Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Izaruoda, latgalīši, reizem i pošim nazynūt, nu molys tykuši apsaukti vysaidūs interesantūs vuordūs. Gona daudz taidu apzeimuojumu var atrast Kārļa Mīlenbaha i Jāņa Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīcā” i juos J. Endzelīna i Edītis Hauzenbergys veiktajūs papyldynuojumūs i lobuojumūs.

Pyrmais nu četru vuordineicys siejumu izguoja 1923. godā; pādejais, trešais, papyldynuojumu siejums – 1946. godā. Itei 20. g. s. vysapjūmeiguokuo latvīšu volūdys vuordineica apkūpoj vacvuordus i sova laika jaunvuordus, izlūkšņu, tymā skaitā latgaliskūs, vuordus i raksteitūs olūtūs atrūnamūs.

“latgalis”

Kārļa Mīlenbaha i Jāņa Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīcā” (tuoļuok: ME) škierkļa vuords “latgalis”, juo sinonims “latgalietis” skaidruots kai ‘Latgolys īdzeivuotuojs’, itī obeji i škierkļa vuords “Latgale” atzeimuoti kai jaunvuordi (ME II, 425). Pats J. Endzelīns presis diskusejā ar F. Kempu par latgalīšu etnonimu par vairuok atbylstūšu pīzyna “inflantīši”: “Zinātniskos rakstos Vitebskas guberņas katoļu latviešus pareizāki sauc par “inflantiešiem”. (“Dzimtenes Vēstnesis”, 1913, nr. 295) Tok “inflantietis” ME nav īkļauts.

“latgalnieks”

Sovutīs vuords “latgalnieks” Jāņa Endzelīna i Edītis Hauzenbergys “Latviešu valodas vārdnīcas” papyldynuojumūs i lobuojumūs (tuoļuok: EH) atzeimuots kai nūvacuojs vuorda “latgalis” sinonims (EH I, 722), tekstūs ari nav atrūnams. Vīneigi, kai unikals ratums, myusdīnu trymdys presē, pīmāram: “..vispusīgo stāstījumu par saviem iespaidiem šovasar Latgales pusē sniedza Viktors Kangeris, ievadīdams mūs gan vienkārša latgalnieka pagalmā, kur kopīgi “kurinām krāsni, pārnakšņojam un no rīta peldamies tuvējā upītē, paaukstā (!) ūdenī”, gan ari dodamies uz Rāznas ezeru un “kāpjam” Mākoņu kalnā, no kurienes paveras burvīgs skats uz Rāznas ezeru..” (“Laiks”, 2001, nr. 46)

Dūmojams, vuords nav īsadzeivuojs i izaklausa svešs, partū ka naatbylst latvīšu volūdys īdzeivuotuoju nūsaukumu vuorddarynuošonai. Dzili paguotnis tradicejuos sakņojās latvīšu volūdys princips, ka nu vītvuordu īdzeivuotuoju nūsaukumus Latvejis rītumu daļā, apmāram leidz Reigai, darynoj ar izskaņu -nieki/-nīki, nu Reigys tuoļuok iz austrumim īdzeivuotuoju nūsaukumim parostuokuo izskaņa ir -ieši/-īši. Partū, pīmāram, ir līpuojnīki i ventspiļnīki, a daugovpilīši i riezeknīši, olyuksnīši. Reigys i Bauskys apleicīne itamā ziņā ir taida kai puorejis jūsla, kur īdzeivuotuoju nūsaukumūs sastapsim i vīnu, i ūtru izskaņu.

