Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Puču duorzeņš ir poša rūkom veiduots pasauļs, kurā cauri laikim individam justīs pīdereigam sev i sovai saprasšonai par skaistū i vajadzeigū. I navajag nūlīgt, ka myusu i augu liktini sovstarpeji saisteiti. Latgalīšu puču vuordi intrigej ar sovu naparostumu i daudzveideibu, pasavērsim…

Voi beseni ir besu kūks?

Beseni (Syringa) ir Latvijā bīži kultivāts kryums, Latgolā jūs daudz stateja pi sātu, 20. g. s. 20. godūs izīmūt vīnsātuos, niule piec beseņu pudurim var atpazeit pamastu sātu vītys.

Jūs styprais smuords var nūvest aizpruota pasauļūs, dūmuot, besi te dalykuši rūkys. Reizem dzejnīki izmontoj smuordeiguo kryuma i veļneņu apzeimiejumu homonimeju, pīmāram: “Beseni, beseni – besa kūki,/ Kaids šaptyns – bess jiusus čaravuojs?” (Emileja Kalvāne, kūpkruojums “Susātivs”, 2008);

Anna Rancāne veļtejuse volūdnīkam Ontōnam Breidakam dzejūli “Latgaļu raksteiba”, saleidzynojūt latgalīšu rokstu volūdu 90. godu suokuos ar besenim sātu vītuos: “Latgaļu raksteiba – besakūks sātas vītā,/ tur, kur akmiņs uz akmiņa…/ nā, akmins uz akmiņa paliks,/ vōrdus pa kūku zorim, pa valānom salaseis, saliks/ dzīsmē, un prīcōsīs tāvu volūda, bōrine smītō.” (“Advente”, 1991, 67)

Sovutīs volūdneica Lideja Leikuma par besenim ir atguoduojuse tai: “Īmu i dūmoju, kai nazkod školys beseņūs “laimeišu” meklējom – kab pīcu stareņu byutu zīdeņš, na četru. Ka kurei atrodom, – apēst vajadzēja, tūlaik tik „laimis” varēja gaideit… Smīklys niule, a tūlaik, ruodīs, ticējom tam vysys. Eh, laime, laimeite, kai vysi juos meklej, a patīseibā naredz, ka jei tepat viņ ap mums grūzuos!…/ A latgalīšu bess, beseņš voi besakūks ‘ceriņu’ pasaukšonai ir pajimts acimradzūt nu poļaku, kurim taipat ir bez. Ar valnim, čortim, smutim, čapukim itim besim saisteibys nav.” (Blogs “Latgalistica”, 2014)

Latgalisks bukets nešporku i miglaiņu veļumā

Nešporkys aba uorstnīceibys asparagus (Asparagus officinalis) myusu dīnuos pīzeist par pavasara duorzini i jūs naizplaukušūs dzynumus puordūt puortykys veikalūs. Tok tik pyrms dažom godu desmitem par juo iesšonu nikuo nazynuoja i ituo auga golvonuo vīta latgalīšu duorzūs beja pi daudzgadeigūs puču, juo skujeņom leidzeigūs zorus lyka puču buketūs i vāzēs – kai zaļā veļumā. Partū jūs latgaliski sauc ari par skujeņom, egleitem, ari par nešporkom (najaukt ar nešporu – vesperem aba vokora lyugšonom!) i dīvalynim, tok ari vuocu vuordā par spargelim ci špargerim. Juoņs Cybuļskis sovuos mozu dīnu atmiņuos roksta: “Te lelais špargers vysu vosoru stuovēja kai zaļš leita sorgs. (..) Pi mums beja atguojis cīmā muotis tāvs – Andryvs Jūrdžs. Jis beja gērbīs garā, palākā vadmolys sveitā, apsajūzis ar jūstu un golvā cysu brili. Vacaistāvs ar tāvu sēdēja uz valātivis zam kuplō špargera.” (“Myuža dīnys, myuža dūmys”, 1995, 49, 51)

Sovutīs puorsegt buketus kai ar boltu veļumu paleidzēs myglainis (pleivurpuče, gipsine, veļuma puče; Gypsophila).

Popularys zīmcītis latgalīša tradicionalā duorzā ir: pyulinis (peonejis, pimanejis, pyulejis, pyulīnis, pyvanis, pivonejis; Paeonia), cakulis (flokši; Phlox), dīvkūceni (sātys svieteiba; Artemisia abrotanum), daliponi (delfīnejis; Delphinium), skaļbi (zūbyni, kalavoji; Iris), latacenis (sirdspučeitis, sergys, lauztuos sirds, ļāleitis; Dicentra spectabilis).

Pyulinis Latgolā īsauktys ari par svātū rūzi, koč juos te īsarodušys viņ pyrma 200 godu. Juos zīd juņa pyrmajā pusē, lelī i kuplī zīdi nūdar zīdlapeņu kaiseišonai Vysusvātuokuo Sakramenta procesejuos. Profesionaluo puču zynuotuoja Maruta Latkovska par pyulini soka tai: “Ceļsim gūdā ari nazkodejū Latgolys duorzu karalīni – peoneju. Boltuos pyulīnis beja tradicionalys i naiztryukstūšys bryutis zīdu kliepī. Drūsai varēja jimt rūkuos taidys pučis, ni jom osūs dzanyulu, ni dreizys i kaprizys veissonys kai rūzei. I pi vysa tuo kotrys jaunuos sīvys dzeivē ierškeižu taipat pītiks.”

Ari lataceņa ir vaca latgalīšu duorzu dzeivuotuoja: “Lataceņa voi lauztuo sirds ir taida eipaša duorza puče, kas nu senejūs laiku auguse myusu vacvacuoku duorzūs. Pacīteigi ceļuojuse nu sādžu iz vīnsātom kūpā ar peoneju kryumim. Nikuo daudz tei nav stuojusēs preteimā ari kolektivajim cīmu i piļsātu vysai līsajim apstuodejumim, pīticeigi nasdama i atdūdama sovu mīrigū, klusū i sovpateigū dailumu.” (“Unuceite”, 2018, 50)

Rudiņa kruosuos

Atvosorys duorza karalīnis jurginis (Dahlia) dzimtine ir Meksika, iz Eiropu itī skaistī zīdi atceļuojuši ap 18. g. s. Puču latiniskais nūsaukums “dahlia” ir par gūdu zvīdru botanikam Dālam, a “jurgine” i attīceigī varianti cytuos volūduos ir  nu geografa i botanika Johana Georgi vārda.

Viktora Skujis stuostā “Mozō skūlōtōja” paruodeits, kai školāni sovai jaunajai školuotuojai saguodoj zīdus i buketa dominante ir jurgine: “Un pēc zvona pats Kukurānu Donots pajēme yudiņa dzaramū krūzeiti. Breidī tei beja pylna zīdim. Tur beja pa grōvmalim saplyuktas, kaida jau īdzeļtējuse kļova lopa, bet lepōjōs ari lels sorkons jurgines zīds. Skaistuma tur laikam nabeja nikaida, bet mes dūmōjom, ka tik skaistu buketi mozō skūlōtōja sovā myužā nav redzējuse.” (“Zīdūnis”, 1938, nr. 10)

Sūpluok jurginem rudiņūs zīdēja astrys (Callislephus), mikeleiši (veitūleni, takali, saļninis, pokrovnīceni/ pokrovneiceji; Aster), samtinis (gaiļsekstis, lazdnīki, gvozdiki; Tagetes), muorteņrūzis (Dendranthema).