Roksta autore: Lilija Limane, Latvejis Nacionaluos bibliotekys pietneica

Latgalīšu drukys aizlīguma laika gruomotu raksteituoja i pyrmuo latgalīšu dzejnīka Andryva Jūrdža literaruo montuojuma leluokū daļu Latvejis Nacionalajai bibliotekai  1970. godā nūdeve jo unuks Aleksandrs Jūrdžs (1900–1970). Tūlaik, sovys dzeivis nūgalē, Aleksandrs ar sīveņu Bronislavu, kai ari vysim Korklinīku muoju bibliotekys duorgumim, beja puorsacieļs iz dzeivis pi dāla Andryva Limbažu rajona Igatē. Dreiži viņ piec, juodūmoj, suopeiguos škieršonuos nu tik duorgūs gruomotu Aleksandrs aizguoja myužeibā i tyka paglobuots Desetnīku kopsātā natuoļ nu sova vacuotāva. Da šam kulturys viesturnīki i latgalīšu literaturys pietnīki  vys tik skatejuos Andryva Jūrdža vierzīnī, pa raizei pīmynāts taipat ūtrys mozdāls, literats, gruomotnīks i Jūrdžu dzymtys pietnīks Juoņs Cybuļskis. Pacylojūt bibliotekys plauktā kasti ar Aleksandra  pīrokstim, kas stuov suplok kastei ar slovonuo dzeda rokstim, juosecynoj, ka Aleksandru vajag pīminēt, nūteikti vysmoz juo 120. dzimšonys dīnā 9. aprelī.

Dīnu zemnīks, nakti rakstnīks

“Dīnu zemnīks, nakti rakstnīks” – itūs par Andryvu Jūrdžu saceitūs vuordus pylnā mārā va attīcynuot ari uz jo mozdālu Aleksandru, partū ka jis taipat golvonā kuortā beja zemnīks Jūrdžu dzymtys muojuos Nautrānu cīma Kuorklinīkūs. Dokumentu voi autobiografisku ziņu par juo dzeivi nav nicik sasaglobuojs, cik jau var natīši atrast juo pīrokstūs, dažys zinis snādz Juoņs Cybuļskis sovuos atmiņuos par Jūrdžu dzymtu.

Aleksandra dzeive nabeja uorejim nūtykumym puorpylna. Kai jau lauku cylvākam, golvonais dorbs beja sovā saimisteibā, piec tam, ka sadzyna kolhozūs, ari tī vēļ dabova pasapyulēt.

Aleksandrs ir Andryva Jūrdža dāla Ontuona vacuokais bārns, jis pīdzyma 1900. godā. Sprīžūt piec lobuos krīvu rokstu volūdys, Aleksandrs ir apmekliejs školu, juodūmoj, Rogovkys pogostškolu ar krīvu vuiceibu volūdu. Latvīšu volūdā raksteit, juodūmoj, isavuiceja  sātā. Te juopīzeimoj, ka vysu myužu jis raksteja tikai latgalīšu rokstu volūdā, taipat pi latgalīšu volūdys pīsaturēja ari 60. godūs, kod nivīns cylvāks publiski vairs latgaliski naraksteja, vyspuor juo rūkrokstūs naatrast nivīnu baltiski raksteitu ryndu.

1922. godā Aleksandrs beja īsaukts karadīnestī Daugovpiļs cītūksnī, kur puorbeja kaidus treis mienešus. Piec tam atsagrīze tāva sātā i kūpā ar vacuokim i jaunuokū bruoli Modestu struodova sovā saimisteibā. 1928. godā, kai ruoda fotografeja, obeji bruoli vīnā dīnā apjēme sīvys. Aleksandram tyka buorineite – Jūrdžu saimē pijimta meitine Bronislava Gleizda. Nu kolhoza laikim  fotografeja ruoda Aleksandru ar Broneiti kai tipiskus lauku cylvākus. A pīrokstūs var atrast šaidys taidys praktiskis pīzeimis, pīmāram, zinis par izstruodis dīnom voi laika vāruojumus.

Andryva Jūrdža goreigais maņtinīks

Nu Andryva Jūrdža dālu vysleluokū interesi par gruomotu pasauli izruodeja par gruomotu gudrinīku īsauktais Stanislavs. Dīvamžāļ, juo dzeive beja eisa i tragiska: dīnejūt Krīvejis armejā, par atsasaceišonu pīsadaleit 1905. gods namīru apspīšonā jū īslūdzeja Pleskovys cītumā, kur Stanislavs myra nu tuberkulozis. Vāluok ryupi par vactāva montuojumu i saimis biblioteku uzajēme Aleksandrs. Apsazynojūt gruomotu i rūkrokstu kruojumu  pīdereibu dzymtys montuojumam, jis iztaiseja eipašuma spīdūgu ar drukys burtim. Andryva Jūrdža muoju pogrobā nūslāpti nazyn nu kaidu laiku globovuos tipografejis burti. Vīni baumova, ka burtus Jūrdžam uzticiejs Pīters Miglinīks, cyti izvierzeja verseju, ka tī bejuši nu krīvu nelegaluos tipografejis “Zemļa i voļa”, kas naatbylst patīseibai. Burti deve īspieju Aleksandram izveidot lapnu lītu – ni vairuok, ni mozuok kai sovu spīdūgu. Juo pagataveišonu aproksta Juoņs Cybuļskis: „Aleksandrs burtus jēme nu kastis i lyka kūka rāmeitī. Vairuokkuort salyka tekstu sovai adresei i īspīde vysuos gruomotuos.” Radzams, ka spīst zeimūgu Aleksandram cīši patyka – ka vacuotāva rūkroksta gruomotuos atsaļuove īspīst vīnu voi, leluokais, div, tod dažūs sovūs papeirūs  reizem saspīde vasalom lopom.

