Sagataveja: portals lakuga.lv

Nu 2005. gods Aglyunā sevkuru godu organizej Naaizmierstulei (Naaizmērstulei), eistajā vuordā Rozalijai Tabinei (1890–1965), veļteitus Latgolys nūvoda lauku školu jaunradis konkursus, 2020./2021. vuiceibu gods paguoja rakstneicys 130 godu zeimē. Itūgod konkursa literarūs dorbu i ilustraceju tema – Naaizmierstulis vuordi “Ā-ā, tu beji tei drūšō laimes maklātōja?” Pīduovojam konkursa 1.–6. klašu audziekņu latgaliski saraksteitūs prozys dorbus.

Samanta Strogonova, Rykovys jaunūs literatu kūpa “Dzejas garša”, 1. klase

Ari suneiša atsagrīzšona – laimis gabaleņš

Dzeivuoja reiz pavysam mozs suneits, jis dzeivuoja sātā, kur beja mama un div meitinis: Inga un Samanta. Mama ryupējuos par tū, lai sātā vīnmār byutu kuorteiba, ryupējuos par iztyku, par tū, lai byutu vīnmār iedīņs goldā. Inga spēlējuos ar Samantu, muoceja jai burteņus un cyparus. Bet Samanta spēlējuos ar suneiti, juo vuords beja Soņa.

Kaidu dīnu Soņa izskrēja nu ustobys, Soņa beja ļūti dreizs suneits. Kod uorā izguoja Samanta un Inga, suneits jau beja pazuds. Meitinis tiuleņ pasauce mamu, vysys treis guoja suneiti meklēt. Juos izstaiguoja vysus pogolmus, aizguoja leidz upei, aizguoja leidz šosejai, bet suneiša nikur nabeja. Samanta un Inga ļūti rauduoja. Ari mama rauduoja.

Tod vysys treis izdūmuoja, ka vajag izprintēt Sonis fotografeju, pīraksteit kluot ziņu, ka suneiti meklej saimineicys, pīraksteit telefona numeri. Tai izdareja. Tod vysys guoja un lyka lopys ar Sonis biļdeiti iz vysim afišu stobim, lyka iz sātu durovom. Kod palyka pavysam tymss, mama, Samanta un Inga guoja iz sātu. Juos rauduoja, rauduoja, bet beidzūt aizmyga.

Nu reita vysys otkon guoja meklēt suneiti. Juos aizguoja leidz pat tuolejam veikalam un īraudzeja, ka pretim skrīn Soņa! Suneišam ap koklu beja nūtryukušys šņūris gobols. Soņu laikam kaids ļauns cylvāks beja nūzadzs, bet suneits tik stypri mīlēja sovys saimineicys, ka pōrruove šņūri un atbāga iz sātu.

Mama, Inga un Samanta beja ļūti laimeigys, juos vysys dzeivoj laimeigai ari šudiņ.

Selīna Svikša, Maltys vydsškola, 5.c klase

Stuosts par munu laimi

Kas ir laime?

L – Latgola, Latveja, laiks, Leldīne, lītys, “Loto”, lataka, lada puče, lozda, lotoss, leits, lokots.

A – asņeņš, aukleite, azars, augli, alpaks, akmiņs, azarts, Amerika, Avatars, apzineiba, anekdote.

I – iudiņs, internets, informaceja, iztēle, ideja, irbeite, ingvers, ikri, ilustraceja, izstode, Indeja.

M – mama, muosa, mīgs, mandarini, “Monopols”, molka, muols, muokūņs, muzyka, mozaika, Malta.

E – es, eņgeleits, elpa, emu, elektreiba, energeja, e-klase, “Eglītes-1” – myna sāta ir muna laime!

