Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Kukaini cylvākim izraisa pretruneigys emocejis – palelynuojumā jī var sajiusmyunuot ar sovu skaistumu voi atbaideit, izavārdami piec mozu brīsmūneišu, jī var nest cylvākam lobumu i var nūdareit lelu škodi. Pasaulī insektu sugys skaita miļjonūs, ar entomologeju nasaisteiti cylvāki pazeist, labi ka, viņ puors desmitis kukaiņu, tok eipašu attīksmi latgalīšu kulturys izpausmēs izapeļnejuši viņ daži.

Bite (Apis mellifera)

Latvejā konstatāta 31 bišu dzymtys suga, tok parosti ar vuordu “bite” saprūt mada biti. Juos sovom vajadzeibom cylvāks suocs izmontuot jau seņsenejūs laikūs, vosku i madu latgali muociejuši saražuot tik, ka gona i tierguošonai. Agruok saulis kruosu nasaukuši par “dzaltonu”, a lītuojuši vuordu “voskona”.

Mitologiskā leidzīnī bite saisteita ar gaismu i dabasu dīveibom, jei kūpā ar Sauli rūtoj Juoņūs, uztur saikni storp zemi i dabasim. Vaska, kai i sīra, rytuļs ir saulis atveids, a Zīmyssvātku ritualū iedīni kūču saldynoj ar madu.

Tautysdzīsmis paruoda, ka bitis kluotbyutne īnas sātā i cylvākūs harmoneju, saimineicys ci meitys saleidzynuošona ar biti ir lels pagūdynuojums, čakluma nūviertiejums: “Maizeit’ muna kai šyuneni,/ Cepiejeņa kai biteite”; “Zīd rudzeiši, skrīn biteite,/ Es staigovu dzīduodams”; “Sveši ļauds saguojuši,/ Kai dunduri dundurova;/ Es ar sovim bruolenim(i)/ Kai biteite veivynovu.”

Praktiskā leidzīnī 1832. godā izdūtuo Jezupa Akeleviča “Eisa mōcība ap audzeišonu bišu vysim bitinīkim un vysvairōk latveišim nu vīna jū drauga Leiksnas bazneickunga strupai un skaidri saraksteita un da drukam padūta, ar četerīgim maļavōtim avilim” ir pyrmuo popularzynuotniskuo gruomota Latgolys latvīšim. 20. g. s. suokuos populara ir Nikodema Rancāna sagataveituo “Bišu kūpšona” (1911). 1938. godā apstyprynuots Viļānu piļsātys gierbūņs, kura viersejā daļā attāluotys zalta šyunys, a zam jūs zalta bite, kas simbolizej viļānīšu darbeigumu. Tys vyss aplīcynoj, cik svareigys bitis latgalīšu kasdīnā.

Bitis dzielīņs var byut beistams, tok literaturā teik pastreipuots bitis lobvieleigais sūpluokums bārnam, pīmāram, Naaizmērstulis tāluojumā “Biteite, sveceite un bārna dvēseleite”: “Puču dārzeņā moza biteite laidēs nu zīda uz zīdu. Jōs kōjeņas beja aplypušas ar zīdu putekleišim, vēdereņš pylns soldonōs zīdu sulas. Izleiduse nu pādejō zīda, biteite atvēre spōrneņus un laidēs avilī. Tys beja tyvu, augļu dārzā. Dreiži vīn jei atsagrīze nu aviļa atpakaļ puču dōrzeņā. Putekleišus jei beja nūkratejuse un soldonū sulu izlējuse šyunūs. Tagad otkon laidēs nu zīda uz zīdu un otkon vōce pukleišus un soldonū sulu. Tai biteite strōdōja nu reita leidz vokoram. Biteites dorbu nuvārōja mozais puiseits, Gregoreits, kas tepat puču dōrzeņā spēlējōs.” (“Katōļu Dzeive”, 1938, nr. 2)

Dīva gūteņa/ dīva zirdzeņš/ Laimys kumeleņš/ muoreņa (Coccinella septempunctata)

Leonards Latkovskis par dīva gūteņu atzeimuojs ka “cytaidi teik saukta par Mōreņu; tys ir taids mozs kukaineits, kuru mōņticeigi cylvāki lītoj nōkūtnes paredzēšonai”. (“Katōļu Dzeive”, 1940, nr. 9) Tok ar dīva gūteņu saistuos cīš arhaiski prīškstoti.

Daudzuos volūduos itū kukaineiti sauc par dīva gūteņu, ari par dīva vuškeņu, teleņu, kumeleņu voi cytu lūpeņu, tys saisteits ar arhaisku indoeiropīšu sapratīni par myrušūs vaļsteibu kai sova veida ganeibom, kur, dīvu i dīveibu dasavārtys, gonuos aizguojušos dvēseleitis. Partū dīva gūteņa tykuse uztvarta kai dīva syuteita i cantušīs saprast juos viestejumu. Nuokūtnis paredziešona izapauduse tai, ka vārušīs, iz kurīni, iz kuru pusi kukaineits dūdās, tuos tod ari bejušys nūruodis. Kukaiņus saukt lūpu vuordūs taids vyspuorejs modeļs, dūmojams, vuordi “sīna koza” voi “dīva uozs” (Tettigoniidae) ari tū demonstrej.

