Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Myusu dīnuos apritē ir gona daudz vuordu, kas nu latgalīšu poziceju apzeimoj puorejūs latvīšus. Tok na vysi viesturiski rodušīs “nalatgalīšu” apzeimuojumi atbylst myusdīnu situacejai i itamā terminologejā orientejās viņ nadaudzi, partū izsprīst, kaidu vuordu lītuot, reizem var byut problematiski. Rokstā apsavārti bīžuok lītuotī “nalatgalīšu” apzeimuojumi, pretstotūt atbiļsteigam latgalīšu apzeimuojumam.

Latvīši : latgalīši

Pretstatejums “latvīši : latgalīši” ir oploms, partū ka latgalīši ari ir latvīši. Ari cariskuos Krīvejis imperejis laikā, tod, kod Latvejis vaļsts vēļ nabeja i tuolaika latgalīši iz vaicuojumu par sovu tauteibu vysbīžuok saceja, ka ir katuoli, latgalīšus par latvīšim sauce i vītejī cyttautīši, i oficialuo vara. Tū paruoda koč voi viesturiskī cīmu nūsaukumi, pīmāram, Kuorsovys nūvoda Mērdzinis pogostā ir Krīvu Styglova i Latvīšu Styglova, Rēzeknis nūvoda Ūzulmuižys pogostā – Krīvu Sloboda i Latvīšu Sloboda, a Muokūņkolna pogostā – Krīvu Vyrauda i Latvīšu Vyrauda, Rībeņu nūvoda Sylajuoņu pogostā – Krīvu Balbuorži i Latvīšu Balbuorži.

1926. godā Padūmu Savīneibā latgalīšus atzyna par atsevišku tautu, pasēs īraksteja “латгалец”, tai muoksleigi nūškirūt nu puorejūs latvīšu. Taida izpratne par latgalīšim ir puormontuota ari niulenejā Krīvejā.

Zynuotniskūs, popularzynuotniskūs i publicistiskūs tekstūs vysbīžuok lītoj apzeimuojumu “latgalīši i puorejī latvīši”, a, runojūt par teritoreju, – “Latgola i puorejuo Latveja”. Itī apzeimuojumi byutu īsokami ari tuoļakam lītuojumam.

Kūrzemis i Vydzemis latvīši : Latgolys latvīši

Pyrmajā šaļtī redzīs skaidrys i saprūtams “nalatgalīšu” i latgalīšu pretstatejums, tok tai nav. Apzeimuojumu “Latgolys latvīši” var uztvert div nūzeimēs: 1) latgalīši; 2) Latgolā apsamatušī puornūvadnīki. 20.–30. godūs ūtrī poši sevi tai sauce, pulcādamīs Latgolys Latvīšu apvīneibā, konkurēja ar tuolaika latgalīšu politiskajom partejom. Palosit jūs izdūtū laikrokstu “Latgales Ziņas” – ar uzrunu “Latgales latvieši!” viersrokstūs aicynoj iz politiski i sabīdriski aktivu reiceibu, daruodeit sovu puoruokumu par latgalīšim. Golvonuo pretiškeiba tūlaik tyka saskateita pat na volūdā, a ticeibā – vīni luterani, ūtri katuoli.

Ka apzeimuojumi “Kūrzemis latvīši” ci “Vydzemis latvīši” ir saprūtami piec “gora” – dūmuoti paaudzēs īdzymtī kūrzemnīki ci vydzemnīki, na nasenejī puornūvodu ībraucieji, pat ka jī ir latvīši. Tok piec “burta” itī it kai neitralī apzeimuojumi ir puorprūtami i naprecizi – voi Kūrzemē i Vydzemē iz palikšonu apsamatušī latgalīši nav latvīši, voi Latgolā dzeivojušī puornūvadnīki i jūs piecteči, kas sevi pi latgalīšim napīskaita, nav latvīši?

Apzeimuojums “Latgolys latvīts” deļ latgalīšu dreizuok ir emocionala frāze, ka latgalīšam paprosa, voi jis ir latvīts, jis ar lapnumu atsaceis: “Asmu Latgolys latvīts!” Tok ar “Latgolys latvīšu volūdu” saprūt i Latgolā runuotuos latvīšu volūdys izlūksnis, i pīsaturiešonu pi latgalīšu rokstu volūdys normom runā i rokstūs.

