Intervejis autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Pārņ izguoja Juoņa Keiča dzejūļu i fabulu izlase “Kai prīdis sakne”. Jis dzeju latgaliski roksta nu 2009. goda, ir publiciejīs portalā lakuga.lv, “Olūtā”, “Tāvu zemes kalendarā”, “Katōļu Dzeivē”, ari agruok izdūtajūs dzejūļu kruojumūs “Ar krusta zīmi dvēselē”, “Kad saules loks” i “Zvaigzne drīz nāks” atrūnams pa kaidam tekstam latgaliski. Saruna ar dzejnīku i dirigentu par latgalīšu volūdu, vierteibom, tū, kai Diervanīnis Juoneits palics par piļsietnīku.

Vysu pyrma jiusu tekstūs īprīcynoj volūda – i eisti latgaliskī vuordi, i vēļ vairuok muociešona jūs veiksmeigi izmontuot. Voi taida dzejis volūda saīt poša nu seve, voi pi tuo juopīsapyulej?

Muna volūda – tei ir muna bierneiba Diervanīnē. Nu tīnis atsavasaluojūs 1966. godā. Tok jau volūdu pajiemu leidza i sovu tūreizejū Diervanīni. Latgolā jau kotrā sātā, kai smejīs, ir sova volūda. Tys i skaistums, i pūsts, kam, godim skrīnūt, latgalīšu volūdai dalips daudz svešu vuordu i žargona. Bykovys pogosts (Rēzeknis nūvoda Gaigolovys pogosts – S. Ū.) i juo apleicīne turiejusīs tai nūstuok nu svešu volūdu pījaukumu. Varbyut muna prīkšrūceiba volūdys ziņā, ka dzymtuo volūda, asūt prūm nu Latgolys, manī sasaglobovuse nu bierneibys naizmaineita. Itamā ziņā cīš paleidzēja Lidejis Leikumys kuņdze, kura vysu laiku maņ atguoduoja – roksti tai, kai pi jiusu runova! Ka maņ tī kaids vuords īspruka nu cytys Latgolys molys – jei nalaide cauri. Laikim vajadzēja na tikai kaidu riņdeņu puorstruoduot, a vysu dzejūli. Sirdejuos, ka atroda kaidu čyulismu, a vysvairuok maņ tyka par genitivu. Kur puorejim latvīšim akuzativs, tī latgalīšim – genitivs.

Par raksteišonu ir tai – rokstuos vyss piec kuortys. Piečuok var jimtīs i jimtīs, cikom pošam pateik. A piec laika – otkon gribīs cytaižuok. Laikam ideali nav īspiejams… A pošam redigejūt ir vīns princips – kas napateik, juosvīž uorā. Voi tei byus riņdeņa, voi paņteņš – bez žielesteibys. I palīk vīgluok. Reizem Lidejis kuņdze saceja – itei riņdeņa klab. Nu i meklej, kab naklabātu! A na vysod var vīglai atrast… Partū volūdys teireibā vysleluokuo pasateikšona jai. Aizguojušuo goda 26. oktobrī par gruomotys prezentaceju Reigys latgalīšu bīdreibā “Trešō zvaigzne” poša profesore  facebook.com raksteja: “Gribīs dzeivuot i pylnasneigi gribīs, tik i mūceitīs deļ skuobekļa tryukuma nasagrib ni jaunam, ni vacam. Juopacīš – nikuo dareit. Tam laikam – rymdynuojums i Juoņa Keiča jaunuo gruomota, kuramā pylns skaneigu, sirsneigu eiļu / aiļu i tikpat kai nav “trešuos izlūksnis”! PRĪCA!”

Juopīzeist, jiusu dzeja filozofiski dziļa. Leluokuo daļa dzejūļu ir dialogi ar Dīvu, meiļuotū sīvīti, pošam ar sevi, zeimeigs ir “Katōļu Dzeivē” publicātuo apceriejuma “Ceļš da seve” viersroksts. Kai cylvāks teik da taida momenta, kod apsazynoj, ka vysa dzeive ir ceļš da seve?

Lai saprostu, ka vysa cylvāka dzeive ir ceļš da seve, vajag dzeivē daudzi ceļa nūstaiguot. Mes īmam i īmam iz kaidu nazynomu mierki, a golu golā aizīmam poši pi seve. A sevkurs pasauļa pluovs nazkod atsagrīž pi sovu sakņu. Sevkuram reizi pīdzymst vaicuojums – kas es asu, nu kurīnis, kas ir muni seņtāvi? I godim skrīnūt souc meklēt atbiļdis. Cik daudzi kuo mes, mozi byudami, palaižam garum. A laiks tok vysu izdzieš… Deļtuo ir cīši svareigai raksteit i saglobuot vysu, kas apleik – cylvākus, vītys, nūtykumus i tai tuoļuok. Tai i maņ, nak jau pats Dīvs syuteja viesti apraksteit sovu dzymtū Diervanīni, kura jau lobu laiku ir zuduse, i dareit tū muotis volūdā. I tai suocēs muns ceļš da seve. Iz sovu suokumu. I vēļ pyrma Diervanīnis – iz Īdeņu. Meklejūt dzymtys suokumu – Bryuzinīkus.