Augšuok pasaceitais lai ir kai atbiļde iz nazkod twitter.com pamaneitū vaicuojumu: “Nekad neesmu sapratis kādēļ ir vidzemnieki, kurzemnieki un latgalieši, nevis vidzemieši, kurzemieši un latgalnieki. Varbūt Austrumlatvieši kategoriski nevēlas būt “-nieki”?” Taitod vuordi “kūrzemnīki” i “latgalīši” ir darynuoti atbylstūši sistemai, tok skaidreibai juopasoka, ka vuords “vydzemnīki” nav atvasynuojums nu “Vydzeme” i partū nav gaidomuo “vydzemīši”, kai sarakstē ar tuolaika baltīšu presi lītuoja F. Kemps. Suokumā par vydzemnīkim Reigā sauce īguojiejus nu lauku i vuords “Vydzeme” myusdīnu teritorejis izpratnē, na kai senejs vītvuords, ir īguojs apritē vāluok par “vydzemnīkim”. (K. Karulis “Latviešu etimoloģijas vārdnīca II”, 1992, 520)

“puolīši”

“Puolīši” – tai vydzemnīki īsaukuši inflantīšu zemnīkus (ME III, 456). Tys naparuoda lobvieleigu attīksmi, tai kai Vydzemē ekspresivuos apsaukuos lītoj pūļu vuordu, pīmāram: “niķu polis”, “stiķu polis”, “strīdu polis” (ME III, 456).

Ari latvīšu literaturā atrūnam, ka Latgolu sauc par Pūlim, pīmāram, kai Rūdolfa Blaumaņa novelē “Purva bridējs”: “Barona vecākais brālis, Edgara klēpja krusttēvs, Poļos bija nopircis muižu un paņēmis puspieaugušo jaunekli sev par kučieru līdzi.” (1898)

Oto Svenne gruomotā “Vecā un Jaunā Latgale un viņas īpatnības” (1923) roksta, ka poši latgalīši par “poļacenim” saukuši kolonistu puorkrīvuotuos latgalīšu saimis. Krīvu vaļdeiba ar Krīvejis agrarbankys paleidzeibu atpierka pūļu muižnīkim muižys i izdaleja juos krīvu kolonistim nu Pleskovys, Novgorodys i cytu guberņu. Tai Latgolā roduos še “setuki” (krīvu “ceдaки” – ļauds, kas dzeivoj ilguoku laiku iz vītys). Itī krīvi beja pat katuoli i vītejim tyka stuosteits, ka pūļu pani jūs atvaduši nu Pūlejis. (11–12)

“čañgalis”

Nūvacuojušais vuords “čañgalis” skaidruots kai palame Latgolys latvīšim (EH I, 285).

Iz latgalīšim attīcynuotais apzeimuojums “čangaļs”, iz vysa dreizuok, ir radīs nu vuorda “čangaļi”, kas nūzeimoj ‘palovys; gryudu apvolki’. Suokūtnejuo opoziceja gryudi–palovys bruoļu Kaudzīšu romanā “Mērnieku laiki” (1879) semaņtiski transformiejusēs vydzemnīku slātaviešu ‘vacpīboldzānu’ i atpalykušuokūs, naapsvīdeiguokūs čangaliešu ‘jaunpīboldzānu’ pretstatejumā, bet 20. g. s. suokuos nūsastyprynuojuse polaritatē čyuli–čangali.

Latvejis laika presē vuordus “Čangale” i “čangalietis/čangalis” lītoj bez etniskys voi teritorialys pīsaistis, pīmāram, kai anekdotē “Čangalē”: “Mūsu apvidū sevišķi daudz audzina sīkos mājkustoņus,” čangalietis saka. – “Kā tad, es jau to manīju.. gultā,” iebraucējs skābi atņem.” (“Magazina”, 1935, nr. 146)

“dādiņi”

Vuordā “dādiņi” saucūt austrumu latvīšus (ME I, 446), taitod – latgalīšus. Tīpat ari vuords “dādiņš”, kū skaidroj kai vīglpruoteigu, goreigi aprūbežuotu cylvāku. Itymā latgalīšu apsaukšonys gadejumā varātu dorbuotīs princips, ka cylvākam voi ļaužu grupai pīškier taidu vuordu, kaidu jis pats voi jī poši vysbīžuok lītoj.

