Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Vosorys saulgrīži, saukti ari par Zuoļu ci Zīdu dīnu, ir dobys pylnbrīda laiks. Itamā šaļtī laseituos zuoleitis ir vysenergetiskuokuos, i na vysys dereigys čajam, var pakuort būrteitē tikai smuordam, var – saiknei ar seņču dobā dazynuotū gudreibu. Jī miera i cytu pandemeju laikā varēja pasaļaut viņ iz zuoleišu uorstnīcyskū spāku, a pļova beja vīta, kur magiskī rytuali nūteik poši nu seve. Itūgod saulgrīžu moments 21. junī 00.44 stuņdēs.

Veipatka/veibūtne/ viejputs (Artemisia vulgaris)

Latvejā konstatātys 11 veipatku sugys, ite pīraksteitais vairuok atsatīks iz parostū veibūtni. Augu storp cytim īvāruojuši jau senejūs laikūs, jū pīmiņ tautysdzīsmēs i kai parostu nazuoli: “Dzāruojam(i) mīži auga/ Par vysom(i) veibūtnem,” i kai izteiktu sīvīšu augu: “Deveņ’ gadeņ’ es audzieju/ Veibūtnēs leigaveņu,/ Dasmytā gadeņā/ Māmeņai paruodeju.”

Kai uorstnīceibys augu veipatku pīzeist par nūdereigu pi gondreiž vysom slimeibom – eipaši jei paleidz samazynuot drudzi, īkaisumu, suopis, palelynuot apetiti, mozynuot stresu, nūregulēt menstrualūs trauciejumus (jei kolpoj kai lobuokais sīvīšu hormonus leidzsvorojūšais augs). A. Slišānis 100 deču projektā taišni veipatku dečs ir pyrmais i daudzuos intervejuos audieja itū augu nūsaukuse par “eistū rogonu zuoli”. Ir ticiejumi, kas īsoka veipatku īpeit jūstā, kab palelynuot sovu īškejū spāku.

Agruok ticēja, ka ar veipatku var izdzeit ļaunūs gorus, P. Zariņš sovuos atmiņuos “Cylvāks, kai dobas izmontōtōjs un pōrveidōtōjs” roksta: “Veibūtne ar sovu pateikami aromatiskū smōrdu, beja īcīneita, kuru iznycynōja tikai tur, kur tei nūmōce cytus, kultivejamūs augus. Veibūtnes, jūs lobōs smaržas dēļ, nūgrīžūt zaļōšonas auguma piļneibā, sēja puškūs un kōre pajumtes telpōs, kas ari nūveitušas izplateja īpatneju, pateikamu smaržu. Kaļteitu veibūtņu, mātru un vēļ klōt dažu tamleidzeigu “zōļu” kūpejū slūteņu, pārkyuņa nagaisa laikā aizdadzynojūt, kyupynōja ustobu un nameņu, aizdzanūt ar tū nalobūs gorus, kurus vojōja pārkyuņs. Taidam kyupynōjuma puškeņam pīvīnōja sausōs paegles zareņu, kas Pyupolsvātdīnē beja īgyvis sovu svātumu bazneicā. Svareiga lūma veibūtnei beja vēļ nasenejūs laikūs, kai ōrstnīceibas augam. Škītami reumatizma slymī, storp cytom zōlem, lyka klōt ari veibūtni, korstu vannu sagatavojūt. Un bez tam vēļ slymom jaunteļu pīna gūvim deve veibūtņu un mātru, voi kaidu cytu augu pīmaisejuma “teju”. Vysu šū atstōstu kai ocu līcinīks nu sovom agrōs bērneibas dīnu atmiņom, kū redzēju sovā un kaimiņu sētōs.” (“Dzeive”, 1972, nr. 115)

Augu pazinieja M. Latkovska atguodynoj par “veipatku kai vīnu nu miera puču trejūtnis: “Mozuo jaunkuņdzeite pīstuojuse ceļa molā i vysa ir puorjimta ar veibūtņu pieteišonu. Jei cīteigi piersteņūs vuoļoj auga pupureišus i nakust ni nu vītys, izaver kai saauguse ar veibūtni. Varbyut bārns sovā zamapziņā apjauš, ka itei ir cīši vierteiga dobys zuoleite, kurai pīaugušī na reši aizskrīn garum, nuoss aizrīzuši…

