Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Jurgine godskuortu riņčī īzeimej vydspunktu storp Pavasara vīnuodeibom i Vosorys saulgrīžim, na astronomiski precizi, bet piec byuteibys. Ar Jurgini suoc jaunu saimnīcyskū godu i vajadzātu suokt ari lauku dorbus uorā – pyrmuo lūpu izlaisšona gonūs, pyrmuo pīguļa, pyrmuo atortuo voga. Jurgine ir latvīšu zyrgu patrona Iuseņa i svātuo Jura dīna ar sovpateigom tradicejom.

Soltais pavasara vyds

Aizgavienī pastreipoj pavasara uzvaru par zīmu, poguonu Leldīnē, Pavasara vīnuodeibuos, – ka dīna palykuse garuoka, a Jurginē – zemi kluojūšū jaunū zaļumu. Kod ļauds Latgolā i cytur Krīvejis imperejā dzeivuoja piec vacuo stila kalendara, laiks parosti 23. aprelī beja drupeit syltuoks kai šudiņ, partū ka Jurgine tūlaik īkryta niulenejā 6. majā. Ar 1918. gods 1. februari puorīmūt iz kalendara jaunū stilu, jaunajā Jurginē bīži vēļ ir pasolts, teirumi dubļūs i zalis zuolis nikaidys. Zemnīki Latvejis vaļdeibai praseja Jura dīnu puorceļt atpakaļ iz 6. maju.

Itam vaicuojumam izdūts reikuojums nr. 85 i 1920. gods 15. apreļa “Valdības Vēstnesī” īšklītu ministreja skaidroj, ka Latvejā īvīsts jaunuo stila kalendars i leidz ar tū Jurģu, kai tū sauc tūlaik oficiali, dīna ir 23. aprelī. Lai naradeitu puorprotumus, 1922. godā īšklītu ministreja otkon avīzē atguodynoj itū reikuojumu. Bet latgalīši vēļ nasalīk mīrā, 1927. gods 24. martā avīze “Zemnīka Ziņas” roksta, ka “vairokas pogostu padūmes un pogostu īdzeivotoji irūsynojuši tū porcelt uz vacū Jura dīnu, īvārojūt ka Jura dīna tagad pēc jauno stiļa īkreit vysslyktokā pavasara škeidūnī. Uz tu īkšlitu ministrija tagad paskaidrojuse, ka viņa naatrud par īspējamu Jura dīnu porcelt uz vāloku laiku, jo šei dīna vysā vaļstī jau īgojuse myusu saimnīciskā dzeivē”.

Cytur Eiropā

Vysys zemkūpu tautys pīsatur pi godskuortu cykla i ar leidzeigim ritualim, kai meijis, guņskuri, specialys dzīsmis i rūtalis, laisteišonuos, atzeimoj zemis saplaukšonys momentu – it kai kaids gors, i nav svareigi kaidā tālā jū īmīsoj, atslādz zemi kai ar atslāgu, īsvīž iudinī pyrmū syltū akmini. Slāvu tautys zyna tū pošu Jura dīnu (Юрьев день, Егорий вешний, Егорий весенни), cytur Eiropā vysbīžuok itūs pavasara svātkus sviņ 1. majā. Jau senejā Rūmā 28. aprelī–3. majā nūtyka Floralejis – zīdu i pavasara dīvītis Florys svātki.

Germaņu kulturys zemēs 1. majā stota izpuškuotus Maja kūkus, ap kū īt rūtaļuos i dzīd pavasara atīšonys dzīsmis. Ituo atskanis Latgolā ir bārza meiju salikšona ustobā i bazneicā Vosorys svātkūs.

Bārzu zaļums ir maigs i svaigs, kūks – dreiži plaukstūšs, partū poguoni tic, ka mistiskais vegetacejis gors īsamīsoj taišni bārzā, ari vuords “meija” ir aizgivums nu vuocu volūdys i ir senejs Maja kūka apzeimuojums. A kristīši bārzu svaigumā redz Svātuo Gora kluotbyutni. Izplaukuši bārzu zori padūmu laikā tyka nasti ari 1. Maja demonstracejuos – intuitiva nūjausma par arhaisku lītu kuorteibu. Keltu kulturys zemēs naktī nu 30. apreļa iz 1. maju sakur miļzeigus Belteina (angļu Beltane), saulis dīva, guņskurus, kuru līsmis, dyumi i palni škeistej lūpus nu slimeibu i zīmys naspāka, veicynoj augleibu.

Vydslaikūs, kod Bazneica apkaruoja poguonu ritualus, pavasara atīšonys svynātuoji ceņtēs nūleist nūmaļuokuos vītuos i bez līcinīku, partū par nakti nu 30. apreļa iz 1. maju vuocyski runojūšuos zemēs roduos nūstuosti, kai Valpurģu naktī (vuocu Walpurgisnacht, Hexenbrennen) iz orgejom salidoj rogonys ar valnim. Itū prīškstotu nūstyprynuoja populari literarī dorbi, kurūs tys attāluots, pīmāram, kai J. F. Gētis tragedeja “Fausts”, M. Bulgakova romans “Meistars i Margarita”. Taids nakts nūsaukums ir nu angļu svātuos Valpurgys (ap 710–779), kuru pīmiņ 1. majā.

