryllis belladonna) ir nu Afrikys, zīd iz rudiņa pusi, jim var byut da 12 zīdu. Sovutīs hipeastri, eistuos Jezupa reikstis – nu Dīnvydamerikas, jim varbyut viņ da sešu zīdu.

Hipeastra lelī zīdi ir vysaiduos kruosuos: bolti, sorkoni i ružovi. Bet tys ir cimperleigs augs, jam napateik ni īkaļtiešona, ni puorlīku lels mytrums. I raugi ītruopēt!

Pelargoneja (Pelargonium)

Pelargoneja kai zeimeiga puče pasaruoda ari latgalīšu literaturā, Anna Rancāne dzejūļu kruojumā “Pylni kārmani dabasu” rakstejuse “..iz lūga palūdzis/ vazaunīkā/ izzīdiejuse pelargoneja..” Ir ticiejumi, ka kruošni sorkonais i nu uora radzamais pelargonejis zīds sorgoj saimi nu nūskaušonys i ļaunys acs. Myusu dīnuos zyna pi div symtim pelargoneju sugu i tyukstūšom škirņu – vysaidu kruosu, formu i aromata niaņšu. Pelargoneja ir seviški īcīneita na viņ Latgolā, a vysā Eiropā. Juos pat pīzeist par provincialisma, mītpylsūnisma, bet ari vacmūdeiga muojeiguma simbolu. Patīseibā ustobys puču popularitati nūsoka na tys, cik skaistys juos ir, bet gon – cik vīnkuorša ir augu kūpšona. Itamā ziņā pelargonejis ir napuorspiejamys.

Pyrmuos pelargonejis Eiropā nu Kapzemis kolonejom (Dīnvydafrika) īvede 17. g. s. aristokratu rezideņču vajadzeibom, piec 200 godim juos izaplateja voi kotrā vīnkuorša eiropīša dzeivūkleitī. Aromatiskuos auga lopys boguotys eteriskom eļļom. Jom soveiga previrusu i antibakteriala, kukaiņus atbaidūša īdarbeiba. Kryumus pakustynojūt, lopu izdaleitais smuords pasastyprynoj, tai var telpā atteireit gaisu. Da kosmetiskuos ryupnīceibys atteisteibys meitinis ar pelargonejom kruosuoja lyupys, povuori aromatiskū eļļu izmontuoja konditorejā. Vāluok eļļu ryupnīciski suoce lītuot parfimerejā, zīpu ražuošonā, ar jū aizstuoja duorgū rūžu eļļu.

Pelargoneju aromats atsluobynoj, tok alergiskim cylvākim var suokt suopēt golva i pasaruodeit cyti napateikami simptomi.

Muškatka, jerums, ausu puče, geraneja – tei poša pelargoneja

“Mōjeņā beja vīn vyrtuve un vīna ustoba. Kas maņ vysvairuok tī patyka, tōs beja muškatkas vysūs lūgūs un, kai pīmiņu, vysod zīdēja. Vēļ pi jōs vīnā lūgā beja juranims (smaržeigō geranija): ka auss sōpēja, mama vysod gōja pi Vikturinas pēc “ausu zuolem”.” (L. Agloniete, “Tāvu zemes kalendars 2020”)

Stuosts par pelargoneju nav golā – pelargonejis tautā sauc ari par geranejom. Nu suoku tai Dīnvydafrikys migranti nūsauce botaniki, pasateicūt leidzeibai ar Eiropā izplateitū duorza geraneju, bet geranejis aug ari sovvaļā. Atškireiba ir miļzeiga: geranejis var puorzīmuot i izturēt soltumu, bet pelargonejis juotur tikai syltumā – taitod telpuos. 18. g. s. beiguos ituos syltummīlis suoce saukt par pelargonejom, juos izdolūt kai atsevišku geraneju dzymtys pelargoneju giņti. “Pelargoneja” greku volūdā nūzeimoj starku, sovutīs “geraneja” – dzērvi. Vīnys pučis augleiši atguodynoj starka, ūtrys – dzērvis kņuobi.

Muškets, muškiters, muškaturs, muškatka – taidi latgalīšu apzeimuojumi pelargonejai, tautys volūdā geranejai, varātu byut nu muskatrīkstu pelargonejis, kas tai saukta specifiskuo aromata deļ, bet attīcynuoti iz vysom pelargonejom.

