Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Pasoki, kas ir tovi draugi voi pretinīki, pasaceišu, kas tu esi. Tei ir loba metode raksturuot cylvāku. Niule par ituogods jubilaru PĪTERI MIGLINĪKU (1850–1883), kurs bejs naordinara personeiba, cytaiž mes par jū nikuo nazynuotu.

Andryvs Jūrdžs

Pīters Miglinīks i Andryvs Jūrdžs obeji ir nautrānīši, kaimini, draugi, vīna laikmata cylvāki i cinejušīs par vīnu ideju. Zeimeigi, ka ari dzimšonys dīna, piec metriku īrokstim, obejim vīnā datumā – piec vacuo stila 30. novembrī, tik Andryvam 1845., a Pīteram – 1850. godā. Partū jūs obejus pīmiņ tandemā.

Ituo tandema byuteibu filozofiski saredziejs Osvalds Kravaļs: “Miglinīks ir ceļš, ceiņa. Bet no kurīnis īt ceļš, ceiņa? Nu sātys. Miglinīka goreiguo sāta beja juo draugs Jūrdžs. Sāta ir kuorteiba. Jauna sāta ir jauna kuorteiba, nu juos suocās jauns ceļš. Migliniks i Jūrdžs ir kai astoitnīks – vīns nu ūtra izrīt. Vīns ūtru papyldynoj.” (Karogs, 1986, nr. 3)

Ivans Sproģis

Ivans Sproģis (1835–1918) ir latvīšu izceļsmis Krīvejis viesturnīks, arheografs, etnografs i bibliografs, no 1879. gods vadeja Viļnis senejūs aktu centralū arhivu (Виленский центральный архив древних актов), 1867.–1875. godā izdeve latgalīšu kalendarus, kuri latiņu drukys aizlīguma apstuokļūs raksteiti latvīšu volūdā kirilicā. Skaiteja Latveju i Leitovu par Krīvejis imperejis naatdalomu daļu.

P. Miglinīks rakstejs krīvu burtim – tai vuicejuši tuolaika pogostu školuos i tai jam bejuse īsysta rūka, taidā veidā jis sarakstejs treis dzīšmu gruomotys. Bet tys saīt tai, kai neistajuos puorkrīvuotuoja gruomotuos. Storp Pītera atstuotajim 10 baušlim 8. pīsoka lītuot dzymtū volūdu. O. Rupaiņa trilogejis ūtrajā gruomotā “Gaiļi pusnaktī” paruodeita P. Miglinīka i juo bīdru tikšonuos ar Sprogi kai idejisku pretpolu konfrontaceja:

“Nogaidījuši, kamēr svešais aizvērs durvis, rēzeknieši sveicināja tautieti latviski. Kaut vienā iestādē gribējās no sirds izrunātis savā mēlē.

– Saģiķes! – pēkšņi noklaudzēja krievu vārds kā dzirnavu āmurs, pavēstot maluma beigas.

Jaunekļi apsēdās kā uz slapjiem krēsliem. Tomēr viņi centās vēl saskatīt šajā padruknā vīrā, ar tumšu sejas krāsu, savu radu.

Jā, krievs viņš nevarēja būt. Visiem krieviem – lai arī kādi tie būtu, likās, iekšā bija kāds tukšums, kas tiem piedeva pavieglu izskatu kā putniem. Bet Sproģis bija kā maiss, pildīts ar zemi: smagnējs un ciets. Seja iezilgani pelēka kā noslēpumaina jūra.

Beidzis rakstīt, viņš cilāja uz galda zilus aktu vākus un, neskatīdamies uz jaunekļiem, iejautājās:

– Jūs no Rēzeknes skolas?

– Jā, no Rēzeknes, – Pēteris vēl atbildēja latviski. Viņam gribējās novākt no ceļa bomi, kas traucēja tautisko sirsnību.

Tomēr tautietis runāja tikai krieviski ar latvisku akcenta pieskaņu.”

Krišjānis Valdemārs

Krišjānis Valdemārs (1825–1891) ir latvīšu ekonomists, publicists, politiks, vīns nu jaunlatvīšu kusteibys aizsuocieju, Ainažu jiurškolys i pyrmuos latvīšu bibliotekys dybynuotuojs. P. Miglinīks ir raudzejs uzjimt sakarus ar puornūvodu tautīšim, bet baltīšim nav bejs ni zynuošonu, ni intereses par tū, kas nūteik Inflantejā. K. Valdemārs rakstejs I. Sprogim: “..ja leiši un latvieši (Latgolas latvīši) negrib grāmatas ar tādiem burtiem, uz kādiem viņiem norāda valdība, tad lai viņi vaino paši sevi, lai tad viņi pazūd kā tauta!” (Dzeive, 1982, nr. 152)