Zyrgu patrona dīna

Nazkod ari myusu seņči sviniejuši plašus pavasara svātkus Lopu dīnā – 1. majā, kristīteibys īspaidā jī sasašaurynuojuši i puorsacāluši iz apreli. 1. majam sovu zeimūgu Latgolā izlics katuolicisms – jau 30. apreļa vokorā suoce maja dzīduojumus pi cīmu krystu. Folklorys pīrokstūs fiksāts moz teicieju atmiņu par kaidom paguoniskom izdareibom 1. majā, viņ taidys – meitys itamā dīnā guojušys iz olūtu mozguotu mutis; piec lyugšonu pi krystu kiuruši guņskurus, a parkū tai darejuši, teicieja nav muociejuse paskaidruot.

Nu suoku latvīšu zyrgu patrons Iuseņš, piec dažu folklorys pietnīku dūmom, bejs gaismys dīvs, bet juo nūzeime sarukuse viņ da zyrgu aizguodnieceibys. Tys izskaidrojams ar tū, ka pats zyrgs bejs saulis simbols. Senejūs latgaļu teritorejuos ir atrosti tipveida zyrgys formys amuleti ar ornamentalom sauleitem iz mugorys (9.–12. g. s.) – t. s. Latgolys saulis zyrgs. Myusu dīnuos Latgolys pūdnīki darynoj leidzeigys formys seikplastikys figurys.

“Atskaņu hronikā” pīmynāts, ka na viņ latgaļu veirīši, bet ari sīvītis ir lobys juotneicys. Ir teoreja, ka latgali atguojuši nu teritoreju, kas rūbežuojušuos ar skitim voi sarmatim, kas ir izcyli juošonā, i puorjāmuši itū muokslu. Latgaļu sabīdreibys augstuokais sluoņs, kai paruoda arheologiskī atrodumi, globuoti kūpā ar zyrga lītom – zvaneni, pīši, peicku kuoti. Bet nūsastyprynojūt kristīteibai, pa viersu Iuseņam puorsakluojs sv. Jura tāls, kas svātbiļdēs tāluots juojam iz zyrga i nazkodejī pavasara svātki palykuši pīsaisteiti sv. Jura dīnai 23. aprelī. Itū poguonisma i kristīteibys sinkretismu paruoda tautysdzīsmis vuordi: “Tuoli, tuoli, iz pīguli,/ Pa tū jaukū pūra molu!/ Lai svāts Jurs zyrgus gona,/ Tuklus tuklus, kuplus kuplus.”

Jurginē īvāruojuši, ka tei ir zyrgu svātku dīna – nastruodynuojuši, lobuok pabaruojuši kai parostuos dīnuos. Ticiejuši – cik mūžs zyrgs ir Jurginē, taids byus vysu godu.

Stuosta, ka pat Zaļmuižys eipašnīks Rozenšilds-Paulins naļuovs Jura dīnā struoduot ar zyrgim. Piec svieteibys braukuši iz bazneicu, piec miša bazneickugs nūsvietejs ari zyrgus. Myusu dīnuos nūsvietej dzeļža “rumakus” – pi bazneicys nūparkuotuos mašynys.

Pīgulis guņskurs

Ka Jura dīnā vēļ nabejs zuolis, pyrmajā pīguļā vokorā davušīs taipat – zyrgim pajāmuši sīna. Ap sakūrtū guņskuri saguojs vyss cīms – āduši, dzāruši olu, sytušīs Leldīnis ūlom, dzīduojuši. Latgalīšim ir daudz pīguļnīku dzīšmu, vīns nu jamuos īkodātūs motivu ir puišu i meitu sovstarpeja kaituošonuos: “Slūka juoja pīguļā,/ Četrys ūlys ozūtē;/ Kū, slūceņ, poša iessi,/ Kū dūs’ gunis kiuriejam?/ Gona byus pošai ēst,/ Gona gunis kiuriejam./ Stradeņš beja jaunais puisis,/ Tys bej’ gunis kiuriejeņš.”

Poša guņskura aizdegšona ir rituala darbeiba, tū parosti dora vacuokais i gudruokais pīguļnīku pulkā. Pīgulis guņskura romantiku ar aizraujūšim stuostim atkluojs rakstnīks Alberts Sprūdžs stuostā “Guņsgrāks” (publicāts: Jaunais Vōrds, 1939, nr. 3–5): “Pīguļnīki, apsasāduši riņčī ap guņskuru, kai ādōji ap bļūdu, nūsavēre, kai Kaļvu Izidors īkyure guni. Jys beja vacs kyurējs, nu sārkūceņa līsme jō plotajōs plaukstīs beja drūšōka, kai lukturī… Nikaids viejs jū navarēja izpyust. Bet šūvokor jau beja trāps. Zvaigznes rōmi nūsavēre iz zemi. Pat apšu lopas, kas plaukušas myužeigai drebēšonai, beja pagurušas. Varbyut tōpēc Izidora plauksts šūreiz beja navītā un ari mēteļs navītā, kurs dīzyn kōpēc, pīsatupstūt ceļūs, beja izaplētis kai cōļu mōtes spōrni.