Tik daudz vuordu apleik. Kotru laimeigu dora kas cyts… Aiz lūga boltys snīga kuponys, i, verūtīs iz tom, es īsadūmuoju par syltu vosoru… Es radzu, kai dzīd putni, myusu vuškenis skraida aplūkā, bet vysskaistuokuo ir pļova, kurā zīd zvaneni i pīninis. Vēļ es radzu gruovi, kurā aug naaizmierstuleitis. Es īsadūmoju, ka laimis munā dzeivē ir daudz vairuok nakai itūs mozūs, zylūs pyčeišu…

Uh, nā, es naasmu tei drūsuo laimis maklātuoja! Es dūmoju, ka muna laime ir saime, kurā mani mīļoj i sauc par Pučeiti. Laime ir mama, kura mani bīži apskaun i vysod maņ paleidz, lai ari jei cīš daudz struodoj. Laime ir tēte, kurs ir sātys saiminīks, jis ir smaideigs i spēlej ar mani golda spēlis. Laime ir muna mozuo muosa, kura mani mūdynoj kotru reitu i ar kuru mes spēlejamēs, i, prūtams, baba, kura mani pīskota, kod vacuoku nav sātā. Laime ir ari draugi, ar kurim es sasarokstu. I muni kačeiši, kuri murroj maņ pi kuojom, kod es īmu uorā, i, prūtams, sāta, kura ir tik skaista i muojeiga!

Eistineibā vuords “meklēt” maņ saistuos ar mekliešonu Google voi Jandeksu, kur es bīži atrūnu ekrana biļdi ar kačeišim deļ muna telefona… Vēļ tys saistuos maņ ar munu mozū muosu, kod mes bīži navarim atrast montys i ūtru cymdu voi zeči. Es dūmoju: “Voi tod laimi var atrast Google?” I poša sev atbyldu: “Nā, laime ir kotrā nu myusim, na nadzeivōs lītos…”

Skaistys ir tōs dīnys, kod myusu vysa saime ir sātā. Muna mama cīš garšeigi gatavoj daudzus iedīņus, partū es bīži prosu, lai jei maņ kū sagatavoj, pīmāram, blīnus, tortis. Maņ pateik ar jū gatavuot kūpā, laseit gruomotys, rysynuot krystvuordu meiklis. Mani laimeigu dora tī vokori, kod mama, es i muoseņa staigojam uorā i vosoruos braukojam ar ritinim. Reiz es papraseju mamai, kas jai ir laime. A jei atbiļdēja, ka tod, kod vysi ir vasali i smaideigi.

I muns tēte ari ir vyslobuokais i struodeiguokais. Maņ pateik ar jū spēlētīs i vērtīs filmys, bet vysmīļuok ir tod, kod mes vysi blieņojamēs iz divana i piec tam apsačerom… Tēte bīži pierk maņ šokoladi voi čipsus i muoseņai atvad vysaidus gordumus. Maņ pateik ar tēti vosorā makškerēt, peļdētīs, ganeit vuškenis, a zīmā pateik, kod tēte mani i mōseņu vyzynoj iz rogovom i pykojās!

Muna mozuo muoseņa vēļ naīt školā. Juos leluo laime ir, kod es ar jū spielejūs (cytreiz maņ apneik, i tod jei dusmojās). Vēļ jai ir mīļa priņcešu kolekceja, ar kurom jei spielejās cīš, cīš bīži, i jai pošai dažreiz pateik apsamaukt kai priņcesei. Muoseņu prīceigu dora īšona iz bārnudorzu, taipat kai maņ školā. I, prūtams, gordumi! Laikam tys vyss ir juos laime…

A munaibabai ļūti pateik likt mozaiku gleznys. Jei ari bīži ar munu muoseņu spēlej “Loto” i losa ābeci. Baba verās televizoru ar vysu saimi, i tod jai nav vīntuli, jo myusu dzeds jau ir Dabasūs…

Ņau – kotru reitu soka muna kačīneite Džuljeta.Varbyut par tū, ka grib bareibu i syltumu? Romeo grib gondreiž tū pošu, kū juo muosa, bet jam vairuok pateik ēst i spēlētīs. Maņ ruodīs, ka munu miņceišu laime ir taida poša kai cylvākim – byut kūpā, paādušim i syltumā…

A es i navarātu byut drūsuo maklātuoja! Maņ ir baiss nu tymsys, kas atīt vokorūs, i nu švakajim sapynim, kuri ruoduos, kod es guļu. Cytreiz es radzu tī smukuos pļovys, kuruos aug daudz pučeišu i gonuos munys vuškys: Priņcese, Klibuceite i ari daudzys cytys. Bet dažreiz maņ ruoduos ļauni brīsmūni, kuri sameida vysys pučis pļovā, i ari roboti, kuri porjam nuokūtni, bet par švakū nasagrib dūmuot… Gribīs bīžuok vērtīs lūgā iz breineigū pļovu…

