Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

20. g. s. publicistikā i dailliteraturā var sasaskart ar bīži lītuotim jiedzīnim kai “vaclatgalīši”, “jaunlatgalīši”, par klišejiskim palykušajim “Vacuo Latgola”, “Jaunuo Latgola”. Rokstā izskaidruota jūs nūzeime.

Vaclatgalīši i jaunlatgalīši

Leluokajai daļai jau nu školys pruotā palics, kas Latvejis kulturviesturē ir “veclatvieši” i kas “jaunlatvieši”. Par “veclatviešiem” nūsaukti 19. g. s. 50.–60. godu kulturys darbinīki ar samārā konservativim uzskotim latvīšu nacionalā vaicuojumā, sovutīs “jaunlatvieši” kai latvīšu nacionaluos atmūdys kusteibys aktivisti davuši lelu īguļdejumu kulturys atteisteibā, literaruos volūdys izkūpšonā, folklorys vuokšonā, literaturys veiduošonā. Latgolys kulturviesturē “vaclatgalīši” i “jaunlatgalīši” nūškir div kvalitativi atškireigus pūsmus latgalīšu gruomatnīceibys i rokstu volūdys atteisteibā.

Itū temu komentej filologejis doktors, kulturviesturnīks i literazynuotnīks Valentins Lukaševičs: “Es lītoju itū terminologeju – vaclatgalīši i jaunlatgalīši. Vaclatgalīši, pat nabyudami latgalīši, radeja latgalīšu literaturu, suocūt ar “Evangelia Toto Anno” nu 1753. goda leidz drukys aizlīgumam. Tūlaik par Rēzekni, Ludzu voi Varakļuonim nikuo nadzierdēja, vysa kusteiba nūtyka Dīnvydlatgolā – Leiksnā, Izvoltā, Kruoslovā, Dagdys apleicīnē. Itī vysi teksti ir saraksteiti vaclatgalīšu volūdā, kuru radeituoji klausejuos izlūksnēs iz dīnvydim nu Aglyunys. Piec drukys aizlīguma kulturys aktivitašu stafeti puorjēme jaunlatgalīši – poši latgalīši, kas pamatā beja nu Rēzeknis i Ludzys apleicīnis, izacēle Rogovka, Sakstagols. Itūs izlūkšņu runuotuoji izaveiduoja jaunlatgalīšu volūdu, kū turpynojam atteisteit.”

Jaunlatgalīši nu Jaunlatgolys apriņča

20.–30. godu presē par jaunlatgalīšim sauce Jaunlatgolys apriņča īdzeivuotuojus. Itū apriņči izveiduoja 1925. godā, atdolūt nu plašuo Ludzys apriņča zīmeļu daļu, par juo centru izavēlēja bejušū Pitalovu, kū nūsauce par Jaunlatgolu. Daļa apriņča teritorejis beja ar 1920. godā paraksteitū Latvejis–Krīvejis mīra leigumu Latvejis Republikys sastuovā tykušuo Pleskovys gubernis Ostrovys apriņča rītumu daļa ar Pitalovys dzelžaceļa staceju. Jaunlatgolys nūsaukums radeja latgalīšūs naapmīrynuoteibu – saliktiņūs ar jaun- pasaulī nūsauc jaunīgiutys zemis voi kolonejis! Tyka aizmiersts, ka ituos ir senejis latgaļu zemis.

1938. godā piec viesturis olūtu izpietis, ekspedicejom, kas meklēja latgaļu volūdys i kulturys pādus puorkrīvyskuotajā zemē, Jaunlatgolu puorsauce “vecā latviskā nosaukumā” par Abrini.

Presē raksteja: “Abrene ir kāds seno Tālavas un Atzeles zemju sadalīšanas dokumentā minēts Atzeles novads, kas, 1224. g., bīskapam ar ordeni jauniegūtās zemes savā starpā sadalot, piešķirts bīskapam. Pēc mūsu pētnieku domām, Abrenes kunga valsts aizņēmusi tag. Augšpils. Gauru, Linavas un Purvmalas pagastu teritoriju un uz austrumiem sniegusies vēl aiz tagadējās valsts robežas uz Astravas pusi līdz pat Mudes upei – ar centru tag. Augšpilī. Augšpils lielajā vai svētajā kalnā stāvējusi Abrenes latv. pils, no kurienes mūsu sensenči sīvās cīņās atvairījuši svešnieku uzbrukumus.” (“Aizsargs”, 1938, nr. 5)