Tymūs tuolejūs i senejūs laikūs, kod Latvejis teritorejā beja izapliets i trokuoja miers, nasdams paceli cylvāku dzeiveibys, veibūtne asūte kolpuojuse cylvākim i bejuse vīns nu tūs nadaudzūs augu, kuri savaidiejušajim ļaudim paleidzēja jūs cīsšonuos. Vēļ itamā sakareibā ir juonūsauc ari peliejums (vērmele) i žyužaineite (pelaškis). Taida sovpateiga treju teiruma augu, miera zuoleišu, savīneiba…” (“Unuceite”, 2018, 61)

Viņ navajaga itūs augus lītuot sīvītem iz gryutom kuojom – par spieceigu ituos pučis…

Žyužārne/ žyužuons/ žyužaine (Achillea millefolium)

Kai skaitoms latvīšu volūdneicys I. Ēdelmanis pietejumūs, itam augam Latvejis izlūksnēs ir cīš daudz atškireigu nūsaukumu: aitu ašķi, aitu dziras, aitu zāles, asinsdziras, dzelzs zāle, ežas puķe, eža zāle, ežu puķe, govju ķimenes, lauku pipari, mēra puķe, mēra zāle, tītarene, tītaru zāles, zaldātu zāles, žūžārnes. Kūrzemē, apleicīnē tyvuok jiurai, lītuojuši žyužārņu sāklys i zīdus leidzeiguos garšys deļ pyparu vītā pi zyvu i galis iedīnim, partū tī itū augu sauc par laukpipariem, laukpipariņiem.

Sovutīs vairuokuos Vydzemis, Latgolys i Augšzemis izlūksnēs augu sauc par ašņa zuoli, ašņadzyru. Tys partū, ka itys augs labi aptur asiņuošonu i veicynoj ciertumu sadzeišonu, lītuots uoreji i īškeigi. Karaveiri, dūdamīs karā, jēme leidza kuldā izkaļteitys žyužārnis, lai varātu apkaiseit ciertumu. Ni drupeitis nasimpatizejūt nacistu propagandai, juopīzeist, ka 1942. gods 6. augusta (nr. 179) vuocu okupacejis laika avīzē “Tēvija” publicātuos kartenis “Pelašķu lasītāja” poetiskais viestejums pasaceļ viers nacistu propagandys. Nav precizāts, kur foto uzjimts, tok taida varātu izavērt ari latgalīšu babeņa, kas losa žyužārnis sovys saimis karaveirim nažieleigajā frontē i vīnuolga, kuramā pusē.

Žyužārņu biologiski aktivuos vīlys rūsynoj apetiti i gremuošonys sulu sekreceju, pazamynoj temperaturu i arterialū ašņaspīdīni, jom ir pretīkaisuma, baktericida, antialergiska īdarbeiba, juos dar pi vysaidu uodys slimeibu i būjuojumu – furunkulozis, gryuši dzeistūšu ciertumu, trofiskūs čyulu, mutis dūbuma gļūtuodys īkaisuma, ari sejis uodys kūpšonai. Uoreigi uzliejumu lītoj apmozguojumim, peļdem, kompresem.

Latvīšu literaruos volūdys variantus “pelašķi” skaidroj ar “peļu astem”, sovutīs latgaliskūs auga nūsaukumus ar žyuž- saknē dzejnīks O. Seiksts skaidroj ar vieja žyužuošonu smolkajuos zīdu čuzeitēs, viņ mes vaira nauztverūts tik smolku lītu. (“A12”, 2019, nr. 4 43) A. Slišānis žyužārņu dečs i stuosts ir senuotnis nūskaņuos, viņ pīraksteits na latgaliski: “Pelašķu ziedu čemuri smagi līgojas vējā, stāstot par seniem laikiem – par dziesmām pie ugunskuriem, par māla podiem, par savvaļas zirgu bariem, par ozolu birzīm…/ Ar lielu, lielu pelašķu klēpi brienu mājās aust senatnes stāstu, tik skaisti rūgti smaržīgu.”