Par “ausu zuolem” sauc smuordeigū pelargoneju ar dzili škaltom lopom i citronam leidzeigu aromatu (Pelargonium graveolens): aromatiskū lapeņu samaiga i īlīk ausī. Kod lopa saveituse, tū nūmaina pret jaunu. Uorsti naīsoka nūsadorbuot ar pošuortiešonu, te vēļ ir riski ībuozt lapeņu ausī par dziļu ci aizmierst par jū i atstuot ausī puoruok ilgi.

Latgalīši smuordeigū pelargoneju sauc ari itai – jerums, jeraņs, jerams, jeronims, juranims ci fonetiski leidzeigūs darynuojumūs.  

Mirta (Myrtus)

“Tam veju īmovus/ Nu mirtu zareņu,/ Tam slejis veju/ Nu īvu zīdu.” Latgalīšu tautysdzīsmē pīmynātuos mirtys dzimtine ir Vydsjiurys pīkraste, kur ir korstys, sausys vosorys i vāsys i mitrys zīmys. Parostuo mirta ir bīzi zarūts kryums, kas telpuos izaug ap 1,5 m garumā.

Tulkuojumā nu greku volūdys auga nūsaukums nūzeimoj balzamu. Myužzaļuos mirtys zīdi i lopys boguotys ar eteriskajom eļļom, izkaltātys lopys i augli teik izmontuoti kai garšvīlys. Ari krystnaglenis īgiust nu vīna mirtu paveida. Mirtu fitoncidi atteirej gaisu telpā i parosti naizraisa alergejis. Mirtys tyvumā īt būjā tuberkulozis i difterejis bakterejis, mirta napateik streptokokim i stafilokokim, gripys i cytim elpceļu virusim. Mirtu eļļu nu seneju laiku izmontoj religiskuos ceremonejuos.

Piec seneju legendu, mirtu iz zemi nu paradizis atness Odums, mirtys vannuos mozguojušuos senejūs greku dīvis Venera i Afrodite. Kai myužzaļs augs mirta eiropeīšim i tivejim austrumnīkim ir veiksmeigys lauleibys simbols, partū ar mirtom puškuotys leigovys i telpys.

Latgolā pastreipoj mirtys kai ceisteibys simbola lelū nūzeimi. Ar mirtu zarenim puškoj roratu misēs aizdagtū roratu sveci, kas simbolizej Jaunovu Mariju. Ar mirtys zareņ puškoj bārnu sveceitis, kas dūdās pi pyrmuos komunejis, meitinem golvā ari mirtu vaiņuceni.

Parosti agruok saimē, kur auga koč vīna meita, audzēja mirtu. Bīži mirtys kūpšonu nu mozūtnis uzticēja tūpūšajai mārgai, kab kuozu dīnā byutu, nu kuo veit mirtu vaiņuku i puškuot veļumu. Niule mirtys kryumu taidai vajadzeibai var nūpierkt veikalā. Ka mārga iz veļuma vaiņuka nalīk, jū suoc aprunuot, tys jau ir nagūds – navaineiba zaudāta. Mirtys zareņu dasprauž ari leigovaiņa pučei. Ka mirtu gona, zaļumim puškuojuos ari kuozinīki. Mirtu vaiņuceņu var nūlikt pi lauleibu gradzynu, lai bazneickungs nūsvietej.

Stoletnīks aba kūkveida alveja (Aloe arborescens)

Stoletnīks breivā dobā aug Afrikā, nazcik sugu sastūpamys ari Vydsjiurys regionā i Indejā. Pi myusu itū myužzaļū sukulentu audzej viņ ustobā. Tok stoletnīks zīd cīš reši, krīvu volūdā vuords “stoletnīks” nūzeimoj symts godus i tys juoattīcynoj iz zīdiešonu.

Stoletnīka uorstnīcyskuos soveibys izmontuoja jau senejī karaveiri, juo lopys dezinficej rānys i apdagumus, veicynoj sadzeišonu. Arabim jis ir pacīteibys simbols, tierguotuojus gryutajūs tuksnešu ceļūs stoletnīka sula, eipaši sagataveita, leidzēja atjaunuot spākus i aizviļkt čyulys. Afrikys šamani pret stoletnīku izaturēja kai pret magisku kūku, dzimtinē augs sasnādz 6 m augstumu.

Latgalīši stoletnīku sātā, prūtams, turēja kai uorstnīceibys augu. Tok stoletnīks satur ari toksiskys iņdis – lopys puorkluotys ar pluonu aloina i C-glikozida antrakuaina kuorteņu. Sula i meikstums nav beistami, tok pi dažom slimeibom var izraiseit beistamys sekys. Partū, pyrma lītuot, lobuok konsultētīs ar uorstu.