Pavasars atīt kotru godu. Tys maņ saistuos ar snīga stuņdinīcenim, pīniņu pļovu… Taišni pavasarī mes piec zīmys laižam uorā vuškenis ar mozajim jierenim iz myusu skaistū pļovu, iz tū pļovu, kura vysim dūd tik daudz laimis – vuškeņom iedīni, cylvākim skaistumu i, prūtams, pasauļam kruosys i gaišumu…

Leits vosorā ir reši, partū maņ ari tei pateik. Vosorā var mauduotīs, makškerēt i braukuot ar laivu, bet napateikami ir, ka ļūti korsts. Bet, ka vērtīs nu cytys pusis, tod vosorā ir tik skaisti taurini, pučis. Tys ir cīš skaists godalaiks, i vysod ir žāļ, ka jei paīt… I taišni vosorā naaizmierstuleitis gruovī zīd vyssmukuok.

Eh, rudiņs ir tik vāss i pateikams piec korstuos vosorys! Tys ir skaists, jo tod ir daudz skaistu lopu – vysaidu kruosu i veidu. Maņ napateik gruobt lopys, maņ lobuok pateik tymos laksteit i tuos svaideit. Rudiņs ir ari uobuļu laiks, kod mes losom uobuļus nu jaunūs uobeleišu.

I boltuoszīmys dīnys! Itymā godā zīma ir cīš skaista, bet solta. Kotru reitu es ceļūs, lai suoktu vuiceitīs pi datora. Es cīš grybātu ilguok pagulēt, bet muoceibys sōcās agri. Maņ pītryukst muoceibu kluotīnē i tikšonūs ar draugim. Škola i draugi ari ir moza munys laimis daleņa… Laime ir ari godalaiki, kuri Latvejā ir vysi četri – skaisti i jauki…

Kū vēļ lai meklej? LAIME, TU ESI MAŅ APLEIK!

Dainuvīte Garjonova, Rykovys jaunūs literatu kūpa “Dzejas garša”, 6. klase

Atrast laimi ar stuņdinīku, kurs reizem runuoja

Kaidu dīnu mama ar tēti aizguoja iz veikalu. Jim vajadzēja nūpierkt sīnys stuņdinīku, lai vysod ocu prīškā byutu laika ruodeituojs, lai saime nikod un nikuo nakavātu. Veikalā mama un tēte ilgi vērēs vysaidus stuņdinīkus. Cyts beja bez cyparu, tikai ar ruodeituojim. Cyts beja tymsu seju, cyts – gaišu. Cyts stuņdinīks izgreznuots taidim kruzulim, ka laika ruodeituojus navarēja redzēt. Un tod vīns stuņdinīks saceja: “Jemit mani, nūpiercit mani, es labi ruodeišu laiku!”

Mamma ar tēti sasatryuka, jī obeji nūdūmuoja, ka obejim golvys sajukušys, bet stuņdinīks tik kluseņom čukstēja: “Nasabeistit! Es teišom runoju. Reizem!” Nu tod mama ar tēti vaira nasabeida, pajēme stuņdinīku, jo tys teišom beja skaistuokais vysā veikalā. Sātā laika ruodeituoju pīlyka pi sīnys, vysa saime prīcuojuos, cik skaista palykuse ustoba, cik labi var redzēt stuņdis un minotis jaunajā stuņdinīkā. Tai jī vysi kaidu laiku dzeivuoja laimeigi, vysod zynuoja laiku, vysu vīnmār paspēja padareit, vīnmār paspēja iz kotru vītu, kur beja juopaspiej. Tys ari beja deļtam, ka reizem stuņdinīks, pamanejs, ka saime kavejās, sauce: “Jiusim laiks! Jiusim laiks! Nakavejit, jiusim laiks!”