Vuords “dāds” ‘vactāvs’ pi latgalīšu gona daudz lītuots, F. Kempa atdzejuotuo i  1905. gods kalendārā “Daugava” publicātuo Ignata Krasicka satira “Dāds un Bōba” ir vīns nu popularuokūs 20. g. s. pyrmuos pusis literarūs tekstu Latgolā, prozā “Dāds un Bōba” izstuosteits L. Mendrika “Lementarī mozim barnim ar bildem” (1921). Bet na jau deļ ituo latgalīšus tai apsauktu.

Dreizuok puornūvodā nasaprūtama i sovaida var liktīs latgalīšu tradiceja – t. s. dādu saviļkšona voi salaseišona meikļu miniešonā. Itū tradiceju plašuok aprakstejuši Jōņs Trūps “Latgaļu folklorā I: Tautas jūki, meikles, parunas” (1968, 442–443) i Leonards Latkovskis rokstā “Dādi” (“Dzeive”, 1972, nr. 112). Meiklis vaicoj vacuoki jaunuokim. Ka meikli navar atguoduot, suoc meiklis mynātuoju rituali bīdynuot – stuosta, ka jam vajadzēs dādus mozguot piertī, piec tam nateirū mozgojamū iudini izlīt caur odotys aci voi ari vest ubogus nūspruoguša zyrga kaulu rogovuos, kuramuos ījiugts pats najaukuokais dzeivīnīks ar zornom grūžu vītā; “symts leikūs, symts greizūs symts oklūs, symts klybūs, zyrga sōnkauļa rogovōs, ar krepeču grūžim, vodōt tūs deveņus kolnus, devenis lejis, caur devenim mežim, vodōt devenis pusnaktis…”

“rēdiņi/rādiņi”

Obeji fonetiskī sinonimi “rēdiņi/rādiņi” (ME III, 517; 494) vuordineicā skaidruoti kai ‘Pūļu Vydzemis īdzeivuotuoji’, vīnā pīmārā pīmynāts “rēdiņu karš”, kas nūtics 1771. godā. Vēļ vuordineicā atrūnams vuords “rēdiņš” (EH II, 368), kū latgaliski laseisim kai “riedeņš”, tai Baļtinovā, Drycānūs i Kuorsovā saukts mieteļs bez padrēbis. I skaidri redzīs, ka runa ir par latgalīšim, kas tai saukti deļ ituo nosuotuo driebu gobola. Tok tai nav, vuordi ir viņ homonimi.

Profesors Ernests Blese rokstā “Rēdiņi” (“Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, 1938, nr. 7–8, 79–89) izskaidroj vuorda byuteibu. Jis pīzeist, ka vuords ir senejuos pūļu ciļts radimiču sakrūpļuots nūsaukums, ciļts uzvarāta i pa daļai sakususe ar sielim, tai sieli dabuojuši riedeņu vuordu. Jau 18. g. s. vuords suocs pagaist, deļ sieļu vuocu pietnīki nu hroniku atdzeivynojuši aizmierstū sieļu vuordu, a ratī riedeņu vuorda zynuotuoji deļ saisteibys, koč vairs i naizskaidrojamys, ar pūlim attīcynoj jū iz vysu nazkod pūļu puorvaļdeitū teritoreju.

 “tâlumniẽks”

“Tālumniekus” saprūt div nūzeimēs – ‘ļauds, kas dzeivoj tuoli vīns nu ūtra’ i atpalykušī nu laika gora’ (EH II, 671). Leidz 20. g.s. 30. godim vuordu lītoj viņ ar pyrmū nūzeimi. Tai, pīmāram, 1920. godā presē par “tālumniekiem” saukti nu Šveicis atbraukušī Rainis i Aspazija. Latgalīši nu Reigys skotu punkta par “tālumniekiem” teik saukti taipat kai tuoluokūs apriņču kūrzemnīki voi vydzemnīki. Par vuorda “tālumnieks” sinonimim tūlaik lītoj ari “tālietis”, “tālinieks”, “tālzemis”, jūs antonims ir “tuvumnieks”.