Vēļ 20. g. s. itī prīkšstoti “struoduoja”, tū var redzēt latgalīšu literaturā, pīmāram, Marijis Andžānis novelē “Angelika”: “Angelika īsaskota mozlīt nūsmulātajā bārna dalnā, kurā rōpoj sorkona mōreite./ – Tei ir Dīva gūteņa, – soka Angelika./ – Dīva gūteņa? – atvaicoj Aļbeits. – Bet maņ lobōk patyktu Dīva kumeleņš! – jys atsoka un uztic “gūteņu” mōtei./ Angelikai dalnā ir rosas lāse un sorkona mōreite./ – Īsim dōrzā! – sauc mozais, un Angelika īt vēļ reiz pa dōrzu. (..) Jei pēški apsagrīze atpakaļ, jo mozais beja pamanejis ceļmolā “Dīva ōzi” lokstūt un gribēja tū dabōt sev rūkā.” (“Latgola”, 1950, nr. 151–152)

Iudiņa voguls (Dytiscus latissimus)

“Malni muni kumeleni/ Kai iudeņa voguleni” – dūmojams, tautysdzīsmē pīmynāta plotuo airvabale, kas ir vīna nu leluokūs (kermiņa garums 36–44 mm) Latvejis iudiņa kukaiņu i sastūpama azarūs i lelūs prūdūs. Mitologiskā leidzīnī malnuos vabalēs, rupučūs, zalkšūs, kas dzeivoj zemē voi iudiņūs, var īsamīsuot Muora – seneja muotis dīveiba, kurys aizguodeibā materialais pasauļs, sīvītis pamatlītys i dzeiveibys procesi. Partū nu arhaiskuokūs matriarhata laiku pastuov aizlīgums dareit puori malnajom radeibom. Lūpi malnā kruosā nūruoda iz htoniskūs dīveibu lobvieleibu i pīškiertū augleibu.

Attīksmi pret vabalem nūsoka juos kruosa, kai tū paruoda K. Nautris: “Kod beju vēļ puikas godūs, maņ beja bailes nu vabalem. Un jōsoka, ka ari vēl tagad naasu lobūs īskotūs par jom. Muns vacais tāvs mani vīnmār mirynōja, saceidams: “Nikod nasabeistīs vabaļu! Jōs ir iznycynojamas un, jo cylvāks byus saprateigs un gudrs, tod jōs navar jam nikaida ļaunuma izdareit. Tōs malnōs vabaleites, kuras mes radzom pyrmōs pavasari, tōs ir tikai zemes rušynōtōjas. Leidz šam par jōm vēļ nikaida ļaunuma naasu dzērdējis. Vyslelōkū ļaunumu cylvākim nūdora tōs bryunōs vabales. Cylvāki jōs sauc par maja vabalem. Ar tom ir cylvākim jōsaceinōs, kod jūs sasavairoj par daudzi.” (“Latgolas Bolss”, 1960, nr. 551)

Latgalīši dzeivuojuši, nadareidami puori radeibom, tei nu seņču puormontuotuo attīksme i prīkšstoti. Teikūt cytā vidē, pīmāram, Sibirī, itys deļ cytu izavierš par kulturšoka momentu: “Maņ naseņ gadejos byut vīnā solā. Eimu ar sābri pa ežmali un radzu, ka jaunos rudzu vōrpeņas vysas, kai apbārtas ar mozenim vogulenim. Gondreiž iz kotras vōrpas jūs sēd pa 2–3. Īdams cauri, es vōrpeņas laižu cauri pierstim, voguleni (vabaleites) palyka munā sauvē, svīžu jōs zemē un mynu ar kōji. Zemdars smejōs, vārdamis iz mani, sōka gondreiž pōrmest: – Kū tu dori, voi to maisa tev itī voguleni?…

Kab jis zynōjs, ka itī voguleni na prosti, a kaitēkli, tod jis itō narunōtu. Itys maizes (labeibas) voguleņš “vabaleite  Kuzka” kotru god jei atskrīn iz augu vōrpom (rudzim, kvīšim, mīžim, auzom un c.) un izād zīdeņus un jaunus labeibas gryudeņus. Zemdari nazyna vysu labeibas pūsteitoju, kurus ir cīši daudz iz myusu teirumim.” (“Taisneiba”, 1927, nr. 23)

Skudre/ skutele (Formica rufa)

Latvejā nu 42 konstatātūs skudru sugu vysizplateituokuo ir ryusojuos meža skudris, kas dzeivoj pyulīņūs mežainūs apvydūs. Mozuok izplateitū vuordu “skutele” lītoj gon vysu skudru apzeimuošonai, gon attīcynoj viņ iz dzaltonajom skudrem (Lasius flavus) ci viņ iz golvys utim (Pediculus humanus capitis), kas nav skudris.