Kaidu dīnu cīmā pi saimis atguoja mamys draudzine ar meitu. Vysi prīceigai pasarunuoja, dzēre limonadi un ēde gordus peirādzeņus. Nivīns naīvāruoja, ka gaškys meita ik pa laikam skumeigu aci verās iz stuņdinīku. Jai cīši patyka itei līta. Nivīns jau nadzierdēja juos dūmys: “Kai es grybu sovā ustobā tik skaistu stuņdinīku! Kai es grybu taidu stuņdinīku!!!” Jo kaids byutu juos dūmys dzierdiejs, to cīši sorguotu laika skaiteituoju, bet…

Kod gaškys taisejuos prūjom, meitine tik veiklai izadareja, ka nivīns napamaneja, ka jei nūruove nu sīnys stuņdinīku, īlyka aiz sovys viejjakys. Stuņdinīks beja tik izbreineits par tū, kas nūteik, ka pat naaizatikšēja. Bet saime tikai piec laika, kod jī otkon vysu suoce kavēt, pamaneja, ka nav skaistuo un gudruo stuņdinīka. Vysi suoce dūmuot, kai laika ruodeituojs varēja pazust, saprota, ka pādejī cīmeņi beja mamys draudzine ar meitu. Saime aizguoja pi jūs, tī atroda tur sovu duorgū lītu.

Nu tuo laika mama vairs nikod narunuoja ar sovu nazkodejū draudzini, nalaide jū vairs sovā sātā, bet stuņdinīks verās, voi saimē kotrys vysu paspiej tod, kod tys juopaspiej. Ik pa laikam jis vīgli nūsapyuš: “Gryuta dzeive stuņdinīkam!”

Inga Storonova, Rykovys jaunūs literatu kūpa “Dzejas garša”, 6. klase

Mozuo laime – sasatikšona ar draugim!

Reiz dzeivuoja Snīgaveirs. Naticēsit, bet jam patyka… Zīma jam patyka! Vēļ jam patyka bārni, deļtam ka jī Snīgaveiru taiseja. Snīgaveiram patyka soltums, patyka snīgputini. Tod jis prīceigai vērēs apleik un dūmuoja: “Cik daudz cytu snīgaveiru veļ varātu sataiseit! Cik tys byutu skaistai, ka byutu daudz, daudz, daudz snīgaveiru!” Snīgaveiram patyka naktīs tiemēt zvaigznēs, bet dīnā jam patyka nūsavērt, kai putneni laidelejāss apleik, reizem apsasāst iz snīgaveira golvys voi placa un nūdzīd kaidu dzīsmeņu. Snīgaveira sirds tod palyka tik sylta nu prīka, ka vajadzēja beitīs, voi Snīgaveirs naizkuss.

Un tod… Snīgaveirs izkusa, jo beja atguojs syltais pavasars. Bārni gauži rauduoja. Jūs mīrynōja zīmā uzjimtuos fotografejis. Bārni ik palaikam tamuos vērēs un prīcuojuos par tū, cik skaists bejs jūs Snīgaveirs, cik malnys jam bejušas ūgļu acis un cik sorkons bejs būrkuona daguns. Bārni prīcuojuos, ka jūs draugs palicis kaut biļdeitēs. Tys prīks paleidzēja īraudzeit arī pavasara, vosorys un rudiņa prīkus. Un tod…

Tod otkon atguoja zīma, suoce snigt. Bārni gaideja, kod beidzūt byus eistais snīgs – tys, nu kura var saveļt snīgaveirus. Kod zīmā īsastuoja taids laiks, kurā snīgs palīk par snīgaveiru snīgu, bārni izksrēja pogolmā un dreiži savēle Snīgaveiru. Jī īdeve jam ūgļu acis, būrkuona dagunu, izlyka golvā skaistu spaini. Lai golva nasasaļ. Bārni otkon fotografēja sovu skaistū snīga draugu, apsačēre vysi ap snīgaveiru, bet snīgaveirs otkon beja laimeigs. Nivīns nadzierdēja, kai jis soka: “Es asmu atpakaļ! Bārni, es asmu atpakaļ!” Bārnim lykōs, ka pieški byutu suocs virpuļuot smolks snīdzeņš, bet tys beja tikai Snīgaveira prīks par tikšonūs ar draugim.