Roksta autors: portals lakuga.lv

Itūgod zīma bejuse taida, ka jau janvarī suokušys zīdēt pavasara agreimuokuos pučis. Tok pavasara īsastuošonu pa eistam gaidom. Partū ka tikkū nu zemis izleidušuos lapenis ir vasala vitaminu kruotive, i tys nav nu veikala. A pučis eistī pavasara viestneši. I daži augi ir vairuok latgalīšu īvāruoti, cyti mozuok. Tū atkluoj i latgalīšu teksti, i sovpateigī augu apzeimuojumi.

Šnitka (Aegopodium podagraria)

Niu nu zemis leinūšajā zuolē juosteidz laseit šnitka. Jei vierteiga puortykā, juos sastuovā ir lels daudzums C vitamina i mineralvīlu, ari ūlboltumvīlys, cukris, škīdrvīlys, karotins, holins, organiskuos skuobis, flavonoidi, fermenti, fitoncidi, ūgļhidrati, kumarini, nadaudz eteriskūs eļļu. Apriekinuots, ka 100 g svaigu lopu ir 16,6 mg dzeļža, 2 mg vara, 1,7 mg titana. Ari šnitkys saknis satur eteriskū eļļu, saponinus, cīti i ūgļhidratus, partū šnitku var pīskaiteit pi vierteiguokūs sovvalis augu, kū izmontoj uzturā. Pakrieslī augušuos lopys ir suleiguokys i vierteiguokys par saulainā vītā škeitajom.

Kod šnitka izaug, tod jū parosti baroj lūpim, kai tū sovā izlūksnē aproksta A. Slišāne sovā “#100dečuLatvijai” 79. deča stuostā: “Ap kalti i lyužu moluos šnitka saauguse kuo zalīs dečs, nuglobuodama vacuos lopas, sausū zuoli i nateirumus. Pylnu spaini pīplāšu ai šnitku. Klāvā tūlaik rozdolu – sauvi gūtinei, tod sauvi rukšam i sauvi talanam. Kačam nagaršoj.”

Zača kuopusti aba skuobinis (Oxalis acetosella)

Francejā nu zača kuopustu gatavej citroneigys garšys puļveri limonadem. A pi myusu jūs izmontoj viņ tik, cik, pa meža stidzeņu īmūt, saīt nūplēst – dažys lapenis. Jūs sastāvā ir augsts C, A, B grupas vitamīnu daudzums, dzeļzs, cynks, kalejs, kai ari augsta antiradikala aktivitate.

Iz auga naizmontuošonu nūruoda ari nūsaukums – kas cylvākam kai ba nav dereigs, tū atdūd zvārim, kai zyrga skuobinis, luoča auzys, vylka vuolis, vonoga zierni, dzagiuzis lyni. Tok zača kuopustus lobuok atstuot sev, na začam. I ēst jūs lobuok napuorzīdejušus – da maja beigu i juņa suokuma.

Bārnim dūmuotūs literarūs tekstūs ar humoru apspēlej zača saisteibu ar zača kuopustim, kai tū darejs A. Rubenis lugā “Bezbailis meklej baimi”:

“Veceits: Nu kō tev bailes? Dobā tok daudz skaistuma. Pat zača kopusti pylnūs zīdūs.
Začs: Paļdis! Zača kopusti maņ garšoj lelyski, jo tikai..
Veceits Jo tikai – nu, nu, soki viņ.
Začs: Jo tikai ezis nagulātu munūs kōpustūs.
(Pasaroda ezis.)
Ezis: Jō zača kōpusti? Jōsasmej. Tei ir muna gulta!
Začs: (Sašutis.) Jō gulta muna pušdīņu golda vītā!”

Ņuotre (Urtica dioica)

Beitīs, ka ņuotre sadzaļdēs, varēs piec tam. Niu seikuos, naizaplātušuos lapenis juolosa zupai. Cīš gords virīņs saīt kūpā ar skuobinem. Breineigs kalceja, magneja, dzeļža i kaleja, A i C vitaminu olūts. Ņuotris var aplīt čajā, tys paleidz dreižuok aizaviļkt ciertumim i sadzeit īkaisumim.

Senejūs laikūs nu ņuotru škīdrom darynuojuši nosuošonai veseleigus audaklus. Myusu dīnuos Latgolā nu ņuotris vysaidus produktus rauga taiseit uzjāmums “Saules nātre”. Ari nu sasadzaļdeišonys nav juosabeist, taids īdzielīņs atgrīž cylvāku niu i te realitatē i padora psihologiski stypruoku.