Cik lela starpeiba storp Gaigolovys pusis Diervanīnis Juoneiti i vāluokū piļsietnīku?

Diervanīnis Juoneits… Itū vuordu maņ pīškeire profesore. A vyss suocēs jau seņuok. Vaira kai godus desmit atpakaļ sasadorbuoju ar žurnalu “Katōļu Dzeive”, ar breineigū redaktori Marutu Latkovsku. Suokumā tyka publicāti  dzejūli. A tod sajiemu dūšu i pīduovuoju sovu atmiņu stuoški – “Ceļš da seve”. Dīvamžāļ  napaspiejom vysu nūdrukuot. Žurnals beidze pastuovēt… Maruta tūlaik maņ raksteja: “Drukavuosim da pādejuo, cik paspēsim.” Tai i darejom. Tyka drukuotys ari biļdis nu munys bierneibys. Vīnā nu tūs biļžu radzams, kai es styureju laivu pa Rēzeknis upi polu laikā. Tod maņ beja kaidi godi desmit. Itei biļde i savede mani ar profesori Leikumu. Aiuzguojušajā godā sasajiemu sovus godu gaitā raksteitūs i šur tur nūdrukuotūs i napublicātūs dzejūļus i fabulys salikt vīnā gruomotā. Zynuodams, ka vīns pats natikšu golā ar  rokstu volūdys gryutumim, suoču dūmuot par redaktora pīsaisteišonu. Maruta Latkovska maņ seņuok redigēja dzejūļus, a jei tuoli – Viļānūs. Atguoduoju, ka jei nazkod maņ raksteja par tū, ka nateikūt golā ar kaidu volūdys problemu, izmontojūte metodu – “zvons draugam”. A tys draugs – Lideja Leikuma. Tai es sajiemu dūšu i feisbukā paaicynuoju profesori draudzētīs. Paguoja puors nedelis – zinis nikaidys. Dūmuoju – cīši lepneiga. A tod sajiemu viesti – asam draugi: “Jius tys pats Diervanīnis Juoneits, kas iz azara ar laivu brauc? Zvaneju Maruteņai, jei saceja, ka nui.” Tai i suocēs myusu sadarbeiba i draudzeiba.

Piļsietnīks… Piļsātu munā dzeivē daudz i kotrys pādi palykuši manī. Cytuos dzeivuots, cytuos struoduots, cytuos vuicejūs. Nu tys kai munā dzejūlī “Reit nabyus nikod”.  A šudiņ – Jelgova. Maņ nūlyktuo. Nabyut na meiluokuo. Pasaulī pabyuts tuoli. Sovā laikā izbraukta gondreiž vysa Padūmu Savīneiba,  gona daudz ari Eiropa. Ir kū saleidzynuot – kai piļsātys, tai ainovys. A nu seve nikod naaizbiegsi. Sirdei sova meiluokuo vīta. I tei ir muna Latgola, muna Diervanīne i muna sāta, kurejuos seņ vaira nav… Kaida starpeiba? Pa vydu ceļš. Ceļš nu seve da seve.

Jius studējot Leningrada konservatorejā, nasaverūt iz Padūmejis pūsmu, Sanktpīterburgu skaita par vīnu nu Eiropys kulturys metropoļu. Voi naasat sasajuts leidzeigi kai pyrmuos latgalīšu atmūdys tautīši Picerī? Kaids jums beja Leningrada laiks, kai tī tykot?

Sanktpīterburga… Nikod najutu jū kai Leningradu. I nivīna leninekļa naatgodoju tī redziejs. Sajiutys? Vina nu jūs – rūkrokstu biblioteka konservatorejā. Varēja materialus īpazeit tikai iz vītys. Nazkod pajiemu rūkā Jāzepa Vītola “Беверинский бард” (“Beverīnas dziedonis”). Ar juo rūku raksteitū, vēļ naredigātū. Pyrmveidā. Tod gon beja taida īpatneiga sajiuta.

Sanktgpīterbugrys godi – tys beja skots nu molys. Skots nu metropolis vysteišuokajā nūzeimē. Maņ tys lyka daudzi kū puorviertēt i saprast. Attereit sevi nu latvīšim rakstureiguos īdūmeibys. Tys beja skots iz lelū pasauļa muokslys pasauli. Vuiceišonuos praseja daudzi pacīteibys i iztureibys, lai turātu leidza cytim. A konservatorejā vuicejuos studenti, atlaseiti speivā konkurencē nu vysis PSRS i vēl nu vysa pasauļa. A es beju pyrmuo kursa students viņ 25 godu vacumā, piec pīcim Vaļsts Akademiskajā kuorī nūstruoduotim godim. Sovā ziņā tei beja muna prīkšrūceiba – dzeivis i muzykaluo pīredze.

