Recenzejis autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Napaseņ izguojušuo Valentina Lukaševiča gruomota “Pādi navā svāti” ir catūrtais juo dzejūļu kruojums, sovpateigū tetralogeju bez ituos veidoj: “Kuozynda” (2005), “Vot taidi vot i batvini” (2006), “Bolti burti” (2011). Dzejis kruojumu tetralogejis pādejā gruomotā konceptuali paturāta ideja par dzejnīka breiveibu, sovutīs jaunī akcenti turpynuotajuos paradoksu kaituos saisteiti ar taidim tālim kai “mugora”, “muokūni”, “kūki”.

Breiveiba apguozt rateņus

Kai nu četru skrytuļu paīt braucamuo voi nu četru kuoju – mebelis stabilitate, tai, redzīs, vajadzātu byut ar Valentina dzeju, vysmoz kruojumu skaita ziņā. I tei stabilitate ir tymā, ka rateni vys guožās. Oskars Seiksts tuolajā 1999. godā jaunūs autoru kūpkruojumā “Pagrauda” nūraksturuojs Valentina dzeju tai: “Lukaševičs reikojās postmoderni. Dzenbua. Apguož rateņus ar uobelim i vērās, kaids ornaments iz asfalta veidojās.” Pa munam, itys ir lobuokais īsacejums skaiteituojam, kai suokt izprast Valentina dzejis pasauli i gribēt skaiteit tuoļuok. Uobeli tai izbyruši – i vyss. Dzejūli ir itūs ornamentalūs kompoziceju pīfiksiejumi.

Uobeli – gordi i suleigi, svareigi, ka nu latgalīšam atpazeistamu škirņu. A itei izbyrušūs uobuļu metafora apzeimoj ari haotiski kūpā sakritušūs nazcik leimiņu elementus – nu sadzeivis, īdūmuotuo, atguoduotuo, mitologejis ci religejis, kai, pīmāram, ite: “Kefirs sūmā i banani./ Autobusā salein putekli./ Nav metro, gruomotys nalosa./ Kaids eļsinej pakausī./ Nā, kaida. Plotim byudim./ Bryunom acim. Izkuop uorā./ Slymajai Geņai nas maizi i/ Gazetys Svātuo Muora.” Varbyut varams, ka tūs jam pīraksteitūs “uobeļus” Valentins atguodoj i kaituodamīs pasvīž pa kaidam dzejiski “eistam” – vuordā nūsauktam: “Nūkryta uobeļs iz slapnis zuolis./ Brigita natuoli nu Olis.”

Itys haoss uztrauc? Vysa jāga breiveibā, itymā gadīnī – nanūsabeit asociaceju haosa. Sovutīs, vārtādams O. Seiksta dzeju recenzejā “Cik seiksts ir Seiksts?” 1999. gods 9. literaturys almanahā “Olūts”, Valentins sacejs: “Raksteit tai, kai gribīs i kū gribīs, – dzejnīku breiveiba. Byut breivam dūmā, i formys finesūs.” Tik vīnkuorši. Itei raksteitbreiveibys vierteiba pastreipuota ari jaunajā kruojumā: “Na zam,/ A storp vuordim/ Tei jāga./ Kai prīcuotīs/ Bez grāka.”

Nu deļ kuo cyta, ka na deļ breiveibys i naikdīniškuma, ar literaturu nasaisteits cylvāks jims rūkā dzejis gruomotys vyspuor? Īrūbežūjūša pareizuma i padūmu gona vysapleik.

Lela zynuošona par Latgolu

Var rastīs īspaids, ka saraksteit dzejūļus ir tikpat vīgli kai izguozt nu rateņu uobeļus. Taipat samaļavot dreizim trīpīnim gleznys ci sakombinēt driebu komplektu, nalauzūt golvu par loba stila lykumim, partū ka izcyluokī itūs jūmu puorstuovi tok reizem puorkuop rūbežus, lykumus, vyspuorpījimtus principus. Te vysu jūmu Meistari i Školuotuoji krateis ar pierstu, ka pyrma īsavuici dorbuotīs lykumu rūbežūs, tod dreikstiesi muokslys vuordā jūs puorkuopt.

Taidus latgalīšam dziļus vuordus kai “Muora”, “sīrs”, “oka”, “olūts” navar tai najauši pasvīst. Pat iz vītys apturāts, koč voi mežā sieņojūt, Valentins nūstuosteitu vasalu lekceju ar citatim par sevkuru nu itūs konceptu. Par Latgolys kulturu i literaturu jis godim lasejs lekcejis Daugovpiļs Universitatis studentim, populari rakstejs i ruodejs televizejis raidejumūs plašai auditorejai. Voi par sevkuru Latgolys vītu Valentinam ir stuosts ar mozzynomim faktim, a tūs vītu apleicīni iztakaliejs, dobā puorbaudeidams olūtūs skaiteitū. Dažys Latgolys vītys pasaruoda ari dzejūļūs.

Es varu nūkrist/ I iz ceļu./ Na partū/ Ka aizamete kuoja. 100

Pret Latgolu kūpumā, pret juos geografiskū, viesturiskū ci kulturys montuojumu ir cīna pylna attīksme. Pyrmajā kruojuma dzejūlī, kū varātu pīzeit par asociativi vīngobolainuokū i nasagatavuotam skaiteituojam partū vairuok saprūtamū, tys atsakluoj caur vuordim “nūsalīkt”, “paļdis”, pīmāram: “Nikod nasvīžu./ Nasvīžu./ Pīsalīcu, īlīku./ Žečem paļdis!” Godu symtim Latgolys ļaudim caur zamom durovu ailom bazneicuos i sātuos vuiceita pazemeiba pret tū, kas augstuoks par tevi, kas pastuovēs ari bez teve. Apklustom, kod runoj Jis.