Īprīškejuos latgalīšu paaudzis gon nikuo loba par itū augu nav sacejušys, latgalīši gryutu dzeivi saleidzynoj ar dzaļdiešonūs ar ņuotrem: perīs, kiulīs ci sitīs kai plyks pa ņuotrem. Slyktim i ļaunim cylvākim tū vielej pat burtiskā nūzeimē, kai tautysdzīsmē: “Dālu muoti suni rēja,/ Pa ņuotrem volkuodami;/ Meitu muote pasasmēja,/ Pa lūdzeņu vārdamuos.” 20. g. s. suokuos vysu švakū saleidzynoj ar ņuotrem, kai K. Skryndys rokstā “Notrês”: “Kam meil byut notrês, tys lai palik notrês, tikai mes lai nasežam aiz notrem, ni par kaidom skaistokom pukem nabadodami.” (“Goriga Maize”, 1917, nr. 2)

Ari Naaizmērstulis puorsokys dzieleiguos Ņōtreitis sirds palīk par boltu pučeiti. Tok strēči pyrma popularūs A. Saksis “Pasaku par ziediem” (1966) latgalīšu skaiteituoji jau 20. g. s. 20.–40. g. īpazeist Naaizmērstulis puosuokys par zīdim, cylvāku lobī nūdūmi simboliski īsamīsoj vīnkuoršūs lauku zīdūs, kai naktineica, snīgpučeite, krejmine, zylaceite, zaltgaļveite, vyzbule.

Pīnine (Taraxacum officinale)

Ari jaunuos pīniņu lopys ir grīžamys salatūs. Juos satur A, E, C, K i B grupys vitaminus. 100 g svaigu pīniņu nūdrūsynoj div dīnu A vitamina i deveņu dīnu K vitamina davu. Lītuotys uzturā, pīninis uzloboj imunuos sistemys darbeibu i ašņaritis procesus, jom ir pretvieža aktivitate. Uzturā var lītuot ari kaļteitys saknis. Kod pļova sazīdēs dzaltonom “sauleitem”, varēs vuoreit pīniņu syrupu, sauktu par madu.

Interesanti, ka Eiropys volūdys atkluoj treis asociativus redzīņus par pīnini. Latvīšu, tymā skaitā latgalīšu, pīninis apzeimuojums nūruoda iz asociativu saisteibu ar pīnu, tok, pīmāram, krīvu “одуванчик” līk īsadūmuot jau puorzīdiejušu puči, kurys sāklys var vīgli aizpyust. Sovutīs angļu “dandelion” (pajimts nu senejūs franču “dent-de-lion”), vuocu “Löwenzahn” i cytuos Rītumeiropys volūduos nūzeomoj ļova zūbu, ar kū dūmuoti pīninis lopys rūbi. Tok latiniskais auga nūsaukums ir nu arabu volūdys vuorda, kurs apzeimoj ryugtu augu.

Kū vēļ var dareit ar pīninem, pamuoceits A. Slišānis 37. deču stuostā: “Reigas lylīs bruolāns īmuoceja peit pīneņu vainugus. Jov sapynu sev, muosai, mozejam bruoļam, gūtinei, tok jei uzreiz apieda. Kačam ari, jam vīnolga, saulie rozalaids pi klāva.. (..) Pliešam pīniņu kuotus striemelies i miercejam kanovas iudenie, byus ruļļainī moti lelliem. Nazkurs pyuš i taurej ai pīniņu kuotīm, man nasaīt, es salosu lylu sauvi, vāze btys nu apsystuos stykla burkas. Rūkas malnas nu pīneņu pīna, daguns dzaltans..”

Žybactenis, palazdis, zyluos vyzbuleitis (Hepatica nobilis)

Latgolā zyluos vyzbuleitis sauc leidzeigi kai Leitovā (žibuoklė, žėbotė) – par žybacteņom. Cytur Eiropā īvāruojuši auga cytys dalis – žybacteņu lopys atguodynoj cylvāka oknu formu, pīmāram, jūs apzeimuojums angļu volūdā “Liverleaf” burtiski nūzeimoj oknu lopu, vuocu “Leberblümchen” – oknu pučis, narunojūt par latiniskū nūsaukumu, kas nūroda iz dižciļteibu oknu jūmā. Vydslaikūs bejs taids prīkšstots – kaidu organu augs atguodynoj, tuo uorsteišonai ari dūmuots. Myusu dīnuos itei atziņa nav aktuala.

Žybactenis zīd zam lozdom – palazdēs, tū aplīcynoj ari latgalīšu teksti, pīmāram Viktora Mundura puosokā “Princeseites”: “Un tikai vyzbuleiši palazdēs smaideja sovom zylajom acteņom” (Sauleite, 1932, nr. 7); voi Drauga tāluojumā “Jaunōtne un pavasars”: “un palazdēs īsamirdzēja pyrmūs zylūs vizbuleišu kautreigōs acteņas, tad prīkā soka gavilēt sirds: pavasars!” (Sauleite, 1935, nr. 4)

Palazdis, vyzbuli (Anemone)

Tīpat sūpluok žybacteņom atrūnamys botaniski atškireigys pučys, tok pavasara puču laseituojam vīnā buketā līkamī vyzbuli aba palazdis –  dzaltonais (Anemone ranunculoides), boltais (Anemone nemorosa), meža (Anemone sylvestris). Greku ciļmis vuords “anemone” nūzeimoj vieju meitu. Augs ir cīš jiuteigs pret vieju, pi mozuokuos vieja pyusmenis pučis suoc treisēt i šyupuotīs.