Spylgta personeiba konservatorejā beja myusu katedrys vadeituojs Avenirs Mihailovs. Jū pīmiņu, kai genialu krīvu kuora muzykys interpretu. Sovā laikā D. Šostakovičs Mihailovu atzyna par lobuokū juo 10 kuora poemu interpretu. A vēļ interesantuok beja ar krīvu bazneicys muzyku. Beja tai sauktī Brežneva laiki i cenzura, a mes dzīduojom Sergeja Rahmaninova “Vsenočnuju”. Koncertprogramys tok guoja cauri cenzurai. A jī dareja tai – nūsauce komponistu, opusa i skaņdorba numeri, nu pīmāram, Sergejs Rahmaninovs, opus 236, Nr 24. I dzīduojom ar vuordim: “Богородице Дево радуйся” (tulkuojumā “Dīvmuotei prīcojīs” – J. K.). Krīvi vyspuor beja drūsuoki kai mes. Latvejā taydys lītys tymūs laikūs nabeja īspiejamys.

Kai es tyku Sanktpīterburgā? Piec Rēzeknis Muzykys vydsškolys absolviešonys suoču struoduot Vaļsts kuorī i nakluotīnē konservatorejis studejis Reigā. Piec dobys nabeju nakluotnīks i ar kuori beja daudz koncertbraucīņu, tai maņ tei studiešona puortryuka. Guoja godi. Muni vīnaudži jau beja absolviejuši konservatoreju, a es? Beju tok vīns nu lobuokūs. A niu? Kuora kolega Juoņs Kaliejs beja suocs dzīduošonys studejis Sanktpīterburgā i atbraucs daudz stuosteja par muzykys dzeivi i studejom tī. Tys mani cīši aizkēre. A deļkuo na es? Muna speiteiba naļuove maņ vēļ vīnu reizi atsagrīzt studēt Reigā i suoču patstuoveigai gatavuotīs īstuojeksamenim Sanktpīterburgā. Struoduoju pats ar sevi vasalu godu i 1975. godā izturieju konkursu N. Rimska-Korsakova konservatorejā. Par speiti sev i cytim. Suocēs munys dzeivis darbeiguokī, nūzeimeiguokī i  boguotuokī godi.

Jums ir skaidra vierteibu hierarheja, tū jius daudz reižu aplīcynojat dzejā i publicistikā. Jius asat ari pedagogs, kai īvuiceit jaunuokai paaudzei vierteibys?

Vierteibu sistema jau veidojās ar laiku, ar dzeivis pīredzi. Laikam jau asu cīši senils i šudiņ par tū runuot kaidam ruodeisīs pavysam jūceigi. A vysa suokums ir tāva sātā. Kai dzejūlī “Maņ rūkā pele” pīmynātī škadārni (garoni prīdis kūka goboli skolu pliesšonai – S. Ū.). I tuoļuok mamenis austī deči i dīgu kruosuošona. Niu radzu kai dzeivus juos austūs dečus Daugovys viņā krostā, rudiņūs braucūt pa Jākubpiļs šoseju iz Latgolu. Munys vierteibys – etnografiskuo ansambļa mieginuojumi myusu sātā ar dzīsmem “Nuper mani, muomuleņā”, “Aizalaide sauleite”… Buļbu voguošona i tāva kolhozā nūpeļneitais maiss rudzu gryudu. Lūpu skaiteišona klāvā i sīna miereišona pyunē – ka tik nabyutu par daudzi. Kurs tam ir guojs cauri – tys zyna maizis kaņča vierteibu. Kurs tics nu Diervanīnis iz Sanktpīterburgu – tys zyna izgleiteibys vierteibu. I vēļ volūda, kai prīdis sakne, svešu mēļu nasalauzta. I Latgola, koč naasu tī, vysod sirdī. Dzymto puse – leluokuo vierteiba.

Asu muzykys pedagogs, partū saisteits ar emoceju i gora pasauli. Dirigenta miseja – īdvasmuot cytus atkluot tovu sapratni par tū, kas dzejā pasaceits i kai komponists tū izlics skaņu rokstā. Kai tū īvuiceit ūtram? Tys ari ir dirigenta-pedagoga mekliejumu i izaugsmis ceļš. Atrast tū steigu, kas atraisa jaunu, napīredziejušu cylvāku atkluot sovu gora pasauli, īdrūsynout jū dareit sovys saprasšonys rūbežuos i nasabeit byut pošam sev. Lai pi tuo tyktu, pošam pedagogam juobyut eruditam i atkluotam, juoruoda sova atkluosme i juonudūd zynuošonys na viņ tehniski, ari par skaņdorba viesturiskū laiku, pamatdūmu i muzykalū vierteibu. Nikas napastuov uorspus laika. Vierteibu sistema studentam  veidojās caur repertuaru i nu pedagoga nustuojis pret tū. Byut dirigentam nūzemej byut personeibai ar skaidru vierteibu sistemu. A pedagogam – vēļ vairuok.