Pelieji/ peliejumi/ vērmele (Artemisia absinthium)

Eiropys puortikys ryupnīceibā pelieji ir garšvīla alkoholam – veinim i likerim, a daudzim latgalīšim bierneibys atmiņuos ir epizode, kai jim pi naiesšonys mama ci baba ceņšās īstupēt lizeiku ryugti ryugtuo pelieju čaja. Uorstnīceibā peliejus izmantoj muogys, žuļts i aizkuņģa dzīdzera sekrecejis stimuliešonai, pi caurejis, vādara suopem, akmiņu vainis, kai vīglu pretsuopu i mīga leidzekli, ari ciermu izdzeišonai. Augs ir iņdeigs, leluos devuos var apsatrucynuot.

Tok latgalīši pelieju stypruma nav beidušīs, tū atrūnam laikroksta “Latgolas Bolss” publicātajuos laseituoju viestulēs par atmiņom nu dzeivis Latgolā: “Muns tāvs orstējōs tikai ar augu tējom. Sasasaaļdeišonas gadejumā, voi kod jys jutōs vyspōregi navaseleigi, jys lyka trumulī vasalu “slūtu” izkaļteitu pelējumu – vērmeļu, aplēja ar 6–7 glōzem yudiņa un vōrēja tik ilgi, cikom trumulī palyka napylnas trejs glōzes škidruma, kuru izdzēre un gōja gultā. Utrā reitā jys jau beja piļneigi vasals. Tāvs ōrstnīceibas stōdus saplyuce kotru zynomā laikā, pakōre klēts pajumtē, bet na saulē un izkaļtēja.” (“Mes sasarokstom”, 1970, nr. 794)

Pelieji nadar lūpu skuobbareibai, par tū pyrmī puorsalīcynuojuši Sibira latgalīši: “Taidas nazōles kai osōs nōtras, peļu zērni, nasmōrdeigōs teirumu, pļovu un kryumu peipines, teirumu mogonas un t. t. ir lobas skōbēšonai un lūps apād jūs ap 15 kil. sutkōs. (..) Vērmeles, pelējumi (pаlyņ) pavysam nav dereigas silosēšonai. Nu jom skōbātō barūkle najauki smird, satur daļu spirta, pīns palīk ryugts.” (“Taisneiba”, 1935, nr. 72)

Pelieji nav īsavīsuši ari ols bryuviešonā, nav nikuo lobuoka par apeinim. Vydslaiku Eiropā skaiteja, ka poguonu tauteņu olam leidzeigī dzierīni ir duļčaini i paskuobi (ols nabeja nūryudzs), partū garšai i reizē uorstnīcyskam efektam mieginuoja likt kluot ryugtus augus, kai peliejus, vaivierņus, sovvalis apeiņus, kūka myzys, muskatu, lauru, krystnaglenis, salveju, lavandu. Itei mūde tyka atvasta ari iz Balteju, tai dareja muižu i klūsteru bryužūs. Viesturneica L. Dumpe pietejumā “Alus tradīcijas Latvijā” (2001) atkluojuse, ka 16. godu symta olūtūs par pelieju olu roksta kai veseleigu tukšā dūšā tim, kam ir dzaltonuo slimeiba, taids ols attaisa vaļā oknu i līsys aizsieriejumus. Ar pelieju i apiņu nūvuorejumu tūlaik uorstēja ari ašņasārgu i caureju. Kod latgalīši gribēja olu ar styprom golvyssuopem i vemšonu, dalyka šņaucamū tabaku.

Duobuls/ duobuleņš/ klevers (Trifolium)