Latgalīšu literati ituos pučis pīzeist par Latgolys ainovys sastuovdaļu, pīmāram, Annys Konānis dzejūlī “Boltī vyzbuli”: “Boltī vyzbuli dzimtines pļovā/ Ap kōrklu kryumu kai vaiņukā zīd./ Ganeņš, sādādams nūdobā sovā,/ Klausās, kai gaisā ceiruleits dzīd.” (Dzeive, 1971, nr. 110)

Vuords “palazde” vyzbuļa apzeimuošonai lītuots ratuok, tok atrūnams A. Rekēnys “Kalupes izloksnes vārdnīcā” (1998) i portala lakuga.lv sagataveitajūs kulturys ziņu tekstūs: “Tei ir fantastiska vīzeja par dobu – uobeļneicys zīmā, palazdis mežā, bārzi pļovys vydā, plaukstūši kūki, upe, saulis gaisma.”

Muolaineitis, soltlapis, šalkapis, pamuotis (Tussilago farfara)

Muolaineitis aug vītuos ar skraju vegetaceju, bīži ceļu uzbārumūs granšainuos i muolainuos augsnēs. Juos izmontoj tradicionalajā medicinā, auga zynuotniskais nūsaukums “Tussilago” ir cielīs nu latiņu vuorda “tussis”, kas nūzeimoj kuosu.

Apzeimuojums “pamuotis” ir nu krīvu volūdys “мать-и-мачеха”, kas burtiski nūzeimoj muoti i pamuoti. Vīna augu lopu puse ir pyukaina i maiga kai muote, augšejuo – gluda i solta kai pamuote.  Laikā, kod muolineitis zīd, saule var vasareigi siļdeit kai mama, bet var ari speidēt solta zīmys saule kai pamuote.

Puryns (Caltha palustris)

Purynu sazīdiešona ir kai karaļa īsarasšona – pošā pavasara kulminacejā. Latgalīšu zemnīkam tei bejuse zeime, ka var sēt lynus, bet vysim puorejim – dobys viests par syltuo laika i zīdūņa suokšonūs. Daudzi latgalīšu literati veļtejuši jiusmeigys dzejis ailis purynim, viņ dažys nu jūs: “Byus otkon zīdūnis dzimtinē munā,/ Pļovōs nu jauna sōks puryni kaist.” (A. Gribusts); “Pa zīdūšūs purynu pļovom/ Muna bērneiba pōsokas stōsta.” (L. Latkovskis); “Plaukst dzaltonais purynu zīds,/ Plaukst orōja vaigā cereigais smaids.” (O. Zvīdris); “Un pasauļs/ Īmontoj krōsas:/ Orumu bryunu,/ Purynu zaltu.” (A. Vējāns).

Eipaša prīca par purynu sazīdiešonu beja bārnim, kai tū aplīcynoj O. Matvejāna atminis kruojumā “Aizīt muna Asinova”: “Vysas sleikšņas beja purynūs. Dzaltons paklōjs daudzu hektaru plateibā nūklōja pūra pļovas. Purynu zīdu laikā vajadzēja pīplēst pa divi trejs skalini kotru dīnu gūvei i syvānam. Pōri upeitei tykom ar plūsteņu voi pa Pīteru laipom. Kōjas gon sola, bet sirdī beja prīks – i atbiļdeigs dorbs, i daguns purynu klēpī, i kīvistu klīgšona, i ceļšonōs pōri upeitei.” Navajadzātu aizmierst, ka purynu zīdi satur iņdi.

Puryns ir vīneiguo puče ar veiriškū dobu, Naaizmērstulis puosokā “Aizburtajs saules spaits” puryns ir puisāns, latgalīši ar purynu saleidzynoj tikai veirīti: puiss kai puryns, uzacierts kai puryns, sovutīs “prīceigs kai puryns” paīt iz drupeit ironisku īdzārušuo apzeimuojumu. Purynam soveiga ari sakraluo mitiskuo pasauļa kūka funkceja – īzeimēt pasauļa centru, kai tū aplīcynoj tautysdzīsmis teksts: “Zīdi, zīdi, purineņ,/ Pošā pūra videņā.”

Vēļ latgalīts zyna vardivu purynu – pamīšlapu pakrēslīti (Chrysosplenium alternifolium), uoryskū purynu – saulpureni (Trollius europaeus). Sovutīs pļavys silpureni (Pulsatilla pratensis) latgalīši sauc par pļavini vylkkauleiti, a meža silpureni (Pulsatilla patens) – par syla vylkkauleiti.