Intervejis autore: Ilze Sperga

Saruna ar Valentinu Lukaševiču par juo dzejis tetralogeju “Ceļš” i pīzynumu, ka daudzi latgalīši īcīteigi i pat lobvieleigi izatur pret banalitatem, bet osi i agresivi – pret avangardu i eksperimentim.

Atguodoju, kai stuovieji laikam ar vyzbuleišu voi vijūleišu puškeiti plotys Reigys ūļneicys molā pi “Saktys” luksofora i smaideji. Ruodīs, piec LaLiGaBa specialbolvys voi gruomotys prezentacejis.  Tys ruodejuos tik nūdruoztai hrestomatiski i reizē tik dzeivai poetiski – zyli dabasi, zylys pučeitis,  zylys acs. Dzejnīks lela ceļa molā, krystceļūs. Tovu dzejis tetralogeju sauc “Ceļš”, jai ir četrys kuojis kai goldam, pārņ izguoja catūrtuo.

Tys tetralogejis nūsaukums roduos, kod Dīnvydlatgolā stuovieju vīnuos krystcelēs. Žvyrs, mašynu nav, es tī, kur ceļu satiksmis nūteikumi naļaun stuovēt. Četri celi iz četrom pusem. Tod kotrys nu jūs vēļ ar cytim krystojās itt.

Kur liksi cytus dzejūļus?

Dūšu Ilzei Spergai, lai īlīk Lakugā!

Voi ceļš ir nūīts?

Ceļs ir tys, kū navar nūīt. Pat ka ir strupceļš, var pasagrīzt atpakaļ i otkon īt. Tys nabyus tys pats, tys eistineibā byus jau cyts ceļš.

Pastuosti par sovom attīceibom ar prozu.

Prozu raksteit maņ pateik. Itaidi lānī i ilgī dorbi. Tī cyta inspiraceja, cyts mesidžs. Saimi var pabaruot i ar kopeju plus svīstmaizi, i ar ilgi vuoreitu kuopustu zupu.

Pyrms nazcik godu taipoš dzierdeju nazkur nu kaida literaturzynuotnīka, ka Seiksts ar Lukaševiču ir pīrakstejuši latgalīšu “Ulisu” – vysi zyna i pīmiņ, ka taids ir, bet puorskaitejs ir reši kurs.

Nui, rakstejom kūpā ar Oskaru. Taidā jauneibys dullumā, obi byudami filologi i nu tuo laika filologu studeju programu i pošu izskaiteituo lelā mārā īsaspaidovuši. Nu, saguoja, kai saguoja… Tys beja ari eksperiments. Daudzi latgalīši mīreigi voi labvieleigi izatur pret banalitatem, bet ar miļzeigu energeju apkaroj kū ta avangardisku, pat eksperimentalu. Kaut ari ir skaidrs, ka tikai rešais nu eksperimentu saīt, dūd suokumu kam ta jaunam.

Voi Lukaševičs varātu pīraksteit latgalīšu prozys bestselleru?

Nazynu… Tei pierkšonys popularitate lelā mārā ir žanriski nūsaceita. Kai maņ saceja vīns gruomotizdeviejs – švaku detektivu taipoš pierk vairuok kai lobu poezeju. Saraksteit lobu detektivu voi romantisku romanu ir cīši gryutai. Ka kaids soka, ka jis da tam nanūsalaiss, tod vysdreižuok jis nimoz i navar tū izdareit. Byutu labi, ka latgaliski byutu i detektivi, erotika, fentezi, pīdzeivuojumu ci bulvara romani.

Vys atguodoju vacys runys, ka Valentinam Lukaševičam ass romans baltiski. Voi taids eksistej?

Var gadeitīs, ka ari nabyus. Es vairuokys reizis sovā dzeivē asmu pats sev izklīdzs – tei ir radūša naveiksme! Cīš gribējuos, bet nasaguoja! Nui, iztārāts spāks i laiks. Nui, nav galeigi švaki, varātu ari nūpublicēt… Tok nā! Tod ir div varianti – iz miskasti voi nūlīkam čulana viersā.
Asmu nūslāgts cylvāks, kuram pateik klusums i dabiskums. Ka nu tuo koč kas nūbrīss, ka maņ redzēsīs, ka tys ir publiskuošonys vārts, tod byus. Es laikam asmu minimalists.
Dzeive nav zvīdru golds, pi kura daīmūt, vajag mudri giut i paraudzeit vysu, kas tī nūlykts. Tūlaik muoga izastaipej, vydā kišmišs, pat naatguodoj garšys. Taids laikam ir muns lozungs.

Itūgod izīs Oskara Seiksta eistekstu gruomota “Vokora vuordi draugim”, pagaidu nūsaukums “Poetiski mesidži”. Kaida ir bejuse jiusu obeju sadarbeiba itūs godu garumā i kaidu redzi sovu lūmu gruomotā, kur byusi vaira na leidzautors, bet redaktors? Partū ka skaitu jiusu obeju tekstus i vītom radzu, kai jī puorīt vīns ūtrā, sakreit zeimis i tāli, vuordi i ceļazeimis.

Literati nav svātī cylvāki, dreižuok ūtraiži. Nu īškejom i uorejom tragedejom, nu sevis komuošonys, goduos, ka rūnās lobi teksti. Taidi, kuri nadar svineigu pasuokumu dekoriešonai. Autori, par kuru grākim, vuojeibom i puordzeivuojumim nastuosta školā literaturys stuņdēs.
Mes bīži ar Oskaru nasasateikom. Dūmubīdri, gora radnīceiba. Apmāram tai.