Tautysdzīsmēs pīmynātais duobuls ir lobuokuos ganeibys: “Nūsazvīdze kumeleņš,/ Ka palaižu dobulā” voi “Gonu gūvs duobulā,/ Na tuos maņ pīdarēja”. Dobys pietnīks Dr. emeritus E. Vimba boltū duobulu pīzeist par latvīšu nacionalū augu. (“Dabas un vēstures kalendārs 1983. gadam”, 1982, 151–152) Duobula lopys izplateitys Latvejis nūvodu i pogostu gierbūņūs, atrūnamys Latgolys heraldikā: Kuorsovys piļsātys ģierbūņa (apstyprynuots 1938) laukuma vydā stuoviņ attāluotys četrys zalis duobula lopys sadola vairūgu div vīnaiduos daļuos; Preiļu nūvoda gierbūnī (2012) aiz malnuo kraukļa kraisajā pusē zaļa četrulopu duobula lopa simbolizej nūvoda četrys lauku teritorejis; īprīškejā Vuorkovys nūvoda gierbūnī vīns nu elementu beja ari treis lopu duobuls. Itys gierbūņs kūpumā tyka pīzeits par naunikalu, ari duobula simbols tyka kritizāts par asociativi nūvacuojušu.

Duobulam ir ari koč kaida mistiska energetika, itamā tautysdzīsmē duobulam ir papardis nūzeime: “Juoneišam sīv’ izgaisa/ Juoņa dīnys vokorā;/ Ap Petrini atsaroda/ Boltajā duobulā.” 1891. gods S. Uļanovskys etnografiskajā tāluojumā par Viļānu apleicīnis latvīšim (“Poļu Inflantijas latvieši”, 2017, 98) pīmynāts, ka meitys pynušys vaiņukus nu naizplaukušu teiruma duobuleņa zīdu (Trifolium arvense), vysu nakti atstaiguojušys ar vaiņukim i naguojušys gulātu. Ka zīdi saplaukuši, tod itūgod izīs pi veira, ka nā – naizīs. Itū augu saukuši ari par laimis puči.

20. godu symtā nu vysu duobula sugu svareiguokuo palīk sorkonais duobuls: “Storp zòlem, kuras myusu zemnìki sèj, pyrmò wìta pìdar sorkonajam dòbulam. Jis wairòk teik sāts kūpâ ar timoteju, un sàts ar tū aprèkinu, ka uz wìnas desetinas iznòktu 40 marc. sorkonò dòbula un 20 marc. timoteja sàklas. Pàdejâ laikâ ari pi mums Latgalê zemnìki sòkuši stipròk dùmòt par lùpu kùpšonu. Bet kas grib, lai gùws dùtu wairòk un lobòka pìna, tys bez dòbula sèšonas nawar iztikt.” (“Jaunas Zinias”, 1913, nr. 7)

Duobula sāklys bejušys pīpraseitys, reizem gadejīs, ka kaidam tykušys puordūtys bārzu sāklys duobula sāklu vītā. Ir nūstuosts, ka tai rodusīs Maiļupis bārzu bierzeite Baļtinovys nūvodā – saiminīks īsiejs duobulu, a saauguši bārzi.

Latvejis breivvaļsts laikā kvalitativai vītejuo duobula sāklu īgivei ražoj pat specialys īkuortys – duobula gaļveņu berzātuoju mašynys, kurys teik sadaleitys Latgolys lauksaimnīceibys organizacejom pret pīmoksu 116 latu apmārā. “Ar mynātū mašinu byus īspējami panōkt vitejō dōbula sāklas ražōšonu kotrā saimnīceibā sovom vajadzeibom un caur tū izasorgos myusu zemnīki nu myusu apstoklim napīmārōta dōbula sāklu īpērkšonas.” (“Zemnīka Ziņas”, 1930, nr. 23)

Nazkod sabarztys kaltāta duobula lopys lyka kluot rudzu maizis meiklei i sīra masai. Boltuo duobula zīdi (Trifolium repens) ir nūdar kai “sīvīšu zuoleite”, prosaļšonys gadejumūs. Sorkonuo duobula (Trifolium pratense) čaju īsoka ari gryutneicom. Tys ir leidzeklis pret prosaļšonu, mozasneibu, īkaisumim, suopem, kavej ļaundabeigu audzieju atteisteibu.

Agruok Latgolā kotrys bārns zynuoja, ka sorkonuo duobula zīdi satur daudz mada. Ari mani ir vuicejuši – īmūt pa pļovu nūraut sorkonuo duobula “gaļveņu”, izraut pa vīnai zīdu lapenis i izsyukt soldonumu. A apstuokļūs, kod bierneibā nateic ni pi kaida soldonuma, ari tys ir koč kas.