Leita nūrasynuots klusums

Klusums itymā dzejis pasaulī ir konstanta, epitetim naizdaiļuota vierteiba: “Klusums/ irā pierts,/ iz kurīni/ dvēsele īt/ mozguotīs.” Ci vēļ aforiskuok: “Vyss lobais pīdzymst/ Nu klusuma./ Vairuok kai pamastā sātā/ Klusuma ir dzejūļūs.”

Klusums paīt ari nu leita. Tys te myrdzynoj jau nu “Kuozyndys” kruojuma, atguoduošonai puors aiļu nu pyrmuos dzejis gruomotys: “Iz kuraini īdli?/ Da sātai.// A kur tei sāta?/ Leita laseišu golā.” Niulenejā tys pats – “pīminekļus vysvaira mozgoj leits”.

Leits ir pyrmaileiga līta – dzeiveibys rasšonuos pamatnūsacejums, muotiškuo stiheja, a iudiņa pileitē var īraudzeit jaunus pasauļus, kas nūvad leidz bezgaleibys apjausmai. Leits bīži nūmaskej osorys, partū ka liriskais varūņs rauga īsavērt, sajust, izgaršuot itū pyrmsuokūtni, pīmāram: “Iudiņa pilis nu caurumim./ Attaisu muti. Aiztaisu acs./ Kai zynuoji, ka byus leits.” A varbyut “pilis” ir homonims, kas apzeimej i iudiņa drupeiti, i puorsoku ceļtni? Voi tuo izpēte var byut ari kaita?

Kaituošonuos ar muokūnim i mugorys pusi

“Atrasšu maizi/ Ceļa molā. I olu./ Kūrmuļa ci lopsys.” – Truopeigs vēļ vīns homonimejis kai volūdys kaitys pīmārs.

Sovpateigi liriskais varūņs apspēlej teicīni “sēdēt iz muokūņa malenis”, kai aizmiersdams, ka runai vajadzātu byut par myrušajim, pīmāram: “Suoku dūmuot par muokūņu maleņom./ Cik daudz cylvāku iz jom var sasēst?/ Cik moksoj belets? Kas konduktors?/ I cik tuoļ’ nu tīņs var redzēt.” Piec tam jis “ar metroviku mierej muokūņus”.

A kas tod nav kaita? “Vyss naradzamais/ Ir tys eistais.”

Mugorys puse ari nav radzama, tok daudzūs dzejūļūs akcentāts itys tāls sovā daudznūzeimeibā. Tys ir novatori, da ituo latgalīšu tekstūs “mugora” kai tāls nav bejs izvārsts. Iz mugorys guļūt, var vērtīs muokuļūs ci grīstūs. Iz mugorys (luopsteņu) var nūlikt pretinīks ci nūsažaut pats, kai itamuos ailēs: “Nazkas klīdze i pagryude mani./ Otkon krytu, tikai iz mugorys./ Kačs laiza pakausi.”

Eiropys kulturys kontekstā mugoru pagrīž viņ uzticeibys personai, i tai reizem var dabuot tutynu mugorā. Latgalīšu zababonūs īt ar mugoru – atspriekleņ, atkuorteņ, atkuoleņ – nav loba zeime, nūvad pi Nalobuo. Nazkū mistisku telpā aiz mugorys sajiut i ituo kruojuma liriskais varūņs, pīmāram: “Nasabeist nu mane, raudive./ Maņ pošam bais – stuovu/ Stuovu ar mugoru pret vokorim.” Voi: “Goduos, ka pošam sevi/ Saīt redzēt myglā./ Storp uobeli i styrnu,/ Ar mugoru…”

A tod pieški itū vysu baili, puormej erotiskūs momentūs, dūmuot, vuordu “mugora” apgrīž kai drēbi iz ūtru pusi,– cyta faktura, cyta kruosa, cyts motivs – meiluos mugora: “Ar rūkom gluostu lūga styklu./ Ruodīs, meiluo, tei tova mugora.” Vēļ vaira: “Iz tovys mugorys/ Var saraksteit/ 6 dzejūļus.”

Tēze, antitēze, sintēze – kod suoc just ar mugoru. Pa munam, kruojuma breineiguokais dzejūļs 26. puslopā, partū ka vyss svareigais savylkts kai kulakā – i emocejis, i sajiutys, i asociaceju biļdeitys: “Cyta sīvīte kai veitūls./ Cyta kai prīde./ Atsasāstu,/ Dasaspīžu ar mugoru. (..) Osorys tak maņ./ Labi, ka suocās leits..”

Voi kūkūs dzeivoj viņ dvēselis?

Kūki ir īmīļuots tāls folklorā, kotram kūkam ir sova atškireiga lūma i nūzeime. Animisma ideja, ka kūkūs globojās dvēselis, ir populara latgalīšu dzejā vyspuor. Koč kas nu ituo, dzeivisprīceigu kaitu nūskaņā, atrūnams ari itymā kruojumā, pīmāram: “Navā kūdys tuos latgalītis./ Taidys kai peonejis julī./ A es kaštans pi okys.” Ka skumeigā nūskaņā, tod “pa vīnai prīdei/ kotram laikam saīs”.

Kūki vyscauri dzeivoj ainovā, reizem tī ir viņ zori, reizem saule aiz kūku aizlein. “Bārzi nu teira kreita./ Prīdis nu alabastra.” Kurā šaļtī jī palyka par izejmaterialu? Žāļ, ka na tikai Valentina dzejā…