1944. godā Abrinis piļsātu ar sešim apriņča pogostim nu Latvejis PSR īkļuove Krīvejis PFSR Pleskovys apgobola sastuovā. Tautīši trymdā palyka pi dūmys, ka, veidojūt jaunū apriņči, Pitalovai  vajadzēja atstuot juos vuordu, viņ atgrīzt latvyskū formu – Pītuolova, pīmāram, rokstā “Jaunlatgola voi Vaclatgola?”: “Šō Jaunlatgolas nūsaukuma īvesšona beja fatala klaida. Pītōlova ir vacs latgaļu vords, drūši vīn tō poša vacuma kai 13. g. s. chronikos daudzynōtais Tōlovas nūsaukums, un šū nūsaukumu kai vacu tautysku montu vajadzēja turēt cīnā un gūdā, bet na vīglprōteigi iznycynōt. (..) Vōrds Abrine nabeja ni lobōks, ni slyktōks par Tōlovu voi Pītōlovu, par tū nav šaubu, bet breinums tikai, kōdēļ vīns latgaļu vārds beja jāatvītoj ar ūtru!” (“Dzeive”, 1973, nr. 119)

Vacuo i Jaunuo Latgola publicistikā i muokslā

Latvejis breivvaļsts laikā izaveiduoja tradiceja, rokstūt par Latgolu, juos gryutū paguotni leidz Latvejis breivvaļsts laikam saukt par Vacuos Latgolys dzeivi, tok Latgolys atteisteibu Latvejā – par Jaunuos Latgolys laikmatu. Pīmāram, Oto Svenne tū demonstrej pat gruomotys nūsaukumā “Vecā un Jaunā Latgale un viņas īpatnības” (1923). Muokslinīkam Vitalejam Kalvānam ir glezna “Vacō Latgola” (reprodukceja apsaverama “Dzeive”, 1965, nr. 74), kur siermū Latgolu īmīsoj nu godu i gryutumu nostys sakrytušuo dryumuo sāta ar kuormim, bet ir muokslinīkam ari dorbi pretejuos nūskaņuos, kai pīmāram “Ziedošā Latgale” (“Vitālijs Kalvāns Latvijas glezniecībā”, 2017, 42).

Pat Ontona Rupaiņa groteskajā romanā “Zemes sōļs” (1953) naizteik bez Vacuos i Jaunuos Latgolys ikoniskys pīminiešonys, pīmāram: “..jyus, Mutuli, asat tys zemes sōļs. Te vacō un jaunō Latgola sēd ap goldu cīši placu pi placa kai bucas ūzula goldi. Te – vacī gudrī padūmi, te jūs pādūs minēji, jaunais saiminīks un saimineica, te dyžais Latgolas rakstnīks, te nōkamais jaunais students, te nōkušō komersante, te školōtōja. Te pōrradzama vysa Latgolas seja: kas beja, kas ir un kas byus – navīn pōrradzama vaigu vaigā, bet ari dorbūs. Es apbreinoju jyusu lelū rūsmi un dorba seikstumu! Jyus smiļšaiņū Vucynkoktu asat porvārtuši augleigōs dryvōs, nadereigū pūru izkuļtivējuši par pļovom, jyusim gūvis kai lōvas, zyrgi kai lauvas, sāta kai jauna skreine. Bet vysvairōk mani īprīcynoj tys, ka jyus asat kai nu akmiņa izkolti latgalīši, myusu daudz cītušōs un mūceitōs, bet skaistōs un nasalauztōs ciļts styprī zori un pazares. Topēc es paceļu šū pīna kausu un tukšoju sausu uz jyusu veseleibu un panōkumim. Lai dzeivoj zemes sōļs!” (“Latgola”, 1952, nr. 243–244)

Vacuo i Jaunuo Latgola padūmu ideologejā

Padūmu vara turpynoj Latgolys liktiņa interpretaceju caur dalejumu Vacajā i Jaunajā Latgolā – saprūtams, ka vyss leidz padūmu laikam Latgolys dzeivē bejs slykts, tok izaugsmi Latgolai “atnasue” viņ padūmu vara, pīmāram: “Jaunā Latgale, padomju Latgale, plaukst ar neredzētu spēku. Tā ir kā ilgi drēgnā pagrabā bez saules nīcis stāds, kas pēkšņi iekļuvis gaismā. Vēl gan redzamas mazās mājeles ar šaurajiem lodziņiem, bet tas ir tikai šodien. Ļoti drīz to vietā celsies jaunas, gaišas kolchoznieku mājas. Jau ceļas klubu ēkas, kolchozu kūtis un klētis. Vēl ceļmalās redzami krusti. Bet tie novecojušies un sakrīt. Neviens tos vairs neatjauno. Nepieciešams un vajadzīgs Latgales zemniekam tagad kļuvis daudz kas cits – avīze, grāmata, radio, kino, teātris.” (“Padomju Jaunatne”, 1950, nr. 19)

Medeju atbolsta fonda īguļdejums nu Latvejis vaļsts budžeta leidzekļu. Par roksta saturu atbiļd portals lakuga.lv.