Jūrdžu saimis gruomotuos Aleksandrs vēļ ari rakseja eipašuma īrokstus ar rūku krīvu voi latvīšu volūdā, a īroksta formu aizgiva nu dzeda i tei bīži viņ beja taida: “Itei gruomota pīdar graždaninam Vitebskuos gubernis Ludzys ujezda Aleksandram Antonovičam Jūrdžam cīma Kuorklinīku.” Ka kura gruomota nūpleisa voi tai nabeja vuoku “pa dzimšonai”, Aleksandrs, sekojūt vactāva īrodumam, pats darynova vuokus, koč na tik skaistus kai Andryvs Jūrdžs, sprostuokus. Kod Andryvs myuža golā beja zaudiejs redzi, jo saceriejumus pīrakstejuši saimis lūcekli. Koč nikur nav saceits, kuri tī beja, tok jau juodūmoj, ka Aleksandrs. Na tik viņ juodūmoj, storp Aleksandra pīrokstim atrūnamys Andryva “dzīsmeitis” – mož puorraksteitys, mož pīraksteitys piec dzejnīka runuotuo.

Kod i cik Aleksandrs ir pīrakstejs

Ar rokstu dorbim Aleksandrs suoce nūsadorbuot ap 1918. godu. Juo ražeiguokais raksteišonys laiks beja jauneibā, leidz apmāram 1929./1930. godam, jau piec vactāva aizīšonys myužeibā. Var rastīs vaicuojums, parkū Aleksandram ruodejuos svareigi raksteit, vaira natryuka īspīstūs avīžu i gruomotu, drukys aizlīgums jau seņ beja atcalts. Vīna nu atbiļžu varātu byut lelais cīns pret dzymtys tradicejom i A. Jūrdža naapšaubamū autoritati.

Daudz Aleksandrs aizajēme nu vactāva, gon žanru izvēlē, gon saturā. Tūmār juo individualais rūkrokstūs radzams – tys ir cyta laikmata cylvāks, kas raksteja ari poša vajadzeibai i aiz napīcīšameibys izapaust rokstūs.

Latvejis Nacionaluos bibliotekis rūkrokstu kruojumā globojās itaids Aleksandra Jūrdža rūkrokstu apjūms: četrys lelformata kladis (gruomotvedeibys kantorgruomotys) ar literarim i ziniskim tekstim; vīna moza formata kladeite puorsvorā ar goreigū i laiceigū dzeju; treis vīneibys ar rūkrokstim iz atseviškom lopom voi pluonuos burtneicuos; poštaiseita klade “Familijys hronika”,skaistai sagataveita genealogiskim īrokstim par nūtykumim saimē; poštaiseita klade –Gruomotu saroksts baltīšu i latgalīšu izlūksnē”, kur īraksteitys viņ 35 gruomotys nu daudz leluokuo gruomotu kruojuma.

Aleksandra goreiguos interesis

Literarī i cyti teksti sakoncentrāti kladēs, golvonais raksteituojs ir pats Aleksandrs, bet cik nacik pi raksteišonys pīsadaleja ari juo bruoļs Modests. Agruokī īroksti nu 1918. gods i dažim nuokamajim godim ir krīvu volūdā, tī stuosta par jaunam cylvākam aktualom temom, pīmāram, ir nūroksti nu krīvu gruomotom par astrologeju, hieromanteju, izzinis materiali par Ludzys apriņči i Vitebskys guberņu, kai ari  krīvu dzejis izroksti i daudz kas cyts.

Dažu godu laikā pakuopeniski Aleksandrs puorīt iz latgalīšu volūdu. Nūrokstu olūti ir baltīšu i latgalīšu presis izdavumi, a bazneicys dzīšmu i litaneju teksti, īspiejams, jimti nu vactāva rūkroksta gruomotom, popularys tautā dzīduotys dzīsmis i tautys dzīsmis, seviški garuos i dzīžamuos. Taipoš kai vactāvam, Aleksandram īmīļuoti ir gudru dūmu (sokomu vuordu, aforismu) pīroksti. Dūmu pierļu īvierze atsaškir nu vactāva dzili tradicionalos, Aleksandram cīši pateik veirīšu i sīvīšu attīceibu tema, pīmāram daži “pasauļa gudrūs” vysai skeptiski  izteicīni por mīleibys lītom: “Līkuos sīvys, taipat kai līkī zūbi, turīs pi zalta”, „Mīlesteibā ilgojās piec lauleibys i lauleibā otkon piec mīlesteibys”; „Jiura nav tik viļteiga kai sīvītis sirds”.

Dzejūļu tekstim tikai dažreiz nūruodeiti olūti, bet puorsvorā gondreiž zam kotra pasaroksta pats, koč nabyudams autors, a tikai nūraksteituojs. Daži dzejūli apdzīd latgalīšu politiskūs darbinīkus. Pīmāram, kaids panteņš par Franci Trasunu:

“Sok, Franceit, palaidneit,
Kur atstuoji sutaneit’.
Voi atstuoji krūdzeņā,
Voi meitinis paguļtē.”

Ir aizdūmys, ka ari pats Aleksandrs ir saceriejs pa kaidai dzīsmeitei, tūmār  juo saceriejumus eistyn nav īspiejams identificēt. Skaidrys viņ tys, ka dzejis, aforismi, sapynu tulki, laimeigūs i nalaimeigūs dīnu saroksti i cyti leidzeigi nūroksti paruoda, kaidys tymā laikā beja Latgolys jauna puiša literaruos i vyspuor goreiguos interesis.

Roksts sagataveits Vaļsts pietejumu programā “Dokumentārā mantojuma izpētes nozīme, veidojot sinerģijas starp pētniecību un sabiedrību”.