Ontons Rupaiņs: ““Ko būtu zaudējuši latgalieši, ja tāds Pēteris Miglinieks nebūtu dzimis?” Taidu vaicōjumu maņ uzstōdeja izgleiteibas ministrs Atis Ķēniņš, kod 1933. godā iniciatoru grupas uzdavumā beju īsaradis pi jō ar lyugumu dūt reikōjumu školom atzeimēt svineigā aktā Pītera Miglinīka 50 godu nōves dīnas atceri. Uz tū es atbiļdēju ar taidu pat pretvaicojumu: “Kū byutu zaudējuši baltīši, jo taids Krišjānis Valdemārs nabyutu dzimis?” “Nu, to gan jums vajadzētu zināt,” pīzeimēja ministrs. “Un tū jums vajadzātu…” es pabeideju goldā nūlyktū apcerējumu ministram tyvōk. Ūtrā dīnā ministrs beja ļūti laipns. Jys sūlejōs uz vaļsts rēkina nūdrukōt školom pīsyutomū referatu un pīzvaneja Latvijas Radiofona direktoram, rakstnīkam J. Akurateram. Vokorā atnōce Latvijas Radiofona literarōs daļas vadeitōjs, rakstnīks E. Virza lyugt nūlaseit prīkšlasejumu pi mikrofona.” (Latgola, 1951, nr. 195–196)

Volters

Volters (1694–1778) ir franču Apgaismeibys laika rakstnīks, filozofs, psihologs, viesturnīks, publicists, satiriks. Sovūs redzīņūs deists. Byudams Ņutona fizikys pīkritiejs, pīzyna, ka pastuov Dīvs, kas devs “pyrmū gryudīni”; dobys kusteiba nūteik piec myužeigim lykumim, tok Dīvs nav atdoloms nu dobys, tei nav kaida eipaša substance, bet dreizuok pošai dobai soveigs darbeibys princips.

Mikelis Bukšs: “Es daudz reižu asmu dūmōjis, cik, pīm., taids Pīters Miglinīks ir bejis pōrōks par franču Volteri. Miglinīks beja varūņs, kam beja taisneigi vōrdi un taisneigi dorbi, kam beja dzeiva ticeiba un kam vōrdi un dorbi beja vīns. Bet kai ir ar Volteri? Jys ir mōcejis gon īcīteibu, bet tū ir gribējis deļ seve, taipat kai boļševiki un cytas diktaturas pazeist tikai sovu breiveibu. Voltera runas un roksti par religiju ir taidas, ka jōs nikō nalīcynoj par ticeibu, bet taisni ūtraidi, ticeibas apkarōtōji tōs izmontoj vēļ leidz šai dīnai.” (Latgolas Bolss, 1955, nr. 426)

Eduards Veidenbaums

Ituo latvīšu dzejnīka teksti, taipat kai P. Miglinīka, nu suoku ari izaplateja rūkrokstūs i tyka publicāti tikai piec juo nuovis. P. Miglinīku reizem sauc par Latgolys Veidenbaumu.

Pīters Jurciņš: “Pīters Miglinīks nūdzeivuoja tikai 33 godus. Myuža ilgumā un spylgtumā te var nūviļkt paralelis ar Veidenbaumu (1867–1892). Viņ Miglinīka protests beja agruoks un tīšuoks. Jis uzadrūsynuoja īsyudzēt tīsā Zaļmuižys baronu un prāvu vinnēja. Tūreiz napīradzāti. “Troks voi nu Rogovkys!” apleicīnē izasauce. Cītums, barona atrībeiba salauze Miglinīka fiziskūs spākus.” (Karogs, 1986, nr. 3.)

Auseklis (Miķelis Krogzemis)

Dumpeigais vydzemnīks dzims ar Miglinīku vīnā godā, 1850., bet nūdzeivuojs vēļ eisuoku myužu – da 1879. Slovonuo dzejūļa “Gaismas pils” autors, satiriskajā dzejā izsmiejs tymsūneibu, puorsavuocuošonu, gora trulumu, apkaruojs muižnīceibu.

Anna Rancāne, sajamūt Aspazijis premeju 2000. godā: “Kod pīdzyma Rainis un Aspazija, jim beja jau pīcpadsmit. Tī ir Auseklis un Pīters Miglinīks. Šūgod jūs 150. dzimšonys dīnys atcere. Dzeivē jī nasasatyka, bet jī dūmuoja vīnu dūmu. Gaismu sauce, gaisma ausa, augšan cēlēs Gaismys piļs… Ausekļa dzīsme dzeivoj, jū dzīd Dzīšmu svātkūs. Pītera Miglinīka dzīsmis izaplateja rūkrokstūs voi tautys mutē un leidz mums daguojuši tikai vīns div dzejūli. Bet jis taipat sauce gaismu, jam varbyut beja vēļ leluoka apredzeiba dūta. Jī byutu variejuši sasatikt i struoduot kūpā, ka Latveja nabyutu tūreiz bejuse saškalta. Tagad jī sasateik iz muna rokstomgolda.” (Valdības Vēstnesis, 2000, nr. 109–110)