Čyuli : čangali

Īsuokumā, 19. g. s. beiguos, vuordu “čyuli” attīcynuoja iz sābrūs dzeivojūšajim luterticeigajim vydzemnīkim. Lītuots i kai neitralys nūzeimis vuords, i kai puornūvadnīku lītuotūs īsauku “polīši”, “poļi”, “čangaļi” opoziceja ar nycynojūšu nūzeimis nūkruosu. Čyuļu apdzeivuotuo teritoreja Čyuleja vaira gadīņūs pīmynāta bez nagativys nūkruosys. Dūmojams, ituo apzeimuojuma popularitate myusu dīnuos saisteita ar vuorda eisumu i nikaida nagativa satura juo lītuotuoji napauž, tok zynuotnuskūs i publicistiskūs tekstūs nav lītojams.

Iz latgalīšim attīcynuotais apzeimuojums “čangaļs”, iz vysa dreizuok, ir radīs nu vuorda “čangaļi”, kas nūzeimoj ‘palovys; gryudu apvolki’. Suokūtnejuo opoziceja gryudi–palovys bruoļu Kaudzīšu romanā “Mērnieku laiki” (1879) semaņtiski transformiejusēs vydzemnīku slātaviešu ‘vacpīboldzānu’ i atpalykušuokūs, naapsvīdeiguokūs čangaliešu ‘jaunpīboldzānu’ pretstatejumā, bet 20. g. s. suokuos nūsastyprynuojuse polaritatē čyuli–čangali kai nycynojūšs latgalīšu apzeimuojums.

Baltīši : Vitebskys gubernis latvīši

Myusu dīnuos par Baltejis vaļstem sauc treis – Igauneju, Latveju i Leitovu, partū redzīs nasaprūtami ar vuordu “baltīši” apzeimuot tūs latvīšus, kas nav latgalīši. Nasaverūt iz tū, myusu dīnuos škārsteiklā atrūnama pat “Baļtīšu-latgalīšu vuordineica”.

Apzeimuojums “baltīši” īsavīse cara laikūs, tūlaik par Baltejis guberņom (oстзейские/прибалтийские губернии) sauce treis vuocyskuos – Kūrzemis, Vydzemis i Igaunejis. Ar 1795. gods imperatrisis Katrinys II manifestu itamuos guberņuos saglobuoja vītejūs muižnīku privilegejis, dzymtnīceiba i juos atceļšona te nūtyka piec Prusejis parauga, a Latgolys teritorejā – dzeivis kuorteiba kai puorejā Krīvejā. Tai Kūrzemis i Vydzemis latvīši, kai Baltejis guberņu īdzeivuotuoji, tyka saukti par baltīšim.

Bet voi latgalīšim, pretstotūt baltīšim, ari navajadzātu tod sauktīs piec gubernis nūsaukuma? Par pleskovīšim (opskovīšim), polockīšim voi vitebskīšim. Izaruoda, cara laikūs Latgolys teritorejis administrativuo pīkriteiba ir bejuse maineiga: 1772.–1776. godā Krīvejis imperejis sastuovā Latgola agruokajūs Pūļu Inflantejis rūbežūs ir Pleskovys guberņā kai Daugovpiļs province (Provincia Dunensis) ar 4 apriņčim (Daugovpiļs, Rēzeknis, Ludzys, Drisys); 1777–1802. godā Latgola ir Polockys vītnīceibā (Полоцкое наместничество) viņ ar 3 apriņčim (Drisys apriņča ZR daļu davīnoj Sebežys, DA daļu – Polockys apriņčam); 1802.–1861. godā Latgola ir Vitebskys guberņā ar 3 apriņčim; 1861.–1920. godā Latgola ir Vitebskys guberņā ar 4 apriņčim, Drisys apriņčs otkon davīnuots Latgolai.

20. g. s. latgalīši poši sevi, pretstotūt baltīšim, sauc, pīmāram, kai tū var atrasts Franča Trasuna rokstūs, par Vitebskys gubernis latvīšim. Tok cara laiku terminologeja nabyutu aktualiziejama šudiņ.