– Šūvokor pat klēpa bārns prostu īkurt guni, – kaids saceja pulkā. Pīsacaldams Izidors tikai aplaide skotu rinčī. Nasaceja nikō. Lānom pībōze peipi. Pīsatupa otkon, un pajēmis pierstūs ūgli, bez steigas īmete peipē, kai cukra gryudu gluozē. Kai garšōja taids pīgules dyums!

– Na taidu guni asmu sakyuris, guņsgrāku!”

Ritualais iedīņs – ūluoknis

Ūla ir senejs universals dzeiveibys i augleibys simbols, tys aktualizejās jauna vegetacejis cykla suokumā. Ūlys tyka nastys uperam pi svātajajim kūkim i akminim, a nu kristīšu rūku svieteibai – iz bazneicu. Jurginē, a vītom ari Vosorys svātkūs vēļ turpynuoja sistīs ar cīti vuoreitom ūlom kai Leldīnē.

Tok pīguļā sakultys ūlys cepe guņskurī. Iedīņa sastuovdalis varēja atsaškiert: kuļtiņam varēja dalīt iudini voi pīnu, varēja dabērt myltus, varēja nabērt, ūla varēja byut dasysta pi galis škēlis voi ari izlīta viersā, byudama sakulta. Itū kuļtini sauce vysaidūs vuordūs: pontags, poncāgs, pontuogs, ūlinīks, ūluoknis. Par itū pavasara iedīni rakstejuse Marija Andžāne, jai atmiņu stuostu kruojumā “Izejas punkts” (1982) ir stuosts “Ūlinīks”.

Rumolū, rumolū!

Jurginē cantušīs pyrmū reizi izvest uorā nu klāva lūpus. Nu reita kotrys vierīs i gaidejs, lai sābris izdzan sovus lūpus pyrmais, laikam ticiejuši, ka apleicīne pylna ļaunūs goru i jī pagruobs pyrmū, kas pasatruopeis. Kod vokorā lūpus dzynuši sātā, saimineica pyrmuo suokuse rumolys, izguozdama iudini gonim. Tī napalykuši porodā, izguozdami sovu iudini i klīgdami: “Rumolū, rumolū!” Sovu normu dabuoja ari pyrmuos dīnys oruoji. Tai laistejuos, cikom vysi sātys ļauds beja slapni.

Svātais Jurs

Svētais Jurs (storp 270 i 281 – 303), piec tradicionaluos versejis, bejs vīns nu Rūmys imperatora Diokletiana lobuokūs karaveiru. Kad vaļdnīks pīprasejs, lai vysi kristīši pīlyudz poguonu dīvus, Svātais Jurs tū dareit atsasacejs. Rezultatā imperators bejs spīsts likt jū mūceit i nūcierst golvu.

Sv. Jurs ir karaveiru, zemkūpu  i lūpkūpu aizstuovs. Pareizticeibā jam ir leluoka ītekme kai pi katuoļu. 1769. godā Krīvejis imperejā īdybynuots 4 škiru Lelmūcekļa i uzvarātuoja Sv. Jura kara ordiņs (Военный орден Св. великомученика и победоносца Георгия) – apbolvuojums viersnīkim par eipašim personiskim nūpalnim kaujis laukā. Izcylais latgalīšu liduotuojs Jezups Baško (1889–1946) sajiems 4. škirys  Sv. Jura kara ordini (1915), 4. škirys Sv. Jura krystu ar lauru zoru (1917)  i Jura zūbynu (1917).

Sv. Jura kults Latgolā ir vīns nu vysseņuokūs kristeigūs kultu, medaļjonveida pīkari ar sv. Jura attālu atrosti Jersikys piļskolna seņlītuos, Kristapeņu kopulaukā, datātā ar 12. g. s.

Ikonografejā i tautys muokslā sv. Jurs paruodeits kai bruņu apjmts juotnīks, kurs ar škāpu nūkaun pyuči. Taids sv. Jurs radzams ari J. Streiča filmā “Cilvēka bērns” (1991).  Ambeļu Rūmys katuoļu sv. Jura bazneica ir nūzeimeigs Latgolys baroka kūktieļnīceibys paraugs.

Latgolys Juri

Latgalīšu pazeistamuokī Juri ir: volūdnīks Placinskis, dzejnīki Pabērži (seniors i juniors), gleznuotuojs Soikāns; tulkuotuojs, ābeču kolekcionars, literats, letonists Cibulis, politiks i sabīdryskais darbinīks Viļums, akademiks, arheologs Urtāns, muziks i uzjiemiejs Vucāns, amatnīks bondars Kivlenieks.