Skudris ir evolucionari atteisteituokuo kukaiņu dzymta deļ sarežgeitys socialys organizacejis ar dorba sadali i ar augsta leimiņa komunikaceju.

Skudru kooperaceja nūvede pi tuo, ka myusu dīnuos skudrys ir dominejūšī pūsmkuoji piec eipatņu skaita. Pasauļa mitologejuos skudru pyulīņs simboliski demonstrej Dīva radeituo pasauļa funkcioniešonys byuteibu – sevkurs individs zyna i pylda sovu lūmu itamā sistemā.

Latgalīši zyna teicīni “ļaužu kai skudru pyulīnī”, a darbeigys sīvītis saleidzynoj ar skudrem. L. Latkovskis ir atzeimuojs, ka nasaticeigu i streideigu cylvāku saukuši par skudru pyulīni, i pi taida lobuok naleist.

Dūrsnis/ gūvu dundurs (Tabanus bovinus)

Literarajā puosokā “Dzylna – gūvu gane”, kas veiduota piec popularuo tautys puosoku sižeta par Dīva i Valna gūvim, G. Mukts-Kveders aprakstejs lūpu leluokū īnaidnīku korstā laikā: “Leidz tam laikam uz pasaulia beja wysaida kustùne, bet nabeja dùršniu, kuri kai tik kùž, – tyulen lùpi i bizinej./ Dìws radija dùršnius./ Dùršni tyulen sòce spigdami skraidit un meklet, kam ìkùst. Ji nùskreja uz mežu, atroda tur gùwu pulku, un gula pi jom un sòce jos badit. Gùwes kai trokas palyka: spordòs, pùrkš, ar golwu krota, ar asti sukoj sew wàdaru un sònus. Bet par welti: dùršni tai i dzolda. Golâ, jos saslèja astes, kai požogus un ròwe skrìt, kur kura radzadama. A dùršni jom pakal’. Jì leidz tam dzonoja un knaibeja gùwes, ci kam tòs saskrèja Dìwa klàwûs.” (“Jaunas Zinias”, 1913,  Nr. 51)

Vēļ Latgolā dūršņus/dundurus sauc par oklajim ci slepajim, ka byut entologiski precizim, tī ir drupeit augumā mozuokī, bryunī Chrysozona pluvialis/ Haematopota pluvialis, kuru muoteitis, atškireibā nu dūršņu, uzbryuk klusu i parosti pyrms leita.

Tauryns (tauriņs)/ lapatnīks (lepetnīks)/ lipiņs/ plediņs/ metļuks (Lepidoptera)

Latvejā pazeist pi 67 taurynu dzymtu, pret kuopustu škodātuojim i kūdem ceinuos, a puorejūs gadejumūs sasatopšona ar taurynim ir īspaideigs romantisks pīdzeivuojums, kai kaidam latgalīšu blogeram: “Nā, tys nav snīgs, tī ir lepetnīki, na vīnkuorši lepetnīki, bet miļjardi lepetnīku i skaistuokais tylts…” (“Piec leita”, 2015, 4. augusts, https://gruzejisstuosti.wordpress.com)

Grupa “Dabasu Durovys” ir radejuši ar Latgalīšu kulturys goda bolvu “Boņuku” nūvārtātū albumu “Lepetnīks” (2008), ari volūdneicai Lidejai Leikumai volūdnīcyskuo dūmuošona deļ taurynu raisuos poetiskuok: “Itūreiz golvys paceļt nu papeiru stota nazkaida kai šalkūne (a varbyut pareizuok byutu saceit – šolkūne?), kai šveikstūne. Pasaveru lūgā i sasatryukstu: desmitem vysaida leluma lapatnīku (cytur Latgolā jī byutu lepestnīki, tauryni, metļuki ci vēļ kai; Reķēnai lepetnīks / kuopustnīks / kuopustdierška i skaidruots kai ‘kāpostu baltenis’) sytās pret styklu. Verūs iz jūs laiceņu i slādzu guni uorā. Aizmīgu ar dūmu – edz, kai gaišuma vajag vysim!… I vēļ drupeiti – par pruotā īskriejušū sakaru ar Kolinys Makkalovys romana „Dzīduotuoji ierškiežu kryumā” („Dziedoņi ērkšķu krūmā”) legendu. Tamā – par kai ba bezpruoteigim dzīduotuojim putnim i jūs pādejū dzīsmi…” (“Lapatnīki lūgā”, 2014, 28. juņs http://latgalistica.blogspot.com )