Tu esi sacejs, ka nalidoj ar lidmašynom i piec saraksteituo publiciešonys iznycynoj vysys pīzeimis. Tei ir poza voi napīcīšameiba?

Maņ nazkaida fiziologiska nasadereiba ar augstumu. Reibst golva i īt vāmys. Skotu tūrņūs parosti tikai iz pyrmuos platformys izleinu. Kotram cylvākam ir vysaidys alergejis, fobejis…
A par dorba materialim… Kotram cyts metods, izastruodovs dorba laikā. Maņ pateik, ka ir tikai vyss vajadzeigais, navajadzeigais ir miskastē. Asmu saprats, ka maņ tai parūceiguok. Asmu redziejs cīši lobus literatus, kuri struodoj ar piļneigi pretejom metodem.

Kura autora tekstu publikaceju, interveju tu itūgod grybātu redzēt Lakugā?

Nu, kai i daudzi laikam, gribātum kū ta vairuok par i nu Marejis Dzeislys. A vēļ vaira byutu prīca, ka itūgod Lakugā byutu saruna i publikaceja ar literatu, par kuru tān nivīns i nazyna. Tys ir, cīš gribātūs, ka pasaruoda latgalīšu literaturā jauni spāki, ka tradiceja naapsastuoj.

Ir dūma apsarunuot i publicēt vēļ vīnu interneta dzejnīku. Instagramā ir taids Mygluojs, roksta latgaliski.

Kas ir Mygluojs?

Itys – https://www.instagram.com/mygluojs.

O… i nazynuoju. Forši. Mož nu tūs, kurys izdeve Rēzeknē tū dzejis gruomateņu “Emociju šķērēs”?

Nazynu, bet laikam studente, jauna. Dzeisla tei, ruodīs, nav. “Zoom” laikmats i “Facebook” literatura.

I Dzeislys, i Mygluoja eksistence pīruoda, ka nu trokūs latgalīšu vajag slēptīs aiz pseidonimim. Tod i poezeja eista i loba saīt, ka nav baiļu nu kolegu, sābru i c.

Tu esi drūsmeigs taitod.

Jā, aiz pseidonima byutu kvalitativuok.

Var vēļ paspēt.

Mož. Tān slynkums.

Ka niu byutu juotaisa myusu dīnu latgalīšu tekstu antologeja, kurus autorus tu tī īlyktu?

Es dreižuok tūs jaunūs salyktu kūpā ar pošim pyrmajim, vēļ nu 18. godusymta. Lai redzīs, kaids ir konteksts. Ka latgalīšu literatura napīdzyma pyrma 30 godu.
Byutu labi izdūt laikmeteiguos latgalīšu literaturys antologeju ar atdzeju i tulkuojumim svešvolūduos. Laiks byutu ari modernai, sistemiskai Latgalīšu literaturys viesturei. Nu Mikeļa Bukša laikim jau pusgodsymts ir proguojs.
Tai jaunajai literaturys viesturei byutu juosafokusej iz literatu tekstim, a na tik daudz iz jūs privatū dzeivi i cytim dorbim. Tai byutu juobyun lakoniskai, piec satura – kai degustaceju goldam.

Ruodīs, sēd jis nazkur sūpluok vysam i reizē nūstyn nazkur Daugovpilī, verās iz myusu vysu, dūmoj, a tod ka soka, tok pasoka. Nu kurīnis tys vyss īt. I deļkuo latgaliski. Tova muotis volūda tok ir cyta.

Nui, maņ saimē tiuļuokī cylvāki beja un ir čiulītis. Latgolā dzeivoj na tikai latgalīši. I na tikai karjera voi bizness iz šeni atvad puornūvadnīkus, bet ari mīlesteiba.
Latgaliski? Nui, maņ tei ir tāva, babys i dzeda, draugu, sābru i radinīku volūda.
Ka es dūmoju, jiutu, runoju i losu itymā volūdā, par kū maņ jimā naraksteit? Na jau frančam, krīvam voi ventspiļnīkam ir juoroksta latgaliski.

Kaidys ir tovys attīceibys ar Reigu i latvīšu literaturu. Ir dzierdāts – Vaļukam Reigys navajag, Reigai vajag Vaļuka. Naseņ Kārlis Vērdiņš iztulkuoja tovus tekstus teiklavītai Punctum. Reiga teve meklej voi tu meklej Reigys?

Nu, maņ nav nikuo principala pret Reigu. Vīnkuorši nabeja vajadzeibys. Ka gribēsīs operu, vajadzēs kaidus rešus rūkrokstus ci gruomotu, augstys kategorejis uorstus, byus juobrauc iz Reigu.

Jānis Elsbergs, Māris Salējs, Inga Surgunte, Ineta Lipša, Kaspars Kļaviņš, Māris Čaklais, Kaspars Zellis, Kārlis Vērdiņš. Paļdis itim reidzuonim. Par sapratni, par dziļom i lobsirdeigom sarunom i c. Na ar kotru latgalīti ir tik feini, pruoteigi, labesteigi.

A vyspuor gribieju pavaicuot, kai tev itūpavasar īt i kū dori.

Kai īt? Dūmoju, slymoju. Ka gribīs, rokstu. Ka nasagrib, narokstu.