Lejzemnīki : augšzemnīki

Tradiceja daleit volūdys runuotuojus geografiski augšuok i zamuok dzeivojūšūs, i kas rūbežu ziņā sakreit ar jūs runuotuos volūdys sovpateibom, īsavīsuse vuocu volūdys sakarā – vuocu volūdai nūškir treis dialektu grupys: augšvuocu, vydsvuocu i lejisvuocu. Latvīšu volūdys sakarā par lejzemnīku izlūksnem sauc vyds dialekta i lībiskuo dialekta izlūksnis, pretstotūt augšzemnīku dialekta izlūksnem – sieliskajom i latgaliskajom. Tai kai latvīšu volūdys augšzemnīku dialekta runuotuo teritoreja ir plašuoka par Latgolys kulturviesturiskuo nūvoda teritoreju, termini “augšzemnīki” i “lejzemnīki” latgalīšu i puorejūs latvīšu vyspuoreigai apzeimuošonai nadar.

Vīneigi, runojūt par divejom viesturiski izaveidojušom latvīšu volūdys rokstu tradicejom, gruomatnīceibys, literaturys, raksteibys voi literaruos volūdys dalejums lejzemnīkūs i augšzemnīkūs puorprotumus naroda. Leidzeigi lītoj ari terminus “lejislatvīšu” i “augšlatvīšu”, pīmāram: “Latgaliešu jeb augstlatviešu literatūra līdzīgi lejaslatviešu literatūrai sākumā veidojās kā garīgā rakstniecība..” (“Latgalistikys kongresu materiali I”, 2009, 43)

Puornūvadnīki : latgalīši

Myusdīnuos vuordus “puornūvods” i “puornūvadnīki” vuordineicuos jau pīzeist par nūvacuojušim, tok apzeimuojums “puornūvadnīki” ir izmontojams kai “nalatgalīšu” sinonims. Ituo vuorda lītuošonu komentej filologejis doktors, literaturzynuotnīks, kulturviesturnīks Valentins Lukaševičs: “Maņ pateik Ulmaņa laiku termins “puornūvadnīki” i es jū lītoju, ar tū saprūtūt latvīšus “div pyrmajuos zvaigznēs”. Nav geografiskys pīsaistis, bet skotu punkts var byut Latgolai centrisks: mes – nūvods, jī – puori nūvodam. Var ari ūtraiži, kai tūlaik raksteja caur defisi: “latvieši-pārnovadnieki”, “latgalieši-pārnovadnieki”. Tūlaik lītuoja ari vuordu “tālumnieki” – tī, kas dzeivoj periferejā. Ari latgalīši zam ituo īsaderēja.”

Juodasoka, ka, nasaverūt iz vuorda “tālumnieki” neitralū leksiskū nūzeimi, piec 1934. gods politiskuo apvārsuma presē losomi ceņtīni itam vuordam dadūt nagativu nūkruosu i cytu nūzeimi – Ulmaņa autoritaruo režima pretinīki: “Tālumnieks arī agrāk bija zināms un saprotams vārds; tas apzīmēja cilvēku, kurš dzīvoja kaut kur tālu no visiem pārējiem un kuram grūti bija no turienes kļūt pasaulē. Un tad radās tālumnieka vārdam jaunā nozīme un saturs. Viņu dziļi izdomātu pirmais izdeva Valsts Saimnieks, runādams par visas tautas līdzdalību savas zemes dzīves, īpaši saimnieciskās rosības un rocības pacelšanu. Pēc viņa norādījuma mēs redzējām, ka tālumnieki nav tikai tie, kas dzīvo tālu no galvaspilsētas vai citiem centriem.. (..)

Tālumnieks ar to beidza pastāvēt kā kilometros izteicams jēdziens, gūstot tīru idejisku nozīmību. Tagad mēs saprotam, ka tālumnieks ir katrs, kas savā darba un dzīvē ir tālu no tā, kā vajadzētu būt un kā varētu un iespētu būt, ja viņš visus spēkus un spējas būtu veltījis tas izkopšanai un pacelšanai. Tālumnieks ir katrs, kas pats savu dzīvi neveido pilnīgu pēc savas labākās apziņas un ari pēc visas tautas prasībām.” (“Darba Dzīve”, 1938, nr. 31)

Medeju atbolsta fonda īguļdejums nu Latvejis vaļsts budžeta leidzekļu. Par roksta saturu atbiļd portals lakuga.lv.