Sagataveja: portals lakuga.lv

Nu 2005. gods Aglyunā sevkuru godu organizej Naaizmierstulei, eistajā vuordā Rozalijai Tabinei (1890–1965), veļteitus Latgolys nūvoda lauku školu jaunradis konkursus, 2020./2021. vuiceibu gods paguoja rakstneicys 130 godu zeimē. Itūgod konkursa literarūs dorbu i ilustraceju tema beja Naaizmierstulis vuordi “Ā-ā, tu beji tei drūšō laimes maklātōja?” Pīduovojam konkursa latgaliski saraksteitūs dzejis dorbus.

Gunita Vjakse, Rībeņu vydsškola, 7. klase

Drūšuo laimis maklātuoja

Drūši soku, – par laimis maklātuoju pastuosteišu es.
Reiz senejūs laikūs, pyrms vairuokom tyukstūšom godu, kod
Ūzula nivīns napazyna, kaida meitine sagribēja vairuok laimis.
Šai bejuse gryuta dzeive, bez saimis i draugim palyka,
UOrā dzeivuoja jei – sātys nabeja.

Laika gaideit vairs nabeja – sols tyvuojuos.
Apsadūmuojuse devēs ceļā, tik un tai jai nabeja, kuo zaudēt.
Īguojuse paralelā pasaulī, piec vairuokom tyukstūšom kilometru
Meitine uzmaneigi apsavēre apleik i izabreineja.
Elfu i vīnradžu tik teišom jei nagaideja,
Sapynūs nikod nabeja taidu breinumu.

Metrus pīcus vēļ paguoja i pieški apsastuoja,
Apsagrīzuse pamaneja, ka kaids ir pīsaskuors pi juos
Kaulainajim placim, kas beja paslāpti zam kopkys.
“Lob’ dīn’!” elfs saceja i apsavaicuoja, kai cīmeņš taids te tyka.
“Āa – i!” īsaspīdzēs meitine, jei beja nūsabeiduse i nazynuoja, kū atbiļdēt.
Tod piec dažom sekundem jei vysu izstuosteja i vēļ pībylda:
“UOrprouteigi skaistai i naparostai te ir!”
Jū cīši dreiži elfi pījēme sovā pulkā i meitine ilgi i laimeigi tī dzeivuoja.
A itū stostu maņ pastuosteja muna sirds.

Annija Leikuma, Aglyunys Katuoļu gimnazeja, 7. klase

Meklejūt laimis atsliedzeņu

Zam līpys snīguotuos skorys,
Zam myužsenuos kūksnis dvašys
Es dziļdūmeigi mekleju vuordu,
Lai skaidruotu laimi kai taidu.

Laimeite rūnās i zyud,
Tei ir vysur i reizē – nikur!
Pat, ka meklej tū, jei jiut,
Ka slāptuve tiuleņ sev juoizbur.

Storp akācejzoru dzeļkšnim,
Caur pūrainim bādu brikšnim
Es nikuo najiutu, naradzu, nadzieržu –
Es laimis un prīka sev narūnu…

Kai korsts ūglis tvaiks
Muna sirsneņa laimeitis sluopst.
Laiks raun mani sovā rotā,
I tymsa jau slīdis valk.

Bet tod uzspeid saule,
Tai plaukstuos atslāga viz!
Es snādzu pretī rūkys i smaidu –
Munā pasaulī īskriejs ir prīks!

Es skotūs apleik i radzu –
Rau, Laime pa pļovu skrīn!
Tei smaida i soka tik vīnu:
“Tev, meituk, es sirsneņā mītu!”

Es prīceiga stumdu muokūņus
I putnenim vītu taisu –
Ak, pasauleit, muna pasauleit,
Sovys laimis zīdlapenis es tev kaisu!

Evija Bergmane-Sprūdža, Rībeņu vydsškola, 10. klase

Jā, es beju

Es meklieju tū, kuo nikod nabej’ jutus’,
tū sajiutu, nu kurys parostai reibst golva,
kurys deļ parostai matās kuojis
i sirds aizīt tuoļuok par pruotu.

Jei puorpylda tovys īškys –
puorpylda tuos nu golvys leidz pošom kuojom,
nu motu saknem leidz pošim pierkstu galenim,
puorpylda tevi ar vīglu i tik ļūti pateikamu syltumu,
ka tu vairuok navari bez tuo palikt i izdzeivuot.

Es vēļ nabeju jutus’ tū īprīkš…
Tys mani ari īguoze…

Es beju puorpiļdeita ar jaunom emocejom,
ar vysu tū meilū i saulainū,
tū, kas lyka munai sirdei sistīs divreiz dreizuok
i aizskoluoja vysu munu skaidrū sapruotu.

Es beju pi tuo pīroduse…
Es beju īkšā tymā vysā..
Tys mani ari īguoze…

Tys navarēja iļgt myužeigai – nikas nav myužeigs.
Jā, ar laiku tys beidzēs – vyss beidzās.
Maņ beja tik labi ar tom sajiutom,
Ka, palīkūt ar nikū, es vīnkuorši naizturieju.

Jā, es beju..
Es beju tei laimis maklātuoja,
tei drūsuo i mierķtīceiguo meitine,
kurai acīs vīnmār speidēja guņteņa,
kurai kuojis pošys atroda pareizū ceļu,
i pruots vīnmār ruodeja pareizū vierzīni.

Jā, es beju…
I zinit, kū es jiusim pasaceišu?

Es izstaiguoju kotru pasaulis molu,
Puorguoju iudini, guni,
Guoju zam leita i myru zam saulis,
Grymu snīga kupynuos Krīvejā
I meklieju gluobīni Afrikys tuksnešūs…

Es tik ļūti steidzūs piec tuo eisuo breiža,
Piec tom naatkuortojamajom sajiutom,
Ka poša napamaneju, kai pazaudieju, kū beju īgivus’,
I kai vīnā breidī palyku bez nikuo.

Jā, es beju…
I tys mani ari īguoze…