Piec Kārļa Ulmaņa 1934. gods 15. maja apvārsuma vuordu “tālumnieks” jau lītoj ar nūzeimi ‘atpalics nu sova laika’, politiskūs kontekstūs ar itū vuordu apsaukoj autoritaruo režima pretinīkus. Par tuolumnīku oficiali pīzeist lauksaimnīkus, kuri nasaimnīkoj modernom saimnīceibys metodem, faktiski tuolumnīki 30. gadu beiguos ir saiminīki, kuri naražoj precis tiergam. Taidu vysvaira izaruoda Latgolā, partū te izvierš seviški plašus pasuokumus pret tuolumnīkim.

Avīžu teksti ir voi “puorbuozti” ar itū vuordu, aprokstūt aktivitatis pret tuolumnīceibu, pīmāram: “Rēzeknes latviešu biedrības “Tautas pils” telpās piektdien notika pirmā tālumnieku sanāksme Rēzeknes novada vecākā agronoma J. Čakša un apr. vecākā Fr. Kozul-Kaža vadībā. Šī bija pirmā tālumnieku sapulcēšanās visā Latgales novadā, bet turpmāk šādas tālumnieku sanāksmes no tiks ari citās vietās. (..) Rēzeknes piensaimnieku sabiedrību centrālās savienības pienotava būtu pārveidojama, lai tā turpmāk nebūtu par tālumnieku apkārtnes lauksaimniekiem un lauksaimnieki savukārt par tālumniekiem pienotavai.” (“Latgales Vēstnesis”, 1938, nr. 112)

“aûgšenieks”/ “augšgalietis”/ “aûgšzemnieks”/ “aûgšļàudis”

Vysa itei vīnā vuordineicys puslopā atrūnamuo vuordu aile (ME I, 219) ir Augšzemis īdzeivuotuoju apzeimiejumi. Augšzeme kai Latvejis kulturviesturiska sieļu teritoreja aptver Daugovys kreisū krostu nu Daugovpiļs nūvoda austrumim leidz Salys i Vīseitis nūvoda rītumu rūbežim, tok jaunuokūs laikūs itūs jiedzīņus ceņtēs “puorstīpt” ari iz Daugovys lobū krostu. Volūdnīks, etnografs, folklorists i sinologs profesors Pēteris Šmits raksteņā “Kas ir latgaleeşchi?” īsaceja “latgalīšu” vītā lītuot vuordu “augšgalīši”, pīmāram: “Jau wezais Ştenders raksta sawâ gramatikâ, ka kursemneeki sauzot Daugawaş augşchgala apdsihwotajus ap Dinaburgu par augşchgaleeşcheem. Turpreti Daugawaş semaka gala apdsihwotaji şauzoteeş par semgaleeşcheem. Tahds isşkaidrojums ir tik weenkahrşchs un şkaidrs, ka pret to mums naw neka ko eebilşt. Ta tad tagadèjo “latgaleeşchu” weetâ labak rakstit augşchgaleeşchus. (“Druwa”, 1913, nr. 11)

Myusu dīnuos volūdnīceibā ar augšzemnīku dialekta izlūksnem saprūt latvīšu volūdys sieliskuos i latgaliskuos izlūksnis, kū runoj Latvejis austrumdaļā, pretstotam par lejzemnīku izlūksnem sauc vyds dialekta i lībiskuo dialekta izlūksnis. Ari, runojūt par divejom viesturiski izaveidojušom latvīšu volūdys rokstu tradicejom, gruomatnīceibys, literaturys, raksteibys voi literaruos volūdys dalejums lejzemnīkūs i augšzemnīkūs puorprotumus naroda. Leidzeigi lītoj ari terminus “lejislatvīšu” i “augšlatvīšu”.

Medeju atbolsta fonda īguļdejums nu Latvejis vaļsts budžeta leidzekļu. Par roksta saturu atbiļd portals lakuga.lv.